Vēlēšanu skolas 3. nodarbība. Kā balsot vēlēšanās?

Kā izvēlēties „mazāko ļaunumu“?

Pirms vēlēšanām daudzi ir vīlušies, ka nav partiju par kurām balsot. Tā tas mēdz būt arī citās valstīs, jo lielākā partiju izvēle, jo masīvāka vilšanās. Valstis, kurās tikai divas galvenās partijas, atvieglo vēlētāja izvēli. Taču mums, kā jau eiropiešiem, ir vesels lērums partiju un katru gadu kāds piedāvā arī ko jaunu un nepazīstamu. Cerot, ka teiciens: „jauna slota – tīri slauka“ pavērs ienācējam ceļu uz Latvijas parlamentu. Vēlos uzsvērt, ka no šīs –„laimes lāča“ gaidīšana būtu vēlams atradināties. Politika ir diezgan grūta joma un ienācēji no malas šeit nemēdz būt nedz pestītāji, nedz atbrīvotāji. To pierādīja bēdīgi slavenais Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV piemērs un neredzu neko cerīgu Maira Brieža iešanā politikā vai bijušā advokāta Gobzema „kaujas sparā“ uz sabiedriskā transporta logiem, lai „atkārtotu Griguli“.

Jā, tā tas ir, ka vairums vēlētāju visā pasaule nav apmierināti 100% ar partiju piedāvājumu. Nespēj atrast savējo un ir vīlušies. Kāpēc tā? Tāpēc, ka visiem pa prātam izdarīt nevar neviens. Nav partijas, kas apmierinātu visas tautas intereses. Katra partija ir paredzēta tikai noteiktai vēlētāju grupai. Tā katram no mums jāatrod.

Partija nav precinieks. Ar to nelaulāsimies un kopā nedzīvosim visu mūžu. To izvēlamies izejot no sava konkrētās situācijas un vajadzībām. Gadiem ritot partijas varam mainīt. Tāpat kā mēbeles dzīvoklī. Tāpēc nebēdāsim, ka jāizvēlas „mazākais ļaunums“, jo paši neesam veidojuši partijas pēc savas piegriezties un tad nu jāsamierinās ar to, ka apmēram der. Tieši tāpat kā pērkam apģērbu lielveikalā. Nekad tas nav perfekts, nepieguļ pa visām šuvēm, bet apmēram der.

Ja piedāvāts tiek daudz, tad cilvēks parasti sāk ar nevēlamā atlasīšanu. Zinām, ka nevajag balsot par partijām, kas „ķer mūsu uz mušpapīra“ ar slavenībām, nevajag vēlēt partijas, kas reklamējas uz autobusu logiem (Grigules fenomens), nevajag vēlēt biznesa cilvēkus politikā un tos, kas prot kritizēt citus, bet nespēj pavēstīt savas prioritātes. Tā, esam atlasījuši.

Kas paliek pāri? Tikai dažas partijas. Izvēlēsimies no tām savējo. Tikai vienu. Tātad – mazāko ļaunumu.

Lielās vai mazās partijas?

Pirms ķeramies klāt savai partijai, lūdzu mirklīti padomāt par kādu ļoti svarīgu lietu. Mūs (kā vēlētājus) interesē tikai lielās partijas, kas spēj pārvarēt 5% robežu, lai iekļūtu parlamentā. Ja mēs vēlēsim par jaunu partiju, kuru dibinājis kaimiņu Didzis vai brāļi Ķiļķēni un tai nav spēka aptaujās pārkāpt 1% robežu, tad iesaku no tām atteikties. Kāpēc? Tāpēc, ka jūsu balsojums iekritīs papīrgrozā, jo partija neiekļūs parlamentā un neko neizlems.

Ja mums (vēlētājiem) izdotos visiem vienoties par 3 lielām partijām, tad Latvija būtu ieguvēja. Vēl labāk par divām, jo tad šīm partijām būtu pietiekami daudz mūsu balsu un attiecīgi mandātu parlamentā, lai izlemtu svarīgus jautājums bez iekšējiem kašķiem.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka visi esam kašķīgi un niķīgas ir arī partijas. Ja koalīciju Saeimā izveido vairākas nelielas partijas (4-5) vienāda lieluma, tad tās mēdz plēsties savā starpā un nekādus progresīvus lēmumus (kas bīda mūsu valsti uz priekšu) šādā sastāvā pieņemt nevar. Tad stagnējam, kašķējamies un lēkājam uz vietas.

Labs piemērs šeit ir Latvijas krievu vēlētāji. Viņi apzināti balso tikai par savējiem „ušakoviem“ un „mairiembriežiem“ (tikai vienu partiju) un iznāk, ka daudziem vēlētājiem balsojot šādi (par vienu partiju), izveidojas Latvijas lielākā partijā un tās nosaukums ir Saskaņa. Jā, šī ir Latvijas lielākā partija. Tā tas ir. Tā apkalpo tikai krievu intereses un prioritē tās latviešu iedzīvotāju priekšā: atlaides krievu pensionārēm no 55 gadu vecuma sabiedriskajā transportā Rīgā utt.

Var pat apgalvot, ka krievu vēlētāji rīkojas gudri. Turpretī latviešu vēlētāju balsis izšķīst daudzu sīkpartiju spektrā, jo mēs visu laiku neesam apmierināti „ar tiem, kas ir pievaras“ un „meklējam jaunus laimes lāčus“. Ja man izdotos kaut dažus no jums pierunāt iet un balsot par „mazāko ļaunumu“ – lielo partiju, tad valsts labā būtu izdarīts diezgan daudz. Taču, ja vēlaties turpināt sašust un balsot par mazpartijām, tad ziniet, ka lielas jēgas no tā Latvijas nākotnei nebūs.

Katram sava partija

Par ko tad balsot? Iesaku padomāt, kādai iedzīvotāju kategorijai paši piederat. Tātad nevis kā ģimene vai radu kopums, bet jūs paši: sieva vai vīrs, meita, dēls vai vecmāmiņa. Tas nozīmē, ka sievai ģimenē var derēt pavisam cita partija nekā vīram, jo mums kā cilvēkiem ir ļoti atšķirīgas intereses un vajadzības. Tas ir normāli. Par to nevajag sašust. Nav jābūt solidāriem ar dzīvesbiedru vai partneri, balsojot vēlēšanās. Tas nav jādara.

Ejam tālāk. Šeit daži piemēri. Tante Rasma no Rubas parasti jautāja, par ko balsot vēlēšanās. Viņa šim jautājumam (līdz šim) piegāja ar vislielāko atbildības sajūtu un kā patriote balsoja par nacionālo bloku. Tātad – par neatkarīgu Latviju. Skaidrs. Skaisti. Daudzi 90.gados šādi balsojām. Taču laiki mainās un šodien Rasmai ir slikti ar veselību, bet slimnīcas un ārsti tālu. Kā vientuļam cilvēkam viņai nepieciešams veco ļaužu pansionāts, bet maksa par to ir tik dārga, ka ar pensiju nepietiek. NA prioritātēs šādi cilvēki nav izcelti. Jāmeklē cita partija, kas vairāk rūpētos par vecu, slimu cilvēku sociālo nodrošinājumu. Iebraucot Rīgā viņai nav nekādu atlaižu sabiedriskajā transportā, lai nokļūtu līdz Stradiņa slimnīcai. Ušakova iedibinātās privilēģijas rīdziniekiem uz Rasmu neattiecas. Lai gan viņa ir Latvijas pilsone, 82 gadus vecs cilvēks un ir tikai jābrīnās, kā Saskaņai izdevās pārvērst Rīgu par savus protektorātu, Rīga ir tomēr visas valsts galvaspilsēta. Nejauki, negodīgi. Lūdzu iesakiet Rasmai kādu no lielajām partijām, kas aizstāv šādu cilvēku intereses.

Anna ar Kārli audzina divas meitas. Dzīvo Ķemeros. Iztikšana švaka, jo Anna sirgst ar kaiti, kuras dēļ nevar iet katru dienu uz darbu. Ja ģimenē būtu 3 bērni, tad visiem būtu atlaides autobusos, taču tagad nekā tāda nav. Iznāk savādi – divi bērni neskaitās, bet 3 skaitās? Pretīgi konstatēt, ka sieviete tiek uzlūkota kā dzemdējamā mašīna un tieši tāpat kā savulaik Padomju Savienībā, pieprasīts laist pasaulē trešo, lai ģimenei būtu lētāka dzīve un valstij vairāk pilsoņu. Tas, ka māte varētu būtu slima, netiek ņemts vērā. Tas nozīmē, ka Annai noteikti nevajag balsot par partijām, kas līdz šim veidojušas valsts demogrāfijas politiku. Vai ir kādi citi, konkrēti priekšlikumi?

Lilitai ar Kārli pieder vairāki īpašumi laukos un divi dzīvokļi Rīgā, kurus viņi izīrē vēstniecībām. Paši dzīvo Dubultos, privātmājā. Viņiem vajadzīga partija, kas samazinās nekustāmā īpašuma nodokli. Īpašumi sadalīti ģimenes locekļiem, lai visur izskatītos kā vienīgais mājoklis, taču būtu labi, ja nodokļu slogs tomēr samazinātos. Kura ir Lilitas partija? Pa labi no centra?

Sarakstu svītrošana

Domāju, ka daudziem no jums ir kādi konkrēti cilvēki, kas nepatīk. Arī man tādi ir. Lielajās partijās aktīvi darbojas šādi nesimpātiski cilvēki un rada nepatiku pret visu partiju. Jā, tā tas ir. Neizlikšos un teikšu kā ir – šie nepatīkamie cilvēki rada nepatiku pret attiecīgo partiju un man ir grūti aiziet uz vēlēšanām, lai nobalsotu par šādu partiju.

Kurš vainīgs? Domāju, ka liela vaina te jāuzņemas partiju PR cilvēkiem, kas nav konstatējuši šo efektu nav strādājuši, lai situāciju uzlabotu. Piemēram, kāds no deputātiem negaidīti muļķīgi nobalsojis par vai pret kādu lēmumu un mediji mums to piedāvā kā sensāciju. Skaidrs, ka mēs saskaišamies, bet partiju PR komanda neko nav darījusi, lai nelāgo stāvokli mainītu. Kāds no politiķiem nejēdzīgi izrunājies medijos, pieķerts nekompetencē. Tad viņu nevajadzētu likt partiju sarakstu augšgalā nākamajās vēlēšanās. Diemžēl partijas šo noteikumu neievēro. Domā, ka tautai ir īsa atmiņa un vēlētāji sliktas lietas līdz vēlēšanām neatcerēsies. Domāju, ka svītrošana partiju sarakstos var kļūt par mūsu atriebību.

Jā, es izvēlēšos lielu partiju, bet cītīgi svītrošu pirmos 10 kandidātus ar domu, lai šādi sodītu šīs partijas „trekno galu“ jeb nomenklatūru: lielākos ziedotājus, pielīdējus, priekšnieku draugus utt. Ja mēs visi šādi svītrosim, tad uz augšu pacelsies tie, kas sarakstā ierakstīti zemāk. Tātad – nav partijas noteicējiem draugi un iespējams, var daudz izdarīt tautas labā ar svaigu galvu un nesaduļķotu stāju.

Līdz šim mēs svītrojām tikai tos, ko pazīstam/zinām. Vilkām plusiņus tiem, kas mums patīk. Taču es iesaku svītrot vismaz pirmos 10 pēc kārtas. Ja mēs daudzi tā izdarīsim, tad celsies uz augšu jauni cilvēki šīs partijas sarakstā un nonāks pie varas kloķiem.

Balsošana pa pastu

Balsot var velēšanu dienā un arī iepriekš. Šogad var balsot attālināti, kas ļoti atvieglos balsošanas iespējas ārzemēs dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem. Tā faktiski ir balsošana pa pastu e-pakalpojumā un to varēs darīt sākot no š.g. 27.augusta. Tātad balsotājs var pieteikties balsošanai pa pastu 70 dienas pirms vēlēšanu dienas un realizēt savu pilsoņa pienākumu pret valsti. Līdz 9. septembrim. Lūdzu nenokavēsim šo pieteikšanās laiku.

Rakstu beigšu uz liriskas nots. Mums jāsamierinās, ka ne visas partijas būs godīgas un atzīsies, ka nevar mums visiem solīt “rožu dārzu” un “visu pasauli uz sudraba šķīvja” kā klasiskajā popdziesmā “I beg your pardon, I never promised you a rose garden….”

Taču pagaidām visas partijas sola mums rožu dārzus. Neticēsim šiem solījumiem, bet analizēsim partiju veikumu ar vēsu saprātu.