O, beware, my lord, of jealousy; It is the green-eyed monster jeb dzeltenās jakas stāsts

 

 

 

 

 

 

 

Piedāvāju fragmentu no grāmatas: „Skaudība”  

Todien nokrišņi Itālijas ziemeļos ieradās negaidot. Aiz loga sāka grabēt lietus lāses, kas sitās pret rūti. Iecerētais pārgājiens kalnos šķita izgāzies. Visiem viesiem nebija līdzpaņemtas lietus jakas. Tāpēc mājas saimnieki sāka meklēt iztrūkstošās pa skapjiem. Pēc brīža atradās maza koši dzeltena jaka pusaudzim un trīs lietusmēteļi pieaugušajiem. Viesīgo saimnieku meitai Lūcijai dzeltenā gumijas jaka bija kļuvusi par mazu, taču pusaudzei Annai tā lieti noderēja. Viņa uzvilka aizlienēto apģērbu un tajā izskatījās vienkārši lieliski. Anna priecājās par jaunieguvumu un mēs pārējie ieteicām viņa piedalīties ar šo gumijas jaku nākošajā skaistuma konkursā. Pēkšņi notika kas neparedzēts – Lūcija skarbi pieprasīja savu apģērba gabalu atpakaļ. Meitenes seja bija piesarkusi un no mutes izlauzās kategoriskās frāzes:„ Velc nost! Es savu apģērbu citiem nedodu!”. Rokas strauji sagrāba jaku, kas aši tika norauta no Annas pleciem. Ar laupījumu rokā meitene aizjoza uz savu istabu. Palikušie mēģināja attaisnot šo emocionālo eksploziju ar „pieķeršanos savām drēbēm” vai pusaudžu kaprīzi, bet es steidzos Lūcijai pakaļ.

  • Kas par lietu? Kāpēc tu neatļauj Annai uzvilkt savu veco, nolietoto jaku?
  • Tāpēc, ka viņa manā jakā pārāk labi izskatās! – nekautrējās atzīt Lūcija. Vienlaikus pa bērnistabas durvīm ienāca viņas vecāki. Mamma piesteidzās pusaudzei klāt un viņu spēcīgi un skaļi iepļaukāja.
  • Kāds kauns, ka mana meita ir tik skaudīga! Tu esi nejauka, skaudīga meitene. Man kauns, ka es Tevi esmu izaudzinājusi par skauģi! – viņa klusi čukstēja un abas iešņukstējās.

Pirmajā brīdī gribēju mesties bērnam palīgā, taču māte apņēmīgi pastūma mani nost. Ar skaudību esot jācīnās jau pašā sākumā, citādi šī kaite kļūstot hroniska, – tā apgalvoja izglītota sieviete, kas tikko bija iekaustījusi savu meitu. Pēc viņas domām Lūcija vēl neapzinoties kas šīs ir par sajūtām, kas tik spēcīgi bija viņu pārņēmušas un likušas rīkoties pretēji loģikai. Nezinu vai mammas rīcību var attaisnot, taču sava daļa gudrības šajā viņas solī, protams, ir.

Tātad: Lūcijai jaka vairs nebija vajadzīga. Meitenei tobrīd mugurā bija cita: jauna, zila gumijota jaka, kas kvalitatīvi bija labāka par dzelteno, veco. Tas nozīmē, ka meitene nebija iekārojusi mantu. Viņa satraucās par to, ka vecā, nevajadzīgā dzeltenā jaka bija pievērsusi sabiedrības uzmanību ciemiņmeitenes izskatam. Protams, ka Anna bija glītāka par Lūciju. Jaka bija tā, kas pievērsa uzmanību šim Annas pārākumam. Lūcijas smadzenēs nostrādāja impulsīvs reflekss. Instinkts. Neapzināta reakcija. Tieši tāpat kā mazais Pēteris brāļa dzimšanas dienā, arī Lūcija šajā viesību brīdī, nespēja apslēpt un savaldīt savu skaudību  pret meiteni, kas izskata ziņā bija pārāka par viņu pašu. Viņa norāva jaku, cerot, ka tad otra meitene būs līdzvērtīgākā situācijā. Taču vecāki iejaucās un neļāva viņai attaisnot savu skaudību. Māte pieprasīja atzīt meitai neglītu rīcību, cerot, ka šis gadījums izārstēs viņu no skaudības.

Itāļi uzskata, ka skauģim ir jāsit pa pirkstiem. Tā, lai sāp. Man abas meitenes likās vienādi simpātiskas un Lūcijas agresija šķita nevajadzīgi nepamatota. Taču bija tā kā notika.

Tas nozīmē, ka skaudība ir atkarība. No tās būtu cilvēki jāārstē tieši tāpat kā no alkohola, narkotiku vai seksa atkarības. Ja aizvērsim acis skaudības priekšā un izliksimies to neredzam, tad “zaļā briesmoņa inde” lēni un pamatīgi saindēs sabiedrību, kurā atrodamies, nogalinot talantīgos un izvirzot viduvējības.

Ko skauģis pārkāpj?

Skauģis labi redz to pašu ko redzam arī mēs pārējie. Anna ir skaista meitene un dzeltenā jaka viņai lieliski piestāv. Noziegums sāka brīdī, kad Lūcija nespēj savaldīt savu agresivitāti, sajūtoties sliktāka par Annu. Viņa uztver Annu kā konkurenti un cenšas to uzvarēt, atņemot „priekšrocības”, kas šajā gadījumā ir dzeltenā, vecā jaka. Tātad skaudība faktiski eksistē tikai skauģa galvā. Šo iekšējo nepatiku Lūcija vērsa pret meiteni, kura bija atnākusi ciemos un nemaz nevēlējās ar kādu sacensties. Sacensību uzsāka skaudīgā Lūcija pati. Ja mēs viņai jautātu: „Ko Anna tev sliktu nodarījusi, ka esi tik dusmīga?”, tad pusaudzei nebūtu ko atbildēt. Galu galā apskaustās personas gandrīz nekad nav nodarījušas faktiski ko sliktu skauģim. Šis jautājums tā arī paliks retorisks, jo skaudība ir iedomātas sāncensības izraisītās spēcīgās emocijas, kurām nav loģiska izskaidrojuma. Meitene salīdzināja sevi ar iedomāto sāncensi, konstatēja, ka ir zaudējusi un rezultātā viņa radās neizskaidrojamas apvainojuma un bēdu sajūta, par it kā negodīgo cīņas rezultātu. Tātad ciemos ieradusies meitene, kas „nepamatoti” ir daiļāka par saimnieci un tāpēc pievērš sev viesu uzmanību. Šāda iedomātās – „negodīgās” spēles loģika pieprasa sodu un izpaužas agresijā pret apskausto personu.

Kāpēc meitene reaģēja tik emocionāli pret otru pusaudzi, kas viņai neko sliktu nebija izdarījusi. Kāpēc reakcija bija tik sakāpināta? Lūcija pati savā galvā salīdzināja sevi ar glīto Annu un sajutās zaudējusi skaistuma konkursā, kas visos vecumos ir tik svarīga sadzīves sastāvdaļa. Tas meitenē izraisīja apvainojuma, pazemojuma un mazvērtības sajūtu. Rezultātā viņa metās virsū priekšmetam (jakai), kas šo salīdzinājumu (viņai par sliktu) paspilgtināja. Skaudība ir cilvēka īpašība, kuru var neitralizēt ar gudras audzināšanas palīdzību bērnībā un ar redzošu, nosodošu attieksmi sociālajā telpā, kur tā izpaužas ļoti dažādās formās.

 

 

Bankas prezidenta IR „varoņa tauki” un meritokrātijas lāsts

Aizvadītās nedēļas satraukums manī raisīja nedaudz citādas pārdomas, nekā tās, kas izskanēja publiskajā telpā. Tur vīdēja minējumi un satraukums par to: „Vai Ilmāram Rimšēvičam var ticēt.” Mani nodarbināja doma par to, kāpēc tik augstos amatos Latvijā ieceļ cilvēkus, kas neiztur naudas, varas un iedomības pārbaudi. Īsi sakot – atlases komisijas izvirza profesionāli kompetentus (visbiežāk /diemžēl/ kādam privāti pazīstamus!), taču emocionāli un ētiski neatbilstošus cilvēkus. Komisijas tiek sasauktas, nolikumi izstrādāti, konkursi notiek, bet izvēlās nepiemērotos un seko „čuššš”.

Ieceltie vadītāji diezgan ātri apgūst birokrātijas stabilitātes moto : „Kas guļ, tas negrēko!” un uzpērk ietekmīgas personas, lai noturētos amatā saules mūžu. Ja pelnāt 12 000 eiro mēnesī , tad ir jēga izstrādāt nemirstības stratēģiju un uzpirkt lojalitāti? To tā dara gandrīz visur. Ne tikai Latvijas Bankā, bet visā varas aparātā. Parasti šie ļaudis lieliski spēlē „direktorus” un vadītājus, taču viņu devums mēdz būt nenormāli pieticīgs mūsu valsts labā.

Mēdz teikt, ka produktīviem un radošiem cilvēkiem nekādā ziņa nevajagot strādāt valsts vai pašvaldību dienestā. Tur valdot pelēka neizdarība un intrigas, kas nodrošina tēlotāju palikšanu amatos. Pat Majakovskim neizdevās izmēzt birokrātus no siltajām vietām. Kāpēc mēs brīnāmies par korumpētu ierēdņu alkatību un negribam šim faktam noticēt?

Kur ir vaina? Viss taču formāli pareizi notiek, bet rezultāta nav

Mēs visi novērtējam apkārtējos cilvēkus un izveidojam veselu rangu tabulu, kurā tie tiek ievietoti. Modernā pētniecība šodien apgalvo, ka šāda pieeja (rangu tabulas izveidošana) pārvērš cilvēkus un uzņēmumus par „precēm”, kuras var iemainīt, apmainīt un pārdot. It kā praktiski, taču Rimšēviča gadījumā tas, piemēram, nenostrādāja. Viņu (iespējams finanšu jomā zinošu cilvēku) ķēra alkatības sērga un notika neticamais –  viņš tika pieķerts pie rokas un novākts. Tas nozīmē, ka profesionāla spēja un prasme nav vienīgais cilvēka atbilstības kritērijs augstam amatam. Ir vēl arī citi kritēriji, par kuriem mēs publiski nemēdzam runāt, jo tie izklausās tā vecmodīgi un naivi: godīgums, godprātība, pieticība, laipnība, labvēlība un principialitāte. Kāpēc tos neņem vērā? Kāpēc šie rādītāji netiek iekļauti meritokrātijas listē kā noteicošie? Nav testu pārbaudei?

Kā īsti ir?

Koperniks noskaidroja, ka zeme griežas ap sauli. Nevis otrādi. Darvins formulēja dabiskās atlases principa teoriju. Freids nāca klajā ar to, ka zemapziņa lielā mērā nosaka mūsu rīcību. Šie trīs atklājumi būtiski izskaidro cilvēka pašvērtības kritērijus. Oksfordas universitātes profesors Luciano Floridi uzskata, ka šiem trim parametriem tagad nācis klāt vēl viens rādītājs. Interneta vide. Proti – mūsu reālā dzīve saplūst ar to daļu, kuru nodzīvojam internetā. Cilvēka vērtību tagad nosakot sekotāju skaits vairāk nekā meritokrātijas anketa. Lielākā daļa tos sev pērk Twiterā, Facebook, Instagram, lai izskatītos svarīgāki (nekā ir patiesībā).

Ja agrāk cilvēka vērtību noteica vietējās sabiedrības apzināti izveidotās hierarhijas kāpnes, kurās svarīgākā nebija habitus vai doksa, bet gan vietējo grupējumu atbalsts vai noliegums, tad tagad tiek pievienots interneta vērtību lekāls. Tagad arī aplikācijas vērtē jūsu apģērba stilu (Tribo), izskatu (Spontana) vai mīlētāja potenciālu (Peeple). Skaudrs vērtību grafiks, kas nekad nespēj nodrošināt gandarījumu ar sevi un par sevi.

Tas nozīmē, ka meritokrātijai tagad pievienots ļoti nihilistisks kapitālisma redzesleņķis, kas ikvienu no mums apzīmogo kā derīgu vai nederīgu. Cena šūpojas virs mūsu galvām kā nimbs. To nodrošina formāli aprēķini un dokumenti, kas liecina par to, kur esam bijuši un pavadījuši mācību laiku, taču nekādi nespēj apspoguļot cilvēka patiesos vērtības kritērijus. Mēs turpinām iecelt amatos cilvēkus ar zināšanām, bet bez vakcīnas pret korumpētību.

Kolektīvā grupas audzināšana

Protams, ka visās sabiedrībās eksistē prestižās grupas (kā ložas), kas izveido savu „aristokrātijas” amfiteātri. Jūsu pozīcija šāda grupā lielā mērā atkarīga no tā, vai protat piemēroties, liekuļot un izpatikt viedokļa līderim. Ja esat ārpus ložām, jūs gaida izsaldēšana un skarba dzīve. Tāpēc vairums cenšas piebraukt un pielīst. Lai iekļūtu siltumā.

George Saunders darbā ”Sea oak” vīriešus – oficiantus vērtē pēc viņu daiļuma. Jautājums, protams, ir atklāts – kurš nosaka, kas ir daiļš un kas nav, jo vertikālo skalu veido ietekmes līdera gaume, nevis mūsējā saprašana par skaisto un gudro. Turpretī Cory Doctorows romānā ”Down and out in the magic kingdom” sociālā slava (labā vai sliktā) aizstāj pat naudu. Kur nu vēl populārās sērijas ”Black mirror” sērija ”Nosedive”, kurā cilvēku vērtības hierarhijas vietu un sociālo statusu nosaka tikai tas, kā citi mūs uztver un novērtē. Uzreiz iedomājos, cik grūti tur klātos, piemēram, Einšteinam vai Sandai. Viņus iespundētu pagrabā uzreiz.

Kultūras jomā Latvijā šis arhipelāgs ir ļoti uzkrītoši novērojams. Ja neesat draugos (vienā ložā) ar naudas dalītājiem, tad no finansējuma labajiem projektiem nekas nespīd. Atceros kā pirms 20 gadiem mēģināju panākt valsts atbalstu metodisko materiālu izdošanai par viltus ziņām un medijpratību. Grāmata bija praktiski gatava. Nobrieda nepieciešamība uzsākt medijpratības skolotāju gatavošanu augstskolā. Projekts bija, taču naudu nepiešķīra, jo ideja neesot aktuāla un vajadzīga. To saņēma Rīgas koka māju attēlu publicēšanai.  Mans piemērs nav nekas unikāls. Tas pierāda valdošo mafiju nespēju un nevēlēšanos ieskatīties realitātē un valsts vajadzībās. Priekšroka tiek dota savējiem. Tiem, kas tuvāk un ir privāti (tieši vai pastarpināti) pazīstami.

Domāju, ka Rimšēviča skandāls apstiprina tieši šo pašu atavismu – paši negribam redzēt to, kas ir un ievērot to, kas jālabo. Ziņa par netīrās naudas mazgāšanu Latvijas krievu bankās bija zināma jau sen. Visos līmeņos. Bāršanās no Eiropas šajā virzienā skanēja, taču bija jāiesper ASV zibenim, lai mūsu „zemnieks pārmestu krustu un labotos”.

Tiktāl skaidrs. Taču, kāpēc neraugoties uz acīmredzamo, tomēr vīd sabiedrības daļas krenķīgums par to, ka Rimševičs it kā aizturēts nepareizi?

Viņa tēls dekoratīvajā varas vertikālē vienmēr ticis saudzēts no mediju puses un manevrēšanu publiskajā telpā viņš prot tik pat labi kā Lembergs. Arī viņš izskatās pēc direktora un prot atstāt iespaidu tā, lai mēs saprastu, ka zaudējot šo cilvēku cietīs valsts un katrs no mums atsevišķi. Uz viņu šaujot, viņam aplaupa māju. Viņš pats rāda, ka ir upuris un mēs tam ticam. Iet uz intervijām LTV, stāsta šausmas par valsti, kas desmitiem gadu maksājusi viņa algu 12 000 eiro mēnesī (no nodokļu maksātāju naudas), bet paliek slims, ja intervija paredzēta pie Jāņa Dombura.

Jā, vainīgi ir žurnālisti, ka ļāva viņam uzaudzēt „varoņa taukus”. Vainīga ir arī viņa „loža”, kas piesedza un piedeva pārkāpumus, pārvēlot augstajā amatā no jauna, no jauna, no jauna.

Vainīgo šajā gadījumā ir daudz.

Vai mums visus parādīs?  

Krievijas iejaukšanās amerikāņu vēlēšanās. Rezultāti.

Pašlaik 13 Krievijas pilsoņi tiek apsūdzēti par ASV priekšvēlēšanu kampaņas tendenciozu ietekmēšanu Krievijas interešu labā.  Dokumenti tiek publiskoti un ari mums ir interesanti uzzināt kā krievu dienesti rīkojās, lai ietekmētu svešas valsts vēlēšanu procesa iznākumu. Iecerētais viņiem arī izdevās.

Prokurora Robert Mueller vadītās izmeklēšanas rezultātā, noskaidrojās apjomīga krāpšana, kuru veikuši Krievijas pilsoņi ASV. To skaitā līdzekļu zagšana no amerikāņu bankām ar hakeru palīdzību, kā arī personu identitātes dokumentu piesavināšanās un viltošana.

Krievu propagandas kampaņas sākums ASV esot datējams ar 2014.gadi ar mērķi nepieļaut demokrātu partijas jeb Hilarijas Klintones nākšanu pie varas ASV. Tā vietā liekot lietā visus līdzekļus, lai nobruģētu ceļu uz augstāko amatu Krievijai labvēlīgajam Donaldam Trampam.

Protams, ka Krievijas ārlietu ministrijas pārstāvē Marija Zaharova izmeklēšanas rezultātus šodien dēvē par absurdiem. Savā ziņojumā Interfax viņa aģentūrai noliedz krievu dienestu līdzdalību. Dezinformācijas kampaņas centrs (Prigožina grupa Pēterburgā) ir Putina klanam tuvu stāvoši cilvēki, kas tieši tāpat noliedz izmeklēšanas rezultātā atklātos faktus.

Par ko apsūdz krievus?

  • Krievijas aģenti uzdevušies par amerikāņu pilsoņiem un sistemātiski komunicējuši ar amerikāņu vēlētājiem Trampa kampaņas labā. Pēdējie nav sapratuši, ka darīšana ir ar ārzemju aģentiem, nevis ar vietējiem aktīvistiem.
  • Izveidojuši melīgus personu un organizāciju kontus sociālajos medijos.
  • Ierodoties ASV uz vietas, aktīvi izmantojuši amerikāņu organizāciju iespējas, lai tās ietekmētu par labu Trampam. Aktivitāšu avoti – datori Krievijā.
  • Rīkojuši priekšvēlēšanu apspriedes, sapulces un mītiņus. Pirkuši reklāmas laukumus amerikāņu medijos, uzdodoties par vietējo iedzīvotāju aktīvajām vēlētāju grupām.
  • Ceļojuši par Nevadu, Kaliforniju, Kolorado, Mičiganu, Ilinoisu, Teksasu un Ņujorku u.c., lai vāktu informāciju.
  • Izstrādājuši kampaņas stratēģiju un aktīvi izmantojuši sociālo mediju iespējas, lai pārliktu akcentus imigrācijas, Black lives matter un reliģijas tēmai.
  • Aktīvi izplatījuši izdomātu un melīgu informāciju par Hilariju Klintoni, Marko Rubio un Tedu Krusu, vienlaikus atbastot tieši Bērniju Sandersu un Donaldu Trampu 2016.gada priekšvēlēšanu kampaņā.
  • Enerģiski un sistemātiski aicinājuši amerikāņu minoritāšu grupas boikotēt vēlēšanās un nebalsot tajās.
  • Izplatījuši apvainojumus par it kā pārkāpumiem demokrātu vēlēšanu kampaņā ar sociālo mediju palīdzību, īpaši koncentrējoties uz Facebook iespējām.
  • Izmantojuši zagtus ASV personu identifikācijas kodus, piesavinājušies reālu ASV pilsoņu dzimšanas datus, lai atvērtu maksājumu kontus un viltojuši auto vadīšanās apliecības.
  • Maksājuši vienam amerikānim par būra izveidošanu un otram par Hilarijas Klintones tēlošanu cietumnieka tērpā.
  • Gigantiska interneta adrešu sieta izveidošana, lai sistemātiski sazinātos ar amerikāņu medijiem un radītu publiskās domas iespaidu.
  • Pēc ziņām par amerikāņu prokuratūras iesaistīšanos izmeklēšanas procesā, sāka iznīcināt pierādījumus un centās traucēt, apgrūtināt izmeklēšanas gaitu.

(Ziņo TT un šodienas DN).

Kā šie ārzemnieku aģitācijas triecien-spēki ietekmēs mūsu gaidāmās Latvijas parlamenta vēlēšanās? Droši vien, ka tieši tāpat.  

Mūsu iedzimtā raudāšanas kaite jeb smieklu lapiņas iztrūkums

Bruno Amadios: Raudošais bērns

Tautiešu sabiedrības skumju abstinenci nācies ievērot jau sen. Smieklu vai prieka brīžos Liepājā vai Limbažos jādzird šņācienu, kas  nozīmē: “Smejies vien, kad tikai rīt tev nav jāraud!”. Pat Jēzus dzimšanas dienā dziedam tikai skumjas dziesmas. Īsti priecīgam pieklājīgam latviešu cilvēkam neklājas būt. Arī laimes brīžos mēs regulāri birdinām prieka asaras. Šodien sapratu, ka neesmu  vienīgā, kas novērojusi šo latviešu vajadzību skumt un raudāt. 1862. gadā to savā publikācijā „Kāpēc cēlām dzirksteli” diagnosticējis lieliskais publicists un dzejnieks Juris Alunāns.

Asaru speciālisti

Savu stāstu par latviešu raudāšanas azartu viņš sāk ar apceri par to, kā rakstnieks Viktors Igo (Victor Hugo) ar saviem romāniem esot iemācījis francūžiem raudāt. Latviešu gadījumā viņam to nevajadzētu darīt. „Latvietim raudāt nevajag mācīt, jo tas to prot no gruntes, no bērnu dienām” (Alunāns, 1956:239). Ja sirma māte sagaida mājās savu dēlu no svešuma, viņai no prieka „asaras birst aumaļām” (turpat). Tēvs dara tāpat un pat liela daļa tautas dziesmu mums bēdīgas (turpat). Kā mūs piemeklē liela laime – tā mēs uzreiz raudam.

Asaru sfērā esam speciālisti. Mums, piemēram, ir laimes, prieka un gaviļu asaras. Citiem tādas pār vaigiem laimes brīžos neripo.

Nevienam nav noslēpums, ka laulību reģistrācija ar latviešiem ir pārbaudījums ikvienam ārzemniekam. Man pašai nācies viesoties vairākās kāzās, kurās saviļņojuma brīžos latviešu radi sāk raudāt. Diemžēl šīs gaviļu jeb laimes asaras cittautieši mēdz nesaprast. Viņi sabīstas un pieprasa paskaidrojumus. Argumentus par to, ka „pie mums raud no laimes”, viņiem parasti neizdodas ieskaidrot.

Kāpēc mēs esam „tauta, kas pašus priekus neprot baudīt bez raudāšanas”(turpat, 239). Alunānam šķiet, ka: “Latviešiem ir vajadzīga smieklu lapiņa. Tā tiem ir vairāk vajadzīga nekā citām tautām”- konstatē Juris Alunāns jau tālajā 1862. gadā.

Smieklu lapiņas izaicinājums

Šodienas mehānisko smieklu laikā, kad kolektīvās zviegšanas rutīnas piedāvā tehnika, baloni un jokumāksla, šis jautājums paliek aktuāls joprojām. Vecmamma ierauga baltajā mastā uzvilktu Latvijas karogu un sāk raudāt no prieka. No filmas nāk ārā skatītāji saraudātām acīm. Priekā par olimpiešu uzvarām meitenes no Alūksnes arī raud no laimes. Avīze „Diena” ziņo, ka pie mums arī līgavaiņi raudot no prieka; raud treneris, brīdī, kad audzēknis bija rezultatīvākais spēlētājs un dziesmu piedziedājumos regulāri “raud debesis”, “raud vālodzes” un visbeidzot raud arī kaimiņu bērni pēc pazudušā kaķa atrašanas.

Delfi 2014. gadā bija pat atklājuši šo mīklu, paziņojot, ka prieka asaras palīdzot saglabāt un līdzsvarot cilvēka dvēseles stāvokli un kontrolēt ļoti spēcīgas emocijas. Prieka asaras esot negatīva reakcija, kas līdzsvarojot iegūtā prieka laimes devu. Tātad no prieka raud tie, kas nevēlas būt pārāk laimīgi un apmierināti.

Varbūt ir pienācis laiks saņemties un būt priecīgiem bez asarām? Nodrošinot visus sūros laikabiedrus ar Alunāna „smieklu lapiņām”?

Kā mēs varētu šo akciju iesākt?

 

Par auēšanu, Līzi un Stambulas aizdomīgumu

  • Ejam auēt!- noskaldīja Roberts, iemetot datoru somā.
  • Ejam!- skaļi atsaucās Dāvis.

Maisu un mugursomu pakošanas troksnis nomāca piekrītošu murdoņu. Lekcija 206. jeb “karaliskajā” auditorijā bija beigusies. Nākamie kolēģi (pagaidām vēl studenti) ģērba mēteļus un mauca mices galvā.

  • Ko nozīmē auēt? – jautāju cauri promiešanas murdoņai.
  • Nezināt, ja? –
  • Nē, nezinu.-
  • Ahā, – izvairīgi nopūtās tuvumā stāvošie un nez kāpēc sāka smaidīt.
  • Teiksim? – prasīja Jānis.
  • Eh, nu labi …pateiksim –
  • Nu…ko nozīmē auēt? –
  • Tas nozīmē izbeigt nodarboties ar lietām, kas nepatīk vai nogurdina. Nu apmērām tā, – skaidroja  Aleksejs savā mīkstajā krievu akcentā.
  • Tas nozīmē nedarīt neko nejēdzīgu, – papildināja Roberts un pārējie sāka smieties.
  • Paši izdomājāt šito vārdu? – prasīju projām ejošajiem.
  • Paši, paši…-
  • Kurš? Atbildes trūkums bolīja acis bez skaņas, aiz durvīm.

Skaidrs. Te mums darīšana ar moderno folkloru. To, kas rodas pati no sevis. Tukšā vietā.

Noklausoties aizvadītās nedēļas diskusijas par Stambulas konvencijas jeb sieviešu tiesību aizstāvības tēmu, nācās atkal saskārties ar to pašu – nez no kurienes izrauto vārdu “dženderisms”, kas ir tik pat piesātināts ar konspiratīvo saturu kā auēšana. Nav pasaulē šādās ideoloģijas, nav organizācijas vai vispasaules sazvērnieku grupu, kas vēlas iznīcināt dzimumus un pārtaisīt vīriešus par sievietēm vai likt precēt sava dzimumu pārstāvjus. Nekā tāda nav. Nav. Viss šis “dženderisms” ir  murgi un izdomājums.  Taču, lai ietu tālāk jāizmanto nākamais salīdzinājums, kas palīdzēs saprast, kāpēc ir cilvēki, kas ko tādu (kura nava!) izdomā un izplata klausītājiem.

Ir kāda sena pasaka, kuras galvenā varone ir precēties gatava meita. Viņu sauc Līze. Reiz pie viņas atbrauca kārtējais precinieks lūgt vecākiem meitas roku. Māte nosūtīja nākamo līgavu pagrabā pēc vīna krūkas. Meiča nokāpa lejup pa kāpnēm un pie griestiem ieraudzīja pieslietu mietu. Nobijās, iedomājoties, ka šāds koka gabals varētu uzkrist kādam uz galvas un to nogalināt. Vēl trakāk, ja šis “kāds” būtu viņas nākamais bērns. Līze skaidri iztēlojās kā viņa apprecas ar līgavaini, dzīvo laimīgi un viņiem piedzimst mazulis. Kādu dienu mazais nonāk pagrabā pēc kartupeļiem un šis miets viņam uzgāžas uz galvas. Bērns ir pagalam. Šausmīgi. Līze sāk raudāt un nejaudā uznest vīnu viesiem. Viesi nevar sagaidīt vīnu un tāpēc meitai pakaļ uz pagrabu dodas māte. Līzes mamma nonāk pagrabā, ierauga raudošo meitu, noklausās stāstu un sāk raudāt līdzi. Vēlāk tas pats notiek ar Līzes tēvu, brāli un māsu. Finālā visa ģimene sēž pagrabā un raud par to pašu bērnu, kas nākotnē varētu tikt nosists šeit pagrabā ar nelāgā mieta palīdzību. Precinieks neiztur un dodas meklēt pazudušos. Atrod tos pagrabā kolektīvi raudot. Viņš nepievienojas raudātāju korim. Brauc projām. Atsakoties no precībām ar Līzi.

Kādus secinājumus varam izdarīt? Mūsu Stambulas konvencijas nīdēji, noraidītāji un dēmonizētāji ir tie paši kolektīvie raudātāji, kas vēlas saskatīt šajā dokumentā to, kas tajā nav uzrakstīts.

A, ja nu uzkrīt uz galvas? Ko tad?

Visas citas nācijas neredz mietu, kas nogalinās, bet mūsējie redz.

Kā tas iespējams?

Tas iespējams tādēļ ka hronisks aizdomīgums ir mūsu kolektīvā postsovjetiskā īpašība. Mēs redzam mietu pie griestiem arī tuksnesī, jo nevaram noticēt, ka cilvēkiem, procesiem un lietām var arī nebūt ļaunu nolūku.

Loģika te nepalīdz, ja aizdomīgums ir asinīs.

Šo interesanto faktu pirms mēneša man atklāja kāds dānis, kurš jau gadu dzīvo Latvijā. Viņš strādā Rīgā, nedaudz runā latviski un visu šeit notiekošo uztver ar ienācēja acīm. Pajautāju viņam par Latvijas un latviešu īpatnībām. Parasti to pirmie pamana ienācēji, kas ieceļojuši nesen. Sörens uzreiz atzinās, ka Latvija viņam patīk, bet neizturams esot hroniskais vietējo aizdomīgums. Par visu un pret visiem. Nav svarīgi latvietis vai krievs. Visi tur apkārtējos aizdomās. Balts nevar būt balts (tikai izliekas) un labi nolūki nevar būt labi (slēpts pašlabuma meklējums).

  • Tas ir briesmīgi, – komentēja dānis savu atklājumu un man nākas tam piekrist.

Nezinu kā vēl vienkāršāk paskaidrot to, ka mūsu problēmas bieži dīgst pašu galvās nevis izriet no starptautiskās konspirācijas.

Vai sāksim no aizdomīguma atbrīvoties?
Beigsim meklēt neesošu gruzi piena glāzē un neesošu “dženderismu” Stambulas konvencijā?

Labāk auēsim.

 

 

Godprātīgos modernās Latvijas patriotus meklējot

Toreiz, kad Latvija cīnījās par savu valstisko neatkarību, mūsu mērķis bija brīva, nacionāla valsts. Jauna, strauja, plaukstoša, demokrātiska, neatkarīga no svešām lielvarām. Balsojām par nacionālas neatkarības kustību un iegādājāmies jaunus, baltus karogmastus skaistākajam pasaules karogam – sarkanbaltsārtajam. Tam pašam, kas visus garos okupācijas gadus, glabājās vecvecāku slēptuvē. Tālu no okšķeru acīm. Tagad beidzot karogu varēja uzvilkt 9 m mastā un tas nozīmēja, ka Latvija beidzot ir brīva un mēs vairs nebūsim homos sovieticus vai okupētie latvieši.

Toreiz nevarēju iedomāties, ka 28 gadus vēlāk man būs kauns no latviešu nacionālo partiju aktivitātēm, uzvedības un politikas. No puišeļiem, kas uzdodamies par latviešu nacionālo ideju nesējiem, visaugstākajā valsts politiskajā līmenī kompromitēs manas valsts attīstības sapni. Idejas un projektu vietā piedāvājot uzsildītus ārzemju murgus. Taču tas nu ir noticis.

Ir realizējies tieši tas, ko vismazāk vēlējos ieraudzīt: progresīvas, produktīvas, neatkarīgas Latvijas valsts projekta vietā mums mēģina deklaratīvi iemānīt sadzeltējuša rasisma, antisemītisma, homofobijas, ksenofobijas un primitīvā separātisma idejas, ar kurām jau sen, kā ar gangrēnu, slimo rietumvalstu labējie flangi un tāpēc spēj apburt (magnetizēt) tikai īpaši aprobežotu vēlētāju kontingentu. Mūsu nacionālās neatkarības kustība ir pārvērtusies par rietumvalstu labējo ekstrēmistu ideoloģijas piekabi. Patiešām žēl, ka tā ir noticis.

Kāpēc tik skarbi?

Vai Latvijas neatkarība ir apdraudēta šodienas apstākļos, kad Putins okupējis Ukrainu un Spānija slānī Kataloniju? Protams, ka ir. Tāpēc joprojām atbalstu Latvijas neatkarības ideju un sūtu sveicienus draudzenei Katalonijā.  Lielo valstu izjukšana liecina par citas mozaīkas Eiropas veidošanos, kurā koloniālās lielvaras turpinās sadalīties un sašķīst. Brīdī, kad sasprāgs visas lielvalstis (kas ilgstoši ir okupējušas savas kaimiņvalstis) un reģioni beidzot atgūs savu neatkarību, Latvija vairs nebūs maza valsts. Pārējās būs apmēram tikpat lielas kā mēs. Imperiālisma lielvaru izjukšana ir pavisam normāls process. Valstīm nav jābūt lielām un gigantiskām, lai īstenotu izdevīgu ekonomisko politiku. Taču tām jāprot un jāspēj savstarpēji sadarboties, lai realizētu gudru tautsaimniecību un izvairītos no savstarpējiem kariem. Kā arī attīstītu ekonomiku saprātīgā režīmā.

Cerams, ka tiktāl esam vienisprātis?

 Ksenofobiskais jaunvārds – “velkomists”

„Trampiskais” vai „rasnačiskais” ideju strāvojums šodien nākotnes projektu mums vairs nepiedāvā. Līdz šim liberālā pasaules kārtība (pieprasot cieņu, toleranci, uzmanību un labvēlību pret visiem, kas ir citādāki nekā mēs paši) nodrošināja mieru Eiropā. Ir jābūt pieklājīgiem, lai sadzīvotu saticīgi.  Mēs esam dažādi, domājām atšķirīgi. Mums visiem negaršo vieni un tie paši ēdieni. Arī gaumes nav unificējamas. Nevēloties pieprasīt no tautas diktatoru paklausības šablonu (lai visi līdzinātos vienā rindā, pēc vienas shēmas un modeļa kā staļinlaikos) esam tagad spiesti saņemties un konstatēt, ka sadzīvot bez varmācības iespējams tikai respektējot citu cilvēku citādību un viņu neierastās tiesības. Nākas samierināties, ka mūsu dažādība ir fakts un atšķirības starp cilvēkiem ir daudz lielākas nekā bija pierasts uzskatīt.

Holandietis un igaunis ir mazliet citādāki nekā mēs. Vai spējam to pieņemt un sadzīvot ar viņiem? Jā, varam. Mazliet grūtāk ar cilvēkiem, kas izskatās citādi, piemēram, ķīnieši, arābi un melnādainie? Jā, to nu nevaram (tā uzreiz!) nemaz akceptēt. No svešajiem mums bail, jo ksenofobija (bailes no ārzemniekiem) pārāk dziļi iekodētas mūsu kaulsmadzenēs. Tāpēc nespējam uzskatīt šos ļaudis par līdzvērtīgākiem un pieņemamiem mūsu videi. Ieraugot uz ielas trīs arābietes, nekavējoties piedzimst absurdā sajūta: “Ai, cik viņu daudz! Ko viņiem te vajag!?” un bailes, par to, ka “musulmaņi pārņems arī mūsu Vērgales pagastu”.  Tātad viena maza japāniete var atbraukt uz Alsungu, uzvilkt vietējo tautas tērpu, dziedāt mūsu dziesmas un draudzēties ar vietējām tantēm. To drīkst un par to mums prieks. Sajūsmā par šo sievieti veidojam filmas. Taču ja atbrauks 35 ķīnietes, kas vēlas atvērt restorānu, tad aina ir cita. Bīstami? Tas jau ir par daudz? No kā mums bail? No PSRS laikā piedzīvotā, ka visi svešie atbrauc un pakļauj sev mūs pašus? Vēsturiskā atmiņa draud ar atkārtojumu?

Vai es esmu tā saucamā “velkomiste”? Tā pati kas vēlas pārpludināt Latviju un Eiropu ar migrantiem no Āfrikas? Nē, neesmu, ja ar šo savādo vārdu apzīmējam nekritisku migrantu iepludināšanu vecajā kontinentā. Starp citu, iebilstu pret neonacistu vai putinistu ievazātajiem  jēdzieniem mūsu valodā un komunikācijā. „Velkomists” ir ideoloģiski iekrāsots,  pazemojošs apzīmējums, kuru radījuši migrantu plūsmas pārspīlētāji. Šajā apzīmējumā ir iekodēta ironija, nosodījums un tam ir izteikti negatīva konotācija. Domāju, ka nedz Zviedrijā, nedz Vācijā nav šādu reālu cilvēku kas uzgavilētu robežas atvērējiem migrantu plūsmas forsēšanai.  Nav nācies tādus sastapt. Šis jēdziens izdomāts, lai izsmietu tos, kuri negavilē līdzi ksenofobiskajiem imperatīviem, bet mēģina saskatīt atšķirības starp bēgli, kuram vajadzīga palīdzība un migrantu, kas tīko pēc rietumvalstu materiālā komforta. Kā mēs sauksim cilvēku, kas kritiski novērtē katru cilvēku atsevišķi brīdī, kad daudzi šķērso robežas un pieprasa palīdzību? Par vārtsargu? Galu galā – ir taču atšķirība starp mammu, kas bēg ar bērnu pie rokas no Sīrijas kara un latviešu šampinjonu lasītāju Īrijā vai alžīrieti, kas vēlas tikt pie naudas rietumos. Ir vai nav atšķirība?

Cilvēki nav vienādi. Tos nevar iedalīt tikai vīriešos un sievietēs    

Lai sadzīvotu miermīlīgi un nesāktu karus, ir jāiemācās nepalikt niknam par to, ka citi ir savādāki. Tas nozīmē, ka visi cilvēki nav tikai vīrieši un sievietes, bet kas vairāk. Iesim tālāk. Ķersimies klāt latviešu galvenajam tabū: gejiem un lezbietēm.  Pakaitināsim homofobus arī šoreiz. 🙂

Ja kaimiņš izrādās gejs, tad tas nenozīmē, ka tāpēc mūsu ciemā vairs nedzims bērni vai visi mazuļi vietējā skolā pēkšņi vēlēsies arī kļūt par gejiem. Nē, tā tas nenotiek viss. Nav geja dzīve tik rozēm kaisīta, lai visi par tādiem vēlētos kļūt. Pat Skandināvijā, kur valdība soļo Praida parādēs, nav šāda fenomena. Visa sabiedrība nav latenti homoseksuāļi, kas gaida atļauju izpausties. Ja kāds par to nobažījies, tad tā ir tikai šī cilvēka privātā, nevis visas sabiedrības kopēja bēda.

Vēl vairāk – mans kaimiņš ir gejs, taču precas ar sievietēm, jo nevēlas izturēt sabiedrības naidu pret sevi (neviens par viņa seksuālo orientāciju te neko nezina). Neviena no viņa laulībām nav laimīga, taču viņš braši izliekas un tēlo “normālu vīrieti” tālāk. Laimīgas nav arī viņa daudzās sievas un bērni, kas neko nesaprot no tā kas patiesībā notiek. Jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts, un ducis cilvēku šajā kontekstā ir nelaimīgi.

Normāli? Domāju, ka nav normāli, jo šīs ģimenes traģēdiju izraisa sabiedrības kolektīvais aizspriedums.

Tā nu tas ir. Rezultātā esam spiesti noskatīties uz traģēdiju, kurai atrisinājuma atslēga ir sabiedrības rokās. Ja mēs pārējie turpināsim bojāt šiem cilvēkiem (apmēram 20% sabiedrības locekļu) privāto dzīvi tāpēc, ka nepiekrītam viņu seksuālajai orientācijai, tad viss turpināsies tā kā ir patlaban. Mums „normālajiem” šķiet, ka „tā ir slimība”, ka „tā nedrīkst gan”, ka „šito vajag aizliegt” utt., bet vai problēma tāpēc atrisinās? Nē, neatrisinās. Tā palien zem paklāja un turpina eksistēt.

Latvijā ir pārāk maz kompetentu publikāciju, par to kāpēc šodien cilvēki vairs nav tik vienkrāsaini kādi izskatījās padomju laikos. Arī visas sievietes vairs negrib saņemt tulpi 8. martā, bet vīrieši – turpināt „iemešanas “ tradīcijas. Tagad par līdzcilvēkiem jāuzzina daudz jauna. Reizēm nav pa spēkam visam noticēt un visu izprast ? Tikmēr tepat līdzās Putina propaganda turpina kultivēt savas postsovjetiskās “stop-klišejas”. Tām uzgavilē vietējie konservētās dzīves piekritēji un rezultātā Latvijas publiskā domā strauji slīd atpakaļ vecajā padomju laikā kā slazdā.  Vai sajūtat šo kustību?

Viena lieta ir skaidra – ar citiem un citādiem sadzīvot uz vienas planētas nav viegli un vienkārši. Līdz šim “citādos” okupēja un pakļāva sev. Tagad varmācība vairs nav risinājums. Kā dzīvot tālāk, ja visi būs tik dažādi un nepierasti (reizēm pat nepieņemami) citādi? Iekaustīt, iebaidīt, sodīt, sist, izsmiet vai ielikt trakomājā? Vai šis rasnačistu risinājums ir izeja no situācijas?

Atkal modē egoisms

Tagad kārtīgam, nacionāli noskaņotam „konservam” jāseko ASV prezidenta Trampa piemēram un jāsaka: „lai dzīvo Brexit!”, „Latvia first!”. No visiem pārējiem jānorobežojas un tikai tad iestāsies patiesā laime. Tramps parādīja, kā rīkojas kārtīgi labējie nacionālisti : nospļaujas uz sievietēm, uzbūvē žogu pret kaimiņiem, nolamā melnos un iezāģē NATO aliansei, apšaubot kolektīvās drošības garantijas ideju. „Lai katrs aizstāv sevi pats!“ – tā uzskata Tramps, taču vienlaikus no tribīnes skaļi deklarē, ka mums visiem esot kopīgi jāveido nākotne. Kāda gan var būt kopīgā nākotne, ja mēs (tāpat kā pirms 100 gadiem) esam atgriezušies turpat kur bijām: lielās valstis aprīs mazās un beigās karos cita pret citu? Vai esam pārāk noguruši no miera? Gribas paplosīties un pakarot savā starpā? „Karš ir neizbēgams”, – domā Putins un mēs paklausīgi mājam ar galvām?

Donalds Tramps Davosā mēģināja paskaidrot ko mums pārējiem nozīmēs “America, first!” līnija. Vairums Davosas viesu „inventāra” pieslejas liberālajam pasaules uzskatam, kas ir politiskā, finanšu un mediju tirgus varas elite. Tie paši, kurus trampisti un pašmāju rasnačisti saukā par globālistiem (viņiem šis vārds arī ir lamuvārds). Ja Banons agrāk uztvēra „Davosas vilkus” kā spiediena slotu, kas būtiski apgrūtina ASV attīstību, tad tagad viņš sen jau izmests no Baltā nama un Tramps pats brauc pie vilkiem ciemos. Nedomāju, ka viņa iebildumus pret tirdzniecības līgumiem (TPP) Davosā uztvers ar aplausiem. Transatlantiskā aiza ir izrakta un ietekmē ne tikai tirdzniecības, bet arī drošības politiku uz zemeslodes.

Ja pirms 15 gadiem Žaks Širaks un Grehards Šrēders bloķēja Buša kara iniciatīvas Irākā, tad tagad amerikāņu ārpolitisko aktivitāšu vietā ir toričelli tukšums. Galllupa aptaujas 134 valstīs liecina, ka ASV prestižs ir strauji noslīdējis un patreiz atrodas zem Ķīnas līmeņa. Paļāvība un uzticība Trampam ārpasaulē esot 30% līmenī (Barakam Obamam bija 48%). Negatīvisma iemesls ir nepatika pret Trampa impulsīvo raksturu, iracionālo personību, kas var uzsākt atomkaru. Taču ir valstis, kurās Trampa labā slava ir daudz spožāka. Tās ir: Krievija, Baltkrievija, Izraēla un Libērija.

Starp citu, ASV prezidenta nepopularitāte Lielbritānijā, šodien novedusi pie tā, ka karaliste sāk vērtēt savu izstāšanos no ES kā neveiksmīgu soli. Tāpēc Londonā tiekot atviegloti uzelpots par to, ka Trampa februāra valsts vizīte Londonā atcelta.

Taču atgriezīsimies pie pašmāju rasnačistiem un viņu pašizolācijas. Būtībā šiem cilvēkiem, kas sevi sauc par nacionālā amuleta glabātājiem, nav nekā konstruktīva ko piedāvāt mūsu valsts nākotnei. Tikai skats atpakaļ pagātnē, neokonservatīvisms (adaptējot Putina doktrīnas Latvijai) un naids pret vietējiem ienaidniekiem = liberāli noskaņotiem latviešu cilvēkiem. Iespējams, ka tieši pēdējais ir pats postošākais solis, jo karot ir vieglāk nekā celt un būvēt. Mēs esam pārāk maz, lai savstarpēji karotu. Tāpēc steidzīgi vajadzīga nacionālās neatkarības kustība bez tiem, kas pašlaik tur savā kontrolē Tieslietu un Kultūras ministriju, bet nespēj neko izdarīt Latvijas valsts labā.

Kur atrodami godprātīgi modernās, laikmetīgās Latvijas patrioti?

Vai viņi vispār vēl ir?

 

 

Aizvadītās nedēļas virsotnes: Ferrante, situatīvais Tramps un falšā laiva kāpās

Nedēļa atkal garām. Aiz loga sniegs (kā izlaidīgs kaķis) gozējas un rēgojas. Ziņojot par ziemu. Jūra mēģina aizsalt, bet pelargonijas (aukstajā verandā) mēģina nenovīst. Janvāra vidus mūžīgā problēma – par maz saules saules debesīs un par daudz aukstuma nepiemērotās vietās. Taču pievērsīsimies tam, kas noticis.

Laba ziņa ir tā, ka Elena Ferrante – lieliskā neapolitāņu noveļu meistare sāks rakstīt apskatus britu laikrakstam The Guardian. Rakstnieku piesaistīšana mediju periodikai ir lieliska ideja. Tas, ka Ferrantei avīze piešķīrusi atsevišķu sleju, ir patīkami. Izskatās, ka autore ir atguvusies no šoka, kuru izraisīja kāda rokošā žurnālista nevajadzīga ņemšanās pēc rakstnieces īstā vārda, uzvārda un darbavietas atmaskojuma. Ferrante vienmēr uzsvērusi, ka anonimitāte esot ļoti nepieciešama, jo atbrīvo no slavas abstinences un nodrošina aizsargātības komfortu. Taču “racējs” to izpostīja. Nevajadzīgi. Izklaigājās, izbazūnēja vārdu, profesiju un dzīvesvietu. Daudzi šī “atmaskojuma” rezultātā jutās nepatīkami iztraucēti, pārsteigti par “atklājumu”, kas bija vairāk pazemojošs nekā produktīvs solis. Tagad Ferrante atkal parādīsies pie mums ik nedēļu, stāstot par to kas viņai šķiet svarīgi. No itāliešu valodas uz angļu mēli viņas tekstus regulāri tulkos ilggadējā sabiedrotā Ann Goldstein.

Time Magazine 2016. gadā iekļāva rakstnieci gada ietekmīgāko personu skaitā. Pērn viņa kļuvusi par visvairāk lasīto rakstnieci Apvienotajā Karalistē. Jā, ir tulkota arī latviski.

Tātad – laba ziņa. Britu literārajā olimpā ārzemniekam nav viegli. Kur nu vēl līderpozīcijās. Šis – vairāk izņēmuma gadījums un tieši tāpēc tik iepriecinošs.

Aizvadītajā nedēļā #metoo kustībai pievienojās arī zviedru brīvbaznīcas pārstāvji. Iniciatīvas avangradā –  divas mācītājas  no Evanģēlistu un Vasarsvētku draudzēm. Kā aicinājumu šeit izmanto jēdzienu #patiesībajūsatbrīvos (#sanningenskagoraerfria), kas lūdz ziņot par pāridarījumiem baznīcas hierarhijā. Pašlaik aicinājumu jau parakstījuši 436 draudžu locekļi. Kā norāda kristīgā avīze Dagen, atsaucība šajā virzienā esot bijusi daudz aktīvāka nekā sakumā tika prognozēts. Iniciatīvas autores Estere Kazena un Karina Ingridsdotira uzsver, ka  parakstu vākšanas procesā iesaistoties praktiski visi: sākot no pusaudžiem un beidzot ar astoņdesmit gadus veciem sirmgalvjiem. Par ko sūdzas? Par to, ka draudzēs (tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā) eksistē maskulīnās iniciatīvas kults: apgrābstīt meitenes un sievietes, izteikt piezīmes un uzmākties arī pēc tam, kad saņemts noraidījums. Mācītāji šos pārkāpumus neuztver nopietni un neizsaka uzbrucējiem nosodījumu. Iemesls ir draudzes nevēlēšanas, lai šādas “nejaukas lietas” nonāktu ārpus baznīcas sienām. Tas kompromitētu ticīgos un pašu baznīcu. Tāpēc sieviešu un zēnu tvarstīšana turpinās kā norma, ar kuru “vājajam” nākas samierināties. Tas, ka arī baznīcas cilvēki ir saņēmušies iztīrīt savu sabiedrību no šīm nejēdzībām ir liels solis uz priekšu. Nevis nedēļas, bet gadsimtu notikums. Paldies! Lai izdodas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šonedēļ apritēja viens gads kopš Donalds Tramps noenkurojies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta postenī. Viņa vieglprātīgā attieksme pret faktiem ieviesusi jaunu fenomenu saziņa ar nosaukumu: Fake News. Šo izpausmi viņš ražo pats, taču piedēvē medijiem. Līdz šim neviens demokrātiskas valsts vadītājs nav tik bravūrīgi uzbrucis žurnālistiem kā to dara Tramps. Loģiski, ka rezultāti nav ilgi jāgaida. Šobrīd viņš ir ļoti nepopulārs politiķis valstī un ārzemēs, lai gan ASV ekonomika zied un zeļ. Tieši šī iemesla dēļ būtu pamats uzteikt jauno prezidentu, taču notiek pretējais. Vācu FAZ šodien konstatē, ka savas valdīšanas 355 dienās prezidents Tramps ir izplatījis 2000 nepatiesus paziņojumus (FAZ, 18.01.2018). Vietējie faktu pētnieki Vašingtona apgalvo, ka Tampa izteikumu nepatiesības līmenis esot 70% vērtībā. Tik dramatisku improvizēšanu ar patiesību (visaugstākā ranga amatpersonas līmenī) vēl pagaidām nav nācies piedzīvot.  Prezidenta melošanas intensitāte piespiedusi Washington Post pastiprināt avīzes “Fact Cheker” bloga slodzi. Nodaļas vadītājs Glenn Kessler vācu avīzei šodien atzīstas, ka pazīst Donaldu Trampu jau pamēram 30 gadus, jo agrāk strādājis arī kā ekonomikas un biznesa procesu reportieris. Jau toreiz bijis skaidrs, ka Trampam nepatīk pārbaudīt to ko viņš runā. Ja Donalds “kaut kur” ir “kaut ko” dzirdējis, tad paziņo to uzreiz (nepārbaudot) kopā ar saviem emocionālajiem pārspīlējumiem. “Viņš neko nepārbauda. Runā visu, kas ienāk prātā”, – konstatē Glens, piebilstot, ka Trampa reakcija vienmēr ir situatīva ( konkrētās situācijas noteikta), t.i., viņš reaģē uz konkrētu situāciju emocionāli. Vai prezidents drīkst atļauties melot 2000 reizes viena gadalaikā? Protams, ka nedrīkst, jo viņam vēlāk vairs neviens neticēs. Starp citu, tieši pats Tramps arī ievazāja pērnā gada jaunvārdu Fake News daudzu valstu leksikā un šodien tas nozīmē sadomātas ziņas, kas neatbilst patiesībai. Šķiet, ka Trampa bērnišķīgās izdarības lielā mērā iebelzīs pašlaik tik populārajam konservatīvismam. Simboliski, ka dienā, kad amerikāņi atzīmēja Martina Lutera Kinga dzimšanas dienu, kāds žurnālists pajautāja šodienas ASV prezidentam, vai viņš ir rasists.  Tramps samežģīja atbildi, bakstot ar pirkstu vairāku valstu virzienā, kuru pamatedzīvotāji nav baltie. Nolamājoties, faktiski. Pie viena (nez kāpēc) paziņoja, ka Norvēgijai esot jānodrošina lielāks iedzīvotāju daudzums (!?). Tas nozīmē: “Jā”. Visi šie nejēdzīgie, tukšie un bezseguma prātuļojumi vairāk atgādina klauna uzstāšanos cirkā, nevis nopietna valstsvīra izteikumus publiskajā telpā.

Amerikāņa raksturs veidojies privāto ambīciju un kolektīva atbalsta rezultātā. Pagājušā gadsimta 50. gados ASV konservatīvie veidoja divus virzienus: pirmie, kas neticēja valstij un otrie, kas ticēja ģimenei, reliģijai un sociālās kopības idejai. Reiganam izdevās iekarot abu virzienu simpātijas un zināmā mērā tos apvienot. Pēckara konservatīvie atbalstīja starptautisko tirdzniecību un drošības garantijas, kas tiek veidotas kopā ar sabiedrotajiem ārzemēs. Tramps šodien reaģē pretēji: ir pametis TPP, drīz izstāsies no NAFTA, augstprātīgi izturas pret NATO. Pat briti sāk gudrot par to, ka amerikāņi vairs nevar būt droši sabiedroti pēcbreksita situācijā. Bijušo Rietumeiropas sabiedroto vietā Tramps nekautrējas paust savas simpātijas autoritāriem despotiem, tādiem kā Vladimirs Putins, Erdogans vai Duterte. Šodien tikai 37% novērtē prezidenta Trampa darbu kā labu (Politico, 01.08.2018 ), Turpretī 58% nepatīk Tramps kā prezidents (CBS News, 11.01.2018).

Kuģis

Sudrabas “komisijas” izsprukšana cauri sveikā (ar rezultātu = 0) un viltotā laiva kāpās bija divi lielākie aizvadītās nedēļas notikumi Latvijas politiskajā sfērā. Tas, ka promaskavas Saskaņa kopā ar Lemberga kabatas partiju ZZS jau šodien nosaka Latvijas politikā praktiski visu, nav nekas jauns. Esam kļuvuši par Putina impērijas forštati ar Ventspils mafijas astoņkāji centrā.  Sudrabas komisija neko nenoskaidroja, taču algu par darbu saņēma un cinisms pret valsti no sabiedrības puses tāpēc turpinās.  Normālā valstī politiķi tā nerīkotos, jo iedzīvotāju emigrācijas iemesli nav tikai materiāli. Tie ir arī morāli. Ja valsts un taisnība tiek tik ciniski nozagta no mafijas puses, kā to varējām novērot pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, tad iedzīvotāji nevis iet ielās demonstrācijās, bet gan brauc projām. Aizbraukšana ir šodienas latviešu protesta forma pret postsovjetisko valsts pārvaldes stilu Latvijā.  Sudrabai + Kremļa un Ventspils mafijai tas nerūp, jo viņi neko neražo. Tikai iekasē. Ir vai nav darbaspēka Latvijā? Tas viņus neinteresē, jo vēlēšanās var nobalsot arī 5 veči no Užavas un viņi atkal sēdēs pie kloķiem.

Ulmales mājiņa kāpās, kas izliekas par kuģi, nav nekas neparasts. Kamēr Latvijas bagātajiem (ieskaitot alkohola impērijas ķeizaru), nebūs respekta pret noteikumiem (kas attiecas uz visiem), tikmēr mums vēl ilgi būs gan mājiņas, kas izliekas par kuģi, gan laupītāji, kas tēlo mecenātus. Korupciju vislabāk demonstrē arhitektūra. Paraugieties uz Stacijas laukumu Rīgā un visām būdelēm ar nosaukumu “Laimētava”. Vai tiešām kāds ir apstiprinājis šo laukuma apbūvēšanu kā gaumīgu procesu? Acīmredzot ir. Stacijas pulksteņa aplipināšana ar nejēdzīgu celtnes skrandu vien ir ko vērta. Kādam vajadzēja un nauda palīdzēja izdarīt to, ko veselais saprāts neatļautu. Tieši tāpat ir ar mājiņu, kas izliekas ar kuģi Ulmales kāpās. Ja vietējai varai patīk nauda, tad visu var nokārtot un suns pakaļ neries.

Šoreiz suns ierējās un mēs uzzinājām faktu. Sākumā sagrozītu. Pēc tam vēlreiz mums stāstīja to pašu, taču samudžināti. Tagad gaidīsim kas notiks tālāk. Ja pašvaldības pārņems savā kontrolē arī medijus, tad nākotnē Vangažos, Pāvilostā vai Pālē nekad neuzzināsim šādus brīnumus. Tie notiks, bet mēs neko pat nenojautīsim. Kamēr mums būs bagātnieki (kas zaudējuši kaunu) un vietējā vara, (kas slimo ar hronisku alkatību), tikmēr vasarnīcas kāpās liks dokumentēt kā laivas un noziegumus čakli uzticēs izmeklēt pašiem noziedzniekiem.

Vēl viena ziņa ir jaunvārds – viltavas. Šo jaunvārdu savulaik esot darinājis rakstnieks Jānis Ezeriņš. Tas nozīmē, ka Fake News vietā mums tagad ir pašiem savs daiļš vārds = viltavas.  Izplatīt nepatiesas ziņas nozīmē – viltavot.  

Redzēsim vai ieviesīsies.

Galu galā – nedēļa bija laba, jo nebija jāizvēlas starp slikto un labo. Sirdsapziņa vienmēr parāda virzienu un publiskais viedoklis nekad nav ceļa stabiņš vai brīdinājuma zīme. Diemžēl joprojām dzīvojam laikā, kad uzspridzināt atomu ir vieglāk nekā sagraut aizspriedumu.

Tā viš ir.