Kā Ušakovs nozaga mana tēva fotogrāfiju

Posted on by
1

Speciāli Tvnet

zagtā bilde pinterest

 

Iedomājieties, ka esat kādas foto galerijas īpašnieks. Jūsu galerijā uz izstādi ierodas arī Rīgas Domes priekšsēdētājs un partijas Saskaņa vadītājs Nils Ušakovs. Noskata vienu unikālu vēsturisku bildi, kurā redzamas Rīgas ielu dekorācijas pirmajā padomju okupācijas gadā Oktobra revolūcijas (Krievijas boļševiku apvērsuma) 23. gadadienā 7. novembrī, un burzmā, citiem nemanot, klusi noņem šo attēlu no sienas, ātri paslēpjot zem platā putekļu mēteļa, un pazūd tālēs zilajās, nesamaksājot. Vienkārši paņem, neprasot atļauju.

Paiet laiciņš, un pēkšņi pamanāt, ka no galerijas nozagtā bilde parādās Rīgas domē pie sienas.

Tieši tā Nils Ušakovs izrīkojās ar mani, nozogot šīs fotogrāfijas digitālo versiju no mana bloga «sandraveinberga.com» foto galerijas «1939 – 1940 -1941: Varas maiņa unikālos fotoattēlos no tēva fotoarhīva» un publicējot to Rīgas domes skatlogā ar nosaukumu «info.riga.lv».

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi». Interneta vietne «info.riga.lv» pieder Rīgas domei, un tās galvenā atbildīgā amatpersona ir Nils Ušakovs, kuram es arī šā gada aprīlī uzrakstīju pretenziju par nelikumīgo mana īpašuma piesavināšanos ar prasību izņemt attēlu ne tikai no domes mājas lapas, bet arī no sociālajām vietnēm. Atbildi no Ušakova neesmu saņēmusi līdz pat šai dienai, un nav arī samaksāts iesniegtais rēķins par attēla izmantošanu bez licences, ieskaitot soda naudu.

 

bilde no domes sajta

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi».

 

Pretenzijā Ušakovam uzsvēru, ka fotoattēla autors ir mans tēvs Hermanis Veinbergs. Tāpēc autortiesības uz mantojuma pamata pieder man un notikušais jeb domes rīcība ir manu autortiesību un komerctiesību pārkāpums, jo tā ir pārkāpusi manā mājas lapā publicētos bloga publikāciju pārpublicēšanas noteikumus, kas norāda, ka jebkuru vietnes http://www.sandraveinberga.com materiālu var pārpublicēt tikai ar autora un/vai izdevēja atļauju/licenci pēc faktūrrēķina samaksas un pie publikācijas norādot autortiesību turētāju un saiti uz teksta vai attēla oriģināla atrašanās vietu šajā blogā, ka nesankcionētas materiālu izmantošanas gadījumos tiek piestādīts rēķins ar pamatmaksu un soda naudu.

Beidzot arī sagaidīju reakciju no Rīgas domes interneta vietnes, kad pēc manas pretenzijas par autortiesību pārkāpumu pazuda lapas, kurās minētais attēls atradās. Taču nozagtais joprojām ir pieejams sociālajā tīklā «Pinterest» ar norādi, ka attēla avots ir portāls «info.riga.lv» un nevis mans blogs, kā tam būtu jābūt pēc likuma.

Lai arī no domes mājas lapas attēls zibenīgi pazuda, tas visā kontekstā joprojām ir pieejams interneta saglabāto atmiņu failos, kā tas izskatījās domes lapā no 2016. gada 14. janvāra. Tas tiks izmantots kā pierādījums, vēršoties Valsts policijā, ja Ušakovs man neatvainosies un nesamaksās simbolisko rēķinu par attēla izmantošanu Rīgas domes mājas lapā un sociālajā tīklā Pinterest, kas notiek joprojām, nevienojoties ar mani.

LASI CITUR: info.riga.lv

Zog arī Ušakova kabatas avīze Vesti.lv

Ušakovs nav vienīgais, kas bez atļaujas, kompensācijas zog no mana bloga. To labprāt dara arī Latvijā populārs interneta medijs «vesti.lv», kas ir cieši saistīts ar Ušakovu un viņa partiju Saskaņa. Var sacīt, ka Vesti ir pat Ušakova kabatas avīze, kuru diezgan ievērojami finansē Ušakova partijas kontrolētā Rīgas dome ar savu reklāmas un PR budžetu. Savukārt no mediju ziņām var noprast, ka Vesti īpašnieki ir saistīti Kremli un ar Ušakova sadarbības partneri Krievijā, partiju «Vienotā Krievija».*

Vesti.lv šā gada 20. martā pie viedokļa raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana» («Русским Латвии показали выход — вымирание») nesakcionēti publicēja kādu citu mana tēva fotogrāfiju, kas nekā nav saistīta ar komentāra saturu, bet dokumentē notikumus pie Brīvības pieminekļa 1941. gada 1. jūlijā, kad Rīgu pameta PSRS armija un iesoļoja Vācijas armija. Turklāt par fotogrāfijas avotu Vesti joprojām uzrāda interneta vietni Rubaltic.

vesti bilde

Pretenzijā Vesti izdevējiem pieprasīju šo tēva fotografēto attēlu no raksta izņemt, taču tas netika izdarīts un netika veikti arī visi pieprasītie labojumi par autortiesību norādi. Lai gan pretenzijā Vesti norādīju, ka atļauju publicēt šo fotoattēlu dotu tikai Otrā pasaules kara tēmai un Latvijas okupācijai veltītu publikāciju sakarā, izdevēji ignorē šo prasību, bet sāk diskusiju, ka Vesti esot gatavi licenci maksāt tikai saskaņā ar Latvijas autoru biedrības AKKA/LAA tarifiem, lai gan biedrība nepārstāv manas tiesības uz šiem mantotajiem fotoattēliem.

Tāpēc to likumīgas izmantošanas cenu likums nedz Zviedrijā, nedz Latvijā neaizliedz noteikt man pašai vienpersoniski. Ja ir par dārgu, Vesti var to vienkārši nepirkt, taču tas neatbrīvo Vesti no atbildības par nelikumīgām darbībām ar šo attēlu līdz brīdim, kad tas tiks izņemts no raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana», ko es tagad jau publiski pieprasu.

Ušakovam draud krimināla vai administratīva atbildība

Latvijā likumi par autortiesību pārkāpumiem dod iespēju vērsties policijā, ko es būšu spiesta izmantot. Krimināllikuma 148.pants par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu paredz Ušakovam un Vesti amatpersonām šajā gadījumā sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, ja tiesa uzskatīs, ka ar noziedzīgo nodarījumu radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām personas interesēm bet par noziedzīgo nodarījumu pret autortiesībām, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, Ušakovu un Vesti amatpersonas var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Ja netiks ierosināta krimināllieta, Ušakovs un Vesti var tikt sveikā ar administratīvu sodu, kas Ušakovam gan būs kārtējais sods rindā, no valsts valodas likumu pārkāpumiem līdz tiesas ignorēšanai, neierodoties uz tiesas sēdi nesen prāvā pret bijušo premjeri Laimdotu Straujumu, kas bija nosaukusi Ušakova partiju par draudu Latvijas neatkarībai.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 155.8. pants par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu nosaka, ka par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu piespriež naudas sodu fiziskajām personām līdz septiņsimt eiro, bet juridiskajām personām līdz septiņtūkstoš eiro, konfiscējot autortiesību un blakustiesību pārkāpuma objektus un to nesējus.

Zīmīgi, ka Ušakovs ir nasks uz žurnālistu un politisko konkurentu sūdzēšanu tiesās par viņu viedokļiem, kas atmasko viņa partijas atkarību no Kremļa. Laikā, kad viņa portāls «info.riga.lv» nesankcionēti publicēja bildi no mana bloga, viņš bija iesūdzējis mani tiesā par viedokli, kuru paudu TVnet slejā Spogulis, ka Ušakova prokremliskā partija mums bruģē ceļu uz iekļaušanu Putina impērijā. 2016. gada sākumā viņš pret mani un TVnet bija zaudējis jau divās instancēs. Izskatās, ka aiz bēdām par to bija jāizdara kāda nelikumīga cūcība pret mani, nozogot bildi, cerot, ka es to nekonstatēšu?

Politiķiem godu nedara valsts likumu pārkāpšana un lepošanās ar šiem pārkāpumiem. Vēl jo vairāk, ja viņi visu laiku sit pie krūtīm, ka gatavi uzņemties atbildību par valsts vadīšanu. Rodas iespaids, ka attiecībā uz mana tēva attēlu zādzību no mana bloga Ušakovs īsteno to pašu politiku, ko izsmejot Valsts valodas centru par administratīviem sodiem par likuma pārkāpumiem valsts valodas lietošanā.

Gadījums ar manas bildes zādzību ir papildu apstiprinājums, ka citu cilvēku tiesību un likuma pārkāpšana un lepošanās ar to ir politiķa Ušakova un dažu citu viņa partijas biedru (Urbanoviča ātruma pārkāpumi ceļu satiksmē) stils.

Tas joprojām būs «Rīgas stils», ja mēs atkal viņam iedosim Rīgas atslēgas 3. jūnijā.

Padomājiet, vai kādam zaglim, kas lepojas ar likumu ignorēšanu, jūs tās uzticētu?

P.S. Man principā nav nekādu iebildumu, ka mana tēva unikālos vēsturisko fotoattēlus izmanto mediji, taču respektējot elementāru pieklājību un likumību.

Par Ušakova tiesāšanos ar TVnet un  mani:

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

Advertisements

Rietumu demokrātijas grāvēji ar bārdām. Kas viņi ir?

Posted on by
1

Speciāli TVnet

 

 

Viens no spilgtākajiem ir krievu nacionālists Aleksandrs Dugins. Pēc skata gandrīz vai pops, bet pēc būtības nacists. Pateicoties Putinam un Trampam, «dugini» pēdējā laikā kļuvuši ļoti populāri, jo ir noderīgi Kremļa politiskajai varai. Dugins patīk populistiem ne tikai sava izskata un pārliecības dēļ, bet arī pateicoties ideoloģijas koncepcijai, kas rada priekšnosacījumus jaunai ticībai Krievijā.

Pats Dugins uzsver, ka viņa lolojums esot ceturtā politiskā teorija aiz liberālisma, komunisma un nacionālisma. Britu un amerikāņu imperiālisms esot norietējis, un tagad pienākusi kārta Dugina globālajai antiglobalizācijas konservatīvajai revolūcijai ar krieviem kā izredzēto nāciju centrā. Savā būtībā še autors kopē Ļeņina eksperimentu pirms 100 gadiem, izmaisot to ar Hitlera rasu tīrības teoriju.

Ja brīnījāmies par boļševikiem, sarkanajiem latviešu strēlniekiem 1917. gadā, tad atliek paskatīties uz šodienas 2017. gada duginistiem, kurus var pamanīt arī Latvijas ikdienā. Tāpēc vēlams iepazīties ar jauno «uļjanovu» tuvāk, jo viņš skalo smadzenes arī Latvijas antiglobālistiem.

Ideoloģijas veidošanās

Protams, Dugina ideoloģiju var sagraut ar argumentiem un pierādīt, ka tajā nav nekā jauna, vien boļševiku stratēģijas atkārtojums ar tukšām frāzēm antiliberālisma stilā. Taču vispirms vērts apskatīt šo kolektīvās ideoloģijas karognesēju, kas nevar ciest indivīda tiesības un jebkādu personas brīvību valsts un varas priekšā.

Viņa idejas veidojušās pirms 30 gadiem, vēl Padomju Savienības apstākļos. Tolaik piedalījies pagrīdes krievu neonacistu grupas «SS melnais ordenis» aktivitātēs, studējot itāliešu fašista Juliusa Evolas, franču konservatīvā René Genona un vācu nacista Karla Šmita darbus. Taču, mainoties politiskajai iekārtai (pēc PSRS sabrukuma), Dugins uzreiz saprata, ka viņu aicina krieviskuma ideja. Krieviem bija jāatrod filozofiskā bāze, lai atgūtu lielumu lauru vaiņagu, kā tas bija pierasts boļševiku un cara laikā. Vienā rāvienā, līdzīgi bijušajiem komunistiem, viņš pārvērtās par dziļi ticīgu personu. Par kristīgo. Līdz ar impērijas sabrukumu un «glasnostj» ēras sākumu Dugins nekavējoties metās pāri valsts robežām, lai (tieši tāpat kā Ļeņins savulaik) sāktu organizēt savu partiju labējo ekstrēmistu tīmekļa veidolā. Tieši tāpat kā Uļjanovs, arī viņš sāka savu periodisko izdevumu, drukājot «Iskras» vietā žurnālu «Elementy» (Elementi), kas kopēja Alena de Benuā publikāciju veidolu.

Tātad Dugins vispirms vēlējās apvienot ultrakonservatīvos, un zināmā mērā tas viņam arī izdevās. 1992.gadā Maskavā pie viņa ieradās beļģu nacists Žans Tiriars un abi kopīgi sāka kritizēt visu, kas nepatīk, un sapņot par Eiropas atbrīvošanas brigāžu ofensīvu. Ja grib «sist suni», tad koks vienmēr atradīsies.

Tātad Dugina teorijas (filozofiskās doktrīnas) pamatā ir pieņēmums, ka pastāv nesaderība starp moderno amerikāņu demokrātiju (kā tādu) un Krievijas ultrakonservatīvismu, kuru caram un boļševikiem ir izdevies gadu simtiem savai tautai uzspiest tik lielā mērā, ka važas ir pat pārvērtušās rotaslietā, un tieši šo mazohismu viņš vēlējās izmantot kā enkuru savai teorijai.

Tātad, pēc viņa domām, pastāv konflikts starp «amerikāņu jūras kultūru» (ASV) un «eirāzisko zemes kultūru» (ar Krieviju vadībā). Beļģis Tiriārs piekrita, uzskatot, ka tieši ar jaunas «teorijas» palīdzību Krievijai un krieviem varētu izdoties atjauno Eirāzijas sovjetisko impēriju un atjaunot PSRS vecajās robežās. Pat vēl vairāk – viņam bija pārliecība, ka šī ir Krievijas vēsturiskā misija – turēt savā kontrolē mazās Austrumeiropas tautas, jo pašas tās nespējot nedz elpot, nedz dzīvot, nedz garīgi pastāvēt neatkarīgu valstu formātā. Tātad Krievija boļševisma vietā ir jāapbruņo ar jaunu ideju, kas pašiem krieviem izskatītos pievilcīga un iedvesmotu viņus jaunam apokaliptiskam karam, kas (tieši tāpat kā pasaku grāmatās un fantāzijas romānos) būtu kauja starp «labajiem» un «ļaunajiem». Svētie, tīrie, garīgie un tikumīgie krievi (konservatīvie) uzveiktu samaitāto, seklo un nekam nevajadzīgo transatlantisko ienaidnieku (ASV kā demokrātijas iemiesojumu). Tā arī ar demokrātiju būtu cauri, jo duginisti to vienkārši uzšķērstu, nodurtu, nošautu un beigta balle. Tieši tāpat kā boļševiki ar caru. Tādā veidā krievu nācija atdzimtu no jauna, balstoties uz vācu nacistu teorētiskā mantojuma, kuru esot pazudinājis 1939.gads (Molotova-Ribentropa pakts). Protams, tieši tāpat kā boļševikiem, arī duginistiem nav nekā laba, ko piedāvā krievu tautai. Taču viņi zina, ka katram patīk uzslavas un glaimi un pret šādiem aicinājumiem nebūs vienaldzīgo. Īpaši Krievijā, kas vēlas turpināt savu Otrā pasaules kara varoņlomu.

Pagaršot nacismu

Tas, ko dara Dugins, ir mēģinājums pagaršot nacismu tīrā veidā, jo komunisma diktatūrā to atklāti nedrīkstēja darīt (lai gan lielkrievu šovinisms PSRS teritorijā tika praktizēts arī boļševiku režijā). Vācu nacisms (sovjetkomunistu izteiksmē) vienmēr tika dēvēts par «fašismu» (kas nav korekti), bet tā viņi pieraduši un dara joprojām. Tagad aizliegumi bija beigušies. Tāpēc Dugins beidzot varēja vicināt karogu ar kāškrustu, idealizēt Himleru, Heidriku un viņu idejas kā «intelektuālu oāzi». Taču iecerētais neizdevās, jo krieviem muguras smadzenēs ideoloģija iedzinusi domu, ka nacisms ir faktiski «fašisms» un tas iespējams tikai pie vāciešiem. Pie viņiem, protams, ka nē. Skaidrs, ka nacionālreakcionāru vilnim bija vajadzīgs grūdiens. Par tādu noderēja Boriss Jeļcins un viņa politika, kurai par godu Dugins (kopā ar draugu Eduardu Ļimonovu) nodibināja Krievijas Nacionālboļševiku partiju ar skarbi konservatīvu programmu. Pirmais un galvenais punkts šīs partijas līnijā bija apgalvojums, ka visas teritorijas, kurās dzīvo krievi, ir jāuzskata par Krieviju.

Krimai un Ukrainai, protams, bija jāatgriežas «atpakaļ mājās» (Krievijas sastāvā) un jāsarauj visi kompromitējošie «sakari» ar Rietumiem, lai «mūsu zemes izsaimniekošana» ar šo beigtos.

Nākamais bija aicinājums mācīties no Valsts drošības komitejas jeb KGB – «čekas», kas prot un spēj ieviest valstī likumu un kārtību. Šim nolūkam būs vajadzīgs skarbs vadonis, kas līdzīgi Ļeņinam šādas uzraudzības iestādes ieviesīs «tautas interešu vārdā».

Sākumā Dugins grasījās legalizēt arī pašu Ādolfu, taču vēlāk atteicās no šīs idejas. 1993. gadā Malagā, intervējot SS veterānu Leonu Degrelu, tika noskaidrots, ka Hitleram esot bijusi liela cieņa pret Staļinu. Viņš «tautu tēvu» esot pat apbrīnojis, un pie Otrā pasaules kara esot vainīgs nevis Staļins, bet Molotovs, kas izvirzījis nepiedodami skarbus noteikumus vāciešiem. Hitlers esot gigantiski nozīmīga Eiropas personība, kurai neesot izdevies ieceres īstenot, tāpēc Dugins gatavojās atrast Hitlera lietas turpinātāju. Parādoties Putinam, mesija bija noskaidrots. Tagad viņa ideoloģija izrāvās no perifērijas un sāka airēties uz Krievijas politiskā centra pusi.

Krievu nacisms bez kāškrusta

Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka ar kāškrustiem Krievijā labāk neeksperimentēt. To saprata arī Dugins un meklēja citas ideoloģiskās ikonas un simboliku Krievijas vajadzībām. Līdz ar 2008. gada Dienvidosetijas okupāciju Dugina idejas kļuva ļoti vajadzīgas Putinam. Bija nepieciešama «skaidrošana» tautai, kāpēc krievu karavīriem ir jāmirst Kaukāzā, cīnoties ar kalniešiem, kas nevēlas būt Krievijas sastāvā. Tagad lieti noderēja Dugina sapnis par «Eirāzijas kustību», kas esot cilvēcei ļoti nepieciešama, jo «ģeogrāfiskā telpa jau sen sauc pēc krievu garīguma palīdzības». Neraugoties uz to, ka Dugins diezgan nekautrīgi Hitlera «āriešu pārcilvēka» vietā sāka pasaulei piedāvāt «slāvu pārcilvēku», viņš turpināja attīstīt kontaktus ar neonacistiem arī «mazāk vērtīgo» nāciju valstīs.

Zvaigžņu stunda pie viņa ieradās 2011. gadā, kad krievu sabiedrība neslēpa neapmierinātību ar Medvedeva politiku, kurš tobrīd uz laiku bija prezidenta tronī. Taču liela sabiedrības daļa Krievijā tomēr nevēlējās autoritārā Putina atgriešanos Kremlī. Sākās Bolotnaja nemieri, vara atbildēja ar arestiem, bet Dugins ar ideoloģisku mobilizāciju. Kā viņš to darīja? Tieši tāpat kā Ļeņins – sāka nacionālistu diskusiju klubu. Runas šovi palīdzēja piedāvāt ideju televīzijas ēterā, un rezultātā Elementy teorētiskā kustība pārvērtās masu pasākumā. Televīzijas iedarbību (Cargrad TV stacijai Maskavā) viņam palīdzēja apgūt bijušie Fox TV producenti, tātad amerikāņi. Krieviem iepatikās ideja par to, ka viņi ir vislabākie, pasaules atbrīvotāji un garīgi tīrākās cilvēciskās būtnes. Pārbaudījums, protams, bija Maidans 2014.gadā, uz kuru Putins reaģēja ar Krimas okupāciju. Tagad, rīkojot referendumu šajā turku salā, lieti noderēja Dugina demagoģija par zemi, kas pieder krieviem. Referendumā tika iesaistīti ārvalstu neonacisti – Dugina draugi ( Luc Michel u.c.), un lietas sāka notikt.

2014.gada 18. martā Putins svinīgi deklarēja valsts jauno ārpolitiku un pie viena raksturoja krievu cilvēku kā pārcilvēku, kuram raksturīgs tikums, godīgums, taisnīgums un bezgalīga dzimtenes mīlestība. Tāpēc Putins skaidri un gaiši pateica, ka cīnīsies turpmāk par visu to 330 miljonu krievu «tiesībām», kas mitinās ārpus Krievijas teritorijas. Pie viena Putins neslēpa, ka viņa plānos ir tā saucamā Eirāzijas Ūnija (Padomju Savienība ar jaunu nosaukumu), kura tiks celta un uzbūvēta. Tā būs autoritāra, totalitāra valsts, kurā visi citādi domājošie intelektuāļi būs «valsts nodevēji». Vēl viņš lietoja savā runā arī citus Dugina formulējumus un, starp citu, jēdziens «valsts nodevēji» arī ir Hitlera formulējums.

Ar šo brīdi apdraudētas ir visas teritorijas, kurās mitinās krievu emigranti.

Iekarojumu loģika

Ukrainas karš ietilpst Dugina projektā. Doņeckas un Luganskas «tautas republikas» ieskaitot. Saprotams, ka ikvienu savu rīcību cilvēki mēdz attaisnot, ja nav vēlēšanās runāt patiesību. Arī šajā gadījumā Dugina ideoloģija negrib neko dzirdēt par to, ka ukraiņi negrib turpināt dzīvot Krievijas atkarībā, ka viņiem labāk gribas pieslieties Rietumiem. Galu galā vecākā paaudze labi atceras, kas bija PSRS un kā hoholiem tur klājās. Taču var samest patiesību ar kājām gaisā un sākt paceltā balsī sludināt krievu glābējmisiju pasaulē. Pēc Dugina teorijas tieši krievi ir tie, kas glābs pasauli no dekadences, morālā pagrimuma un grēka, kuru provocē demokrātija un liberālisms. Modernitāte un atlantisms, pēc Dugina domām, ir visa ļaunuma sakne, pret kuru krievi cīnīsies ar bārdaino popu dziesmām un misijas zīmi pierē. Tā ar zobenu un asinīm tiks radīta «JaunKrievija» kā utopisks valsts modelis visai pasaulei. Visi vēlēsies kļūt par krieviem, jo tikai tā latvieši, igauņi, zviedri vai angļi beidzot atbrīvosies no savas sliktās ģenētikas, amorālās izglītības un neciešamās loģikas. Dugins visus izglābs, kristot mūs visus par krieviem. Tāpēc viņš aicināja Putinu nekavējoties ieņemt Kijevu un 2014. gadā Facebook nekautrējās no aicinājuma «Nāvējiet! Nāvējiet! Nāvējiet!», «Iznīciniet mēslus!», «Nāvi bastardiem!». Pēc šīs verbālās bakhanālijas viņu atlaida no amata Maskavas universitātē. Taču karš turpinājās. Putins turpināja izlikties, ka Krievija Ukrainas karā nepiedalās, ka cīnītāji ir «jaunkrievi ar zvaigzni pierē», kas glābj morāli pagrimušos ukraiņus. Rietumpasaule turpināja garīgi pūt tālāk, un arī pie mums Latvijā sāka vairoties Jaunkrievijas ideju piekritēji. Tieši Dugins bija tas, kas Rietumeiropas liberāļus sāka saukāt par homoseksuāliem, klaigāt, ka Rietumos cilvēkiem liek ar varu laulāties ar sava dzimuma cilvēkiem, un vēl gūzmu melu, kas faktiski vairāk piestāvētu talibu vai Islamistu Armijas demagogiem, nevis postsovjetiskam krievam ar augstskolas izglītību Maskavā.

Panākt ar varu savu varu

Protams, ka «Brexit», Trampa uzvara lielā mērā bija tieši Dugina ideoloģijas nopelns, jo iedvesmoja krievu datoriķus un polittehnologus bez bažām iemaisīties citu valstu iekšpolitikā ar publiskas dezinformācijas palīdzību, sarūpējot tur Putinam nepieciešamos uzvarētājus. Krievu labējie gribēja, lai Tramps uzvar, un to arī panāca ar demagoģijas palīdzību. Amerikāņi šo informāciju uzknābāja kā patiesu un Kremļa meliem noticēja. Nekad agrāk svešas valsts informatīvajam uzbrukumam nebija tādas iespējas kā pašlaik, pateicoties internetam. Putina štābs to izmanto un panāk savu, jo vēlētājs tā īsti nespēj noticēt, ka cita valsts var tik bezkaunīgi iemaisīties un traucēt savtīgi. «Šodien Vašingtona ir mūsu, Kišiņeva mūsu, Sofija mūsu. Atliek tikai izmēzt purvu šeit pat mājās,» rakstīja Dugins Facebook pēc Trampa uzvaras ASV.

Jā, viņš neslēpj, ka ar savas ideoloģijas palīdzību «atbrīvos» Eiropu un krievu eirosovjetiskā impērija tad stiepsies no Vladivostokas līdz Dublinai. «Krievijai ir misija – glābt Eiropu. Citādi tur turpinās plosīties kari un degradācija,» domā Dugins.

Arī Latvijā pēc mēneša būs vēlēšanas. Vai jūs cerat, ka duginisti tās neietekmēs?

Vive la republique, vive la France jeb Donžuana parādīšanās!

Posted on by
Atbildēt

Speciāli Tvnet

 

francijas prezidents TVNet

Attēls no TVnet 

 

Francijas 2017. gada prezidenta vēlēšanās ar negaidīti lielu pārsvaru uzvarējis ienācējs «no malas», liberālis Emanuels Makrons (Emmanuel Macron). Viņa uzvara jau iepriekš tika prognozēta. Taču pastāvēja iespēja, ka netīrā aģitēšana (Dirty campaigning), kurai nesen izdevās panākt Brexita un Trampa triumfus, sasniegs vēlamo efektu arī Francijā.

Taču Vladimira Putina sabiedrotajai un Krievijas intensīvi finansētajai Nacionālās frontes vadītājai Marinai Lepēnai (Makrona pretiniecei) arī šoreiz nācās palikt bešā. Uzvarēja Francijas pilsoņi un viņu ticība valsts nākotnei modernā laika kontekstā. Lai gan vēlētāju aktivitāte svētdien bija neparasti zema un vēlētāju korpuss uzkrītoši sašķelts un polarizēts, Francija tomēr nepadevās. Pretēji britiem un amerikāņiem viņi pierādīja, ka republikas ideja, pilsoniskums un ticība ideāliem ir un paliek piektās republikas greznība. Liberté, Égalité, Fraternité!1

Netīrās kampaņas kā moderno vēlēšanu aizliegtais paņēmiens

Politikā mēdz izmantot apmelošanas kampaņas. Tas nav nekas jauns. Tieši tāpat kā mūsu ikdienā, kad talantīgākais, glītākais un gudrākais tiek skaudības dēļ iemīdīts zemē ar zemisku ikdienas demagoģijas paņēmienu palīdzību, viduvējībām par labu, arī politikā manipulētāji rīkojas līdzīgi. Ja cilvēkam nav grēku, kļūdu vai pārkāpumu, tos var izdomāt un piekārt klāt smirdošu apmelojumu piku pat visnevainīgākajai un labestīgākajai personai. Liela novērotāju daļa tam noticēs un apmelojums pielips pie apvainotā ādas kā nenoplēšama etiķete. Smirdēs pa gabalu, un mēs novērsīsimies, riebumā viebdamies. Paši zinām šādus gadījumus, jo esam tos piedzīvojuši. Līdzīgi mēdz rīkoties arī politikā, taču civilizētas valstīs nav pieņemts nepamatoti vai pārspīlēti skarbi apmelot un blefot.

Turpretī Padomju Savienības mantiniekiem šāds piegājiens pretinieka publiskā tēla sagraušanai nav nekas svešs, jo tā rīkoties ierasts kopš PSRS dzimšanas, kad ārpolitika tika formēta ar skaldi un valdi principa palīdzību un ideoloģiskie draugi ārvalstīs atbalstīti, bet ienaidnieki apmeloti un vajāti. Arī putinistu Krievija seko šīm padomisma tradīcijām un aktīvi piedalās ārzemju valdību formēšanās procesā, palīdzot sev tīkamiem un traucējot netīkamajiem politiķiem. Tas notiek, ne tikai atbalstot ar naudu un propagandas akcijām: 1) sējot vēlētāju bažas par to, ka pie varas nonāks «politiskā krējuma» pārstāvji, kas jau sen kompromitējuši sevi ar neveiksmīgajiem politikas rezultātiem (Brexit un Trampa gadījums), 2) izplatot melīgas ziņas par Krievijai nevēlamiem kandidātiem ar hakeru, nenonacistu, prokremlisku interneta portālu un sociālo mediju palīdzību.

Lielbritānijas un ASV vēlēšanu sistēmu šiem paņēmieniem izdevās iedragāt, taču Francija pret tiem noturējās kā klints, jo tai bija lielāka pieredze šo paņēmienu atmaskošanā publiskajā telpā un augstāka vēlētāju politiskā kompetence, patiecoties aktīvai etabēto mediju (Le Monde, Figaro) līdzdalībai.

Piemēram, solīdā Le Monde priekšvēlēšanu spurta laikā konstatēja un analītiski publiskoja 19 konkrētus apmelojumus, kas tika virzīti kā šķēpi pret Emanuelu Makronu, lai viņš zaudētu vēlēšanās pret Lepēnu2. Demagogiem no ārzemēm neizdevās izsist Francijas dienaskārtības loģiku: 1) publicējot «dokumentus» par it kā Makrona neētiskajiem finanšu darījumiem, kurus anonīmi autori šonedēļ piegādāja mediju redakcijām; 2) publicējot melus it kā beļģu Le Soir rakstā par to, ka Makrona kampaņu finansējot Saūda Arābijas emīri3; 3) neizdevās kremlīniem arī ofensīva #macronleaks, kas bija paredzēta kā slepenu dokumentu publicējums ar izdomāta «faktu» materiāla piemaisījumu. Šis ir vecs putinistu un neonacistu uzbrukuma stils, kad patiesiem faktiem tiek piemaisīti klāt izdomājumi ar mērķi it kā «atmaskot» velēšanu kandidāta «neglīto» morāli un netikumus. Šādi deformējot pretinieka veidolu, Vladimira Putina un viņa troļļu, vērpēju armijas plānos bija panākt draudzenes Marinas Lepēnas uzvaru Francijas prezidenta vēlēšanās. Taču tas tomēr neizdevās.

Mediju principialitāte

Lepēna priekšvēlēšanu kampaņas laikā un pat vēlēšanu dienā valdonīgi cīnījās ar valsts etablētajiem medijiem, kas netaurēja vienā stabulē ar viņas politisko pasūtījumu. Līdzīgi Trampam, arī Lepēna savā kampaņā aktīvi izmantoja mediju vajāšanas un bloķēšanas shēmu, taču – bez panākumiem, jo žurnālistu solidaritāte viņai sabojāja visu iecerēto mediju sodīšanas akciju. Viss sākās ar to, ka Lepēnas kampaņas fināla apartamentos Chalet du Lac, Bois de Vincennes preses centrā svētdien netika ielaisti Buzzfeed, Mediapart, Les Jours, Rue89, StreetPress, Politico, Bondy Blog, Explicite, Brut, Konbini, Politis un Quotidien. Solidaritāti pēkšņi bija gatavi demonstrēt arī kolēģi žurnālisti no Libération un Les Inrock, boikotējot Lepēnas partijas forumu kampaņas finālā. Punktu pielika Eiropas kvalitatīvākās, elitārās avīzes Le Monde pievienošanās Lepēnas partijas foruma boikotam. «Ar šo asi nosodām attieksmi, kas Lepēnai raksturīga attiecībās ar medijiem. Šī nav pirmā reize, kad viņas priekšvēlēšanu kampaņas laikā noteiktiem medijiem netiek atļauja pieeja priekšvēlēšanu sapulcēm. Tas norāda, ka viņai ir vāja izpratne par preses brīvību,» rakstīja avīzes galvenais redaktors, piebilstot, ka ar šo arī Le Monde atsakās no Lepēnas partijas Nacionālā Fronte priekšvēlēšanu kampaņas procesu atspoguļošanas, jo nav pieļaujams, ka viena partija neakceptē žurnālistikas darba prasības, kas pārējām partijām demokrātiskā valstī ir norma. Mirkli vēlāk boikotam solidāri pievienojās arī L’Obs un L’Humanité. Tas nozīmē, ka mediju profesionālismam un darba principialitātei ir būtiska nozīme svarīgos valsts demokrātisko procesu realizēšanas brīžos, kuru skaitā, protams, ir arī vēlēšanas4.

Makrons un viņa iespējas

Pirmais secinājums pēc šīs uzvaras ir konstatācija, ka Francija neizstāsies no Eiropas Savienības un Frexit nebūs nākamo sešu mēnešu jautājums. Ja Lielbritānijas pazušana no ūnijas sastāva nav liktenīgs Eiropas Savienības «būt vai nebūt» jautājums, tad Francijas gadījumā šos process būtu ļoti dramatisks vecajam kontinentam. F vēlētāji nobalsoja gudrāk par UK.

Makrons nav laipns eirobirokrātijas ucinātājs, un šajā virzienā acīmredzot gaidāmas pārmaiņas, taču grāvējs viņš nav, un par to paldies franču vēlētājiem. Pašlaik izskatās, ka jaunais Francijas prezidents ir politikas Donkihots, jo labprātīgi aizgājis no ērta krēsla valdībā, labi apmaksāta darba bankā, lai sāktu savu liberālo politisko kustību un glābtu dzimteni. Pasaka tieši latviešu gaumē: «Mums arī tādu «Makronu» vajadzētu jau nākamajās jūnija vēlēšanās!» – domā šodien daudzi arī Rīgā, Jelgavā un Valkā. Puisis ar zilajām acīm, ieradies no laukiem jeb no nekurienes un pa taisno devies uz Elizejas pili. Tāds ir bijis viņa straujais ceļš augšup. Jaunākais Francijas prezidents (39 gadus vecs). Viņš nav nedz lielo partiju politikas inventārs, nedz neizskatīgs līdējs, kas ieguvis amatu, pakalpojot oligarhiem vai «masoniem». Emanuels Makrons izstaro: maternitāti, progresu un jaunību. Nav nostājies nedz labējo, nedz kreiso pozīcijās un tā vietā saputo makroekonomikas reformas ar uzņēmumu nodokļu pazeminājumu un elastīgu darba laiku. Viņš ir Eiropas sadarbības entuziasts un sociālliberālis. Izskatās, ka Makrons ir jaunā laika politiķis, kas saskata robežu nevis starp labējiem un kreisajiem, bet gan starp izolacionistiem un globālistiem, vecās un jaunās pasaules piekritējiem. Lai gan Francijā joprojām funkcionē un eksistē vēlētāju politiskās simpātijas tradicionālajā stilā un šajā skalā Makronam pagaidām nav skaidras lokācijas vietas.

Francijas skandālu presi jau sen vairs neinteresē arī jaunā prezidenta privātā dzīve un laulība ar sava mūža lielo mīlestību – ģimnāzijas franču valodas skolotāju Brigitu. Jā, neparasts pāris. Skandālu nav, visas troļļu «piekarinātās smirdbumbas» (pat homoseksuāli mīļākie) nav sabiedrības akceptēts kompromats jaunā prezidenta virzienā. Cilvēks, kas uzdrošinās iemīlēties sievietē (kas ir vairāk nekā 20 gadus vecāka par viņu) un pretēji sabiedrības pieņēmumiem apprecas ar šo savu mūža mīlestību un dzīvo laimīgi. Cilvēks, kas pamet labi apmaksātas siltas naudas siles, lai dotos cīņā par savu valsti. Vai tas ir normāli? «Nē, nav! Viņš ir Donžuans, kuram nepieciešami aseksuāli, jauni izaicinājumi ik dienu. Politisku iekarojumu formā!» raksturo jauno prezidentu žurnāliste Anne Fulda avīzei Gala.

Šo izaicinājumu viņam netrūks.

Tas ir droši.

Atsauces:

1 – Brīvība! Vienlīdzība! Brālība!

2 –

LASI CITUR: Dix-neuf intox de Marine Le Pen dans son débat avec Emmanuel Macron (franciski)

(3) Izrādījās, ka tas nav pazīstamais beļģu medijs, jo adrese domēna .be vietā bija .info. un pats publicētais materiāls bija 100% izdomājums. Tātad melu informācija un melīga izlikšanas par beļģu mediju. Totāla dezinformācija.

(4) Starp citu, rakstot šo komentāru, izlasīju rakstu par to, ka Rīgas mērs Ušakovs savā tuvumā arī nelaiž kritiski noskaņotus medijus, piemēram, Latvijas sabiedrisko televīziju. Acīmredzot šī prakse viņa štābā aizgūta no Krievijas.

 

Makrons – filozofs vai baņķieris?

Posted on by
3

 

Šodien par jaunievēlēto Francijas prezidentu var izlasīt dažādas atziņas: gan melus, gan patiesību, gan pārspīlējumus gan arī muļķības. Nacionālās Frontes līdere Marina Lepena viņu mēdz apsaukāt par baņķieri un kandidātu (le candidat-banquier) ironizējot par Makrona darbu amerikāņu investīciju bankā (Rotschild & Cie) un grādu pēc studijām augstskolā.

 

Vai cilvēka ieņemamais amats atspoguļo viņa personības būtību? Laikam nē.

Francijas jaunā prezidenta gadījumā jāuzsver, ka pēc elites skolas ENA begšanas viņš patiešām ir strādājis administratīvu darbu. Taču pirms tam studējis franču literatūru un filozofiju. Starp citu, Makrons ir strādājis par asistentu pie leģendāra filozofa Paul Ricœur. Daudz lasījis. Paguvis pat iemest atvilktnē nepublicēta romāna fragmentus.

Lai saprastu viņa donkihotismu politikā, jāpievēršas skolotāja un patrona hermeneitikas klasiķa Pola Rikēra demokrātijas koncepcijai. Pēc viņa domām demokrātija 100% formātā nav iespējama. Tā vienmēr ietvers sevī zināmu apspiešanu un ierobežojumus. Taču demokrātija kļūst leģitīma tikai tad, ja pilsoņi akceptē varu (pārvaldi) jeb vertikālās attiecības un šī vara sakņojas kopienas kopīgajā lēmumā jeb horizontālajās attiecībās.

Uzrunājot tautu Markons neatsaucas uz  Polu Rikēru, taču radniecība uzskatos ir acīmredzama. Ir nepieciešams konkrēts līderis, politiska griba, kas sakņojas sabiedrības akceptā. Šī demokrātiskā pieeja ir viņa kustības “ Ne marche!” pamatā, kas sākās ar konkrētām 30 000 sarunām (visu sociālo grupu un vecumu Francijas iedzīvotāji) un turpinājās politiskas kustības formā.

Lai sabiedrība akceptētu varu, ir svarīgi pacelt morāles un ētiskuma latiņu deputātu un politiķu vidū. Piemēram, neatļaujot viņiem izmanot savus ģimenes locekļus un draugus konsultantu, palīgu un citu labi atalgotu amatu vajadzībām. Makrons uzskata, ka Francijas parlamentā šodien ir pārāk daudz deputātu un 1/3 no tiem varētu likvidēt. Eiropas Savienības birokrātu pienesums viņu nepamierina, arī tur visi lēmumi (pirms pieņemšanas) jāiesakņo publiskajā domā. Ūnija varot iet tālāk savu federālisma ceļu, kas daudzos gadījumos nav lielisks priekšlikums.

Kas viņš ir – filozofs, kas ienācis politikā? Diskutēt viņa priekšlikumus, noskaidrojot vai tie ir efektīvi vai tikai tehnokrātiski. Par to cik dziļi Makron spējīgs iedziļināties šodienas sabiedrības vajadzībās, pastāv atšķirīgi vērtējumi. Piemēram, viņa studiju biedre Myriam Revault d’Allonnes avīzei Le Monde nikni izsakās, nolīdzinot Makronu līdz ar zemi: ” Viņš nav nedz intelektuālis nedz valstsvīrs. Tikai tehnokrāts. Nedz intelektuālis nedz domātājs. Tradicionālists – labēji liberālās politikas pārstāvis un viss” (Le Monde 1/9, 2016).

Jo lielāks koks – jo garāka ēna. Ai, ai! Tradicionālists viņš noteikti nav, jo neizmanto labās un kreisās rokas principu, lai norādītu ģenerālos politiskās segmentācijas virzienus. Enerģisks – jā. Francijas politikai tieši šī īpašība esot šodien daudz vairāk vajadzīga nekā septisks intelektuālisms. 14% vēlētāju sameta urnās baltas lapas. Arī šī ir protesta forma – politiskās depresijas demonstrācija.

Cerams, ka viņam izdosies vitalizēt demokrātiju.

Noderētu arī mums.

 

 

Cik ilgi vēl pacietīsim viņus? Netolerantos un teroristus?

Posted on by
1

Speciāli TVnet

ušakovs berzins

Foto: TVnet 

Ir iestājies neiecietīgo egoistu laiks. Netoleranto brīdis. Tie paši, kuriem empātija un tolerance ir svešvārdi bez skaidrojošas vārdnīcas. Bēgļus, migrantus, romu ubagus un vietējos pensionārus tagad var lamāt skaļi, bez stomīšanās. Čečenijā drīkst ieslodzīt cietumā gejus, Ungārijā aizliegt Sorosa augstskolu, Latvijā ieviest tikumības hartu skolotājiem, lai gan nejēdzīgie ātrie kredīti turpina pārpludināt mūsu reklāmas telpu kā tarakāni, kurus neņem dusts. Caurkritis valsts prezidents piesakās Rīgas Domes vadītajā amatam jūnija vēlēšanās, un vairāku pašvaldību vadītāji turpinās līdz zārkam nosēdēt savā vēlētajā amatā. Viņi nekautrējas par to, ka ir netoleranti. Jo bezkaunība ir dzīves norma, ja prot «uzšķaudīt» citu tiesībām. Vai tolerance ir vajadzīga?

Kas ir tolerance

Tolerance ir sarežģīts fenomens. Tas nozīmē iecietību, pieklājību, empātiju un laipnību. To pašu, ko ikviens no mums ik dienas vēlas saņemt no ārpasaules. Kā komunikācijas normu civilizētas saziņas apstākļos. Tas nozīmē neuzbrukt cilvēkiem, kas domā vai dzīvo citādi, neapkarot personas, kas neizskatās un nedomā tā, kā mēs paši. Citiem vārdiem – tā ir savstarpējā cieņa, kas attiecas arī uz svešajiem un nepazīstamajiem jeb savādajiem pašniekiem (cilvēkiem no pašu vidus).

Līdz šim cilvēku sabiedrībā domāja, dzīvoja un rīkojās pretēji tolerances loģikai – jo praktiski visur un vienmēr dominēja reliģioza netolerace pret citādajiem. Valstīs, kurās eksistējusi vairākuma reliģija, neiecietība un kašķība pret «svešajiem» un «savādajiem» vienmēr bijusi norma. «Kā tāds» šis fenomens ir dzīvs joprojām, līdz mūsu dienām. Arī mūsu sabiedrībā Rīgā, Pāvilostā vai Rūjienā nereti noskatās uz melnādainajiem, smīkņā par gejiem, ironizē par blondīnēm un šausminās par ebrejiem. Reizēm pat neapzinoties, ka tas nav civilizēta cilvēka cienīgi – šādi rīkoties, kaut arī tā bija (līdz šim) pieņemts. «Kāds» ir to deklarējis, un mēs tam ticam un sekojam. Akli un nekritiski. Īpaši bīstams šis ticības aklums ir šodien, kad demagogu armijas internetā sludina savas «patiesības» par «briesmīgajām feministēm», «alkatīgajiem bēgļiem», «grēcīgajiem tradicionālās ģimenes grāvējiem» un «sorosītu salašņām».

Šodien šī neiecietība + nekaunība + kašķība un nicība jeb = netolerance sinhronizējas ar politiskās un ekonomiskās varas spiediena imperatīviem, tāpēc «visiem citādajiem» jākļūst par visu publisko nelaimju grēkāžiem tieši tāpat kā sociālisma apstākļos visiem bija jākļūst par komunisma cēlājiem. Gribi vai negribi.

Interesanti, ka neiecietība pret citādajiem sākusies ar reliģijas/ticības (nevis cilvēku kā personu) neiecietību. Lai gan Kristus pats vienmēr noraidījis varmācību, viņa ticības ietvaros tolerances un savstarpējās iecietības idejai bijis grūti iedzīvoties un izturēt. Brīdī, kad kristīgā ticība pārtop oficiālajā valsts reliģijā, tā saplūst ar ķeizara kultu un automātiski paliek intoleranta (neiecietīga, nosodoša) pret citādajiem un asiņaina pret nepaklausīgajiem.

Kāpēc karojam ar citādajiem

Karš ar citādajiem jeb «ķeceriem» cilvēces vēsturē bijis ilgs un nogurdinošs, jo sākās jau svētā Augustina laikā. Tieši viņš sāka pieprasīt bargu sodu par nesekošanu valsts reliģijas normām jeb ķeceru dedzināšanu ugunī un svēto inkvizīciju. Viņš izmantoja Akvīnas Toma formulējumus, kur ticības normu pārkāpēji tiek pielīdzināti naudas viltotājiem. Brīdī kad kristīgā ticība ieguva valsts reliģijas statusu Romā, tā kļuva agresīva. Kristus sekotāji zibenīgi pārvērtās no aitām par lauvām un tolerances vietā, sāka pieprasīt kolektīvu netoleranci pret visām heterodoksijas formām. Donatisti un priscillieši bija viņu pirmie upuri. Taču brīdī, kad Eiropā jau bija kolektīvi kristīta un pat ariānisms uzvarēts, ticība iecementēta kā fundaments, aktīvi sākās kauja zem krusta ēnas pret tiem, kas tic citādi. Tos publiski nosauca par ķeceriem un grēciniekiem, sātana izdzimumiem. Piemēram, katoļiem izdevās fiziski iznīcināt visus (bogomili, patarēni, katarēni, valdieši, husīti), kas atļāvās atkāpties no Baznīcas nospraustās līnijas. Piemēram, 1562.gadā vienā pašā Francijā par nepareizu ticēšanu tika noslepkavoti 3000 cilvēku (bērnus ieskaitot) Merandolā (Mérindol Cabriére) un vēl 22 Provansas ciemos. 670 notiesāja spaidu darbos galerās.

No 1562. līdz 1789. gadam norisinājās karš starp katoļiem un protestantiem Francijā, kas sasniedza kulmināciju «Bērtuļa nakts» asinspirtī, kas faktiski norisinājās nedēļām ilgi. Nantes edikts (1598.gadā) situāciju neatrisināja, taču noslēdza mieru, piešķirot katoļticībai valsts reliģijas statusu un protestantiem – pakārtotas reliģijas pozīciju. Reāli nekas nebija beidzies, tagad jebkurā brīdī bija no jauna varēja sākt ķildas, karu un nogalināšanu reliģijas dēļ. Ticība derēja kā motīvs kašķa sākšanai.

Valstu pārvaldes loģika pieprasa lozungu «Viens karalis, viens likums un viena reliģija visiem». To deklarē arī šodien Putins Krievijā, Tramps ASV, būvējot mūri pret Meksiku. Iekšējie un ārējie ienaidnieki palīdz saliedēt savējo rindas. Bez ienaidnieka nav vienotības – tā uzskata daudzi, un tāpēc «citādajiem» jāuzņemas upurjēra loma. Vienkārši tāpēc, ka tā ir ērtāk un praktiskāk. Taču vai godīgāk?

Kurš pret to protestēja pirmais

Šķiet, ka visskaļāk noskanēja Voltērs. 1761.gadā kāds 64 gadus vecs protestantu tirgotājs Žons Kalā (Jean Calas) tika publiski apsūdzēts sava dēla nogalināšanā. Fanātiskais, sakūdītais pūlis klaigāja, ka tēvs esot aizliedzis dēlam kļūt par katoli, un tāpēc pieprasīja publisku atriebību. Tiesa piesprieda tēvam nāves sodu, saraustot gabalos uz moku rata. Pievērsiet uzmanību – tiesa (nevis pūlis) piesprieda šo sodu. Tāpēc arī 1763. gadā Voltērs vērsās ar publicistisku tekstu pret tiesnešiem. Vēstījumu var izlasīt slavenajā «Traktātā par toleranci» (Traité sur la tolérance). Filozofa publicistika piesaistīja tiesas uzmanību un pārliecināja juristus. 1765.gadā apsūdzēto atbrīvoja. Starp citu, sava traktāta beigās Voltērs uzsvēra, ka nav nepieciešama nekāda diža māksla vai izcilas oratora spējas, lai pierādītu, ka kristiešiem ir jābūt tolerantiem (iecietīgiem) citam pret citu un jāuztver apkārtējie kā brāļi. Ieskaitot turkus, ķīniešus, ebrejus, siamiešus un visus pārējos. Jo visi esam vienā tēva – Dieva radīti. Ar šo Voltērs atbalstīja apgaismību «no apakšas». Viņš vēlējas argumentēti pārliecināt «augstākās aprindas» (tiesu) par godprātību un toleranci kā ļoti svarīgām civilizētās sabiedrības kategorijām. Lai tās nekļūdītos muļķīgu aizspriedumu vārdā, notiesājot nevainīgu cilvēku. Tie, kas ir pie varas, var pārmainīt šo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Voltērs bija cietis no baznīcas spiediena jau iepriekš, tāpēc grāmatu par toleranci izdeva un iespieda bez autora vārda un izdošanas gada. Līdzīgi rīkojās arī Spinoza un Loks.

1544.gadā sludinātājs Sebastians Kastello iestājās Serveta aizstāvībai ar savu publicistisko darbu «Vai ķeceri jāsoda?», kurā uzsvērts, ka «cilvēka nogalināšana nenozīmē ticības aizstāvēšanu, tā ir cilvēka nogalināšana» (slepkavība). Mišels Montēņs (Michael de Montaigne) esejā rakstīja, ka visbiežāk cilvēkus apsūdzam par ko, «kas mums liekas», un esam gatavi uzreiz izrēķināties. Arī Spinoza lieto vārdu «tolerance» savā teoloģiski politiskajā traktātā, kas veltīts vajāto aizstāvībai. Viņš uzver, ka brīvā republikā ikvienam ir tiesības domāt un uzskatīt tā, kā katrs no mums vēlas.

Tā bija toreiz, pagātnē. Šodien mums ir jauna soda vieta internets un publiskā telpa, kurā soda stabu vietā, nomētā neordināros cilvēkus ar nepamatotiem apvainojumiem un svētās inkvizīcijas vietā – vajā Twiter vai Facebook vietnēs. Joprojām skan aicinājumi no reliģiskām un politiskām «kancelēm» nelasīt noteiktas grāmatas, vajāt iezīmētus cilvēkus. Ieradumam liels spēks?

Teroristi agrāk un tagad

Visi šeit nosauktie senie tolerances bruņinieki bija vienoti vienā jautājumā – katrs varam domāt citādi, taču savu ideju vārdā nedrīkstam pieļaut valsts šantāžu un varmācību. Ne Voltērs, ne Spinoza vai Ruso nepiekrita varmācībai idejas vārdā. Piemēram, 1762.gada 19. februārī kādam protestantu mācītājam tika piespriests nāves sods. Viņu mēģināja atbrīvot ar varu, bet Ruso atteicās šos ļaudis vēlāk tiesā aizstāvēt.

Varmācība nav un nebūs tolerances māsa.

Pret netoleranci cīnījās arī Tomass Mors savā «Utopijā» (1516) un Martins Luters – noraidot inkvizīciju un ķeceru dedzināšanu sārtā. Terorisms iekļaujas šajā skalā. Taču spridzinātāji ideālistu traktātus nelasīja. Viņi rīkojās.

Populārākais no pasaules teroristiem pirms simts gadiem kravāja savu ceļasomu, lai sāktu atpakaļceļu no Šveices uz Krieviju caur Zviedriju un Somiju. Tas notika 1917.gada aprīlī. Padomā bija grandiozākā terorisma akcija pasaules vēsturē. Terorisma finansētāji tolaik bija vāci, kas atradās kara situācijā ar Krieviju, tāpēc piedāvāja Vladimiram Uļjanovam atgriezties dzimtenē un «savārīt» tur nemierus. Šķiet, ka tobrīd Berlīnē neviens no Uļjanova finansēšanas iniciatoriem pat iedomāties nespēja, cik lielu «putru» vīrs ar ķīļbārdiņu ievārīs Pēterburgā 1917.gadā. Vāciešiem bija vajadzīgi nemieri ienaidnieka aizmugurē, un tas arī viss. Tālāk viņi nedomāja. Taču plānotais izdevās ar uzviju. Pa ceļam no Vācijas viņš iegriezās Stokholmā, kopā ar sievu un partijas biedriem. Viņā pusē jūrai jau gaidīja banketa galds ar šampanieti. Tas nozīmē, ka Eiropa atvēra durvis savas vēstures lielākās traģēdijas autoram – Ļeņinam ar šampanieša glāzi rokās. Tas notika 13. aprīlī. Fotogrāfijās šis mirklis ir saglabāts.

 

lenins stokholma

Ļeņins (priekšplānā ar lietussargu) sarunā ar zviedru žurnālistu Tūre Nērmanu Stokholmā 1917. gada 13. aprīlī. Foto: SVD

 

Attēlā Ļeņins pārliecina savus partijas biedrus Stokholmā par proletariāta diktatūras nepieciešamību un lūdz naudu. Ziedo visi, pat konservatīvo ārlietu ministru Arvīdu Lindmanu ieskaitot, kurš piebilst: «Lai viņš ņem un brauc projām!» Par ieguvumu Karls Radeks dodas iegādāties jaunu uzvalku, bet Ļeņins nav bijis ar mieru iegādāties jaunu mēteli un tīru apakšveļu. Viņš Petrogradā taisīšot revolūciju, nevis atvēršot veikalu. Vakarā krievi turpināja ceļojumu uz Somiju. Vilcienam atstājot peronu, tika spēlēta Internacionāle un kāds meta sastāvam pakaļ ziedu pušķi. Ļeņins ieradās Pēterburgā 16. aprīlī, un viss, kas notika tālāk, ir izlasāms vēstures grāmatās. Interesanti kas būtu noticis, ja viņš būtu apcietināts Stokholmā un boļševiku terors Krievijā nebūtu iesācies? Vai Zinovjevs, Trockis vai Staļins būtu nostājušies viņa vietā? Diezin vai. Vēsture būtu gājusi citu ceļu, bez terorisma Krievijas valsts politikas līmenī. Toleranci viņi būtu tomēr iemācījušies.

Tolerances robežas

Jautājums par tolerances robežām bijis aktuāls vienmēr. Tas svarīgs arī šodien, kad teroristi spridzina metro stacijas un mēģina ticības vārdā sabraukt nevainīgus bērnus pārliecības dēļ. Tāpat kā Ļeņins. Cik tālu drīkstam iet laipnībā un tolerancē pret cilvēkiem, kas nav pretimnākšanu pelnījuši?

Protams, «viņi» mūs izmanto. Tolerantajā Veimāras republikā piedzima un izauga fašisms. Tas pieņēmās spēkā un likvidēja to pašu demokrātiju, kas bija atļāvusi tam eksistēt. Kārlis Popers savā pētījumā par tolerances efektiem politikā «Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki» (1945) konstatē tolerances paradoksu – ja tolerance kļūst nekontrolējama, tad tā pašiznīcinās un izzūd. Ja neaizstāvēsim tolerantu sabiedrību pret netoleranto uzbrukumiem, tad to nodosim un likvidēsim.

Ka īsti rīkoties brīdī, kad musulmaņu islāma kaujinieki nāk virsū ar savu melno karogu un turpat līdzās mīņājas ne mazāk kareivīgie «rossijaņe» ar savu Eirāzijas ideoloģiju un slāvu pārākuma pārliecību jeb pašmāju «genderisma apkarotāji». «Kamēr mēs esam spējīgi viņus uzklausīt diskusijas ceļā, diskutēt loģiski un turēt kontrolē ar publiskās domas atbalstu, tikmēr viss ir kārtībā. Taču brīdī, kad netolerantie pārkāpj demokrātiskas diskusijas noteikumus, tad vairs nedrīkst šiem ļaudīm dot vārdu un iespēju noteikt publiskās domas dienaskārtību. «Ikviena kustība, kas ir netoleranta, ir nepieņemama demokrātiskajā sabiedrībā. Neiecietības un netolerances sludināšana ir noziedzīga rīcība un tāpēc pielīdzināma slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, cilvēku nolaupīšanai vai verdzības atjaunošanai,» rakstīja Popers.

Tas ir vienkārši. Jo demokrātija nav mistisks fenomens, kas pie mums būtu nolaidies no debesīm kā rasa vai sniegs. Tas ir cilvēka radīts mehānisms, un tikai paši esam atbildīgi, vai tas paliks dzīvs, vai netolerantie to tomēr iznīcinās, pārvēršot mūsu publisko telpu cietumā.

Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu tolerances.

 

Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda

Turku referendums kā valsts apvērsuma forma

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

 

 

Aizvadītais Turcijas referendums liecina, ka stingrās rokas cienītāji tur guvuši pārsvaru. Lai realizētu prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana ierosinātās konstitucionālās reformas, bija nepieciešams 50% un vismaz vienas balss atbalsts. Erdogana piekritēji nobalsoja 51,3% līmenī, kas ir pietiekami, bet ļoti nepārliecinoši. Ar šo Ataturka iedibināto sekulāro Turciju plānots sagraut, jo valstī tiks likvidētas valsts pārvaldes demokrātisma pilnvaras un varas sviras nonāks viena cilvēka – prezidenta rokās.

Pēc vēlēšanām pa Stambulas ielām maršēja vīri, gavilējot «Allah akbar, Allah akbar!» un vicinot sarkanus karogus ar Erdogana portretu. Tagad Turcijā legāli neviens lēmums netiks pieņemts un neviens tiesas process nenotiks bez Ankaras sultāna piekrišanas. Viņam nevarēs traucēt visi šie nevajadzīgie – parlaments, tiesa, mediji vai sabiedrība. Atkārtojas vācu 1933.gads. Šoreiz turku izpildījumā.

Turku referenduma rezultāti

Protams, Erdogana ideju uzvara svētdien referendumā bija plānota un paredzēta pārliecinošākā līmenī. Kampaņās tika apbraukāta visa valsts un turku kopienas ārzemēs. Akcijās investētā nauda vēlēšanu rezultātā diemžēl neatmaksājās. Erdogana referenduma rezultāts Turcijā atgādina Brexit efektus, kad lielajās pilsētās Ankarā, Stambulā un Izmirā tiek zaudēts, bet provincē – uzvarēts. Diezgan atšķirīgs bija arī turku emigrantu balsojums ārzemēs. Pret Erdogana pilnvaru palielināšanu nobalsoja emigranti Zviedrijā, Somijā, ASV, Bulgārijā, Grieķijā un Šveicē, par balsoja Vācijā, Francijā un Beļģijā (Expressen, 16.04.2017.).

Pats Erdogans cenšas nezaudēt uzvarētāja stāju, deklarējot, ka «uzvarējuši visi», ka reformas stāsies spēkā tikai pēc diviem gadiem (pēc 2019. gada vēlēšanām). Ar šo jāsaprot, ka Erdogans uzvarēs arī nākamajās prezidenta vēlēšanās un nosēdēs pie varas līdz 2029.gadam. Šķiet, ka Putina piemērs viņu iedvesmojis ne pa jokam. Tagad Turcijā parlamenta varas vietā nostāsies prezidenta vara. Balsojuma rezultāts rāda, ka sabiedrība Turcijā ir sašķelta 50:50 un Erdogana uzvara, iespējams, tika gūta arī biļetenu manipulācijas rezultātā. Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) publiski neslēpj neapmierinātību, ka referendums Turcijā nav noritējis ideāli, jo balsojot visai plaši tika izmantoti neapzīmogoti biļeteni. Opozīcijas Republikas Tautas partija1 (CHP) ir jau pieprasījusi referenduma rezultātu atsaukšanu tieši šā iemesla dēļ. Iniciatīvu atbalsta arī Eiropas Padomes novērotāji.

Pēc referenduma Stambulā sākās nemieri, tāpēc tiek pagarināts pirms gada ieviestais ārkārtas stāvoklis.

«Pogas piegriezt» Erdogans prot. Pagaidām Turcijā vēl nav totalitāra valsts, taču gigantiskās tīrīšanas pēc pērnā gada apvērsuma ir panākušas sabiedrības bailes no varas atriebības ikvienā jomā un dzīves nišā. Jaunā konstitūcija tagad palīdzēs prezidentam un viņa administrācijai viegli un ātri ierēķināties ar nevēlamām personām. Turku advokātu asociācija ir jau paudusi bažas par to, ka «praktiski tas nozīmēs AKP partijas2 vadības neierobežotu varu un iespējas netraucēti izrēķināties ar ikvienu amatpersonu vai ierēdni nesodīti» (DN, 15.04.2017.).

Ārpolitiski Erdogans ir ļoti nesavaldīgs, un ar šo viņa īpašību rēķinās gan Putins, gan Tramps. Taču Sīrijas kara praksē abi bloķē Erdogana vēlmi pārvērst Sīrijas karu par cīņu pret kurdiem. Viņa priekšvēlēšanu publiskie izteikumi 19.gs. stilā par Eiropu kā «slimnieku» un uzbrēcieni Holandei un Vācijai arī nav ārējā Public Relations virtuozitātes kalngals. Taču bēgļu plūsmas bremze uz Eiropu ir un paliek pagaidām viņa trumpja dūzis. Vismaz pagaidām.

Diktatora vajadzība

Uz papīra Erdogana rosinātās reformas paredz izmaiņas valsts pamatlikuma 18 punktos, kas nozīmē, ka valsti vairs nevadīs parlaments, bet gan prezidents. Vadošā partija AKP3 un nacionālā MHP4atbalstīja Erdoganu. Viņa pretiniekus pārstāvēja kreisi orientētā Tautas demokrātiskā jeb kurdu partija HDP un nereliģiozā Republikāņu partija CHP. Tagad, ar referenduma rezultātu rokās, valsts prezidents var rīkoties «uz savu roku» – kā vien vēlas. Piemēram, izraudzīties tiesnešu un ministru amatiem cilvēkus, kas patīk viņam pašam, izlemt visu par valsts budžetu un parlamenta atlaišanu vienpersoniski. Protams, visās valstīs vienmēr būs cilvēki, kas jauc stabilitāti ar stagnāciju. Pats iniciatīvas autors priekšvēlēšanu kampaņā turpināja spēlēt uz šīm «stabilitātes» stīgām, uzsverot, ka aktuālā (viņa piedāvāta) politiskā reforma likšot pamatu spēcīgai, varenai un pārtikušai Turcijai. Līdzīgu retoriku ir lietojuši gan Staļins, gan Putins, gan Ziemeļkorejas apaļīgais līderis Kims Čenirs. Tas nav nekas jauns. Drīzāk gan pārbaudīts «šaha gājiens» situācijā, kad valsts atrodas ekonomiska sabrukuma stadijā, dominē ārkārtas stāvoklis, tūkstošiem cilvēku atlaisti no darba, ietekmīgiem posteņiem valsts pārvaldē un neviens īsti nezina, kas notiks tālāk. Režīmu kritizējošie mediji ir slēgti, žurnālisti tiek vajāti joprojām, un jaunieši deklarē gatavību «aizbraukt no šīs valsts».

Erdogans pret Ataturku

Tie, kas ir bijuši Turcijā, labi zina, ka republikas vadītāja Mustafas Kemala Ataturka tēls un gars tur piemeklē ik dienu ikvienu. Ne tikai gigantisku skulptūru, bet arī reālu likumu un ierobežojumu formā. Likums nr. 5.816 aizliedz jebkādu valsts dibinātāja kritiku. Ataturks turkiem ir lokālas nozīmes dievība, un Erdogans kāro iegūt līdzīgu statusu arī sev. Piemēram, katru gadu 18. martā turki (tieši tāpat kā krievi 9. maijā) svin savu Galipoli (Dardaneļu) kauju un uzvaru pirmā pasaules kara ietvaros. Galvenais gaviļnieks šajā svinēšanā līdz šim vienmēr bijis karavadonis un republikas dibinātājs Ataturks. Interesanti, ka šogad tā vairs nebija. 18.marts nenoskanēja visā valstī kā parasti, jo Erdogana kampaņas līderi klusītiņām novāc no publiskās telpas veco līderi (Ataturku), nomainot ar jauno (Erdoganu). Tātad – ar to pašu, kas tagad Turcijā noteiks visu. Vārdu sakot, republikas dibinātājs Erdogana kampaņas vadītājiem šķita par lielu un masīvu (kopš 1838.gada rēgojies publiskajā telpā pārāk daudz). Tagad tā vairs Turcijā nebūs. Politiskais monarhs Erdogans ieņems Ataturka vietu tiešā un pārnestā nozīmē.

Jāteic, ka Turcija jau ir pieradināta pie personu kulta. Ataturka ģīmetne vienmēr un visur bija skolās, veikalos, iestādēs pie sienas. Turku bērni skolās gandrīz ik dienu kolektīvi zvērēja uzticību lielajam vadonim ar tekstu: «O, lielais Ataturk! Es zvēru, ka sekošu tavam ceļam uz mērķiem, kurus mums esi parādījis tieši tu!» Interesanti, ka šogad Erdogana vadībā šis zvērests no tradicionālās turku apmācības sistēmas ir jau izņemts, un nav grūti uzminēt, kādi teksti turku skolas bērniem drīz no jauna būs jāiemācās no galvas.

Neskaitāmas Ataturka bistes, monumenti un pieminekļi pagaidām ir savās vietās. Taču plakāti un uzraksti sarāvušies. Viņš pamazām pazudis arī no turku naudaszīmēm. Vadošās partijas AKP birojos pie sienas tagad ir abas – gan Ataturka, gan Erdogana bilde. Vienāda lieluma. Taču tagad – referenduma vējos – Erdogana portreti kļūst aizvien lielāki un nav izslēgts, ka apsteigs Ataturka atblāzmu ar saviem gabarītiem.

Ataturka kults līdz šim bija turku sekulārā reliģija. Viņu «aiztikt» nedrīkstēja nekādā veidā: nedz uzrakstot avīzē, ka putni apķēpājuši dižā vadoņa statuju ar saviem izkārnījumiem, nedz atklājot, ka Ataturka audžuvecāki, iespējams, bija armēņi, kas armēņu genocīda laikā (1915-1916), tomēr izdzīvojuši. Tagad neko sliktu un kritisku nedrīkstēs teikt par Erdoganu. Piemēram, komentēt viņa gigantisko pili un politiskās ambīcijas. Kāds anonīms partijas AKP funkcionārs atzīstas, ka tieši šī pils = manta esot pārvērtusi kādreiz racionālo politiķi par alkatīgu muļķi: analīzes vietā viņš pieprasot no apkārtējiem padevību un paklausību. Visi neiztur naudas pārbaudi.

Redzēsim, kā viņam veiksies ar Ataturka gara uzvarēšanu. Savu pili esot uzbūvējis netālu no Ataturka mauzoleja. Turcijas moderno laiku vēsture, tieši tāpat kā Krievijā, ir autoritāras maskulīnās kultūras ierāmēta. Tajā dominē varoņi – pārcilvēki zirgā. Lai pārkliegtu Ataturka idealizēto piemiņu, vajag nokliegties vēl skaļāk.

Ko gan Erdogans var likt pretī savā kaujā pret republikas dibinātāju? Protams, patriarhālā valstī pats galvenais ir karot un uzvarēt. Tieši tāpat, kā to mēģina pašlaik panākt Putins Krimā, Ukrainā un Gruzijas okupētajās zonās, arī Erdogans ir sācis karu pret Kurdistānas strādnieku partijas piekritējiem (PKK), karo Sīrijā, pagaidām bez uzvarām. Līdz šim viņš nežēlīgi izrēķinājies vienīgi ar savējiem – pašmāju žurnālistiem, rakstniekiem, tiesnešiem, ierēdņiem un lidmašīnām F16, kas nepatīk (Aftonbladet, 24.11.2015.).

Viņa savādais pagājušās vasaras valsts «apvērsums» ar teatrālo bēgšanu, slēpšanos un publiskajiem uzaicinājumiem tautai vairāk atgādināja teatrālu izrādīšanos, nevis reālu aizstāvēšanos. Taču šis uzvedums ir jau folklorizējies un kļuvis par leģendu, tieši tāpat kā Putina «lidojumi ar dzērvēm» vai niršana ar Mir-1 Baikāla dzelmē.

Vai drīkstēsim Erdoganu turpmāk kritizēt

Riskanti tas būs. Viņa gods un cieņa noteikti būs svētuma statusā, un tiks veidota jauna nacionālā mitoloģija ar politisko vadoni galvenajā lomā. Ataturks bija karavīrs, militārs vadītājs, dievināja Franciju un vēlējās pārvērst Turciju par modernu, sekulāru un civilizētu valsti. Turpretī Erdogans ir civilists, reliģiozs islāmists un nelabojams eiroskeptiķis. Viņa vadītā partija uz Turcijas politiskās skatuves ieradās pirms 15 gadiem un uzreiz ieguva vairākumu valdībā, jo Erdogans bija prasmīgs manevrētājs un prata izspēlēt ārā no politikas savus bīstamākos ienaidniekus Abdullahu Gilu (Abdullah Gül) un Būlentu Erinču (Bülent Arinc). Viņš lieliski izmantoja Eiropas Savienības noteikumus iestājai ūnijā, lai ar to palīdzību izspiestu ārā no politiskākajiem gaiteņiem savus pretiniekus. Tagad, kad tie ir iznīcināti, viņam Eiropas Savienība vairs nav vajadzīga. Neviens neticēja, ka Erdogans uzvarēs militāristus iekšpolitiskajā frontē, bet viņam tas izdevās kopā ar to pašu Gulena kustību, kuru tagad topošais Turcijas diktators ir pasludinājis ārpus likuma.

Savas politiskās uzvaras Erdogans ir panācis ar viltu un skarbu aprēķinu. Tagad visi padomnieki ir pazuduši un politiku viņš vada nevis loģiski, bet emocionāli. Tas raksturīgs visiem egocentriķiem, kas politiku redz kā savu ambīciju telpu. Tieši viņš pats un viņa emocionālais stāvoklis esot tas, kas nosacīs, kurš žurnālists vai augstskolas mācību spēks, tiesnesis vai Twitter aktīvists paliks dzīvs, tiks tiesāts vai pazudīs no horizonta.

Jā, viņam jau garāk ir bijuši konflikti ar žurnālistiem un vadošās trīs turku avīzes itin bieži nostājušās pret viņu. Tagad tās ir slēgtas un eksistēt drīkst tikai tie mediji, kas slavina nākamo diktatūru un kalpo viņa ideoloģiskajām vajadzībām. Pārējos ķer zibens.

Turcijas problēma lielā mērā līdzinās Krievijas dilemmai. Vai tie ir nežēlīgi politiskie vadītāji, kas sistemātiski neļauj valstij būt brīvai un tās iedzīvotājiem iepazīties ar demokrātiju? Vai tomēr turku (arī krievu) sabiedrībā tik dziļi iesakņoti autoritārie strāvojumi, ka izeja no nežēlīga diktatora verdzības ir neizbēgama?

Vācijas Kanclere Angela Merkele turku referenduma rezultātus novērtē pragmatiski:

«Referenduma rezultāts rāda, ka Turcijas sabiedrība ir sašķelta. Šis fakts uzliek lielus pienākumus turku valdībai. Tagad atliek cerēt, ka valdība sāks respektējošu dialogu ar visiem iedzīvotāju sociālajiem slāņiem un dažādu politisko uzskatu paudējiem Turcijā.»

Vairums vecā kontinenta politisko līderu šodien neslēpj bažas par notikumu attīstību Turcijā. Politiskās varas koncentrēšana vienas personas rokās nav izeja no krīzes. To pierādījusi Eiropas vēsturiskā prakse. Taču demokrātija pieprasa respektēt vairākuma viedokli. Arī tad, ja tas ir absurds un par to patiesi priecājas Krievijas pārstāvis Dmitrijs Peskovs.

Referendums Turcijas izpildījumā jau otro reizi izrādās lielisks līdzeklis, lai ambiciozs populists panāktu savu vajadzību «likumīgā kārtā». Tautas aptauja aizvien vairāk sāk līdzināties valsts apvērsuma legālajam modelim, kuru ekonomisko krīžu un bezdarba plosītā valstī var izmantot kā valsts politiskās pārvaldes neatgriezeniskas rekonstrukcijas formu, lai piespiestu iedzīvotājus nobalsot tā, kā manipulētajam «vajag». Pavisam drīz šo «Erdogana vēlēšanu pieeju» novērosim arī šeit Latvijā pašvaldību vēlēšanu laikā.

Diemžēl.

Atsauces:

1 – Ataturka dibinātā partija 1919.gadā

2 – Taisnības un attīstības partija, dibinātājs Erdogans 2001.gadā

3 – Taisnības un attīstības partija ir reliģioza mēreno islāmistu orientācijas politiska kustība. Piekritēji galvenokārt provincē.

4 – Nacionālistu kustības partija, konservatīva.