Mamutu mednieces un sasalušie akmens ziedi. Vīriešu karš pret sievietēm un tā ideologi

Speciāli TVNET

Diskusijas par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā turpinās. Diktatūras apstākļos tādu nebūtu. Tur visi zinātu savu vietu, klusētu un izliktos, ka piekrīt. Taču mēs dzīvojam atvērtā demokrātijā, kurā var apšaubīt pārbaudītas lietas un izvirzīt aizliegtas hipotēzes. Iespējams, ka šāds atvērts un caurspīdīgs laiks ir apgrūtinošs tiem, kas tic lietām un parādībām bez argumentācijas. Tad (grūtos brīžos) palīgā jāsauc vēsture, Bībele un pat antīkie varoņi.

Viens no tādiem ir pašlaik populārais, it kā ar mizogīniju sirgstošais varonis Ovīdijs. Viņu piesauc un lieto kā argumentu sociālo mediju batālijās brīžos, kad nav vairs ko teikt. Īpaši populārs viņš šobrīd ir amerikāņu labējo kustībai “alt right” (alternatīvie labējie), kas šodien jau uzskatāma par starptautisku, ekstrēmu labējo spārna politiskā populisma izpausmi. Starp citu, tieši šīs kustības ietekme ASV lielā mērā panāca to, ka Donalds Tramps kļuva par ASV prezidentu. ”Hail Trump, hail our people, hail Victory!” – neslēpj savu prieku par sasniegto arī organizācijas līderis Ričards Spensers medijiem Eiropā.

Kāpēc satraukums labējo vagonā?

Kāpēc balto rasistu kustībai nepieciešams donžuāns vai labi slēpts sieviešu nīdējs – senās Romas dzejnieka Ovīdija izskatā? Vai tiešām viņš tolaik cīnījās pret šodien tik aprieto feministu „nāves tvērienu“? Nezin vai. Ovīdijs bija dziesminieks, trubadūrs antīkajā pasaulē. Dzejoja par mīlestību. Taču šodienas amerikāņu brutālo puišu alt right kustībai viņš ir vajadzīgs kā mačo sentēvs. Lai pamatotu savu cīņu pret sieviešu tiesībām ar „antīkām vērtībām“.

Tas palīdzēšot viņiem pievākt atpakaļ pasauli, kuru pārvaldīt esot sagrābušas sievietes. Tāpēc vīrieši atraduši jaunu ceļu, kas saucas MGTOW (Men going their own way) un nozīmē – iet savu ceļu. Kurp viņi pa šo ceļu aizies, tas vēl nav zināms, taču satraukums ir jūtams. Sievietes izlauzušās no pagraba un atpakaļ doties ierādītajā tumsā negrasās. Tas nozīmē, ka sabiedrības otra puse beidzot aktīvi gatava piedalīties sabiedrības veidošanā un vīrietim vairs nav jāuzņemas ģimenes apgādāšana vienam.

Tagad mamutus medī arī sieviete. Nekā ļauna un pazemojoša šajā faktā nav. Galu galā – līdztiesība, darba un pienākumu dalīšana nav nekas slikts. Taču dažiem tas nepatīk. Viena no šīs alt right kustības grupām, kas sevi dēvē par “Pickup artists” (PUA), nekautrīgi uzskata, ka sievietes ir jāapkaro. Tieši un nepārprotami. Viņām jāierāda atkarīgs, pakārtots stāvoklis un jāreducē līdz rumpim, ar kuru jārealizē sekss, un viss. Šim piegājienam ir izveidota instrukciju lapa (Neils Strauss, Spēle), kuras mērķis ir izsmiet un pazemot sievietes līdz stāvoklim, kad viņas zaudē pašapziņu un ir gatavas darīt pilnīgi visu, lai gūtu kādu ievērību no vīrieša puses.

Taču kāds tam visam sakars ar Ovīdiju? Izrādās, ka, pievelkot savām šodienas pārliecībām antīkos varoņus, ir iespējams devalvēt sievieti līdz mājdzīvnieka līmenim, it kā antīkās literatūras mācību vārdā. Par šo īpatno pieeju lieliski raksta Dona Zakerberga (Donna Zuckerberg) savā jaunajā grāmatā ”Not all dead white men: Classics and misogyny in the digital age” (Harvard University Press).

Manipulācija ar mākslu ideoloģijas vārdā

Antīkā pasaule ir noderējusi daudziem savu ideju argumentācijai. Ar to šobrīd aizraujas alt right kustība, to sumināja arī itāliešu fašisti un vācu nacisti. Ar antīkās domāšanas palīdzību esot iespējams gūt apstiprinājumu baltās rases vīriešu pārākumam.

Tā apstiprinot arī Eiropas kultūras suverenitāti. Taču pats galvenais esot tas, ka tieši antīkā kultūra pierādot vīrieša pārākumu pār sievieti. Jau senie grieķi esot zinājuši, ka uz sievietēm nevarot paļauties. Viņas esot amorālas, intelektuāli neattīstītas un pieprasot skarbu, valdonīgu apiešanos ar sevi. Vai tā bija rakstīts šajos senajos tekstos? Domāju, ka katrs var pievilkt tekstu savām idejām, atraujot domas no konteksta.

Taču daudz interesantāka ir dilemma, vai tas, ka kāds pirms simtiem gadu ir klāstījis kaut ko savādu vai negodīgu, ir iemesls, lai šodien līdzīgi izrēķinātos ar saviem laikabiedriem? Domāju, ka senu tekstu saturs nav nolasāms burtiski un izskaidrojams vienkāršoti.

Taču tā dara. Vēsture un seni teksti vienmēr tiek piesaukti tad, kad trūkst loģisku argumentu, lai citiem uzspiestu savu patiesību. Ja kādam gribas novākt sievietes no vadošām pozīcijām mūsu sabiedrībā un izstumt no intelektuālās telpas, tad vajag argumentus šādai rīcībai. Tad atliek pierādīt (ar senu tekstu palīdzību), ka naidam pret sievieti ir dziļas saknes eiropeiskās kultūras vēsturē. Var arī pameklēt citātus stoicisma filozofijā, lai apgalvotu, ka tikai baltajam vīrietim ir tiesības izteikt viedokli un izlemt svarīgus lēmumus. Sievietei jāklusē.

Šodien šādi apgalvojumi šķiet smieklīgi, pat uzjautrinoši. Taču pastāv kustības, kas tieši tāpat kā piesauktā alt right organizācija nerimstas pazemot sievietes kā pakārtotu – otro dzimumu. Pie kam kopš Trampa ievēlēšanas amatā šī kustība internetā iet plašumā un tiek atbalstīta pat no paša prezidenta puses.

Par Donalda Trampa attiecībām ar sievietēm ir uzrakstīti gari teksti un grāmatas, tāpēc šis naratīvs nav patīkama lasāmviela. Taču nožēlojami, ka agresīvā attieksme pret sievieti un demagoģija senu tekstu izmantojumā (šīs pozīcijas apstiprināšanai) nerimstas un turpina iet plašumā arī šodien.

Taču kas ir šie alt-right kustības piekritēji un kur tie radušies? Viņiem nav manifesta, nav formālas organizācijas, nav skaļi reklamētu sapulču un līderu ar vārdu. Tā ir digitāla organizācija, decentralizēta un neformāla. Līdz ar to tā nelīdzinās tipiskām labējo ekstrēmistu kustībām, jo atgādina tipisku interneta kopības formu, tāpēc to sarežģīti kategorizēt politiski. Taču vadošā iezīme ir kategoriska nostāšanās pret pastāvošo kārtību un ģenerālais mērķis – feminisma apkarošana un „atmaskošana“. Tā notiek, izmantojot filmas Matrix galveno varoni Neo, kurš atmasko feminisma būtību un tā “melīgo dabu“. Sievietes viņu izpratnē ir liekules, kas izmanto vīriešus, lai tiktu pie bagātības un pakļautu sev vīriešus. Valodas stils šīs organizācijas iekšējā komunikācijā ir jēls un rupjš, un sieviete (viņu izpratnē) nav nekas labāks par dresētu mājlopu.

Ienaida mode

Kur rodas šie radījumi, kas ienīst pretējo dzimumu tik ļoti, ka gatavi pielīdzināt mājlopiem? Ko iesākt ar visiem jau mirušajiem vīriešiem un viņu atstāto kultūras mantojumu, kas savos sacerējums pauduši naidu un neslēptus pazemojumus sievietēm? Vai viņu ciešanas bija pamatotas un sakņojas sabiedrības aizspriedumu valgos, vai par šo tēmu nav pieklājīgi runāt joprojām? Tāpēc turpināsim klusēt?

Pēdējo gadu laikā, pateicoties #metoo jeb #arīes kustībai, sākas plašāka un apjomīgāka saruna ne tikai par sieviešu nīdējiem šodien, bet arī par viņu ieguldījumu literatūrā un mākslā agrāk. Tiek aktualizēti jautājumi par mākslas darbiem, kuri satur pašmērķīgu sieviešu izvarošanu, seksuāla rakstura sadismu un pazemojumus. Protams, nekavējoties noskan sašutums un protesti ar kopsaucēju, ka mākslu cenzēt nedrīkst. Taču nenoliedzams ir fakts, ka ar līdzšinējām filmām, kurās dominējošie slepkavību un pazemojumu upuri mēdz būt sievietes, esam izaudzinājuši kultūras un mākslas darbiniekus, kuri sieviešu pazemošanu ikdienā uzskata par normu. Nobela komitejas izjukšana Zviedrijā ir viens no šā efekta piemēriem.

Sieviešu izvarošanas aktu un dažādu citu fizisku un morālu pazemojumu normalizācija mākslas darbos ir notikusi līdz šim netraucēti un ilgstoši. Ar to nācies saskarties glezniecībā, foto, kinomākslā un literatūrā. Vai šo pieeju iespējams mainīt? Vai ieraduma un vecus aizspriedumu dēļ to drīkst un vajadzētu turpināt?

Ja reiz alt right kustībai liekas, ka tieši šie ciniskie mākslas darbi ir zīme, ka šāda ir norma, kuru var un vajag saglabāt arī mūsu ikdienā, tad ir pienācis laiks nomainīt dekorācijas. Tieši tāpat kā vārdu „nēģeris“ vai „čigāns“ lietojuma reducēšanu ikdienā un daiļliteratūras tulkojumos, varētu ieviest arī sieviešu dzimumu pazemojošu ainu izmantojuma lietderības apšaubīšanu mākslā. Vai šim pasākumam nav pienācis pēdējais zvans?

Protams, katrs var interpretēt mākslas darbu pēc saviem ieskatiem. Tas pats Ovīdijs zviedru feministei un literatūras zinātniecei Ebai Vitai-Brātštromai (Ebba Witt-Brattström) šķiet labs normāla, sievieti cienījoša vīrieša piemērs (pat citējot Ars Amatoria). Turpretī Rušs Valizadei (Roosh Valizadeh) no šī autora darbiem iegūst pavisam citu pieredzi. Proti, ka sievietes „nē“ nenozīmē noliegumu, bet klīrēšanos un izaicinājumu varmācībai.

Tas nozīmē, ka romiešu dzejnieka Ovidija „Metamorfozes“ un „Māksla mīlēt“, kurā autors ar poētisku eleganci runā par savu pieredzi šajā jomā, joprojām aktīvi uzrunā lasītāju. Daudziem viņa mīlas dzeja tolaik šķita pārāk erotiska un tāpēc netikumīga. Kritizētāju skaitā bija arī ķeizars Oktaviāns, kas dzejnieku izsūtīja.

Vēlāk Ovīdijs atzina, ka ir veicis savā dzīvē divas kļūdas. Proti – pirmā ir dzeju krājums un otrā – sānsolis. Tā arī neviens neuzzināja kas bija šis „sānsolis“, līdz pat šai baltai dienai. Dzeja, deja vai mīlestība? Iespējams, ka tieši pēdējais faktors ir visu nīdēju ciešanu pamatā. Mīlestība ir tik spēcīgas jūtas, ka pat antibiotikas nepalīdz no tām atbrīvoties. Taču naids – palīdz vienmēr, lai iznīcinātu visu.

Antīkajiem grieķiem seksualitāte skaitījās spēcīga, haotiska dziņa, kas kā bulta ieduras sirdī. Vārīgākajā vietā. Sajūtas, kuras neiespējams savaldīt. Tiktāl varētu piekrist. Šodien mēs spriežam sistēmiski. Proti, ja mūs apbur pretējā dzimuma cilvēks, tad esam heteroseksuāli, ja sava dzimuma – tad homoseksuāli.

Grieķi domāja citādi. Viņiem nebija svarīgi, kurā sirdī un kādā veidā kaisles bulta ir iedūrusies un inficējusi. Pats svarīgākais skaitījās pats sajūtu impulss un tā jauda. Nav svarīgi, kas un kāds „tas otrs“. Tas nozīmē, ka antīkajā Grieķijā sieviešu nīdēji neparādās kā „suga“, jo viņu sabiedrības seksuālo attiecību praksi daudzi šodien uztvertu kā ļoti provocējošu un izlaidīgu. Taču intīmās attiecības jau toreiz nebalstījās uz līdztiesības principa. Tās vienmēr bija varas (skolotāja – skolnieka; priekšnieka – padotā; kunga – verdzenes) attiecības. Vīrietim pakļauties savām sajūtām arī tolaik skaitījās nevīrišķīgi. Tieši tāpat kā šodien.

Ir daudz iemeslu, lai cīnītos, bet nav neviena laba iemesla, lai ienīstu.

 

Es paceļu to akmeni.

Ko tu uz mani sviedi

Ak, kādi šajā akmenī

Ir sasaluši ziedi!

(Ojārs Vācietis)

Grāmatas „Komunikācija. Teorija un prakse“ prezentācija

Šodien Nacionālā Valsts Mākslas Muzeja kupola zālē notika Liepājas universitātes profesores un RISEBA audiovizuālās mediju mākslas pasniedzējas Sandras Veinbergas jaunās grāmatas – „Komunikācija. Teorija un prakse“ prezentācija.  Pasākumā piedalījās kolēģi, draugi un interesenti.

Komunikācijas eksperti no dažādām jomām: Ainārs Dimants, Olga Kazāka un Ilze Brinkmane

 

 

 

 

Vai reliģija var palīdzēt dzīvot?

Speciāli TVNET

Cilvēki esot zaudējuši ticību Dievam. Neticot arī paši sev, savām valstīm, vadoņiem, iespējām un nākotnei. Savas eksistences jēgai un loģikai. Taču vajadzība pēc jēgpilnas dzīves daudziem no mums joprojām ir svarīgs eksistences priekšnoteikums. Kā rīkoties tālāk? Ja reiz garīgais tukšums ir konstatēts un apzināts, tad jāmeklē kompensācija. Daba nemīl tukšumu. Tāpēc ticīgums atgriežoties. Tagad, kad reliģija atgriežas mūsu ikdienā apņēmīgi un bez atvainošanās, varētu gaidīt strauju garīguma pieplūdumu ikdienā. Tā tam vajadzētu būt. Taču nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Garīguma vietā nostājušies aizliegumi un mīlestības vietā – draudi. Ticības fundamentālisti aizvien vairāk sāk atgādināt diktatorus. Viņu sekotāji jau atkal gatavojas zvetēt ar mēslu zalvēm „praida gājiena“ dalībniekiem Rīgā jūnija sākumā, svētās inkvizīcijas stilā. No kurienes šī neiecietība un prasība pēc izrēķināšanās ar citādajiem?

Visi apgalvo, ka reliģija atgriežas

Sākot ar  dažādu valstu augstāko līderu reliģiozitātes manifestācijām (Tramps ticības brāļu ielenkumā, Putins kopā ar savu „kabatas baznīcu“), lokālo kopienu vadītāju publiskā un dekoratīvā dievbijība (Ušakovs un Ameriks pareizticīgo brālības rituālu centrā). Neatpaliek arī mūsu sabiedrības aktīvākās grupas un kopienas: Prāta Vētra un Pārdaugavas draudze, kas sinhronizējas ar vietējās ticības politiski ieinteresētajiem līderiem (Stankēvičs, Vanags). Tiem pašiem, kas visiem spēkiem cenšas ietekmēt politiskos procesus mūsu valstī un torpedēt sev netīkamu lēmumu pieņemšanu (Stambulas konvencija). Šīs aktīvās, manifestējošās reliģijas aktivitātes publiskajā telpā liek saprast, ka reliģija ir atbraukusi atpakaļ no aizmirstības meža un iekārtojusies mūsu dzīves centrā. Daudz intensīvāk nekā agrāk. Tā tas ir. Dievs šo faktu man nav paziņojis. Taču es to redzu, novēroju. Lasu par to avīzēs, žurnālos un internetā.

Šī nav pirmā reize, kad reliģija atgriežas. Līdzīgi procesi periodiski ir notikuši arī agrāk. Taču šoreiz tas notiek ļoti savādi. Visā šajā „atgriešanās procesā“ novērojamas dīvainības. Tajā ir pārāk maz reliģijas, garīguma un pārāk daudz kā cita. Proti, runājot par reliģijas atgriešanos, šodien mēs redzam parandžu un burku atgriešanos, abortu aizliegumus, laulības šķiršanas un geju kustības noliegumu, prasību pēc sodiem un pazemojumiem noteiktām sabiedrības grupām. Par garīgumu tiek runāts nepiedodami maz, un vēl mazāk tiek darīts šajā jomā. Turpretī par aizliegumiem gan tiek runāts un darīts nepiedodami daudz! Pārsteidzoši ir tas, ka vairums ticīgo nevis piepilda garīgo telpu ar garīgumu, bet gan visiem spēkiem cenšas panākt iespējami lielāku ietekmi pār savu līdzpilsoņu dzīvi, lai ar citādajiem, svešajiem un savādajiem izrēķinātos. Tā sakot – varmācīgais misionārisms ir šodienas ticīgo cilvēku modes lieta.

Kā oficiālajiem un etablētajiem dieviem neticīgs cilvēks es atzīšos, ka mani tomēr interesē un saista globāla reliģijas atgriešanās, kas varētu mums parādīt visu ticību labās puses. Proti, dāsnumu, laipnību, pieticību, ētiskumu, dziļāku eksistenciālo domāšanu un diskusiju publiskajā telpā. Man tas patiktu. Pat ļoti. Es to pat gaidu! Vēl es priecātos, ja reliģija mums atnestu uzpūtības, alkatības un tukšās lepnības samazināšanos, ierādītu ceļu pie pazemības un laipnības cilvēku starpā, nevis vadoņu un kungu priekšā.

Ja beidzot patiešām sāktos reliģiozitātes renesanse, tad tā atvērtu vārtus un paceltu līmeni publisko debašu kultūrā (kas ir tik ļoti nepieciešama šodienas interneta anonīmo šakāļu verbālo kautiņu apstākļos). Aicinot gan ticīgos, gan ateistus padomāt dziļāk, uzvesties empātiskāk un izteikties pārdomātāk. Taču nekas tāds nenotiek. Mēs turpinām dzīvot nedrošā pesimisma laikā, meklējot stabilitāti vēsturē un vecās tradīcijās, nacionālismā, reliģijā un arhaiskās dzimumu lomās.

Kritizēt nedrīkst

Interesanti, ka baznīcas cilvēku viedokļus kritizēt tagad nepieklājas. Viņu izteikumi ir neaizskarami un nedrīkst tikt apšaubīti. Tas. par ko katrs politiķis būtu sajūsmā, viņiem ir norma. Jau pati uzdrīkstēšanās nepiekrist baznīcēnu pieejai noteiktām problēmām un viņu viedoklim zināmā sabiedrības daļā pašlaik tiek uzskatīta par nepieklājību un pat zemas kultūras vai inteliģences trūkuma pazīmi. Rodas iespaids, ka mūsdienās notiek mēģinājumi diskvalificēt intelektuālo reliģijas kritiku, kas Marksa, Freida un Rasela laikā bija norma. Savādi, ka Rasela reliģiju kritizējošais stils šodien 21. gadsimta sākumā tiek jau uzskatīts par ekstrēmu un netaktisku izlēcienu. Nepieņemamu huligānismu.

Visvairāk mani pārsteidz ticīgo cilvēku vajadzība pakļaut saviem pieņēmumiem un likumiem citu – neticīgo cilvēku dzīvi. Šī savādā misionārisma forma ļoti atgādina despotu ideoloģiju, kas tieši tāpat ar varu, sodiem un pārmetumiem vienmēr centušies citiem uztiept savu ticību un pārliecību. Taču tagad to dara paši ierindas ticīgie. Tepat līdzās.

Tēma par reliģijas savādo atgriešanos nav nejauša. To plaši apspriež arī pazīstamais britu žurnālists Peters Vatsons (Peter Wattson) savās publikācijās un grāmatās. Viņš uzsver, ka sekulārā domāšana vienmēr ir bijusi norma kopš antīkās Romas laikiem un neskaitāmi rakstnieki, zinātnieki un mākslinieki ir izraudzījušies tieši šo – sekulāro ceļu līdz mūsu dienām. Būt tradicionālajiem dieviem neticīgi cilvēki. Sākot ar Ibsenu un beidzot ar Rušdi.

Pazaudētā ticība

Pēdējā gadsimta divi iznīcinošie kari, tirānijas, diktatūras un masu iznīcināšanas ieroči ir radījuši saspringtu garīgo situāciju, kurā veselas paaudzes ir kā traumētu un garīgi kontuzētu cilvēku hospitālis. “Mēs piedzimām Pirmā pasaules kara sākumā. Kā pusaudži redzējām sekojošu finanšu krīzi un kā jaunieši bijām spiesti iepazīties ar Hitleru,” rakstīja savulaik Alberts Kamī (Albert Camus). “Kam mēs tagad vara uzdrīkstēties ticēt? Dzīvojot šādā laikā?” viņš jautā un īsi pats sev atbild: “Nevienam, nekam.” Rakstniekam šķiet, ka šī depresija bija daudz dziļāka plaisa cilvēces garīgajā dzīvē, nekā no malas izskatās. Tīru avotu un patiesu domu izsīkuma laikā.

Vai šodien ir labāk?  Kurā avotā slēpjas dzīves jēga, ja reliģija pazūd? Gadu tūkstošu mijā bija mākslinieki un domātāji, kas ticēja, ka māksla un daiļums glābs pasauli. Dzeja un māksla varētu nostāties ticības ideju vietā, ja tā spētu atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kurus uzdod skumjā sabiedrība patiesības nesējiem. Diemžēl visi dzejnieki nenodarbojas ar atbildēšanu un eksistenciāliem jautājumiem. Viņus vairāk interesē pašizpausmes, nevis globālās tēmas. Esam nonākuši pie laika, kurā māksla jau sen pārvērtusies izklaidē un nopietnai sarunai nav gatavs neviens. Nedz klausītāji, nedz runātāji. Te paveras vārti reliģijai. Taču tā nenāk. Tās vietā ierodas politiķi talāros un sāk šariata būvēšanu, jaucoties politikā un ietekmējot politisku lēmumu pieņemšanu (ierobežot sabiedrībās locekļu brīvības). Nav svarīgi, vai šariats tiek būvēts zem pusmēness vai krusta zīmes. Tas atļauj fundamentālistiem pārņemt telpu un laiku ar metodēm, kas nekādi neatšķiras no Hitlera, Musolīni vai Staļina sabiedrības paverdzināšanas tehnoloģijas.

Ticības kamikadzes

Slaveno Nīčes apgalvojumu „Dievs ir miris” ir centušies atkārtot neskaitāmi domātāji un mākslinieki. Otrais pasaules karš, masu iznīcināšanas ieroči, melīgie ideologi un nežēlīgie valstu vadītāji plaši izmantoja reliģiju savu mērķu realizēšanai. Pēc Irānas revolūcijas un Rušdi vajāšanas, kara Irākā un Balkānos, neviens vairs nešaubās par ticības argumentu karu sākšanai. Teroristu uzbrukums Ņujorkas debesskrāpjiem 2001. gada 11. septembrī pielika kārtējo izsaukuma zīmi atziņai, ka ticīgi cilvēki var kļūt bīstami savai apkārtnei. Tāpēc, ka spēj savas idejas vārdā nest postu un ciešanas apkārtējiem, ar Dieva vārdu uz lūpām.

Humanitārās domāšanas krīze

Nav noslēpums, ka arī pie mums Latvijā tehniskās zinātnes tiek vērtētas augstāk nekā humanitārās. To panākusi racionālās domāšanas produktivitāte. Eksaktā zinātne un tehnika piedāvā cilvēkiem konkrēti redzamus uzlabojumus un atvieglojumus, kas izmērāmi racionāli un tieši. Taču šā racionālisma ēnā ir palikuši garīgās jomas jautājumi, kurus mēs joprojām cenšamies uzskatīt par sekundāriem un maznozīmīgiem. Ja tie konkrētu un racionāli saprotamu (taustāmu!) uzlabojumu mūsu sabiedrībai piedāvāt nevar, tad skaitās nevajadzīgi.

Rodas iespaids, ka (simboliski salīdzinot) uzgriežņi un knaibles ir daudz vērtīgākas lietas mūsu sabiedrībai nekā, piemēram, Bahtina dialoģisma teorija. Ar uzgriežņiem var konkrēti pievilkt skrūves vai iedarbināt mašīnu, kas uzvāra visiem kafiju. Taču dialoga prasme nekādus konkrētus peļņas vai ērtību efektus sabiedrībai nedod zibenīgi un strauji. Tas, ka, apgūstot sarunas formulu, var izvairīties no konfliktiem, pārpratumiem un publiskā stresa, daudzus joprojām neinteresē. Šis vairākums ir gatavs dzīvot visu mūžu stresā un tā arī nekad neuzzināt, ka komunikācijas paņēmienu pārzināšana varētu padarīt viņu dzīvi sakārtotāku un līdzsvarotāku. Tā vietā „izdegušais“ iet pie ārsta un dzer zāles.

Kāpēc tas tā notiek? Iespējams, ka vainīga ir steidzība un nepacietība. Tehnikas progress veicina servisa zibenīgumu, taču domāšanas un garīgās aptveršanas jauda nepaātrinās informācijas apmaiņas ātruma pieaugšanas rezultātā. Lai saprastu, vajag laiku un pacietību. Tieši saprašanai daudziem nepietiek laika, tāpēc cilvēki ar jaunākajām tehnoloģijām azotē eksistenciālo problēmu priekšā joprojām izskatās kā četrgadnieki, kas stāv pie laimes rata gadatirgū un nesaprot, kāpēc visas lozes nav pilnas.

Kuriem nevajag reliģiju

Peters Vatsons domā, ka bez reliģijas mierīgi iztiek un dzīvo cilvēki, kas ir radoši un spēj sevi labi disciplinēt sabiedrisko kataklizmu priekšā. Viņi spēj dzīvot un nebūt nervozi arī nedrošās situācijās, salīdzinoši labi izturēt pārmaiņu laikos un nesatraukties nejēdzību dēļ. Tie ir mākslinieki un intelektuāļi, kas visos laikos ir dzīvojuši izsūtījumā. Ārpus vairākumam nepieciešamajām kopības formām. Viņi saprot, kur atrodas un kas ir pārējie. Cilvēks nevar dzīvot bezjēdzīgi. Jēgu savai dzīvei meklējam visi. Vienai daļai šo jēgu piegādā gatavu standartu veidā no augšas. To nodrošina sabiedrība, sociālais konteksts. Tāpēc lielākā daļa cilvēku meklē savu draudzi, savu komandu, savu grupu jeb ģimeni, kurā justies piederīgam, saprastam un novērtētam. Vai reliģija mums to visu piedāvā? Vai tā dod kopības sajūtu hierarhiskā formā, kopā ar tradīcijām, kas faktiski funkcionē kā patiesa garīgās jomas reljefa surogāts?

Vai reliģiju piesaistīja valstij, lai disciplinētu tās iedzīvotājus, vai tomēr tā ir nepieciešama garīgās telpas tukšuma aizpildīšanai? Šis jautājums ir atklāts joprojām.

Tai pašā laikā neapstrīdams ir fakts, ka visiem reliģiju nevajag. Ka visi, kas nav ticīgie, nav tāpēc nepilnvērtīgi kā cilvēki, personības un garīgas būtnes. Tātad ir tādi, kuriem  ticību vajag, un tādi, kas bez tās var iztikt. Būtu tikai normāli, ja abas šīs grupas dzīvotu paralēli, savstarpējās cieņas un laipnības gaisotnē. Nepieprasot, lai otrs kļūst tāds pats kā es.

Reliģija esot atgriezusies. Taču tas noticis agresīvi, vairāk atgādinot politisku kustību. Varbūt tāpēc, ka publiskajā telpā pārāk maz jūtami un saredzami filozofi, dzejnieki un domātāji bez ticības piesaistes. Varbūt tas noticis tāpēc, ka cilvēkam nav pacietības klausīties un lasīt to, kas agrāk nebija zināms. Varbūt racionālais laiks ir radījis vidi ticības dogmām – domāšanas radošuma un atklāšanas gandarījuma vietā?

Smadzeņu ātrie uzkožamie ir piemērojušies cilvēkam, kas izvēlas ticību domu analīzes vietā. Domāšanas hamburgeri pagaidām ir uzvarējuši.

Nevienu problēmu nevar atrisināt ar varu. Garīguma iztrūkumu ieskaitot.

Kremļa sabiedrotie pret liberālismu un ES ir mūsu vidū. Kā viņi ietekmē EP vēlēšanas?

Speciāli TVNET

Krievijas centieni iejaukties citu valstu vēlēšanu kampaņās, ietekmējot to iznākumu, nevienam vairs nav noslēpums. Tā tas savulaik tika darīts, palīdzot amerikāņiem ievēlēt par prezidentu Donaldu Trampu. Izskatās, ka līdzīgi „tas“ notika arī Latvijas vēlēšanu laikā. Piemēram, piepalīdzot Nilam Ušakovam kļūt par Latvijas galvaspilsētas saimnieku. To pašu novērojām „Brexit“ referenduma aģitācijas perioda laikā Lielbritānijā, kā arī vēlēšanu gaitā Polijā un Ungārijā. Kremlim izdevās tur noorganizēt sev vajadzīgos valsts valdītājus visaugstākajos posteņos. 

Šobrīd putinisti vēlas vājināt Eiropas Savienību, izmantojot priekšvēlēšanu aģitācijas iespējas. Galvenie uzbrukumi šobrīd vērsti Vācijas un Baltijas valstu vēlētāju virzienā. Caurmērā 40 -50 melīgu apgalvojumu zalvju katru nedēļu. Katras dalībvalsts vēlētājiem Kremļa propagandas mašīna izvēlas atšķirīgus melu mītus. To izplatīšanai izmantojot ne tikai savus medijus, bet arī attiecīgās valsts labēji vai kreisi orientētas partijas un šo partiju deputātus.

Putinistu aģitācijas stratēģija

Dezinformācijas tehnikā Kremlis šodien izmanto tos pašus paņēmienus, kas savulaik tika izstrādāti Padomju Savienības melu laboratorijās. Izejas pozīcija ir ļoti vienkārša un melnbalta: „mūsējie“ pret „ienaidniekiem“. Tātad, visa sabiedrība tiek sadalīta labajos un sliktajos. Ja esi kopā ar mums, tad esi labais. Ja ne, tad – sargies. Tas nozīmē, ka saruna medijos un publiskajā telpā notiek tikai un vienīgi ar savējiem. Pretinieki tiek apmeloti, izsmieti, iznīcināti un sagrauti – kā slikti cilvēki. Kurš šodien ir Kremļa “savējais“? Tie ir Krievijas pilsoņi, kas akli kalpo Putina ideoloģijai, apbrīno savu vadoni un ir gatavi Putina=dzimtenes dēļ iet nāvē.

Kas ir savējie jeb sabiedrotie? Agrāk par tādiem tika uzskatīti komunistu režīmi vai vismaz sociālisti. Tagad Kremļa draugu (ideoloģisko radu, labvēļu, fanu, entuziastu un paziņu) loks ir daudz plašāks: tie ir visi, kas ienīst Kremļa ienaidnieku – liberālismu. Tātad nevis domubiedri, bet ienaidnieka ienaidnieki. Loģiski, ka liberālisma ienaidnieku kopsaucējs ir nepatika pret cilvēktiesībām, sieviešu un bērnu tiesībām, atvērtu sabiedrību un demokrātiju un respektu pret katra indivīda vēlmēm un vajadzībām. Tādējādi Kremļa sabiedroto skaitā nonāk konservatīvi, reliģiozi domājoši cilvēki ar izteiktu nepatiku pret citādi domājošajiem, ar pieķeršanos autoritātēm un autoritatīvajiem (diktatūras) režīmiem. Kremļa filozofija (Dugina koncepcija) uztver cilvēku kā bara būtni, kurai obligāti jāpakļaujas bara (vairākuma) loģikai un visas atkāpšanās vai protesti ir pelnījuši sodu. Tātad dogmām jāklausa, vairākumam jāpiekārtojas un pretī runāt nedrīkst.

Lai izveidotu no jauna šādu pārbiedēto PSRS laika sabiedrību, nepieciešams ārējais ienaidnieks. Par tādu tiek definēts liberālisms (sabiedrība, kas veidojas liberālisma filozofijas iespaidā).

Protams, ka kremlini nekad neielaidīsies diskusijās ar liberāļiem par viņu vērtībām un pārliecību. Tas būtu pārāk riskanti, jo šādā diskusijā Kremlim var iznākt zaudēt. Tāpēc sarunas (diskusijas, izskaidrošanas) vietā tiek vienīgi šauts uz liberāļiem kā sliktiem un kaitīgiem cilvēkiem.

Kā to dara? Tieši tāpat kā to dara sadzīvē, kad kāds gudrs cilvēks traucē un ir jānovāc. Proti – izgudrojam melus par šo cilvēku un sākam tos izbazūnēt ar visu iespējamo komunikācijas kanālu palīdzību. Šo dezinformācijas metodi sauc par “birku pielīmēšanu“. Proti – simpātisku cilvēku (partiju, organizāciju, sabiedrisko grupu) apzināti „aplīmējam“ ar melīgiem apgalvojumiem, kamēr viena sabiedrības daļa šiem meliem notic un no attiecīgā cilvēka (partijas, organizācijas, grupas) novēršas.

Šajā darbā ļoti noder neizglītoti, lētticīgi ļaudis, kurus dēvē par „noderīgajiem idiotiem“. Viņi naski uzknābā melus un čakli izplata tos tālāk. Tādējādi pastiprinot apmelojumu efektu.

Jūs teiksiet – nav dūmu bez uguns? Diemžēl ir dūmi bez uguns. Melu vērpēji strādā tieši ar šādas tehnoloģijas palīdzību – jo trakāki un neticamāki ir meli, jo vieglāk cilvēki uz tiem pievelkas.

Tieši šo loģiku izmanto arī Kremlis savā aģitācijas darbā pret Eiropas Savienību. Melu fabrikas Pēterburgā un Maskavā katru nedēļu izplata jaunus informatīvos melus par notikumiem dažādās valstīs ar mērķi kompromitēt ienaidnieku un sumināt savu loģiku. Viena no Kremlim nepatīkamākajām valstīm ir kaimiņvalsts Zviedrija. Tajā pie varas (gandrīz visu laiku!) ir sociāldemokrāti, un vēsturiski PSRS vienmēr ir bijusi salīdzinoši labvēlīga karaļvalstij. Taču šobrīd putinistiem (tāpat kā trampistiem) šī valsts ir kā dadzis acīs, jo tajā ir izteikti liberāla valsts pārvaldes struktūra, kas pieļauj sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesību ievērošanu. Tas putinistiem neder. Tāpēc gandrīz katru nedēļu no Kremļa tiek piegādātas pasakas par: a) it kā nejaukajām skandināvu feministēm, kuras nepārtraukti „dara muļķības“; b) bēgļiem, kas it kā sistemātiski pārpludina valsti un izvaro, pazemo sievietes; c) NATO, kas viltīgi „izplešas“ neatļautā teritorijā un it kā apdraud Krieviju. Tātad trīs signālvārdi: feministes, bēgļi, NATO. Ko jaunu Kremlis saražojis šonedēļ? Jā, ir visas trīs pozīcijas realizētas, un tas izskatās šādi: a) un b) Zviedrijas valdībā esot feministes, kas pieprasījušas policijai neizmeklēt daudzās izvarošanas, kuras pret zviedrietēm veikuši bēgļi (visi šie apgalvojumi ir meli); c) NATO „pa kluso“ izplešas Zviedrijā un vietējā vara ražo filmas, lai sagatavotu SWE iekļaušanos šajā it kā „ļaunajā“ militārajā blokā (meli). Trūkst ziņu par to, ka liberālisma rezultātā Zviedrijas valsts morāli grūst. Tas mēdz būt iecienīts Kremļa informatīvais piedziedājums visādām ziņām. Šonedēļ nav. Nekas, būs jaunnedēļ.

Digitālie pirkstu nospiedumi

Kā tas tiek darīts? Vispirms jau izmantojot savus medijus, kuru saturu 100% kontrolē valsts cenzūra. Piemēram, Sputņik un RT šodien tiek izplatīts daudzās valodās ap 100 valstīs. Lielākā daļa Latvijas krievu mediju arī pieder Kremļa ietekmes zonai. Tā ir redzamā putinistu, tieši kontrolētās propagandas daļa. Taču eksistē arī neredzamā. Proti – sociālie mediji, kuros Kremļa propagandisti izplata savus melus ar svešiem vārdiem un izdomātiem nosaukumiem. Radot iespaidu, ka šādi domā nevis putinists, bet Anna no Latvijas, Mikaels no Zviedrijas vai Rolfs no Vācijas. Piemēram, ja kāds žurnālists Somijā vai Latvijā ilgstoši rakstīs nepatīkamas lietas par putinismu, tad viņu var „nokost“ sociālajos medijos, uzrīdot virsū troļļu armiju. Tātad – radot iespaidu, ka “visi šo cilvēku nemīl“, jo viņš ir „vienkārši slikts cilvēks“. Parasti šie uzbrukumi arī izdodas un kritiskas balsis apklust. Diemžēl atklāt visus kremlinu uzbrukumu veidus nav viegli. Atmaskot – vēl grūtāk. Taču neiespējami tas nav.

Ietekmēšanas darbā nav iespējams meli pieķert pie rokas ar „zaptes burciņu” plaukstā. Kā norāda pazīstamā amerikāņu avīze New York Times, te nākas runāt tikai par tā saucamajiem „digitālajiem pirkstu nospiedumiem“, kurus var tehniski atklāt un reāli noskaidrot. Tas ir detektīva darbs. Noskaidrojot rokrakstu, iespējams saskatīt rīcības shēmas. Arī šodien viņu scenāriji it tie paši – kopējot rīcību, kas bija raksturīga, iebrūkot Ukrainā 2014. gadā un ietekmējot ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu 2016.gadā.

Interesanti, ka kremlinu „virtuve“ (elektroniskie paraksti) noder arī viņiem draudzīgajām labēji ekstrēmajiem politiskajiem grupējumiem. Piemēram, Itālijā vai Vācijā. Šie nacionālisti izmanto tieši tos pašus serverus un idejiskās publikas apstrādes metodes, kuras jau konstatētas un noskaidrotas Kremļa komplektos.

Ir noskaidrots, pa kuriem „logiem“ krievu hakeri ieradās un uzlauza pirmsvēlēšanu periodā ASV Demokrātu partijas datorus, izkratot no tiem it kā kompromitējošas Hilarijas Klintones e-vēstules. Datoru uzlaušanas mēģinājumi un nozagtā informācija bija noteicošā amerikāņu vēlētāju apmuļķošanā. To finālā, it kā atmaskojumu, publicēja Wikileaks, lai Džulianam Asanžam būtu par ko publiski šausmināties sarunās ar Rodžeru Stonu (Roger Stone), kas faktiski nebija nekāds neatkarīgs novērotājs, bet gan Donalda Trampa kampaņas aktīvists, politikas menedžētājs un tuvs draugs (vēlāk viņu FIB arestēja 2019. gada janvārī). Šo shēmu tagad cenšas atkārtot ES vēlēšanu kampaņu laikā. Cerams, ka šonedēļ netiks uzlauzti liberālo partiju vadītāju datori un izzagti dokumenti. Taču izslēgts tas nav.

Kā kremlini rīkojušies līdz šim?

ASV prezidenta vēlēšanu laikā (2016) ar krievu hakeru starpniecību izdevās ar Facebook palīdzību piedāvāt Maskavā un Pēterburgā izstrādātu priekšvēlēšanu propagandu 126 miljoniem amerikāņu vēlētāju kā vietējās idejas. Propaganda ietekmēja balsotāju. Toreiz tā bija melīga informācija, kuru Maskava izplatīja amerikāņiem tādā formā un veidolā, ka vēlētāji to uztvēra kā savējo – iekšējo informāciju. Tieši tie paši ideoloģiskie desantnieki tagad cenšas iespaidot Eiropas Savienības parlamenta vēlētājus Eiropā. To liecina New York Times jaunais pētījums. Kā uzskatāms piemērs tajā tiek izmantots vācu partijas Alternatīva Vācijai (AFD) ideoloģiskais uzlādējums. Šo vācu populistu partiju no Maskavas atbalsta gan tieši – piegādājos naudu, gan ideoloģiski – ar krievu valsts mediju palīdzību. Taču, lai veicinātu spriedzi, Kremlis vienlaikus atbalsta arī šīs partijas oponentu – vācu kreiso aktivitātes. Tātad no Kremļa vāciešiem tiek maksāts konkrēti naudā un vienlaikus arī maksāts par viņu reklāmas ražošanu un izvietošanu Vācijā. Piemēram, mājas lapas internetā, kas sumina kreisos aktīvistus Antifa WestBerlin un Antifa NordOst, lieto tos pašus datoru serverus, kurus izmanto Krievijas valsts hakeri, kas savulaik ielauzās ASV demokrātu partijas štāba datoros, lai „atrastu“ atmaskojošu informāciju par Hilariju Klintoni. New York Times rīcībā ir fakti, kas pierāda simtiem viltotu Facebook un Twitter kontu izmantošanu tieši aģitācijas un propagandas nolūkos. Tiek lēsts, ka ar sociālo mediju palīdzību Kremlim šopavasar ir izdevies sasniegt un iespaidot vismaz 18 miljonus vēlētāju Eiropā. No malas šie konti izskatās, ka dzīves stila diskusiju platformas, klubi, kas apspriež modi un ceļojumus, taču zem ārēji izklaidējošā materiāla ir ieslēpts konkrēts politisks vēstījums. Bieži tas iedarbojas, jo propaganda ir efektīva tikai tad, ja upuris to nepamana.

Kāpēc Kremļa ideologiem patīk ekstrēmi kreisie un labējie politiskie grupējumi?

Šo paradoksu savās intervijās bieži uzsvēris Kremļa galvenais ideologs jeb „Putina smadzenes“ – Aleksandrs Dugins. Pēc viņa domām visi ekstrēmisti ir derīgi, ja tie palīdz sadragāt Rietumos valdošo liberālismu. „Visi, kas pretojas un noliedz liberālismu, ir mūsu draugi. Visi, kas prot izsmiet liberālismu ir mūsu sabiedrotie. Mums ir svarīgi visi, kas atbalsta tradicionālās vērtības. Vienalga, kas viņi būtu – centristi, labējie, kreisie vai ekstrēmisti. Visi ir derīgi. Tie var būt pat kapitālisma nīdēji, galēji kreisie grieķi. Visi noder, ja ir jāuzvar mūsu ienaidnieks – liberālisms,” uzsvēra Dugins intervijā Dagens Nyheter. Pats sevi viņš vērtē kā konservatīvu revolucionāru, taču par sabiedrotajiem pieņem visus, kas ir viņa ienaidnieka ienaidnieki. Pēc Dugina domām, cilvēktiesības ir vecs, nolietots jēdziens. Tas vairs nav spēkā, nav jārespektē un jāievēro. Ja kādreiz Rietumos tika pieņemts, ka katram cilvēkam ir sava vērtība kā personai, tad tagad esot skaidrs, ka visur tā tas vairs neesot. Piemēram, Krievijā un Ķīnā cilvēki neesot indivīdi, kas paši var noteikt savu likteni. Tur visi esot kāda konkrēta klana, ģimenes, partijas vai baznīcas locekļi jeb bara cilvēki, kuru domāšanu un likteni nosaka attiecīgais „bars“, nevis cilvēks pats. Tāpēc abstraktām cilvēktiesībām un to pārkāpumiem šajās valstīs neesot nekādas jēgas. Tādu tur vienkārši neesot, un tāpēc tās nav jāievēro. Tā uzskata Dugins.

Lai izplatītu tālāk savus uzskatus, esot jāatbalsta visi ietekmīgākie rietumu lielvalstu liberālisma ienaidnieki. To skaitā arī Francijas Marina Lepēna. Piemēram, pirms Francijas prezidenta vēlēšanām viņa un viņas nacionālā partija saņēma naudas pabalstus (9 miljonus eiro) no Krievijas bankas (Pirmā Krievijas – Čehijas banka) savu kampaņu pilnveidošanai. Kremlim patīk arī citi bijušie Francijas prezidenta posteņa kandidāti. Piemēram, Fransuā Filons (François Fillon), kuram ir privātas attiecības ar Putinu (viņa republikāņu partijai ir pat telpas Maskavā). Jāpiezīmē, ka Maskavā šobrīd dzīvo ap 4000 franču, kas koncentrējas tieši ap šīs partijas sēdekli un parlamenta deputātu Teri Mariani (Thierry Mariani), kas ir aktīvi atbalstījis Putinu Krimas aneksijas laikā. Pats viņš vairākkārt apmeklējis Krimu. Viņa sieva ir krieviete, un tas, protams, pastiprina franču deputāta intensīvo laipnību pret Putina Krieviju un biežos Kremļa apmeklējumus. Nav nejauši, ka tieši šī partija veido ietekmīgu, Kremlim labvēlīgu lobiju Francijas un Eiropas Savienības politiskajā ainā. Tāpēc nebrīnīsimies par to, ka Rietumos eksistē šādi – Kremlim draudzīgi spēki, kas atbalsta Krimas aneksiju, iebilst pret ekonomiskajam sankcijām pret Krieviju. Tie nav tikai vācu vai franču populisti, bet arī Austrijas (FPÖ), Itālijas (Lega Nord), kas regulāri apmeklē Krimu kā „bezkaislīgi novērotāji“, pārstāvot tieši Eiropas organizācijas. Turpat līdzās ir tuvākais Krievijas draugs – ungārs Viktors Orbans, kas pazīstams ar saviem uzbrukumiem Eiropas Savienībai un liberālajai demokrātijai. Izņēmums nav arī pašreizējā Polijas vadība. Eiropas ēkas uzspridzināšanas interesēs kremlini strādā vairākos taktiskās aģitācijas virzienos: a) izveidojot sev lojālu, uzpirktus aģentu tīklus visaugstākajā politiskajā līmenī, b) izmantojot šos aģentus kā argumentus un ekspertus savu stratēģisko līniju uzturēšanai mediju propagandas kampaņu gaitā.

Pagaidām Kremļa propagandas mašīnai nav izdevies sastapties ar smagiem prettriecieniem no Rietumu puses. Eiropas Komisija it kā pieprasa cīnīties ar sociālo mediju viltus kontiem, melīgu informāciju, taču Sputnik, RT un Ruptly darbojas daudz regulārāk un intensīvāk nekā mūsu ūnijas aizsardzības mehānismi.

ES vēlēšanu iznākums rādīs, ar ko šis uzbrukums Eiropai ir beidzies.

Sadarbība vai karš? Kuru iespēju un kuru deputātu izvēlēsimies?

Speciāli TVNET

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kādreiz šis „koptirgus“ tika izveidots kā arēna sarunām un diskusijām. Kā zona kopējiem projektiem, lai atturētu dalībvalstis no bruņotiem konfliktiem un kara. Tieši tāpēc piederu Eiropas Savienības idejas atbalstītāju skaitam. Diemžēl pašreizējā ūnijas koncepcijas realizācija mani neapmierina. Kara nav, bet ir pārāk daudz birokrātu, ierēdņu, funkcionāru un lobistu. Novērojama nepiedodami nevērīga līdzekļu tērēšana, maz redzama labuma no Eiropas Savienības sarūpētā mūsu ikdienā.

Visbeidzot – hronisks dialoga trūkums ar sabiedrību par to „ko vajadzētu„ un „kā vajadzētu”. Man nav nācies izmantot Eiropas Savienības pabalstu sistēmu vai jebkāda veidā izlietot „Eiropas naudu“ darba vai biznesa vajadzībām. Taču visapkārt ir neskaitāmi šīs „naudas apguvēji“, kas raksta projektus vajadzīgajā formātā un tur lietas Eiropas Mājā notiek pašas no sevis. Pāris blēžu arī redzēts, kas prot izkrāpt naudu no Briseles, viltojot dokumentus un parakstus sev par labu. Nevaru apgalvot, ka visi šie realizēti projekti būtu ko būtisku devuši mūsu sabiedrībai vai valstij. Nelāgie novērojumi noved pie nepatīkamā secinājuma, ka nevis ūnija ir radīta mums, bet mēs esam – priekš ūnijas. Nevis ES uzklausa savus pilsoņus, palīdzot jomās, kas sabiedrībai vajadzīgas, bet gan mēs lūdzamies Briseli, apaujot ES birokrātu izdomātos „spāņu zābakus“ (projektu pieteikumus) un pieskaņojamies viņu „jaunrades“ prasībām.  Būtībā visi šie uzskaitītie kaitinošie fakti ir novēršami. Gudras vadības rezultātā. Vai šo sistēmu iespējams mainīt? Pilsoņu un vēlētāju interesēs? Protams, ka ir iespējams. Visu nosaka cilvēki, kas tur nonāks pie varas. Tie paši, kurus mēneša beigās ievēlēsim par deputātiem Eiropas Parlamentā un kuriem būs svarīga vecā kontinenta nākotne, nevis privātā maciņa biezums.

Kurš apturēs nejēdzīgo naudas šķērdēšanu?

Pagaidām nav manīts, ka kāds no Latvijas partiju izraudzītajiem deputātu kandidātiem uzdrošinātos pacelt vienu konkrētu, politiski nozīmīgu jautājumu, piedāvājot tā risinājumu kontinenta politikas līmenī. Vairums pretendentu ir ES veterāni, kas negrasās atstāt „ savu silto, labi apmaksāto krēslu“. Viņi piedāvā abstraktus labumus, kosmētiskus uzlabojumus – tādus, kas nelauž kaulus un nepieprasa liekas darba stundas. Citi (jauno partiju kandidāti) – labi izskatās, ir populāri un piedāvā pilnīgi visu, ieskaitot neiespējamo: zaļāku zāli pļavās, skaļākas putnu balsis krūmos un lielākas pensijas Latvijā. Proti jaunievedumus, kas Eiropas Savienības līmenī nav izdarāmi, taču patīk vēlētājiem. Viņus neinteresē darbs Briselē, bet gan vēlētāju balsu magnetizēšana. Pats svarīgākais tagad ir – tikt ievēlētam. Pēc tam jau redzēs, ko darīs tālāk. Varbūt strādās, bet varbūt atpūtīsies. Taču Eiropas Savienībā ir problēmas, kas vēlētājiem būtu jāzina tieši tagad. Pirms vēlēšanām.

Viena no tādām ir deputātu un birokrātu mūžīgās „pārvākšanās“ apturēšana no Beļģijas un Franciju un atpakaļ. Tas notiek regulāri un pieprasa gigantiskus līdzekļus. Divi valstu valdītāji – Vācijas Angela Merkele un Austrijas Sebastians Kurcs nesen ir pateikuši aizliegto (politiski nekorekto) teikumu par to, ka ir jāizbeidz mētāšanās no Briseles un Strasbūru (434 km) un atpakaļ. Eiropas Savienības vadībai ir jāstrādā tikai vietā. Ikdienas darbs ES notiek Beļģijas galvaspilsētā, taču 1992. gada lēmums paredz ik gadus 12 parlamenta sesijas Francijas Strasbūrā. Sekretariāts novietots Luksemburgā. Tūkstošiem cilvēku (5000) katru mēnesi pārvāc dokumentus, mantas (20 tonnas) un paši sevi pārvelk no vienas vietas uz otru. Tiek sildītas ēkas un vazāti saiņi un ceļasomas (20 smagajās automašīnās), iztērējot šajā nevajadzīgajā „cirkā“ ik gadus ap 125 miljonus eiro un piesārņojot dabu 10 000 CO2 tonnu robežās. Parlamenta deputātu vairums regulāri nobalso pret šo pārvākšanās „karuseli“ (kas tērē mūsu kopējos līdzekļus), taču pagaidām Lisabonas līguma 48. paragrāfs izmantots netiek, lai aicinātu visu dalībvalstu valdības pārtraukt šo šķērdēšanos. Šo iniciatīvu atbalsta, piemēram, The Single Seat Group, taču mūsu parlamentāriešus šajā aktivitāte neatradu. Francija vēlas saglabāt „šo cirku“ principa un darba vietu dēļ. Pat piedāvājot pārcelt visu birokrātisko mašinēriju uz Franciju. Kā domājam mēs? Ko šajā lietā gatavojas panākt mūsu deputātu kandidāti?

Lauksaimniecības pabalsta samazināšana

Nākošā, pašlaik aktuālākā tēma ir ideja par industriālo zemnieku saimniecību pabalsta samazināšanu no Eiropas Savienības līdzekļiem. Šī iniciatīva nepatīk zemniekiem pašiem. Iespējams, ka tāpēc par to maz runā, piemēram Latvijā. Deputātu kandidāti nevēlas zaudēt zemniekus kā vēlētājus. Lauksaimniecības problēmu toņa noteicēji pie mums joprojām ir dūklavieši jeb vecā, pārbaudītā kolhozu priekšsēdētaju plejāde. Taču tagad ir citi laiki un viedokli par to, vai dižzemniekiem vajag vai nevajag dot pabalstus, var izteikt ne tikai sovhozu direktori, kolhozu priekšsēdētāji, bet arī tante Anna Melnsilā, kopā ar savām 2 brūnajām govīm.

Tieši tāpat kā dažās citās nozarēs, arī daudzi lauksaimnieki ir iemācīti un pieradināti pie treknā Briseles kumosa savā darba ikdienā. Gan pašmāju bijušie prezidenti, gan citu valstu bijušie premjeri ir iemācījušies un prot izslaukt Eiropas naudu savām vajadzībām. Mazāk iesvaidītie jeb sīkzemnieki šo rutīnu pārzina sliktāk un tāpēc „uzvārīties“ nemāk. Taču, manuprāt, šāda sistēma – atbalstīt tālāku lauksaimniecības industrializāciju no mūsu nodokļu iemaksām, nav godīgs solis. Iespējams, ka to sāk saprast arī Briselē un tāpēc atbalsts lauksaimniecībai no ES budžeta samazinās. No73% 1985. gadā līdz 39% pērn. Taču tas nenozīmē, ka arī tagad lielsaimniecības laukos neko nesaņemtu. Pērn, piemēram, 56 miljardi Eiropā nonāca tieši zemnieku rokās. Vai šie līdzekļi attīstīja perspektīvās lauksaimniecības jomas, tas ir jau ir pavisam cits jautājums.

Protams, ka būtisks lauksaimniecības pabalsta samazinājuma iemesls ir Lielbritānijas izstāšanās no ES. Brīdī kad briti pametīs ūniju, tie paņems līdzi savas iemaksas koptirgus kasē. Tajā brīdī monopoltiesības šajā jomā vairs nebūs tiem, kas to izmantoja priviliģēti līdz šim – Francijai un Polijai. Pabalstu raža būs liesāka visiem. Lielākie zaudētāji būs lielsaimniecības, kas līdz šim no Eiropas Savienības puses tika atbalstītas visaktīvāk.

Godīgi sakot, nav skaidrs, kāpēc nodokļu naudai jāpalīdz tieši lielsaimniecībai, nevis tantei ar divām brūnajām govīm laukos.

Labi, varu pieņemt priekšnosacījumu, ka ES pabalsts paredzēts tām saimniecībām, kas nodarbojas ar videi labvēlīgu, dabu aizsargājošu produktu ražošanu. Saudzējot ainavu un vidi. Turpretī lielsaimniecību tālāka industrializācija laukos, nevarētu būtu gudrs Eiropas politisks mērķis.  Šobrīd, kad atrodamies klimata krīzes priekšā, kuru lielā mērā veicina tieši lauksaimniecības industrializācija, būtu vairāk jādomā par izeju no situācijas, kas mums nodrošina ekstremālus laika apstākļus.  ES pabalsts lauksaimniecībai būtu jāpārdala citām jomām, kas pagaidām neiegūst pietiekamu atbalstu. To skaitā – atvērtās ainavas nodrošinātajiem, eksistējošo apdzīvoto miestu un klimata investīciju aizstāvībai. Kā domājat jūs? Ko mums šajā jomā piedāvā deputāti?

Nacionālistu atgriešanās

Pie mums nacionālā atmoda nav nekas slikts vai nosodāms. Ar šo mēs latvieši saprotam nacionālās identitātes atjaunošanu pēc trulā un nomācošā PSRS okupācijas laika, kad visiem ar varu tika uzspiests homo soveticus pazemojošais zīmogs un padomju pase, no kuras nebija iespējams atteikties. Taču Rietumos šis vārds „nacionālisms“ un „nacionālistu kustība“ vairāk asociējas ar Hitlera nacionālsociālistiem, kas savas nācijas vārdā, izrēķinājās ar citu tautību cilvēkiem. Sakarā ar to, ka tieši pašlaik „nacionālistu partijas“ ir izveidojušās vairumā Eiropas valstu un to mērķis ir panākt etniski un kulturāli viendabīgāku iedzīvotāju sastāvu, pastāv risks, ka šīs kustības rezultātā Eiropa var  nonākt pie jauna pasaules kara. Šie „nacionālisti“, iespējams, būtiski atšķiras no mums.

Nedomāju, ka mums būtu jājūtas sašutušiem par to, ka mūsu nevainīgo nacionālismu kāds cits saprot kā bīstamu neonacismu. Par to nav jānoskaišas, jo nacionālismam un pašizolācijai nekad nav bijusi veiksmīga, vērā ņemama vēsture. Šādi pašapzināšanās procesi gandrīz vienmēr noveduši pie citu etnisko grupu vajāšanas, brīvības, preses un tiesu varas ierobežošanas un agresīva populisma, kas noslēdzas asiņainu, bruņotu konfliktu formā. Pēc otrā pasaules (1945. gadā) kara šādi ideoloģiskie strāvojumi eksistēt nevarēja, jo karš bija pierādījis to postošo dabu. Šodien (60 gadus pēc pēdējā kara) šādas jaunnacionālistu kustības jau atkal ir samērā izplatītas vecajā Eiropā. Dažviet tās pat nosaka politisko toni. Piemēram, Ungārijā un Polijā. Tās var tikt ievēlētas pat Eiropas Parlamentā. Tiek plānots, ka nacionālisti varētu ieņemt 20% Eiropas Parlamenta vietu.

Vai nacionālistiem varētu izdoties uzspirdzināt Eiropas Savienību? Šo projektu aktīvi atbalsta Vladimira Putina štābs. Viņš visiem spēkiem vēlas atgriezt jaunās dalībvalstis savas „ padomju savienības“ ietvaros. Pirmais trumpja dūzis šajā spēlē ir panākt, lai dalībvalstis atsakās ievērot un respektēt pilsoņu demokrātiskās tiesības, mediju un tiesu neatkarību. Tāpēc būtu loģiski, ja mūsu vēlētājs sāktu atšķirt tos Eiropas Parlamenta deputātus kandidātus, kas atbalsta, piemēram, Francijas prezidentu Makronu vai Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu. Pirmajā gadījumā mēs izvēlamies tālāku Eiropas demokratizācijas ceļu, bet otrajā – atdodam savu balsi nākamā kara bruģētājam. Šo risku izslēgt nevajadzētu.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļoti dažādas. Taču sadarbība ir lieliska iespēja izvairīties no visbriesmīgākā scenārija, kuru var izraisīt karš. Tam seko posts, trūkums un atpalicība, kuru nesen nācās novērot Bosnijā – Hercegovinā. Šo reģionu par veseliem 30 – 40 gadiem atpakaļ laikā aizgrūda pēdējais 3 gadu karš un genocīds – serbu nacionālisma vārdā.

Nacionālistu partijas nav dejošana tautas tērpā, vainadziņu vīšana Jāņos un Saulgriežu svinēšana jūnija vidū.  Tā ir politiska koncepcija, kas dod priekšroku vieniem un ierobežo citus, ar šo radot priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem.

Kariem, kuru izraisa ticības un nacionālisma iedomas.

Vai mēs vēlamies to atkal redzēt un pieredzēt?

Domāju, ka nē. Tāpēc izsvērsim kādu scenāriju nākotnei mums piedāvā izvēlētais EP deputāta kandidāts. Par šo cilvēku un partiju arī vēlēsim.

Preses pīles: spārnotie mežoņi, „mīlētāji vannā” jeb nevainīgās viltus ziņas

Speciāli TVNET

Kopā ar avīzēm piedzima arī „preses pīle“. Tie ir aizraujoši stāsti par pikantiem „notikumiem“, kuros maz faktu patiesības, bet daudz izdomājumu lasītāja iztēles apetītes rosināšanai. Kāpēc lasītājiem patīk šīs „pīles“? Tāpēc, ka tās piedāvā neparastus, neikdienišķus atgadījumus, kas zibenīgi piesaista sev publikas vērību. Viena kārtīga „pīle“ strauji paceļ avīzes tirāžu un dod lieliskus ienākumus. To zināja jau 1830.gadā žurnālists – blefotājs Ričards Adams Loks (Richard Adams Locke) New York Sun redakcijā. To pašu praktizēja populārais reportieris Klāss Relucius (Claas Relotius) vācu Der Spiegel pērn. Šogad „pīli“ sameistarojušas pašmāju televīzijas, kas krietni pacēla skatītāju skaitļus ar saldajiem „vannas kiviča“ mīlas stāstiem. Tikai naivais iedomājas, ka te ir runa par mīlas eksploziju. Drīzāk tā ir labi producēta daudzsēriju filma (bez prognozējamām beigām), kas turpina magnetizēt mūsu nekritiskās mediju publikas uzmanību. Ja ir pieprasījums, tad atrodas arī aktieri un stāsts, jo pircēji ir vajadzīgi visiem.

Naudas trūkums kā radošuma impulss

To, ka naudas vairs nav, Ričards saprata jau 1835.gada vasarā. Ejot no darba uz mājām. Avīzes New York Sun ieņēmumi vairs nespēja segt izdevumus un īpašnieki pieprasīja labāku apgrozījumu. Pašam naudas nepietika ikdienas izdevumiem. Bija vajadzīgs kas neparasts ko pārdot, lai nopelnītu. Ričards bija emigrējis uz jauno pasauli no Lielbritānijas. Vēl kuģī uz ASV viņš turpināja lasīt savus britu filozofijas žurnālus (Edinburgh New Philosophical Journal). Tobrīd žurnāla centrālā tēma bija informācija par jaunajiem teleskopiem un hipotēzes par to, ka uz mēness tikšot reiz atklāta dzīvība. Ričards par šiem murgiem pie sevis smīnēja, jo diezgan labi orientējās optikas un astronomijas jautājumos. Taču pieķēra sevi pie domas, ka informācija par dzīvības atklāšanu uz mēness būtu sensācija. Ja šādu „ziņu“ publicētu viņa vadītā avīze. Tad visas finanšu problēmas atrisinātos pašas no sevis. Tauta pirktu avīzi kā traka un nauda ripotu kasē aumaļām. Tā 1835. gada augustā viņš ar šo ideju kabatā devās pie izdevēja un pieprasīja sev 300 dolāru honorāru par reportāžām no Mēness. Izdevējam ideja patika. Tā atrisinātu arī viņa visas problēmas vienlaicīgi.

New York Sun tika dibināta kā „vismazākās monētas avīze“ (maksāja vienu centu). Ar savu satura trokšņainumu jau tobrīd tā apsteidza visas pārējās lētās avīzēs, kas maksāja sešus centus. Tā nebija paredzēta baņķieriem, tirgotājiem vai elitei. Nē, šī avīze bija informācijas avots mazajam cilvēkam „no ielas“. Tam pašam, kas taupīja naudu visur un vienmēr. Tieši viņam derēja šāda vislētākā iespējamā – viena centa avīze.

Ja lielās un kvalitatīvās avīzes iztika no ieņēmumiem, kurus nodrošināja tradicionāla reklāmu publicēšana, tad New York Sun biznesa ideja bija dramatiska tirāžas palielināšana. Tas arī nodrošināja strauju reklāmas ieņēmumu pieaugumu. Taču kā panākt, lai visi pērk un lasa kā traki tieši šo avīzi? Vajadzīgo dramatisku tirāžas pieaugumu varēja panākt tikai sensācijas un skandāli, trokšņaini atklājumi un pārsteigumi. Konkurenti (New York Herald) jau mina uz papēžiem ar saviem šausmu stāstiem un kriminālajām reportāžām. Tāpēc 21. augustā Ričards sāk savu jauno „kases grāvēju“ jeb sērijas pirmo rakstu par debesu pētniecības atklājumiem. Viņš parakstās ar pseidonīmu un atsaucās uz neesošu britu žurnālu kā avotu. Tam sekoja nākošais raksts par teleskopiem, kā burvju instrumentiem, kas spēj pievilkt tuvu klāt tālumā esošus priekšmetus un parādības. Visbeidzot autors pievērsās arī pašam Mēnesim un sāka stāstīt par turienes ezeriem, kalniem un mežiem. Kā zibens no skaidrām debesīm uzliesmoja raksts par nepazīstamu dzīvu būtni, kas (caur teleskopu) novērta kādā Mēness mežmalas ezerā. Šī persona esot bijusi 120 cm gara, sarkanādaina, skarbiem sejas vaibstiem un sikspārņa spārniem uz muguras. Būtnei bija rokas un kājas ar kurām tā žestikulēja. Pēc tam paradījās vēl citas līdzīgas būtnes un sāka nodarboties ar pikantām nodarbēm, kuras aprakstīt autors tobrīd neuzdrošinājās. Taču mēs labi saprotam, par ko bija runa.

Avīzi lasītāji todien izķēra no avīžu pārdevēju rokām. Tik ļoti visiem gribējās uzzināt ko vairāk par spārnotajiem Mēness ļaudīm. Todien laikrakstu izdevās iztirgot 60 000 eksemplāru metienā (tobrīd Ņujorkā bija 270 000 iedzīvotāju). Katru pārdoto avīzi esot izlasījuši vismaz 5-8 cilvēki. Rezultātā lasītāji sāka pulcēties pie redakcijas ēkas, lai pirmie saņemtu jauno avīzi ar stāsta turpinājumu. Pūlī cilvēki sāka stāstīt cits citam izdomātus stāstus par to, ka līdzīgus novērojumus publicējot arī Lielbritānijas žurnāli. Katra nākamā reportāža no Mēness tika gaidīta ar nepacietību. Redakcija solīja izdot visus sērijas rakstus vienotā grāmatā, lai visi tos varētu netraucēti izlasīt. Tas arī tika izdarīts un grāmatu pārdeva atkārtotos izdevums ar tirāžu 20 000 eksemplāru. Taču lasītāji nerimās. Viņi pieprasīja arī ilustrācijas. Autors nekavējoties apmeklēja litogrāfu Beikeru Manhetenā. Rezultātā pēc 24 stundām jau bija iespējams apskatīt spārnotos mēness iedzīvotājus vizuāli. Ilustrācijas varēja, protams, arī nopirkt. Avīzes popularitāte pieauga zibenīgi. No metiena – 8000 eksemplāru dienā, tā pacēlās 20 000 eksemplāru līmenī. Ar šo New York Sun tobrīd kļuva par pasaules lielāko avīzi, apsteidzot pat britu The Times (17 000 eks.).

Konkurenti nonāca bezizejas situācijā. Uzrakstīt labāk nebija iespējams. Protams, ka pārējās avīzes diezgan drīz atklāja, ka piesauktais Edinburg Journal of Science nemaz neeksistē, pseidonīma īpašnieks ir redaktors pats un nekādu spārnoto cilvēku uz Mēness nav, taču lasītājus šie atmaskojumi vispār neinteresēja. Ričards bija uzvarējis. Kārtīgi samelojis, piedāvājis publikai vajadzīgo ziņu saturu un pazudis aizkulisēs pēc akcijas beigām. Blefs par spārnotajiem cilvēkiem uz Mēness bija beidzies. Tas iegājis vēsturē kā pirmais popkultūras efekts. Par to sāka rakstīt lugas un scenārijus, taču nekad atmaskojumus. Tāpēc New York Sun saglabāja savas līderpozīcijas ASV tirgū līdz pagājušā gadsimta sākumam.

Blefa efekts

Šis gadījums lieliski pierāda, ka mērķis attaisno līdzekļus. Melot var, ja kāds par šādiem meliem priecājas. Tobrīd nebija mediju ētikas noteikumu un bezkaunīga melošana varēja nodrošināt publikas pārsteiguma efektu un lielus lasītāju pūļus. Ja lasītāji būs, tad informācijas patiesīgumu nebija jēgas pārbaudīt. Tieši šis gadījums pierāda, ka viltus ziņas piedzimst ne tikai politisku vai ideoloģisku motīvu vārdā. Mēness blefs piedzima godkārības un mantkārības dēļ. Ričards meloja par neesošu britu zinātnisko žurnālu, spārnotajiem Mēness cilvēkiem nevis tāpēc, ka kāds viņam to lika darīt. Nē, lai nopelnītu naudu sev, savai ģimenei un avīzei. Lai kļūtu populārs. Tieši tāpat kā šodien „kivičs vannā“ zīmējas un tēlo varoni,  kura nav. Taču vienai publikas daļai interesē šī sērija bez prognozējamām beigām. Tātad arī šajā gadījumā ir runa par tiem pašiem “Mēness cilvēku“ efektiem sabiedrībā, kas darbojas arī tagad – 200 gadus vēlāk.

Vai kāds no šādiem blefotājiem šodien iekrīt?

Jā, šodien tik nekaunīgi melojot, žurnālisti iekrīt. Lielākais skandāls ir vācu Der Spiegel blefotāja Klāsa Reluciusa atmaskošana. Der Spiegel ir populārs un plaši pazīstams vācu kvalitatīvās žurnālistikas simbols. Taču pērn (2018) šajā žurnālā kolēģi atmaskoja melojošu žurnālistu. Klāss bija sācis strādāt kā ārštata autors, taču pamazām kļuvis par vienu no pašiem populārākajiem reportieriem. Par saviem rakstiem žurnālā Der Spiegel viņš saņēma ne tikai labu algu, bet arī vācu žurnālistu organizāciju prēmijas. Beigās noskaidrojas, ka sižetus un varoņus viņš izdomā pats, nekad  neko nav pētījis. Nav analizējis vidi un vietas, kuras apmeklējis un ar šo pārkāpis dokumentālās žurnālistikas principus. Vārdu sakot – tieši tāpat kā Ričards, viņš izdomāja savus stāstus, meloja koši, piedzejoja un piepušķoja, tur kur likās neieciešams. Viņu atmaskoja kolēģis. Pēc tam prēmijas atņēma. Taču efekti palika.

Žurnālisti vēlas būt populāri, piedāvāt neiespējamu atklājumu un saņemt par to slavu un laurus. Tā tas bija 19. gadsimtā. Tāpat tas turpinās arī šodien. Spārnotie Mēness cilvēki bija pirmie šajā mediju blefa plejādē, bet nav arī pēdējie.

Vai atņemsim prēmijas?

Balvas žurnālistiem mēdz uzskatīt par cenzūras veidu. Klāss Relucius ir saņēmis neskaitāmas prēmijas: gan kā labākais vācu reportāžas veidotājs, gan arī no CNN puses viņš tika atzīts par 2014. gada labāko pasaules žurnālistu. Klāss ilgstoši skaitījās zvaigzne. Piemērs jaunajiem mediju līdzstrādniekiem: perfekts, precīzs, izsmalcināts. Tagad zinām, ka tas viss bija blefs. Izlikšanās. Viņu atmaskoja kā blefotāju un meli. Vismaz 14 no Klāsa slavenajām 60 reportāžām ir izdomājumi un nepatiesība. Viņš pats izgudroja neesošu varoņu tekstus, atsaucās un fiktīviem avotiem, meloja par savu tikšanos ar reāliem cilvēkiem, izdomāja secinājumus, kas nebalstās reālos novērojumos. Tādejādi viņš dezorientēja savu lasītāju. Nevis atspoguļojot to, kas notiek, bet gan tiražēja savas iedomas kā dokumentālu faktu.

Tagad visi ir nikni par to, ka kaut kas „tāds“ Vācijas nopietnajā žurnālistikā vispār ir bijis iespējams. Īpaši svarīgi tas ir tagad – „Trampa ēras“ uzbrukumu laikā, kad populisti visiem spēkiem cenšas nomelnot nopietnas, analītiskas žurnālistikas eksistenci. Viņiem nepatīk žurnālisti, kas atspoguļo realitāti. Tādi nav derīgi varai un politiskajiem manipulatoriem. Tādus trampisti un mūsu pašmāju „pašvaldību avīžizdevēji“ labāk redz ejot, nevis nākot.

Varbūt nevajadzēja Klāsu tik skarbi atmaskot? Tikai tāpēc, ka žurnālistikas vietā viņš piedāvāja daiļliteratūru?

Nē, nevajag neko slēpt. Ja reiz mums ir bijis šāds „ričards“ vai „klāss“, tad tas ir jāatzīst un necienīga, neprofesionāla rīcība jānosoda. Vienkārši tāpēc, ka mēs neatbalstām tiražētas informācijas autoru, kurš nejūtas atbildīgs par sava satura kvalitāti. Nedrīkst pieļaut, ka diletantu ražoti fake news dejo melu polku ar saviem lasītājiem. Viltus ziņas šodien vairs nav pirmā aprīļa joks, bet gan bīstams kiberkara ierocis.

Mīlētāji vannā“ jeb līdz galam nepasacītais

Nekas šodienas mediju pasaulē nav nejaušs. Visi fotogrāfē „pašiņus“ un izliek internetā apskatei vajadzīgajā interpretācijā. Visi jūtas kā žurnālisti. Visi var, prot un zina, kā vajag. YouTube televīzija pamazām nostājas tradicionālā zilā ekrāna programmas vietā. „Kārļi“ un „Annas“ sistemātiski ražo un piedāvā savus raidījumus paši un internets tiražēšanas iespēju garantē neierobežoti. Atliek pabrīnīties, cik vārgulīgi šiem procesiem nespēj sekot mūsu mediju likumdevēji un tradicionālo ekrāna mediju vadītāji. Tāpēc „mēness cilvēku“ naratīvi turpinās ar un bez pašiem autoriem galvenajās ekrāna lomās.

Diletantu skandālu ražošanās ūdenskritumā uz godkārības impulsa var paslīdēt kāja pat profesionālim. Vēl jo vairāk situācijā, kad tendenciozi mediju nami pieprasa publikācijas sev nepieciešamajā piegriezumā un maksā par to vairāk, nekā par pārbaudītu tekstu, kurā nekas nav pagriezts vai interpretēts tā kā „kādam vajag“. Kā mums lasītājiem atšķirt burvi no blēža? Ja reiz publika vēlas un pieprasa nākamo Mēness cilvēku ar spārniem, bet tāda nav un mums nav ko piedāvāt. Ko tad darīt?

Izvilkt tuvplānā caurkritušu politiķi, bijušo fizkultūrieti un piedāvāt viņu kailu vannā kā gadsimta mīlas dēmonu? Sekot viņa (no malas menedžētajam) stāstam un iedvest publikai pārliecību, ka Mēness cilvēki eksistē un ir arī pie mums? Ka tie ir dzīvi joprojām?

Vai tauta tam notic? Tieši tāpat kā Mēness cilvēkam ar spārniem? Pirms 200 gadiem?

Šķiet, ka tā tas arī ir un būs arī nākotnē. Pasakas vienmēr ir bijušas populāras – gan pieaugušajiem, gan bērniem. Par pasakām mēs esam gatavi pat maksāt, jo neprognozējamas beigas ir  pats labākais magnēts, kādu jebkurš stāstnieks var vēlēties.

Tikmēr „preses pīle“ pēkšķ tālāk savu savādo dziesmu. Mums visiem par prieku.

 

Dabiskie melotāji un viņu instrumenti jeb upuru gaidīšanas loģika

Speciāli TVNET

Ušakovs aiziet no Rīgas. Atstājot aiz sevis „sadedzinātus“, nelietojamus tiltus. Dzelzceļa pārvadi izrādījušies dziļāki par Daugavas akačiem, un galvaspilsētas iedzīvotājiem jārēķinās ar nīkšanu sastrēgumos. Kāpēc tā noticis? Uz šo jautājumu nesen atbildēja Rīgas satiksmes ierēdņi. Biju uzrakstījusi iesniegumu par to, ka Pierīgas krustojumā (pie kāda veikala) veidojas riskantas satiksmes situācijas. Aicināju atrast tur drošāku satiksmes regulējumu. Rīgas iestāde atbildēja lakoniski – kamēr tur nav upuru, mēs uzlabojumus neieviesīsim. Šo pašu loģiku deklarē arī Rīgas domes vadītāji. Kamēr nav upuru, tikmēr visi tilti derīgi. Vai mani pārsteidz Saskaņas un GKP politiķu tuvredzība? Nespēja preventīvi (iepriekš) apsekot drošības standartu tiltu konstrukcijās?  Nē, nepārsteidz. Šis ir tipisks PSRS laika sindroms – dzīvot no rokas mutē, nerūpējoties par drošības garantijām ilgtermiņā. Šādi uzsprāga Černobiļas AES, nokrita pacēlāji Talsos, sabruka Zolitūdes jumts. Taču mani pārsteidz, ka pēc šī ļoti konkrētā nolaidības fakta Saskaņas popularitāte nav kritusies.

Melotāju loģika

Loģiski, ka partijas Saskaņa popularitātei šādā situācijā būtu jānokrītas. Ir zināms, ka krievu vēlētāji līdz šim balsoja tikai par savējiem Rīgā arī tad, ja „viņi“ bija  slikti politiķi, taču savējie. Tagad šis „nacionālais balsojums“ – krievi par krieviem un latvieši par latviešiem – draud ietekmēt mūsu kopīgo drošību. Rīgā sabrukt var ne tikai nepārbaudītie tilti. Pie varas daudz augstākajā – Eiropas līmenī mūsu vēlētājs tagad tiecas saglabāt prokremliskus politiķus, kas Rīgas ekonomiku noveduši līdz kliņķim. Pārvēršot Latvijas galvaspilsētu Maskavas forštates sādžā un rūpējoties tikai par sava elektorāta privilēģijām Rīgas sabiedriskajā transporta sistēmā, kurā ikdienā ož pēc urīna un bomžiem.

Prokremliskās Rīgas un Daugavpils krievu avīzes turpina taurēt lasītājiem pilnas ausis ar meliem par Saskaņas lomu Rīgas naudas izsaimniekošanā. Viņi neesot vainīgi. Putina pielūdzēju 9. maija maršēšana Pārdaugavas parkā drīz lieliski noderēs kā aģitācijas akts Ušakova un Amerika priekšvēlēšanu kampaņai Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Nomainot akcentus no būtiskā uz nebūtisko, no patiesības uz meliem. Kā tas var būt, ka cilvēki (kas pakļāvuši dzīvības zaudēšanas riskam uz Rīgas tiltiem) nevis atvainojas un atkāpjas no amatiem, bet cierē vēl augstāk – uz labi apmaksātiem amatiem Briselē?

Kāpēc viena sabiedrības daļa tic publiskiem meliem un absurdiem apgalvojumiem?

Pēdējā laikā daudz runājam par viltus ziņām. Par ļaužu lētticību un gatavību noticēt skandalozām muļķībām. Pieļaujam, ka lasītāju un skatītāju lētticība rodas no zināšanu un izglītības trūkuma,  taču kur rodas šie talantīgie melotāji, kas ņemas pa Twitter un Facebook kā pa sava privāta cirka arēnām?

Vai viņi ir lieliski publisko attiecību speciālisti, kas spēj pārkrāsot ar vārdiem „melnu par baltu“? Nē, viņi ir tikai un vienīgi talantīgi melotāji.

Šie cilvēki ierodas no nekurienes un magnetizē uzmanību ar  savu savādumu un provokatīvu izaicinājumu komunikācijā. Iekārtojas sabiedrības centrā, tēlo ievērojamus ļaudis. Bieži pat ekspertus, gudros un ģēnijus, bet faktiski ir tikai neizglītoti manipulatori un viduvējības. Viņi pamanās aizņemties naudu un neatdot, izteikt melīgus viedokļus un tikt uzklausīti. Prot melot par sevi  (savu kompetenci), un mēs šīm pasakām noticam. Latvieši esot „kā uzmedoti“ uz svešiniekiem, par kuriem nekas agrāk nebija zināms. Ja viņi uznirst kā eksotiskas puķes vai šiverē pa aizkulisēm, menedžējot sev vajadzīgus viedokļus sabiedrībā, tad cilvēki viņiem notic tieši tāpat kā oluzaķim vai papardes ziedam. Kompetences pierādījumi nav vajadzīgi. Mūsu pieķeršanās blefotājiem šodien esot lielāka nekā jebkad agrāk. Kā šiem viltvāržiem izdodas panākt simpātijas bez iemesla un argumentiem? Vai internets viņiem palīdz?

Viltus pravieši

Dokumentālā filma ”The Inventor” stāsta par sievieti, kurai izdevās magnetizēt, savaldzināt  un visbeidzot apkāst turīgus un ietekmīgus cilvēkus sava bezjēdzīgā izgudrojuma finansēšanai.  Šoreiz runa nav par simtiem, bet tūkstošiem dolāru, kurus uzņēmējai Elizabetei Holmsai izdevās iegūt savas  „medicīnas mašīnas“ producēšanai un ieviešanai ražošanā. Ir runa par to, kāpēc meļiem izdodas tas, kas godīgajiem cilvēkiem ir neiespējams sapnis.

Tātad ASV tika radīts kaut kas līdzīgs pašmāju Rigvir, un vairums šīm fantāzijām noticēja.  Ja pašmāju Rigvir izrādījās zāles, kas neārstē slimos, tad arī Holmsas mašīna nespēja diagnosticēt to, ko pati autore sasolīja. Kā šai – no augstskolas izmestajai studentei – izdevās bez pārbaudes un profesionāļu ekspertīzes, iekļūt riska kapitālistu olimpā Silikona Ielejā un izspiest no ietekmīgiem cilvēkiem (Ruperts Mērdoks, Henrijs Kisindžers u.c.) gigantiskas summas sava absurdā „izgudrojuma“  finansēšanai? Elizabete solīja aptiekām izgatavot iekārtu, kurā ar parastas asins analīzes palīdzību varēs konstatēt diagnozi apmēram 200 slimībām. Šī iekārta netika uzbūvēta, jo reāla projekta nebija. Vienkārši tāpēc, ka pagaidām nekas tamlīdzīgs veselības aprūpē nav iespējams. Taču investorus pati ideja ieinteresēja. Simpātiskā Elizabete un viņas uzņēmums Theranos zibenīgi kļuva populārs un strauji noenkurojās uz žurnāla Fortune vāka. Tagad viņai draud 20 gadu cietumsods par krāpšanu.

Kā tas iespējams? Elizabetes apģērbs (mūžīgais melnais džemperis), uzticību rosinošais izskats un retorika uzpirka ietekmīgus cilvēkus. Viņi noticēja viltvārdei. Neapšaubot viņas kompetenci.

 

Tas, ka šie viltus pravieši pievilina slavu un mēs tiem noticam, nav nekas jauns. Ārsts, itālietis Paolo Makarīni pamanījās pat iemelot sevi Zviedrijas Karaliskajā akadēmiskajā slimnīcā kā modernās ķirurģijas zvaigzne. Krāpjoties ar izglītības dokumentiem un melojot par saviem sasniegumiem zinātnē un praktiskajā ķirurģijā. Rezultātā viņš operēja cilvēkus, ieoperējot viņos nekam nepārbaudītus un, kā vēlāk izrādījās, dzīvību apdraudošus rīkles transplantus. Visi operētie vēlāk nomira, un tikai žurnālistu uzņēmības rezultātā viltvārdi no trases tomēr izdevās noņemt.

Cilvēki melo apzināti

Cilvēki melo, lai maldinātu apkārtējos. Neapzinātu melu nav. „Katrs divdesmitais cilvēks ir apveltīts ar melošanas talantu. Šiem talantīgajiem melotājiem, vieglāk nekā pārējiem, izdodas apmuļķot sabiedrību uz ilgāku laiku, radot sev zvaigznes statusu,” konstatē viens no vadošajiem melu ekspertiem, Gēteborgas universitātes profesors, psihologs Pērs Anders Granhāgs. „Dabiskie melotāji bauda melojot. Viņiem patīk piepušķot savus izdomājumus. Viņi mēdz būt gandarīti, redzot, kā cilvēki nekritiski notic uz vārda. Taču reizēm viņiem paliek arī kauns par izdarīto. Ja viņu melu rezultātā kāds cilvēks zaudē karjeru vai draugus. Atšķirībā no psihopātiem šiem dabiskajiem melotājiem tomēr piemīt empātija,“ konstatē profesors.

Melotāju mūsu vidū ir daudz. Tie ir pētnieki, kas fabricē savu pētījumu rezultātus. Tās ir personas, kas piedēvē sev neesošus titulus un kompetences. Tie ir interneta troļļi, kas organizē uzbrukumus noteiktām personām, tās devalvējot un pārliecinoši kompromitējot ar melīgiem argumentiem.

Vai modernajā laikā (tagad!) cilvēki melo vairāk un biežāk? “Nē, tā nav,“ uzskata profesors Granhāgs. Pēc viņa domām, vainīga ir interneta komunikācijas iespēja, kas atļauj vieglāk un ātrāk meļiem izplatīt nepatiesas ziņas un sagudrotus „faktus“. Lielā lētticīgo armija, kuri nekritiski notic.

Meļi kā romānu un filmu varoņi

Melošanas priekšrocības apzinās jau bērni.  Mānīties mēdz būt izdevīgi „mīļā miera“ un priekšrocību labad. Pētījumi rāda, ka cilvēki vienmēr meklē apstiprinājumu savām iedomām. Ir tās patiesas vai nav – tas vairs nav svarīgi. Šādos brīžos paši  (apzināti) pakļaujam sevi meliem, jo nevēlamies izlasīt informāciju, kas varētu mūs noorientēt pareizi. Bieži nostrādā grupas spiediens. Rezultātā cilvēks notic draugu vai kaimiņu meliem kā patiesībai.

Ekrānšāviņš no filmas Džanni Versače slepkavība

Ģeniāli melotāji ir leģendāru filmu (Džanni Versače slepkavība The Assassination of Gianni Versace: American Crime Story,  Blefotājs, Noķer mani, ja vari, Sasistie stikli) pamatā. Zīmīgi, ka pats galvenais mērķis šiem melotājiem, ir sava lieliski pievilcīga paštēla izveidošana. Mazāk svarīga ir peļņa vai mantiskie ieguvumi.

Gadījums „Dirty John” esot sižets, kas filmu sērijai arī ņemts no dzīves. Netīrā Džona stāsts patiešām esot reāli noticis kādas ģimenes ikdienā. Puisis izmantojis lētticīgu, laipnu, bet bagātu kundzi – dizaineri Debru Ņuelu savām vajadzībām. Viņu krāpjot un par sevi melojot. Fināls šim stāstam nav labs. Tagad meļu sižeti mums patīk. Tos plaši izmanto filmu sēriju pamatā, un skatītāji enerģiski seko dabiskā meļa melošanas procesam cauri filmas stāstam. Mums patīk zināt, ka „viņš“ melo. Tāpēc jautri redzēt, kā lētticīgie ekrānā redzamajiem meliem notic. Taču nekad neiedomājamies, ka šādi melotāji var būt arī tepat – šaipus ekrāna. Tepat – mums līdzās.

Savādi, ka melošana gandrīz vienmēr atmaksājas, ja melo ticami. Piemēram, mūzikas festivālu Fyre Karību jūras zonā reklamēja kā Instagrama festivālu, kurā katrs var piedalīties, pozējot kopā ar citiem glītiem ļaudīm tropu pludmales apstākļos. Taču vēlāk izrādījās, ka šāda festivāla vispār nav. Tie, kas aizbrauca uz solīto paradīzi, nokļuva netīrā piekrastē,  bija spiesti ēst sausu maizi ar ūdeni, un no solītā „glamūra“ vai mūzikas nebija ne miņas. Vēlāk arī šo krāpšanos izmantoja kā scenāriju divām filmām.

Dabisko melošanu var likt lietā arī mārketinga kampaņās. To pierādīja izdevuma Vice reportāža no it kā labākā restorāna Londonā, kas realitātē neeksistē. Var rādīt Latvijas esošās un bijušās ministres uz rokdarbnieču žurnāla vāka, lai šādi  formāli radītu iespaidu par viņām kā dižām rokdarbniecēm, taču faktiski nodarbotos ar priekšvēlēšanu reklāmu neētiskā veidā. Blefotāju sarakstu varētu turpināt, taču viena lieta viņiem visiem ir kopīga – viņi prot un spēj nolaupīt publikas uzticību.

Apmānīto katarse

Daļa cilvēku neiebilst pret to, ka tiek mānīti. Piemēram – Rīgas Dome nav vainīga pie galvaspilsētas tiltu kritiskā stāvokļa. Šāda melīga informācija noder tad, ja tā apstiprina paša cilvēka maldīgos pieņēmumus. Tad negribas ticēt ka oluzaķa nav, tieši tāpat kā nav labvēlīgas vai nelabvēlīgas laika prognozes, kuru mums katru rītu braši ziņo LR1.

„Agrāk visu noteica reliģija. Baznīca piedāvāja savu izskaidrojumu. Taču ieradās zinātne un apgāza reliģiozi traktēto pasaules konstrukciju. Cilvēki kļuva nedroši. Gribējās ticēt vecajām dogmām, bet modernais laiks piegādāja jaunus faktus, kas apgāza dogmu nemaldīgumu,” konstatē pētniece Emma Franca, kas ilgstoši pēta un studē viltus ziņu ražošanas tehnoloģijas. Pēc viņas domām, zinātne un loģika ir vadošo viedokļu noteicēju ienaidnieks.

Meļu spiediena varas grupām ir skaidrs, kā pasaulē visam jānotiek, bet zinātnieki traucē producētās iedomas noenkurot un nostabilizēt sabiedrības apziņā.

Diemžēl patiesība nemēdz būt melnbalta. Taču meli gan. Meli spēj vienkāršot vissarežģītākās lietas un procesus, vulgarizējot tās līdz absurdam. Tieši šis melu absurds arī sabiedrību uzrunā. Piemēram, Facebook ir ļaužu grupas, kas ir cieši pārliecinātas, ka vislabākais paņēmiens izsargāties no vīrusa infekcijām ir „Sudrabūdens“ dzeršana. Tas, ka šādai nostādnei nav zinātnisku pierādījumu un šis pieņēmums varētu izrādīties meli, piekritējus neinteresē. Viņi vēlas ticēt, ka tā ir patiesība, un turpina slavēt sava favorītprodukta neesošās īpašības.  To pašu mēs redzam arī Rigvir izplatītāju argumentācijā.

Piederības sajūta

Cilvēks ir bara būtne. Tāpēc viņš vēlas piederēt domubiedru grupai. Agrāk šo kopības sajūtu nodrošināja ģimene vai baznīca. Tagad šo pašu misiju veic fragmentāras grupas, kas eksponējas internetā.  Pateicoties tīmeklim, cilvēki daudz rūpīgāk nekā agrāk veido savu publisko tēlu. Ja internetā jūs rādāt savas fotogrāfija salonu lauvas veidolā, tad skatītājiem radīsies un nostiprināsies viedoklis par jums kā ietekmīgu, pieprasītu, dižu un efektīgu publisko personu. Ja demonstrēsiet dārgas mantas, radīsies priekšstats par jūsu bagātību un pārticību.  Sabiedrībā populāras personas šobrīd pašrocīgi uzbur savu tēlu ekrānā, kuru mēs pārējie apskatām un uztveram kā tīru mantu. Salonu lauvas blefo publikai moži, izstāstot par sevi – tieši vajadzīgajā interpretācijā. Tas, ka vairumā gadījumu nekas no šī naratīva sāgas neatbilst patiesībai, nevienu lasītāju neinteresē.

Kāpēc mūsu sabiedrība vēlas baudīt šos meļus un blefotājus, ieklausīties viņu izdomājumos? Tāpēc, ka sociālie mediji ir mūs pieradinājuši pie smalko aprindu greznības, pārticības un izlaidības. Ja cilvēks ir bagāts, tad viņa personība sāk publiku interesēt, neatkarīgi no varoņa IQ līmeņa smadzenēs.  Šā iemesla dēl sociālie mediji mums piedāvā neiedomājami lielu skaitu „bagāto“, kas gatavi rādīt savus baltos zobus, jaunās somas un sunīšus kabatā. Lai gan tikai neliels skaits no šiem ļaudīm ir pārtikuši un spēj parādīt patiešām paši savu īpašumu. Vairums mantu ir paņemtas no citiem, fotografēšanās notiek svešās guļamistabās, pie svešu cilvēku automašīnām. Turpina tēlot to, kas viņi patiesībā nav. Būt bagātam un veiksmīgam šodien ir norma. Pretējā gadījumā atliek aizmest telefonu un kļūt par eremītu.

Kad kolēģe Izabella izveidoja internetā viltus kontu ar nosaukumu „Gabriela“ (kas pieder neeksistējošai personai) un stāstīja publikai izdomātus stāstus par šo jauno sievieti, tad lasītāju skaits simtkāršojās vienas nedēļas laikā. Vai šādi rīkoties drīkst? Izabellai šķiet ka šādos melos un izdomājumos nav nekā slikta. Cilvēki vēlas sekot kontiem, kas aizrauj un iespaido. „Viņiem nav svarīgi, vai tā ir vai nav patiesība. Galvenais, lai ir aizraujoši,” konstatēja konta autore. Tas nozīmē, ka stāsts un attēli kļuvusi svarīgāki par patiesību.

Kā atklāt, pamanīt meļus un blefotājus?

Reiz lasīju par kādu ierēdni, kurš bija šķiedies ar iestādes naudu savās interesēs. Tiesā viņš apgalvoja, ka šādi rīkoties esot katra normāla cilvēka sapnis. Visi apkārtējie par šādu rīcību sapņo, bet viņš vienīgais esot bijis drosmīgs un „mazā cilvēka sapni“ realizējis pats savā dzīvē. Savādi, man nekad nav ienācis prātā šķiesties ar svešu naudu. Acīmredzams, sapņi un laimes sajūta mums katram ir atšķirīga.

Zaglim līdzīga loģika ir arī Donaldam Trampam, kas visur redz cilvēka cīņu ar valsts sistēmu, jeb, izmantojot viņa iecienīto frāzi, – cīņu ar establišmentu. Tātad, nostādot sevi varoņa lomā, ir vieglāk un ērtāk nejusties vainīgam par zagšanu, krāpšanu un melošanu. Tieši tāpat kā mūsu Rīgas Domes bijušajiem vadītājiem, kas izliekas, ka nav vainīgi pie Rīgas tiltu šodienas problēmām.

Vai viņi ir mākslinieki? Aktieri? Jā, protams. Angļu valodā viņus arī sauc par  con artist – tātad aktieriem.  Noziegums ir sava veida mākslas forma, kurā ”con” jeb ”confidence” (apbrīna) ir neatņemams jēdziens. Mākslinieks uz  skatuves nevar cerēt uz panākumiem, ja nespēs apburt publiku. Likt tai noticēt savam vēstījumam. Elegantie zagļi un blēži vispār ir simpātiskas un maģiskas personības, tādus tos atspoguļo arī kinomāksla:  Džordžs Klūnijs (George Clooney, Ocean’s eleven), Ledonardo di Kaprio (Leonardo Di Caprio, Catch me if you can) vai Pols Ņūmens (Paul Newman,The Color of Money) ir tikai daži piemēri.

Taču ap mums šādu cilvēku ir daudz vairāk nekā kino ekrānā.  Tepat politikā un sadzīvē.

Mēs taču zinām, ka viņi ir, taču atsakāmies pamosties no sava iedomu sapņa? Noticam, ka politologs Ivars Ijabs nokārtos visiem ES pensionāriem vienādi lielas pensijas (tieši no Briseles) un Ušakovs ar Ameriku „atkārtos Rīgas fenomenu“ Eiropas līmenī.

Ja nebūtu vēlētāju, kas vēlas dzirdēt melus, tad nebūtu šādu politiķu solījumu.

Ja nākamajās EP vēlēšanās maijā atkal ievēlēsim blēžus un meļus, tad atkal kļūsim paši par upuriem. Situācijai, kuru paši būsim radījuši.

Dabiskie melotāji ir saskatāmi, ja mēs vēlamies viņus ieraudzīt. Ar to arī sāksim.