Šodien pēcpusdienā Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis ieradās vizītē Rīgā. Šis ir viņa trešais Baltijas apmeklējuma „punkts“. Pēc Lietuvas un Igaunijas. 

Lieliski!

Ukrainas prezidenta ierašanās Ziemeļeiropā sakrīt ar satraukumu Zviedrijā, saistībā par vakardienas armijas virspavēlnieka izteikumiem. Gadskārtējās, aizsardzības jautājumiem veltītās konferences laikā, tika pavēstīts ka zviedriem jārēķinās ar krievu uzbrukuma risku. Īsi un skaidri – karš stāv uz sliekšņa, jo krievi bruks mums virsū. Diezgan drīz.

Tā tas būs.  

Ko tas nozīmē? Kā tas būtu jāsaprot?

Loģiski, ka lielākā sabiedrības daļa par šādiem armijas amatpersonu izteikumiem ir nikna un sašutusi. Vai katram tagad būtu jāpērk ierocis? Jāslēpj „kalašņikovs“ zem vannas? Kā parastam cilvēkam būtu jāgatavojas skaram ar krieviem? Virkne sociāldemokrātu politiķu šos izteikumus dēvē par „kara paniku“ un armijniekus par panikas cēlājiem. 

Kā to vajadzētu novērtēt no mūsu viedokļa? Vai šis drauds varētu attiekties arī uz mums? Baltijas jūras otrā krastā?

Jā, domāju, ka tā tas varētu būt, jo Putina uzsāktais karš tikai naivajiem skaitās „cīņa pret ukraiņu naciķiem“. Būtībā tā ir uvertīra jaunam pasaules karam. Tam pašam, kuram krievu kara mašīna sāka gatavoties jau 100 gadus atpakaļ. Kopš Ļeņina revolūcijas 1917.gada. Teorētiski to sauc par „ krievu revolūcijas eksportu“, bet praktiski tas ir pasaules militāras rusifikācijas process ar Putinu kā galveno pravieti un krievu „napoleonu“ priekšgalā. Pasargāti nav arī tie, kas jau aizbēguši uz Lanzaroti vai Jaunzēlandi un cer tur izturēt šo atomkaru turienes­ –  „Dieva azotē“. 

Kāpēc mēs to nevēlamies par to dzirdēt? Kāpēc neparko negribam šo brīdinājumu ņemt par pilnu? 

Tāpēc, ka tas ir nepatīkami un neērti. Labāk ir izlikties, ka nekā tāda nav. 

„Tā kā šāds karš var sākties jebkurā brīdī un pašlaik kara sākšanās risks ir vislielākais (kopš otrā pasaules skara beigām),  tad mums būtu jāsaprot, ka šis brīdinājums ir nopietna lieta“, – raksta šodien DN redakcijas ievadrakstā.

Kara draudi nenāk no NATO. Transatlantiskā alianse ir organizācija, kuras uzdevums ir aizsargāt demokrātijas, kurām uzbrūk agresīva valsts. Brīdī, kad Boriss Jeļcins solīja Krievijas demokratizāciju (90.gadu sākumā), pazuda NATO jēga. Likās, ka Krievijas mūžīgā agresivitāte ir apdzēsta un šī valsts ies tālāk pa miera un attīstības ceļu, aizmirstot bijušo caru un diktatoru pasaules iekarošanas ambīcijas. Ja Putins nebūtu visu šo nejēdzību atjaunojis un piebāzis pilnas krievu galvas ar meliem, tad šodienas pasaule būtu daudz mierīgāka, turīgāka un laipnāka. Tad NATO būtu pavisam cita veida organizācija.

Tagad mums jārēķinās ar to, ka ievelkot šo karu garumā (nepiegādājot ukraiņiem ieročus), zaudētāji būsim arī mēs. Tie, kas pašlaik skatāmies šo karu televizorā.  

Diemžēl. 

Šodien 13 cilvēki cietuši raķešu uzbrukumā Harkivā. Krievu raķete sagrāvusi ļoti populāru viesnīcu šajā Ukrainas pilsētā, kurā mēdz apmesties ārzemju žurnālisti. Kā norādīja somu kolēģe Anna Lena no Ukrainas, tad šajā „Parka hotelī“  bieži dzīvojuši žurnālisti un diplomāti, armijas cilvēki tur nekad neesot redzēti. Viņa pati ļoti bieži esot nakšņojusi tieši šajā hotelī. Esot tīra, laba viesnīca. Tagad viņa pārdzīvo, ka krievi un savām divām S-300 raķetēm to iznīcinājuši. 

Karš Ukrainā turpinās.