Ukraina ir mīnēta zeme. 1/3 daļa valsts teritorijas joprojām glabā zemes virskārtā mīnas, nesprāgušas raķetes un munīciju. Kolēģe Anna Lena no DN pašlaik sūta reportāžas no Harkivas pievārtes, kur sapieru darbs ar mīnām turpinās klusi, intensīvi un bez prožektoru apgaismojuma. 

Piemēram lauks, kurā agrāk auga labība. Tīrums. Pašlaik tas aizaudzis ar nepļautu zāli un izskatās neviena neievērots un pamests. Diemžēl tā tas nav. Tas nav pamests, bet bīstams.  Zemes virskārtā ir daudz mīnu un zemnieks tāpēc nevar šo tīrumu apstrādāt. Ukrainu agrāk sauca par labības klēti, jo tajā ir ļoti auglīga augsne. Tagad krievu mīnas lauksaimniecību paralizējušas. Melnzemes lauki ap Harkivu, Doņecku un Hersonu-Mikolajivu pieder visintensīvāk mīnēto teritoriju skaitam.  Pēc sešiem okupācijas mēnešiem zeme ir pārvērtusies. Krievi to „piesprauduši“ pilnu ar mīnām un tas nozīmē, ka visi lauku darbi šajā zonā ir jāatceļ. Jo ilgāk Ukrainas teritorija ir atradusies krievu okupācija svarā, jo vairāk mīnu tajā iestrādāts. 

„Nē, man nav bail“, – saka sapieris Serhijs. Viņam ir 50 gadu un aiz muguras izglītība un prakse šajā darbā. „Ja es palaidīšu garām jeb neievērošu kaut vienu vienīgu krievu mīnu, tad manas nolaidības dēļ mirs cilvēki“ – saka Serhijs.

Kā tas notiek?

“Vai redzat šo tīrumu?“- viņš vaicā. Tajā var pamanīt nelielu kvadrātu, kuru norobežo sprunguļi. Šis zemes pleķītis ir iezīmēts un to jāsāk pētīt. Vai pērnajā zālē ir pamanāmi vadi? Pēc tam jāņem detektors un jāpēta analizējamais laukums. Serhijam ir mazs metāla detektors, kas atgādina kabatas lukturīti. Ja tas nepīkst un neziņo, tad var ķerties pie garās zāles nopļaušanas. Pēc tam vēlreiz rūpīgi jāizpēta nopļautais kvadrāts ar detektoru. 

Pēc tam sākas darbs. 

Vienu daļu mīnu var uzreiz ieraudzīt. Tās parasti neierok ļoti dziļi. Apmēram 10 -15 cm dziļumā. Dziļāk tās var neuzsprāgt. „Visvieglāk pamanīt tanku mīnas. Tās ierok kvadrātos ar atveri ienaidnieka virzienā. Pieredzējusī acs uzreiz tās pamana“. Visas Ukrainā izvietotās mīnas ir aizliegtas lietot (Otavas vienošanās). Krievija šo vienošanos nav parakstījusi. Pie kam, krievi izmanto Ukrainī ne tikai kājnieku un tanku mīnas, bet arī distances mīnas, kas tiek izvietotas ar raķešu palīdzību un var nokrist praktiski visur. 

Mīnu pārblīvētā teritorija bija galvenais šķērslis kāpēc Ukrainai neizdevās pērnās vasaras uzbrukumi. Sapierus krievi nošauj un atmīnēšanas procedūras tāpēc ieilgst laikā. 

Kopš kara sākuma 572 civilpersonas ir cietušas no mīnām un spiestas rēķināties ar amputētām kājām vai rokām. Visvairāk mīnu upuru ir lauku rajonos. Galvenokārt zemnieki, kas nevēlas atstāt laukus atmatā un tomēr ķeras pie lauku darbiem. 

„Cilvēki cieš dažādi. Iet „pa taisno“ pāri tīrumam uz mājām, jo visu bērnību un jaunību ir tur staigājuši. Tā viņi arī uzkāpj krievu mīnai. Pārējie iet mežā cirst eglīti Ziemassvētkiem, bet trāpa krievu mīnai. Kā lai paskaidro sirmai māmiņai lauku viensētā, ka šogad viņa savā dārzā nedrīkst sēt kartupeļus? Kā to izdarīt? Cilvēks raud un lūdzas, lai atļauj sēt!“. – saka kolēģei Maksims Tomko, 28 gadus vecs ukrainis. Viņš vada glābēju darbu pie Harkivas. Tas nozīmē ne tikai sapiera pienākumus, bet arī bīstamu priekšmetu likvidēšanu pēc krievu uzbrukumiem. 

Krievu 7 metrus garās Grad un Smertj raķetes turpina greznot Ukrainas ainavu. Katru dienu. Tās jārok ārā no parkiem pilsētas centrā un tikt galā ar šo 800 kg smago briesmoni nav viegli.

“Ja raķete tup šādi ar degunu uz leju, tad tā ir jau palaista un eksplodējusi. Tajā vairs nav spridzekļa. Tā ir tikai bleķa virskārta un viss. Taču, ja atrodat veselu raķeti, kas guļ uz zemes virskārtas, tad ir jāuzmanās. Tā var sprāgt“ – saka Maksims. 

Šādas raķetes saspridzina uz vietas, tās pārvietot nav ieteicams. Šo te raķeti nākas vilkt ārā ar trosi. Taču tā neklausa. Nācās nozāģēt „degunu“ un tad iecelt kravas mašīnā. Daļa atlūzu paliks zemē. Tur to izraks metāllūžņu tirgotāji. 

Ukraiņi ir asprātīgi un praktiski cilvēki. Piemēram, smagās mašīnas šoferis ir piemontējis izpūtēja vietā detaļu no krievu Grad raķetes.“ Tā man ir dāvana no ķēma Putina!“, – smejas šoferis. Raķešu atlikumus nogādā speciālās gružu kastēs. Tur šo raķešu atlūzu ir kaudžu kaudzēm. Ko šos atkritumus likt? Iespējams, ka vēlāk – miera apstākļos, tiks izdomās kā šos krievu metālus praktiski izmantot tālāk.  

Pašlaik Ukrainai ir 29 sapieru mašīnas un 3000 sapieru. Daudz par maz. Palīdz arī ārzemju sapieru brigādes, taču vajadzētu vairāk palīdzības. Ja izdosies organizēt šādu intensīvu sapieru darbu tad 2060.gadā Ukraina varētu no visām krievu mīnām atbrīvoties. 

Pašlaik ukraiņi cenšas attīstīt savu sapieru tehniku. Dažas jaunas iekārtas jau izveidotas un tiks palaistas ražošanā. Mašīnu sargā biezs bruņu aizsargs un to vada pa distanci. Tā pārvietojas ar kāpurķēdēm. Pa priekšu iet āmuri, kas dauza mīnas. Šāda mašīna no Krivijroga varētu palīdzēt ātrāk atmīnēt teritorijas. Tā pārvietojas ar ātrumu 9 km/h un eksplozijā sabojātās daļas var ātri salabot. Vienīgā problēma, ka Ukrainā nav iestādes, kas spēj sertificēt šādas mašīnas. Birokrātiskais process prasa laiku un kamēr sertifikācija nav nokārtota, tās stāv. Taču ir arī labas ziņas Attēlā redzamā mašīna beidzot ir tikko sertificēta. Tās sāks ražot masveidā un smagais sapieru darbs tiks paātrināts.