Rietumu mediju redzeslokā nonākusi krievu vēstule, kurā armijas (95411.vienības) karavīru mātes un sievas pieprasa atgriezt savus tuviniekus atpakaļ no frontes. Pie Avdijivkas viņi tiekot „apzināti iznīcināti“. Šo vēstuli parakstījuši ap 100 cilvēku. Protams, ka šāda vēstule ir palikusi bez atbildes, jo Putinam to nevajag. Tāpēc šādas „lietas“ tiek iemestas gružu kastē kā nevajadzīgas un nepatriotiskas. 

Taču medijiem šādi teksti patīk, jo tie pastāsta par hermētiski noslēgtās Krievijas iekšējiem procesiem un noskaņojumiem.

Runa vēstulē ir par Avdijivku.

Pašlaik šajā frontes punktā tiek koncentrētas lielas krievu armijas daļas, jo Putinam šonedēļ ļoti vajadzīga uzvara. Lai būtu ar ko lielīties slavenajā televīzijas sarunā ar skatītājiem Maskavā ceturtdien. Pagājušajā gadā Putins šo inscenēto decembra televīzijas intervēšanos atcēla, taču tagad šī uzruna tautai tiks realizēta un diktatoram vajag uzvaru 2023.gada nogalē par katru cenu. Vismaz vienā frontes posmā.

Šīs vajadzības dēļ uz Avdijivku pašlaik tiek sūtīti pat krievu ievainotie. 

Vēstulē uzsvērts, ka krievu karavīri esot spiesti dzīvot ierakumos 700 m no Avdijivkas, sliktos apstākļos. Desmit mēnešus pēc kārtas, bez uzlabojumiem. 

Pirms mēneša krievu armijas vadība nāca klajā ar pavēli, ka ievainotie jāizvieto frontes pirmajās rindās. Tos vieglāk upurēt, jo viņi tāpat nav derīgi aktīvai cīņai. Par šo „pavēli“ izteikusies kāda sieviete izdevumam Istories. Viņai liekas, ka nav godīgi upurēt ievainotos un nav akceptējams, ka šādi armijas virspavēlniecība vēlas „sasniegt ātrus rezultātus“. „Visi saka, ka Avdijivka ir obligāti jāieņem un tad ukraiņi būšot gatavi miera sarunām“, – secina sieviete. Lai gan nekādi tamlīdzīgi solījumi no ukraiņu puses nav dzirdēti. Tas nozīmē, ka caurmēra krievi joprojām nesaprot notikumus frontē un šajā karā vispār. 

Kāds cits mobilizēto tuvinieks atklāj, ka krievu karavīri jau pieraduši kāpt pāri līķiem, kas netiek apglabāti. 

Novembra vidū kāds krievu virsnieks medijam Novaja Gazeta atzinās, ka krievu situācija pie Avdijivkas neesot droša. Frontē ik dienas „notiekot elle“, jo ukraiņi šaujot ar artilēriju un droniem, daudz un sistemātiski. „Asfaltētais ceļš, kas ved uz frontes līniju, ik pēc 10-15 m dekorēts ar izdedzinātiem tankiem, transportieriem, salauztu tehniku, līķu kaudzēm,  saspridzinātām cilvēku ķermeņu daļām, munīcijas atlikumiem“, –  viņš liecina. Ukraiņu uzbrukuma laikā esot ielēcis tranšejā un uzrunājis kādu tur stāvošu karavīru. Taču uzrunātais izrādījies miris. Gulēt pa nakti līdzās mirušam nebija patīkami, taču nekādas citas iespējas dotajā situācijā neesot bijušas. 

Kas jauns? 

Putins pašlaik palielina savu armiju. Krievu armija būšot jāuzpūš lielāka par 15%. Šādi tiek realizētā tā saucamā militārā reforma. Tiks mainīts iesaukuma vecums, tikšot veidotas jaunas vienības Karēlijā utt. Kur tiks ņemti kaujinieki? Pašlaik tos Kremlis makšķerē: Kubā, Nepālā, aiz Urāliem, Sīrijā un citur. Jo Putins ir  uzsācis Ukrainā nogurdināšanas jeb „izturības karu“ un ukraiņi to beidzot ir sapratuši. Ar zibeņkariem ir cauri, jo uzvara nevienai pusei nedosies rokās ātri. Viss notiks ilgi un grūti. 

Ja Putinam savus kaujiniekus nav žēl, tad ar ukraiņiem ir citādi. Viņi nevēlas nevajadzīgi zaudēt cilvēkus un pārdomā katru soli, to septiņreiz nomērot. 

Ukraiņiem ir jācenšas saudzēt savus cilvēkus, tik labi, cik vien iespējams. (P1, SR) 

Vēl vasarā Zalužnijs cerēja, ka Krievija cietīs dēļ savu karavīru masveida bojā ejas. Pārdzīvos to, apstāsies savējo līķu kaudzes priekšā. Taču tā tas nav noticis. Kremlis viegli upurē krievus un nesatraucās par bojā gājušajiem tūkstošiem. Viņiem cilvēku daudz no Pleskavas līdz Klusajam okeānam. Vajadzīgos krievu sievietes sadzemdēšot pietiekamā skaitā. 

Starp citu, Krievijā eksistē liela nevienlīdzība attieksmē pret savas valsts cilvēkiem. Esmu dzīvojusi doktorantūras laikā Maskavā vairākus gadus un zinu kā caurmēra maskavieši klasificē savējos. Eksistē vērtīgie un nevērtīgie. Ja Ukrainas frontē bojā iet nacionālās minoritātes, tad maskaviešiem par to sirds nesāp. Turpretī, ja frontē Ukrainā ietu bojā maskavieši paši, tad sabiedrības attieksme būtu pavisam cita. Tagad karš krievus neskar un viņi pret to neprotestē. 

Svarīgs faktors, protams, ir nauda. Putins maksā par to, ka karavīrs gājis bojā un ģimenes Burjatijā vai „kaut kur tālu ai Urāliem“ ir apmierinātas par šo asins naudu. 

Kamēr Krievijā ir cilvēki no nevērtīgajām nacionālajām minoritātēm (kuru teritorijas moskovīti ir okupējuši tieši tāpat kā tagad mēģina pakļaut Ukrainu), tikmēr Putinam būs karotāji viņa „gaļas mašīnām“.

Diemžēl. 

Taču ir ari jautrāki notikumi.

Mani visvairāk uzjautrina iebraukšanas politiskā deklarācija ārzemniekiem. Pašlaik šis dokuments tiek gatavots, taču drīz ar to nāksies rēķināties katram, kurš šķērsos Krievijas impērijas robežas pie Pleskavas, Zilupes vai Šeremetjevā. 
Turpmāk visiem ārzemniekiem nāksies parakstīt šo deklarāciju. Tiks pieprasīts, lai jūs kā ieceļotājs apliecināt, ka esat lojāls Kremļa un Putina idejām. Tas palīdzēs labāk kontrolēt arī ārzemniekus. Jo Putina galvenais ienaidnieks ir Rietumi un demokrātija. Staļinisms tur ir atgriezies pilnā augumā. Putins ir pagriezis Krieviju atpakaļ uz šīm sliedēm un pagājuša gadsimta 30.gadu „cilvēku tīrīšanas“ akcijas ir atsākušās arī simts gadus vēlāk (2023.gadā) bez leģendārā čekista Berijas klātbūtnes. 

Starp citu, pavisam nesen Putins izteicās, ka krieviem savulaik daudz mazāk bīstami esot bijuši mongoļi-tatāri. Rietumi viņiem esot daudz bīstamāki, jo nojaucot viņu krievu „kultūru“ un „kārtību“. 

Lai gan faktiski krievu kultūra kopš Pētera 1 laikiem ir bijusī ārzemju kultūras kopēšana un franču/itāļu mākslas adopcija. Nekādas autentiskas krievu kultūras faktiski nav. 

Mēs, pēc viņa domām, esam deģenerāti un dekadenti, mīkstčaulīgi radījumi, kuriem nepiemīt Putinam vajadzīgais primitīvisms un nežēlība. Taču faktiski jau Rietumi ir tik ļoti pārāki pār viņa totalitāro „sapņu impēriju“, ka nevienam Krievijas patriotam tā arī neizdodas iztikt bez rietumos ražotajām mantām, mākslas un zinātniskajiem sasniegumiem. Tieši mūs viņš pats kopē, jo pārvietojas ar rietumu mašīnām, strādā ar rietumos radītiem datoriem un tur kabatā rietumu izgudrotus telefonus. Viņam pašam nav tehnoloģijas, iznīkusi ražošana un māksla pazudusi uz ārzemēm. Viņam vairs nav nekā. Tad atliek draudēt un iestāstīt krieviem jaunas pasakas par it kā apdraudēto krievu kultūru, kuru Rietumi gribot sagraut. Īpaši bīstama esot demokrātija. 

Viena no jaunākajām Putina pasakām ir apgalvojums, ka krievu okupētās Ukrainas teritorijas esot faktiski senas krievu zemes, kuras ukraiņi esot okupējuši. Tātad Kremļa armija neesot okupanti, bet šo teritoriju atbrīvotāji no „ļaunajiem ukraiņiem“. Tātad šis karš esot atbrīvošanas karš krieviem. Kā var apgriezt patiesību ar kājām gaisā un taurēt melus kā himnas? Jā, Putins to prot, jo tikai lieli meli ir ticami meli.    

Nekādu multipolāru pasauli viņš neizveidos un nekāda pola viņam tur nebūs. Jo Kremlis un Putins neko nesaprot no nākotnes. Viņš spēj tikai manipulēt ar pagātni, iegremdēties izdomātos stāstos un salīdzināt sevi ar bijušajiem karavadoņiem un cariem. Aizmirstot, ka pagātne jau sen ir kapos un tur tā arī paliks.