Laipni lūdzam Rietumeiropā!

Putina iedarbinātais trešais pasaules karš buksē vairākos planētas punktos. Pirms diviem gadiem kaimiņvalstu iekarošana viņam izskatījās reāli paveicama lieta. Jo pirms tam bija izdevies pievākt sev daļu Moldāvijas, Gruzijas, Ukrainas un, protams, Krimu. Neviens neprotestēja skaļi, bet apetīte rodas ēdot. Vova Putins nav izņēmums.

2023. gads Putinam šķita piemērota starta pozīcija pasaules iekarošanai un pakļaušanai Krievijai. Viņa plāns bija elementārs – iesāk jauno Krievijas teritoriju iekarošanu, paralēli iedarbinot bruņotus konfliktus citur. Tāpēc palestīniešu Hamaz iebrukums Izraēlā sākās tieši Putina dzimšanas dienā. Vienlaikus vāgnerieši turpināja bēgļu dzīšanu uz Rietumeiropu no Āfrikas un „poļu šoferi“ (Kremļa režijā) sāka rīkot akcijas uz robežu ar Ukrainu. Tāpēc būtu jāsaprot, ka šis nav tikai Kremļa uzbrukums Ukrainai, tas ir daudz lielāks projekts, kura būtiskā sastāvdaļa ir propaganda sociālajos medijos un „protestētāji“ („dzeltenās vestes“ Francijā) + “nemiera cēlāji“ (protestētāji pret valodas reformu Latvijas skolās) visās demokrātijās, kas ir Putina tiešie ienaidnieki. 

Proti – bruņotais konflikts ir tikai uzkrītoši redzamā šī kara daļa. Pārējais atrodas „ zem ūdens“ un notiek ne mazāk dramatiski. 

Viņam ir spiegu tīkls un apmaksāti teroristi praktiski visās valstis, jo spiegošana, grautiņi un šantāža ir tas, ko „izlūks“ Putins ir iemācījies savās spiegu skolās Piemaskavā. Šis ir vienīgais ko viņš prot, spēj un māk. Ekonomiku, industriju, zinātni vai kultūru Putins nesaprot, jo tādas lietas spiegu skolās nemāca. Tāpēc tas viss ir nevajadzīgi, ja nespēj atbalstīt kara industriju un viņa pasaules iekarošanas plānus. Tātad – vērtīgas ir tikai tās nozares, kas bruņo armiju. Viss pārējais skaitās “pupu mizas“. 

Viņa mērķis ir sagraut ap sevi eksistējošās valstis un pakļaut tās Krievijai. Izplēsties kā amēbai uz citu rēķina, jo krievi spēj graut un demolēt, pievākt un palaupīt Čingizhāna cienīgā līmenī. Tagad ar Ukrainu, šis pasaules demolēšanas akts krievu režijā beidzot ir sācies.

20 gadus to plānoja, bet tagad palaida pasaulē.   

Viņa galvenais pretinieks ir Rietumi jeb “demokrātijas“ kā nepareizās valstis. Šis ir tikai sākums Putina iejāšanai baltā zirgā uz pasaules politiskās skatuves, jo ar šo viņš vēlas parādīt kurš te ir „stiprais puisis“ (Krievija) un kuri – „vārgulīgie pintiķi“ (Rietumi).  

Karā darbojas daudzi faktori. Viens no tiem ir iekarot pretinieka dvēseli (”hearts and minds”). Kremļa variantā notiek mēģinājums piedāvāt pasaulei „stipru vīru“ Putina personā. Pasaules konservatīvie, politiskie strāvojumi atbalsta šo „stiprās rokas“ ideju, apgalvojot, ka šādi veči nodrošināšot pasaulei stabilitāti un kārtību (Putins, Tramps un Sji). Jeb precīzāk sakot – gigantisku cietumu. 

Daudziem cietums patīk kā dzīvesvieta; iztikas minimums, bezierunu pakļaušanās, iniciatīvas 100% anulēšana.  

Vai mums to vajag? Protams, ka nevajag. Tāpēc beigsim apbrīnot „stiprās rokas“ un „stipros večus“, kuri faktiski ir okupanti un cietumsargi. Alkatīgi pašlabuma meklētāji un apkārtējo pazemotāji.

Ukraiņiem Putins pašlaik vairs nav šāds „spēcīgās rokas“ etalons. Jo Kremļa Vovam nekas vairs neizdodas.

Iedarbinātais trešā pasaules kara projekts nupat draud apstāties. 

Nelīdz arī atomieroču žvadzināšana.

Vovas apmaksātie kaujinieki bakstās ap Avdijivku, plātās sociālajos medijos ar neesošām uzvarām un tēlo varoņus, bet faktiski tup uz vietas okupētās teritorijās, kuras nomīnējuši līdz zobiem. Lai gan Ukrainas iekarošana Putinam pašam skaitās veco teritoriju pievienošanas specoperācija, viņš ir ļoti nepopulārs tajās pašās “vecajās teritorijās“ jeb Ukrainā. Pēc Krimas okupācijas 97% pataujāto ukraiņu atzina, ka ienīst Putinu un 81% apgalvoja, ka necieš krievus. Šobrīd 19 no 20 aptaujātajiem Ukrainas iedzīvotājiem redz savas valsts nākotni tikai un vienīgi kopā ar demokrātiskajām Rietumvalstīm. Tas nozīmē, ka Putina runas par vecajām teritorijām un „vienotu Krievzemi“ nedarbojas. Viņa projekts ir panācis pasaulē daudz vairāk krievu nīdēju, nekā tas bija novērojams iepriekš. 

Krievu uzbrukums ir jauns arguments tam, ka Ukraina vairs nekad nebūs Krievijas sabiedrotā. 

Runas par „Eiropas nogumu“ šī kara sakarībā ir tikai runas. Šis karš ir cīņa par Eiropas nākotni: vai nu turpināt atlikušo dzīvi Krievijas cietumā, vai cilvēka cienīgu eksistenci Rietumu demokrātijās. Tas karš ir par Eiropas nākotni un attiecas arī uz mums. 

Šogad ukraiņi svin Ziemassvētkus kopā ar mums. Viņi sāk iet līdzās un tas ir labi.

Laipni lūdzam, Ukraina!

Attēls: Jūlija Druza, Karpatu kalni