Karš Gazas sektorā izraisījis batālijas ne tikai frontes līnijā, bet arī mākslinieku un intelektuāļu aprindās ārzemēs. Vieni atbalsta Izraēlu, otri – palestīniešus. Par kara ideju notiek plēšanās pat mākslas sektorā. Sākot ar diskusijām akadēmijās, apbalvošanas ceremoniju atcelšanām dažādās Eiropas valstīs un beidzot ar protesta demonstrācijām, boikotēšanas pasākumiem Berlīnē, Rīgā vai Parīzē. Tas pats manāms arī Latvijā: kreisie par palestīniešiem, labējie par Izraēlu.
Zupas virtuves notikumi Parīzē
3. martā rindā pie vietējā kultūras centra Parīzes priekšpilsētā bija neparasti gara rinda. Filozofe, dzimumu līdztiesības eksperte no ASV Džūdita Batlere bija uzaicināta uzstāties ar lekciju (Relais de Pantin). Viņa bija arī piekritusi piedalīties paneļdiskusijā par antisemītismu un Palestīnas tēmu. Tāpēc klausītāju netrūka. Vispār šim pasākumam bija jānotiek jau agrāk – decembrī Cirque Electrique, teātrī, kuru daļēji finansē Parīzes pilsēta. Taču tas nenotika, jo viens no organizatoriem tika pēkšņi apsūdzēts antisemītismā. Pilsētas mērs tāpēc pasludināja visu pasākumu par draudu „sabiedriskajai kārtībai” un plānoto ieceri anulēja. Starp citu, viņas darbus var izlasīt arī latviešu valodā (Džūdita Batlere, Dzimtas nemiers. Feminisms un identitātes graušana. 2012, Mansards). Tagad beidzot pasākums tomēr notika. Batlere nosodīja iepriekšējo šī pasākuma cenzēšanu, izteica savas domas par aizliedzējiem un pēc tam sekoja skaļas publiskas diskusijas, kas sašķēla Francijas debates divās nometnēs. Batlere nosauca Hamas 7. oktobra teroraktu par „bruņotu pretošanos” un pieprasīja pierādījumus tam, ka Hamas locekļi patiešām bija seksuāli uzbrukuši izraēliešiem 7. oktobrī. Pretreakcija šim izteikumam nebija ilgi jāgaida. Laikrakstā Le Monde, pazīstamā franču-izraēliešu socioloģe Eva Ilouza apsūdzēja Batleri kreiso kustības kompromitēšanā un muļķībā. „Neķītrība, ar kādu Džūdita Batlere ir izturējusies pret to sieviešu piemiņu, kuras tika spīdzinātas, izvarotas, nošautas vai sadurtas ar nazi Izraēlā, diskvalificē viņu kā domājošu personu un feministi,” – rakstīja Ilouza. Taču Nobela prēmijas laureāte Annija Erno rīkojās pretēji un aizstāvēja Batleres argumentāciju. Strīds par Batleres runu Francijā nav unikāls. Karš starp Hamas un Izraēlu šķeļ kultūras vidi arī citur un jau sen polarizē šo diskursu politiski un ideoloģiski. To varējām novērot arī Vācijas pagājušā gada Frankfurtes grāmatu gadatirgū.
Literatūras „apturēšana“
Palestīniešu rakstniecei Adānijai Šiblī bija paredzēts saņemt gadatirgus lielo literāro balvu, taču ceremonija tika atcelta Hamas uzsāktā uzbrukuma dēļ. Pēc tam atcēla arī visas pārējās Šiblī uzstāšanās izstādē. Vienkārši tāpēc, ka viņas grāmatas saturs vairs neatbilda politkorektuma prasībām. Romāna “Nozīmīga detaļa” naratīvs ir balstīts uz patiesiem vēsturiskiem notikumiem un stāsta par beduīnu meiteni, kuru 1949. gadā Negeva tuksnesī izvaro un nogalina Izraēlas karavīri. Šodien šis teksts (politiskā konteksta dēļ) jau nodēvēts par antisemītisku. Viens no žūrijas locekļiem publiski nosodīja balvas piešķiršanu palestīnietei Adānijai, un vācu mediji apgalvo, ka Šibli grāmata attēlojot „visus Izraēlas karavīrus kā anonīmus izvarotājus un slepkavas” un tas neesot pieņemami.
Cenzētā rakstniece šo incidentu raksturoja kā pazemojošu, taču saņēma atbalstu no lasītājiem un rakstniekiem visā pasaulē. Simtiem autoru, izdevēju un redaktoru, tostarp Nobela prēmijas laureāti Abdulrazaks Gurna un Olga Tokarčuka, parakstīja atklātu vēstuli vajātās rakstnieces aizstāvībai un atbalstam.
Izraēlas cenzūra
Zviedru Pen kluba priekšsēdētāja Čerstina Almegorda uzskata, ka debatēm par šo tēmu pašlaik raksturīgs skarbāks tonis nekā šāda rakstura diskusijām bija raksturīgs iepriekš. „Šis konflikts ir vecs kā pasaule, bet, manuprāt, tagad tiek izspēlēts jaunā un daudz satraucošā veidā. Diskusijās vērojams agresīvāks tonis, lielāka sašķeltība cilvēku starpā un kategoriska polarizācija. Pamanāms vairāk antisemītisma un islamofobijas piemēru“.
Vai šī tendence var ietekmēt vārda brīvību?
„ Jā, var. Cilvēki sāk baidīties runāt atklāti. Esam pamanījuši, ka ir ebreju rakstnieki, kuriem tagad arī nav bijis atļauts publiski uzstāties, jo organizatori nav uzdrošinājušies garantēt viņu drošību. Tas attiecas arī uz cilvēkiem, kas iestājušies par palestīniešu lietu, piemēram, Šibli Frankfurtē.“
Dažus mēnešus pēc Frankfurtes gadatirgus kašķis turpinājās vēl skarbākos toņos. Brēmenes rātsnamā bija plānots pasniegt Hannas Arendtes balvu krievu izcelsmes amerikāņu rakstniecei un žurnālistei Mašai Gesenai. Tomēr pēc tam, kad viņa žurnālā The New Yorker publicētajā esejā bija kritizējusi vācu attieksmi pret bruņoto konfliktu Palestīnā kā tikai un vienīgi Izraēlas atbalsta līniju, padarot palestīniešu ciešanas neredzamas, viņu sāka anulēt arī tur. Gesena salīdzināja Gazas joslu ar nacistu geto, tāpēc Heinriha Bela fonds (kas ir dibinājis viņai paredzēto balvu) atteicās no ceremonijas. Balvu viņai piešķīra, taču ļoti izvairīgā formā.
Vairāki Vācijas un Izraēlas organizāciju pārstāvji asi reaģēja uz Gesenas salīdzinājumiem, metaforām un alegorijām, kas saredz paralēli starp holokausta faktiem pagātnē un notikumiem šodienas Gazā. Viņai tika skaidri un gaiši pavēstīts „kas ir pareizi“ un „kas nav pareizi“. Kā drīkst rakstīt un kādi teksti ir nepiedienīgi un nepieklājīgi.
„Ļoti konkrēta problēma šodien ir Izraēlas un Hamaza konflikta reālā atspoguļojuma trūkums medijos. Piemēram, Izraēla neļauj ārzemju žurnālistiem iekļūt Gazā. Tāpēc grūti uzticēties „tekošajai informācijai“, kas vairo neskaidrības un apmulsumu,” – uzskata Kerstina Almegarda.
Līdz šim debates (par šo tēmu) visur iezīmēja apzīmējumu un terminu skaidrošana. Kādus jēdzienus drīkst un kādus „nav ieteicams“ lietot šī kara aprakstīšanā. Apšaudes līnijā tāpēc nonāca arī Eirovīzijas dziesmu konkursa 2024 Izraēlas pienesums: “Oktobra lietus”. EBU ir draudējusi to diskvalificēt, jo dziesmas tekstā nedrīkst iekļaut politisku saturu. Taču dziesma stāsta par Hamaz uzbrukumu oktobra sākumā. Viņiem tas ir svarīgi un šo apstākli tā kā vajadzētu saprast. Bez ietiepīgas iespītēšanās par politkorektuma aiztāvību.
Vienlaikus mūziķi un izpildītāji ir aicinājuši aizliegt Izraēlai (kā karojošai valstij) vispār piedalīties šajā konkursā. Taču pretējās domās ir Džīns Sīmonss, Helēna Mirrena un Bojs Džordžs. Viņi uzskata, ka visiem jāļauj festivālā piedalīties, ieskaitot dziesmas, kas stāsta par notikumiem oktobrī. Savukārt palestīniešu līniju ir atbalstījuši ārzemēs dzīvojoši ebreji. Piemēram, Džonatans Gleizers filmas “Interešu zona” režisors pat veltīja savu Oskara balvas runu tieši šai tēmai. Kritizējot Izraēlu par holokausta piemiņas izmantošanu savtīgiem mērķiem. Viņa ideju atbalstīja vēl 450 ebreju izcelsmes kino darbinieku.
Februāra beigās vairāki tūkstoši mākslinieku aicināja izslēgt Izraēlu no šī gada Venēcijas biennāles, atklātā vētulē apsūdzot izraēlu par genocīdu pret palestīniešiem. „Art Not Genocide Alliance“ esot nepieņemami, ka starptautiskā kultūras pasākumā piedalīsies valsts, kas Gazas joslā veic zvērības. Vēstuli parakstījuši ap 8000 mākslinieku un kultūras jomas profesionāļu. Biennāles atklāšana paredzēta 20. aprīlī un tā ilgs līdz 24. novembrim.
Virkne Somijas un Zviedrijas mākslinieku turpina pieprasīt, lai Izraēlas dalība Eirovīzijas konkursā maijā Malmē tomēr tiktu atcelta.
Latvijas šūpošana
Pēc Hamaz uzbrukuma Izraēlai, daļa deputātu izstājās no Palestīnas atbrīvošanas grupas atbalstītāju pulciņa Saeimā. Entuziasmu Palestīnas atbalstam zaudēja pat Hosams Abu Meri no Jaunās Vienotības un daži citi viņa partijas biedri. Zibenīgi izveidojās atbalstītāji abiem Izraēlas – Hamaz kara frontes sektoriem. Vienā pusē nostājās Nacionālā Apvienība, bet otrā – Progresīvie. Taču kā paliek ar intelektuāļiem un māksliniekiem? Rakstnieks Arvis Kolmanis mikroblogā X aizstāv Izraēlas līniju, uzsverot: „Ja es būtu iestājies partijā Progresīvie, kā savulaik bija doma, tad tagad es no tās izstātos. Iemesls? Dažu labu progresīvo kaismīgās izteikas par Izraēlu un palestīniešiem. Es gan vēl ceru, ka viņu paustais nav partijas kopējā līnija.“ Turpretī rakstnieks Jānis Rokpelnis (X) neslēpj savu atbalstu okupētajiem palestīniešiem. Līdzīgās domās ir dzejnieki: Katrīna Rudzīte, Marija Luīze Meķe, Dainis Deigelis, Lauris Veips rakstniece Inga Gaile un vēl 160 kultūras darbinieku, kas 14.11.2023 publicēja atklāto vēstuli sabiedrībai, aicinot uz tūlītēju militārās vardarbības pārtraukšanu pret Gazas civiliedzīvotājiem. Asi šos protestus var novērot socialajos medijos, kur kāds anonīms autors formulē savu nostāju sekojoši: „ Ļoti pārsteidz latviešu nelokāmais atbalsts Izraēlai un Izraēlas nozieguma atbalstīšana. Ja es būtu Rinkeviča vietā, tad es neatbalstītu Izraēlu, un pie Rīgas pils karātos Palestīnas karogs“. Citi viņa viedokli apšauba un vienotas nostājas šajā jautājumā joprojām nav.
Jāuzsver, ka 7. oktobra Hamaz uzbrukums Izraēlai sākās tieši Krievijas prezidenta Vladimira Putina dzimšanas dienā un nav izslēgts, ka bija injicēts Kremlī. Lai novērstu amerikāņu uzmanību no Ukrainas. To nevajadzētu izslēgt un tas, iespējams, arī nosaka mūsu sabiedrības tieksmi šoreiz vairāk atbalstīt Izraēlu, nevis senos Kremļa sabiedrotos – palestīniešus.
Taču katrs drīkst domāt un uzskatīt tā kā vēlas. Māksliniekus un intelektuāļus ieskaitot.
Sandra Veinberga | Blogs 