Šovakar Valpurģa nakts, 30. aprīlis. Būtu jāatrod vēl daži domubiedri kompānijai pie ugunskura, kas arī atzīmē šos svētkus – ļaunuma aiziešanu un pavasara atnākšanu. Ceru, ka pavasara maģija ietekmēs arī ukraiņu panākumus frontē. 

Krievijas raķešu uzbrukumā Odesai ir nogalināti četri cilvēki un 28 ievainoti, ziņo aģentūra Reuters. 

Šodien Ukrainā krievi turpina virzīties uz priekšu,  kamēr ukraiņi vēl nav saņēmusi ASV ieročus un kļuvusi bīstama. Ukraiņi, protams, dara visu iespējamo, lai pretotos, taču dažviet ir spiesti atkāpties. Nekā jauna, to mēs jau zinājām. Taču fakts, ka Ukrainas virspavēlnieks Oleksandrs Sirskis uzskata par vajadzīgu komentēt šo situāciju šādi, liecina, ka nav labi. Pēdējās dienās Ukraina bija spiesta atkāpties no Berdičiem, Semenivkas un Novomihaiļivskas. Tie ir mazi un nenozīmīgi ciemati, taču Ukraina ir pakļauta spiedienam visas frontes līnijas garumā, jo “ienaidnieks cenšas pārņemt stratēģisko iniciatīvu un izlauzties cauri aizsardzības līnijām,” raksta Sirskis. Ruslans Levijevs, kurš strādā Conflict Intelligence Team, apgalvo, ka situācija pagaidām nav būtiski mainījusies“. Jā, krievu armija esot guvusi nelielus panākumus, taču tie neesot būtiski panākumi. „Pašlaik Ukrainas frontē notiekošais atgādina to, kas notika pirms gada vasarā, kad Ukraina uzsāka savu pretuzbrukumu. Krievijai izdevās ieņemt atsevišķus ciemus, bet frontes līnija palika uz vietas, gandrīz nemainīga,” viņš sacīja neatkarīgajam televīzijas kanālam Dožģ.

„Viņi mums uzbrūk visu laiku. Pēc Bahmutas ieņemšanas, krievi pēkšņi apstājās, lai pārgrupētos. Tagad spiežas uz  Časivjaru. Ja viņiem tas izdosies, tad krievi atradīsies augstienē un iegūs lielu pārsvaru pār mums. Mēģinās to izmantot, lai ieņemtu lielākas teritorijas tālāk“ – domā Mihajlo Onufers (ukraiņu virsnieks). „Mūsu lielākā problēma pašlaik ir mobilizācija. Lai uzbruktu, ir jābūt rezervei. Ir jābūt arī citiem cilvēkiem, kas turpina cīņu. Ir jāturpina spiest krievus uz priekšu. Tādā tempā, lai viņam nebūtu laika apdomāt savu stratēģiju. Priekš tam mums ir vajadzīgi cilvēki“.

Izrādās, ka ukraiņiem tagad ir arī brīvprātīgo armija, kas sastāv no pensionāriem. Ap simts ukraiņu pašlaik veido daļu no mobilās artilērijas vienības, kas oficiāli neietilpst armijas sastāvā. Tie ir pensijas vecuma vīrieši un personas, kas neatbilst iesaukšanai armijā. „Šis viss mums izdodas tikai tāpēc, jo faktiski esam pensionāri“, – smejas Oleksands Tarans (68 gadus vecs vectētiņš). Viņi darbojas frontes aizmugurē ar raķešu palaišanas iekārtām, kas uzstādītas uz kravas automašīnām, un saņem rīkojumus no komandieriem uz vietas. Labo bojātu munīciju un ieročus. Kad Reuters korespondents apmeklēja viņu bāzi Zaporižjes reģionā, varēja novērot, ka vectētiņi gatavo 122 mm munīciju raķetēm Grad, ko vēlāk armija izmantos tālāk. „Komandieri, kas mums nodrošina mērķus, ir apmierināti. Viņi dod mums vairāk mērķu un palīdz ar munīciju, kā vien var,” saka 63 gadus vecais “Zorro”, kas faktiski dara šo darbu bez samaksas. Vienība ir mēģinājusi iestāties armijā, lai saņemtu algu un munīciju, taču saņēmusi atteikumu.

Tikmēr Kijiva cenšas piesaistīt armijā vairāk jaunu cilvēku, samazinot dienesta vecumu un ieviešot bargākus sodus tiem, kas mēģina aizbēgt no iesaukuma. Taču „vectētiņš“ domā, ka piespiešana nevar aizstāt patiesu entuziasmu. „Sitiet viņus kaut ar nūju, ja vēlaties, bet viņš necīnīsies“, – domā Zorro. 

Kāda 98 gadus vecu ukraiņu sieviete kājām bēgusi no krievu okupētās teritorijas uz rietumiem, cauri krievu apšaudēm. Viņas vārds ir Lidija Stepanovna un viņa apzināti pameta okupēto Očeretinu Doņeckā, lai dotos uz ukraiņu kontrolēto zonu. „Gāju bez pārtikas un ūdens. Atbalstījos ar nūjām un gulēju uz zemes,” – viņa sacīja videoklipā, kuru pirmdien sociālajos tīklos publicēja Ukrainas policija. „Izdzīvoju Otrajā pasaules karā, un es izdzīvošu arī šajā karā,” – viņa uzsvēra evakuēto personu patversmes cilvēkiem. Tiek ziņots, ka pašlaik Lidijai klājas labi.