1990. gada 4. maijā tika atjaunota 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Satversme, kas pasludināja 1940. gada 17. jūnija Padomju Savenības (Krievijas) militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja mūsu valsts suverenitāti. Atbrīvojāmies no krievu jūga juridiski, ar balsojumu. Mums tas izdevās. Tā bija milzīga veiksme un kolosāli labs notikums. Vērējām atgriezties atpakaļ civilizētā Eiropā no Kremļa kūts un cietuma. Varējām iestāties Eiropas Savienībā un NATO, cerot, ka šīs organizācijas mūs pasargās no krievu turpmākajiem iebrukumiem nākotnē.  Notikumi Ukrainā pierāda, ka viņi nav attiekušies no savā „impērijas ambīcijām“ un ir jau gatavi no jauna iekarot arī mūs no Rēzeknes līdz Ziemupei. Tieši tāpat kā ukraiņus, jo vienīgā viņu industrija, kas visus pēdējos 100 gadus ir darbojusies, ir kara mašīna – armijnieki un ieroči. Krieviem tiek skaidrots, ka tas viss esot vajadzīgs „aizstāvības nolūkos“, taču faktiski šī kara rūpniecība, armijas un bijušo uzvaru kults Putinas nepieciešams, lai turpināt Ļeņina idejas par „pasaules revolūciju“, kas faktiski nozīmē Eiropas bruņotu iekarošanu ar krievu ieročiem. Daudzi to nesaprot un domā, ka tā nevar būt. Piemēram, Austrija turpina pirkt krievu gāzi un naftu un šādi palīdzēt Putinam finansēt karu Ukrainā. Austrieši domā, ka krievi neuzbruks tiem, kas pret viņiem labi izturas un tēlo draugus. Tāpat domā arī ungāri un liela daļa vāciešu. Viņi (ar savu muļķību un pārgudrību) pakļauj pašlaik krievu uzbrukuma riskam visu Eiropu. Makrons to pareizi pateica. 

Pēc pāris nedēļām man jābrauc uz Zviedriju piedalīties sabiedriskās televīzijas uz radio diskusijās par Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tās tuvojās visās dalībvalstīs un prastais vēlētājs par visu jāinformē. Zviedru kolēģi domā, ka mēs (Latvija) esam pateicīgi Eiropas Savienībai par to, ka no „krievu kūts lopiem“ (kādi bijām Padomu Savienības sastāvā kā padomju republika) mūs ES pirms 20 gadiem pārvērta par cilvēkiem jeb „eiropeizēja“. Domāju, ka tā tas nebija. Mēs atguvām savu brīvību, kas mums jau Latvijas neatkarības gados bija piederējusi. Pēckara krievu okupācija nozīmēja cietumu. Kolektīvu cietumu visiem, kas palika dzīvot Latvijas teritorijā. Mēs bijām ieslodzītie, bet krievi mūs uzraudzīja pēc savas programmas. Kā mājdzīvniekus. Mēs nekad neesam salīdzinājuši savas valsts attīstību tagad ar padomju laika „rādītājiem“, jo brīvu valsti nevar salīdzināt ar okupētu. Tas bija pretīgi, pazemojoši un mokoši, bet izturējām. Tagad šāda situācija ir ukraiņiem un tajā mēģina iebīdīt arī Gruzīju. Mums paveicās. Mēs tikām no krievu elles projām. Mēs esam ārā. Taču viņi turpina cīnīties. 

Latvija nekad de iure nebija iestājusies  Pamatojoties uz to un Latvijas iedzīvotāju gribu (kas pausta ievēlot vairākumā deputātus, kas atbalstīja neatkarības atjaunošanu) Augstākajai Padomei bija tiesības lemt par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņi nobalsoja par taisnību un patiesību. Tas notika 4.maijā. Šodien. 

To noteikti šodien svinēsim un atzīmēsim!

Daudz laimes mums visiem Latvijas neatkarības atjaunošanas dienā!