Pieminekļu nojaukšanas process turpinās. Aizvākts arī metāla dejotājs, kas stāvēja trešajā pozīcijā pie tiltiņa Rīgas parkā un tā nosaukums bija “Puškins”. Ko vajadzētu likt vietā? Domāju, ka neko, jo pilsētas publiskā telpa nav kapi. Pieminekļi noteiktiem cilvēkiem šeit nav vajadzīgi. Taču ja mums ļoti vajadzētu pierādīt kādu saiti ar austrumu impēriju, tad domāju, ka saistībā ar Rīgu tā varētu būt Bulgakova aprakstītā Margarita (Jeļena Nirenberga – Bulgakova), kas ir dzimusi rīdziniece un dzīvojusi namā uz Elizabetes un Vīlandes ielas stūra. Viņa ir leģendārā romāna galvenā varone un turpina satraukt pasauli. Turklāt šis daktera Bulgakova romāns turpina uzbudināt cilvēkus visur arī šodien, pašus krievus ieskaitot. 

Nepareizā filma

Slavenā Mihaila Bulgakova klasikas romāna “Meistars un Margarita” jaunā ekranizācija Krievijas kinoteātros šopavasar esot guvusi kritiķu panākumus, izraisot Kremļa aizkaitinājumu un kārtīgo krievu nacionālistu niknumu. Kārtējā sliktā, bet populārā filma atkal ir ieradusies. Ukrainas kara dēļ Krievijas kinoteātri pēdējos gados esot bijuši diezgan patukši. Tāpēc jaunās filmas panākumi jāuztver kā sensācija. Pirmizrāde notika jau janvārī. Filma uzreiz izraisījusi spēcīgu reakciju. Prokremliski noskaņotas balsis to nosauca par nepatriotisku, bet režisoru Maiklu Lokšinu (Michael Lockshin)- par “rusofobu”. Viņš esot publiski kritizējis karu un aizbraucis no Krievijas uz ASV. Taču pārējie klusē vai saka, ka šī filma esot „baigi labā“. 

Skandalozās filmas režisors dzimis 1981. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs,  taču bērnībā pārcēlies uz Padomju Savienību, kur viņa tēvam, amerikāņu komunistam, tika piešķirts patvērums. Pēc psiholoģijas studijām Maskavas universitātē, Lokšins Londonā filmējis reklāmas un mūzikas videoklipus, bet 2020. gadā uzņēmies savu debijas pilnmetrāžas filmu “Sudraba slidas”, kas pārspēja Krievijas kases rekordu un drīz vien to sāka rādīt arī Netflix.

Maikls Lokšins ir filmas “Meistars un Margarita” režisors un scenārija līdzautors (kopā ar Romānu Kantoru). Filma uzņemta jau 2021. gadā, taču tās pabeigšana kavējusies Putina iesāktā Ukrainas kara dēļ, jo no tās atteicās izplatītājs Universal. Pabeigt iesākto darbu esot bijis iespējams, tikai pateicoties Kultūras ministrijas piešķirtajam papildu finansējumam.

Kas ir šis romāns?

Mēdzu šo tekstu ieteikt studentiem izlasīšanai. Kā vienu no līdz šim labākajiem literārajiem darbiem pasaulē. Lai gan teksts “Meistaram un Margaritai” tika rakstīts padomju vēstures vistumšākajā laikā. Bulgakovs 1928. gadā sāka ieskicēt melnrakstu un turpināja strādāt pie romāna līdz pat savai nāvei 1940. gadā. Šajā laikā Staļins ieviesa piecu gadu ekonomikas plānu un piespiedu kārtā kolektivizēja lauksaimniecību. Tas bija nežēlīgs terora, masveida arestu, paraugprāvu, masu bada un nošaušanu laiks. Padomju Rakstnieku savienības pirmajā kongresā 1934. gadā diktators pasludināja, ka rakstnieki kļūs par „cilvēka dvēseles inženieriem” un kalpos diktatora vajadzībām. Sociālistiskais reālisms tika ieviests kā oficiālais stils – ar kuru Bulgakova darbi bija pilnīgā pretrunā. Bulgakovam, kurš 20. gadsimta vidū bija guvis lielus panākumus kā dramaturgs un prozaiķis, ap 1928. gadu kļuva arvien grūtāk strādāt Krievijā. Izskatījās, ka viņu vairs neviens nepublicēs, jo Staļina terors bija uzlicis vāku valstij tieši tāpat kā šodien to realizē Putina terors. Grāmatā “Meistars un Margarita” šī diktatūras ikdienas rūgtā pieredze atspoguļojas gan aizliegta un vajāta rakstnieka portretā, gan arī satīriski attēlojot izdomāto rakstnieku organizāciju un tās netalantīgos, bet oficiāli slavētos biedrus. Nesaprasts, atstumts un izolēts bija Bulgakovs un tāpēc viņš izmantoja pildspalvu, lai visiem saviem vajātājiem atriebtos.

Pēc Bulgakova nāves 1940. gadā, viņa trešā sieva Jeļena apsolīja, ka mēģinās panākt romāna izdošanu krievu valodā. Kad 1966. un 1967. gada ziemā tas beidzot tika publicēts žurnālā “Moskva” (ar nedaudz vairāk nekā desmito daļu teksta cenzūru), padomju lasītāju atsaucība esot bijusi liela, taču šis darbs tolaik skaitījās pagrīdes literatūra.  Pirmo reizi romāns pilnībā esot publicēts igauņu tulkojumā. Drīz vien tas parādījās arī Rietumos, ar krievu trimdas izdevniecības Possev starpniecību Rietumvācijā, kas 1969. gadā iespieda ērtu papīra formāta izdevumu, kas bija paredzēts kontrabandai atpakaļ uz Padomju Savienību. Iepriekš cenzētie romāna fragmenti tika prasmīgi atzīmēti kursīvā. Latvijā šo romānu varēja nopirkt pirmo reizi Ojāra Vācieša tulkojumā 1978. gadā un to varēja iegādāties tikai pret izziņu par savāktu makulatūru. 

Tādējādi “Meistars un Margarita” kļuva par kulta romānu abpus dzelzs priekškaram. Nobela prēmijas literatūrā saņēma Boriss Pasternaks un Mihails Šolohovs, nevis Bulgakovs. Taču tieši viņa darbu šodien lasa daudzi un tieši Bulgakovs iedvesmojis Miku Džegeru uzrakstīt hitu “Sympathy for the Devil”. Kā viens no vislasītākajiem 20. gadsimta romāniem, tas ir radījis daudzus spārnotus teicienus, piemēram, Volanda rindkopu: „Manuskripti nedeg”.

Kārtējā ekranizācija jeb par ko ir stāsts

Šo romānu daudzi ir mēģinājuši uzvest uz skatuves vai ekranizēt filmā, bet tas nav izdevies labi, jo teksts ir filozofisks un nav viegli vizualizējams. Mihails Romms no šīs idejas attiecās uzreiz, taču to mēģināja paveikt poļu pazīstamais režisors Andžejs Vajda. Diemžēl neveiksmīgi. 1972. gadā šo neiespējamo misiju uzņēmās Aleksandrs Petrovičs (krievu – dienvidslāvu versijā), taču bez redzamiem panākumiem. 80. gados to pašu centās izdarīt Romans Poļanskis Holivudā, taču līdz finišam netika, jo viņa projektu slēdza. Jā, visi ir sapņojuši to izdarīt. Visa krievu un slāvu labāko režisoru plejāde to ir gribējusi paveikt, taču – tas nav izdevies. Mēģinājumi turpinājās līdz 2011. gadam, kad Bulgakova tuvinieki nobremzēja slikto ekranizāciju demonstrēšanu. 2005. gadā Vladimirs Bortko pabeidza romāna ekranizāciju 10 sērijās un likās, ka nu beidzot visi ir nomierinājušies. Noskatījos, bet pārliecinoši nebija. Manuprāt, pagaidām vislabākā versija ir bijusi 1977. gada Jurija Ļubimova uzvestā izrāde Maskavas teātrī. Pārējos, neskaitāmos iestudējumus, uzskaitīt nav vērts. Piebildīšu, ka  mēģinājumi ir bijuši arī Latvijā, Indras Rogas Valmieras teātra iestudējumu (2015) ieskaitot. 

Stāsta centrā ir velna vizīte Maskavā pagājušā gadsimta 30. gados. Viņš parādās kā Volands – izskatīgs četrdesmitgadnieks ārzemnieks, kas uzdodas par melnās maģijas profesoru. Neaicināts, ielaužas dzejnieka un redaktora sarunā par to, vai Jēzus no Nācaretes patiešām ir eksistējis kā vēsturiska persona. Volands (elegantais sātans) viņus pārliecina, ka viņš zina visu par Jēzu, jo pats tur esot bijis klāt. Neilgi pēc tam priekšsēdētājam un  valsts kultūras elites viedokļa noteicējām tramvajs (satiksmes negadījumā) norauj galvu, bet vajātais un publiski „izsaldētais“ dzejnieks (Meistars) nonāk psihiatriskajā slimnīcā. Maskavieši, protams, noziņo par svešinieku milicijai un KGB. Tomēr nekas nespēj apturēt velnu un viņa svītu ironizēt un jandalēt tālāk par diktatūras valsti un tās aprobežotajiem „viedokļa noteicējiem“. Velns ar svītu tāpēc iemitinās mirušā redaktora smalkajā centra dzīvoklī un uzsāk tur dēmonisku un dekoratīvu uzdzīvi. Tas nozīmē: pārdabiskus notikumus padomju pilsētā, kurā visi tiek izsisti no sliedēm. Sātans (Volands) arī aizved Margaritu uz sātana balli.

Staļina terors romānā nav tieši attēlots, tomēr tas veido romāna fonu. Cilvēki pazūd, redzami drošības dienestu rīkotie nakts aresti 30. gadu Padomju Savienībā. Notikumi veidoti maģiskā reālisma stilā, kurus atpazīstam Gabriela Garsijas Markesa “Simts vientulības gados”, Salmana Rušdi “Pusnakts bērns” vai, piemēram, J. K. Roulingas “Harija Potera grāmatās” (1997-2007). Realitāte mainās, bet bailes ir pastāvīgi klāt esošas. Padomju Savienības laika dresētā cilvēka iedzimtā aizdomīgums pret citiem liek vienam no Volanda tuvākajiem varoņiem izsaukties: “Kāpēc cilvēkiem šeit vienmēr rodas aizdomas un visiem, kas ir nedaudz citādi? Kāpēc vēlaties viņus uzreiz arestēt, tiklīdz sākat ar viņiem runāt?”

Padomju Savienība oficiāli bija ateistiska valsts, un arī Bulgakova izdomātajā Maskavā Dievs vispār nepastāv. Samierināšanās un žēlastība var notikt tikai pašu vajāto cilvēku starpā, ja viņi uz to ir spējīgi. Tā kā Dieva kā pretspēka nav, tad Volands (kā sātans) demonstrē Gētes “Fausta”  tēmu: spēks, kas grib ļaunu, faktiski panāk labu. To var novērot, noskatoties kā  „Sātana banda“ dragā kopā stingri kontrolēto padomju sabiedrību. 

Pēc Sātana balles piedzīvojums beidzas ar „bēgšanu gaismā un brīvībā“, jo galvenais varonis (kas faktiski, ir Margarita), izmantojot velna aizsardzību, atbrīvo Meistaru un aizbēg, atstājot aiz sevis degošu Maskavu. Tomēr romāna beigas ir neviennozīmīgas: pāris atkal satiekas un viņiem tiek apsolīts mūžīgs miers vietā, kas atgādina paradīzi. Taču, lai tur nokļūtu, ir jāatstāj sava dzīve. Tāpēc izskatās, ka pat paradīzē šis romāns netiktu izdots. Tas nekur neder, neiekļaujas un nav piederīgs. 

Vai Putina Krievijai ir vajadzīgs jauns Volands?

Jā, domāju, ka ir pat nepieciešams. Bulgakovs romānā “Meistars un Margarita” aprakstīja, kā totalitārā sabiedrība biedē iedzīvotājus un salauž talantīgu rakstnieku. Tagad Staļina laika mehānismi atbalsojas jaunās Putina terora apsūdzībās pret tādiem rakstniekiem kā Boriss Akuņins un Ludmila Ulickaja, kas Putina Krievijā tiek dēvēti par „ārvalstu aģentiem”. Režisors Lokšins tiek kritizēts par Bulgakova klasikas  nepareizu interpretāciju. Taču, spriežot pēc skatītāju reakcijas uz šo pārsteidzošo ekranizāciju, joprojām ir cerība, ka brīvā māksla un godīgums pret pasauli  galu galā tomēr uzvarēs.

Iespējams, ka šī filma ir beidzot labākais Bulgākova romāna ekranizējums, taču īsti pārliecināta par to tomēr neesmu.