Speciāli TVNET

Šogad atzīmējam filozofa Imanuela Kanta 300 dzimšanas dienu. Starp tiem, kas vēlas viņu godināt, ir arī Krievijas Vladimirs Putins un Vācijas Olafs Šolcs. Abi ir nonākuši intelektuālā strīdā par šo domātāju. Kuram Kanta mantojums pieder vairāk? 22. aprīlī Vladimirs Putins mēģināja piesavināties prūšu domātāju sev – par excellence. Taču uz svinībām neviens nebija gatavs ierasties krievu izraisītā kara dēļ. Vaciešiem šķiet, ka filozofs  piederas vācu tautai, lai gan viņa dzimtā pilsētā šobrīd ir krievu okupēta teritorija. 

Kā Putins skaidro krieviem Kantu

Kanta konference un svinības Kaļiņingradā (Karalaučos) tomēr pavasarī notika un to atklāja Vladimirs Putins pats ar ļoti savādu runu. Proti, viņa referāts bija dīvains Kanta ideju atreferējums un izklausījās pēc filozofijas piekārtošanas Putina ideoloģiskajām vajadzībām. „Viņa pamudinājums izmantot savu saprātu ir ļoti aktuāls arī šodien. Krievijai tas nozīmē, ka mēs vadāmies pēc savām nacionālajām interesēm,” – sacīja Kremļa diktators klātesošajiem studentiem. Šī nebija pirmā reize, kad Putins centās iestrādāt Imanuela Kanta idejas savā nacionālistiskajā un imperiskajā Ukrainas kolonizācijas naratīvā. Mēģināja pielīmēt to, kas nepielīp pats.

Aptuveni 60 kilometru attālumā, Berlīnes-Brandenburgas humanitāro zinātņu akadēmijas zālē Vācijas kanclers Olafs Šolcs teica galveno runu par godu tai pašai Kanta 300 dzimšanas dienas atcerei. “Kants noteikti nedomāja par nacionālajām interesēm, kad viņš atbildēja uz jautājumu: “Kas ir apgaismība? Tā ir drosme izmantot savu saprātu […]. Putinam nav nekādu tiesību atsaukties uz Kantu. Kategoriskais imperatīvs nav savienojams ar kara noziegumiem,” – paziņoja kanclers.

Ko par šo visu domā vācu-austriešu rakstnieks Daniels Kelmans?  Savā populārajā romānā “Pasaules mērvienība” par diviem aizrautīgiem vācu zinātniekiem, kuri ir nolēmuši izmērīt pasauli, viņš liek matemātiķim Kārlim Frīdriham Gausam meklēt izdomātu un nedaudz vājprātīgu Imanuelu Kantu, cerot atrast atbildes uz visiem svarīgajiem jautājumiem. Romāns tika publicēts 2005. gadā, neilgi pirms Daniels Kēlmans bija atteicies no daļēji uzrakstītas disertācijas par Kanta gaumes un estētikas teorijām. Kanta 300 gadu jubilejai viņš bija sagatavojis jaunu dialogu grāmatu “Der bestirnte Himmel über mir” (“Zvaigžņotās debesis virs manis”), ko sarakstījis kopā ar filozofu Omri Bēmu. 

„Kants identificēja divas parādības, kas vienmēr ir piepildījušas cilvēku ar bijību. Pirmkārt, zvaigžņotās debesis virs viņa un, otrkārt, morāles likumus viņā pašā. Pirmajā gadījumā runa par cildeno, mūžīgo, kas liek cilvēkam justies izcilam” – uzskata saka Daniels Kēlmans.

Kāpēc Kants ir populārs arī tagad?

Kā tas ir iespējams, ka sarežģīts, 300 gadus vecs filozofs joprojām ir tik populārs un pieperasīts? Kā tas iespējams, ka 300 gadus vēlāk – 2024. gadā par viņu notiek pat ģeopolitiska cīņa?

„Imanuels Kants bija liels, universāls humānists. Viņš rakstīja par matemātiku, laiku, telpu un morāli. Viņš lika pamatus mūsu šodienas uzskatam par mākslu, par publisko sfēru, un viņš bija arī cilvēktiesību idejas aizsācējs. Politiķi mīl viņu citēt“, – domā Kēlmans.

Apkopot Kanta filozofiju, nav viegli, taču ar biogrāfija gan izstāstīt var ļoti īsi. Vācietis Imanuels Kants nāca pasaulē 1724. gadā. Toreizējā Kēnigsbergā/Karalaučos. Trīsdesmit gadu vecumā kļuva par loģikas un metafizikas profesoru. Dzīvoja sakārtotu, vienmuļu un maz dramatisku dzīvi. Runā, ka Kēnigsbergas iedzīvotāji savu pulksteni esot regulējuši pēc viņa regulārajām ikdienas pastaigām. Jo viss šī filozofa dzīvē  esot biis pakļauts regulārām rutīnām. Viņš nekad neatstāja savu dzimto Austrumprūsijas pilsētu, kurā arī nomira 1804. gadā. 

Savas filozofa karjeras sākumā Kants pievienojās racionālistiem, kuri atšķirībā no empīriķiem uzskatīja, ka zināšanas un patiesība rodas no saprāta, nevis no novērojumiem un pieredzes. Mazliet vēlāk Kantu no “dogmatiskā miega” pamodināja britu filozofa Deivida Hjūma lasījumi. Rezultātā radās viņa “Tīrā prāta kritika” jeb pirmā no trim Imanuela Kanta tā sauktajām “Kritikām”. Kants atzina, ka maņu pasaule veido cilvēka domāšanu, taču vienlaikus apgalvoja, ka zināšanas par šo pasauli ir atkarīgas no jēdzieniem, kas jau no paša sākuma ir iestrādāti visos cilvēkos. Šajā kontekstā viņš pirmo reizi piemin “lietu sevī”, kas iestrēdzis neskaitāmu filozofijas studentu prātos. Kants vēlas teikt, ka pastāv ietekmes, kas ir neatkarīgas no faktiskās realitātes. Iespējams, slavenākais piemērs ir “7 + 5 = 12”. Mums nav jāsaskaita kopā septiņi un pieci āboli, lai saprastu, ka rezultāts ir divpadsmit āboli. Mēs to vienkārši zinām, tas ir redzams telpā, kurā āboli atrodas. Kants ir zināšanu teorijas, gnozeoloģijas pamatlicējs. Viens no spilgtākajiem epistemoloģijas pārstāvjiem pasaulē. Viņa laikā šī nozare tika saukta par izziņas teoriju (Erkenntnistheorie). 

Kants un zinātne

Liela daļa no tā, ko Kants rakstīja, bija saistīta ar sava laika zinātni, jo īpaši ar Ņūtonu. Doma, ka dabaszinātnes neizsmeļ visu, ko var pateikt par realitāti, bet ka pastāv visaptveroša racionalitāte, manuprāt, ir lielisks atklājums. Interensats ir Kanta morāles princips – vienmēr rīkojies tā, lai tavu rīcību varētu pacelt līdz vispārējam likumam.

Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka reizēm ir labi melot, piemēram, lai kādu aizsargātu, ja sekas varētu būt labvēlīgas. Taču Kants to nepieļauj, jo meli nevar būt paaugstināt par vispārēju likumu. Viņaprāt, morālei nevar būt izņēmumu.

Kas ir skaistums un ko nozīmē estētisks spriedums? Viņa atbilde lika pamatus mūsdienu mākslas jēdzienam un līdz ar to arī kultūras lomai sabiedrībā, kādu mēs to pazīstam šodien. Kanta izteikumi par mākslu ir  šodienas cienīgi. Kants uzskata, ka estētiskajam spriedumam, atšķirībā no vispārīgākiem gaumes spriedumiem, ir transcendentāls pamats. 

Idejās dzīvo dažādas intereses. Ikviens, kas iesaistās mākslas darbā, uzskata, ka arī citiem vajadzētu redzēt un domāt tāpat kā viņam. Ja es uzskatu, ka romāns ir brīnišķīgs, bet jūs sakāt, ka tas ir briesmīgs, mēs gandrīz automātiski sākam izvirzīt dažādus argumentus un interpretācijas, lai mēģinātu pārliecināt otru par savu viedokli. 

Literatūra, teātris un mūzika rada nebeidzamu sarunu, ko mēs risinām publiski. Šīs sarunas un debates veido arī pamatu tam, kā mēs šodien īstenojam politiku. Tas nav mazsvarīgi.

Publiskā sfēra

Kants viens no pirmajiem runā par publisko sfēru. Tas nenozīmē, ka katrs var aizsargāt tikai savu egoismu kā to savā runā norādīja Putins. Savas domas ir arī jāprezentē, tās jāpārbauda un jākritizē publiski. Tikai tā rodas apgaismība. 

Emanuels Kants (1724 -1804) bija kritiskās filozofijas dibinātājs. Visu savu mūžu nodzīvoja Kēnigsbergā (tagadējā krievu 1945.gadā okupētajā Kaļiņingradā). viņa ietekmīgākie darbi ir trīs tā sauktās “Kritikas”: “Tīrā prāta kritika” (1781), “Praktiskā prāta kritika” (1788) un “Spriestspējas kritika” (1790), kas ļoti vienkāršotā veidā aplūko epistemoloģiju, morāli un estētiku. Politiskais traktāts “Par mūžīgo mieru” (1795), kurā Kants aizstāvēja brīvu valstu federāciju, iedvesmoja Tautu Līgas dibinātājus, kas vēlāk kļuva parApvienoto Nāciju Organizāciju. Šo Kanta darbu plaši izmanto citātos, didkutējot par mieru. 

Domāju, ka Kants bija un ir ietekmīgākais Rietumu filozofijas pārstāvis, jo viņa ietekme ievērojami pārsniedza filozofijas disciplīnas robežas un ir identificējama visdažādākajās nozarēs un jomās, sākot no mākslas un psihoanalīzes un beidzot  ar socioloģiju un jurisprudenci. Viņš izstrādāja cilvēka cieņas jēdzienu un lika pamatu cilvēktiesību koncepcijai, jo „praktisko brīvību var definēt arī kā gribas neatkarību no ikviena cita likuma, izņemt vienīgi morālo likumu” (Imanuels Kants).  Tāpēc viņam nav nekā kopīga ar Putinu. Viņš pieder mums, nevis Kremļa impērijai, kas okupējusi Kanta dzimto pilsētu.