Speciāli TVNET

Attēlā varat apskatīt piektās zinātniskās konferences dalībniekus 1927. gadā Briselē. Kuru no attēlā redzamajiem zinātniekiem atpazīstat? Einšteinu centrā? Ervinu Šrēdingeru vidū? Mariju Kirī – pa kreisi?  20. gadsimta teorētiskie fiziķi bija savāda paaudze: radikāli, ekscentriski un savādi. Apsēsti ar dīvainām zinātniskām idejām, kas gadsimta pirmajā pusē pārveidoja zinātnes pasauli un visbeidzot piedāvāja cilvēcei labas un sliktas lietas. Piemēram, kvantu fiziku un atombumbu. Sākot lasīt Tobiasa Hīrtera jauno grāmatu “Atomu laikmets”, sagaidīju ierasto stāstu par virkni ģēniju, kas pamanījās iespaidīgi mainīt pasauli un cilvēku apstākļus ar savu ģeniālo atklājumu palīdzību. Uz robežas starp izcilību un neprātu. Gaidīju tos pašus atklājumus, kurus pamanījām pērn  populārajā filmā “Openheimers” (Oppenheimer). Tur militārā projekta vadītājs Roberts Openheimers piedzīvoja atklājuma prieku un tam sekojošās murgu sekvences saistībā ar atklāto. Viņa darba rezultāts bija masu iznīcināšanas ierocis, kura postu mēs izjūtam joprojām. Kaut vai Putina draudu runās pielietot atomieročus, ja rietumu armija palīdzēs ukraiņiem frontē. Tieši šodien un tagad nākas nolādēt šos „brīnumieroča” atklājējus, jo to nozīme ir tikai diktatoru spēcināšanā, nevis  samilzušu konfliktu noregulēšanā. Hitlers netika novākts pateicoties atombumbai, bet Putins joprojām turas pie varas tieši pateicoties tai pašai “atombumbai”.  

Salauztā privātā dzīve

Ģēnijiem neizdodas nokārtot privāto dzīvi pēc vislabākā modeļa. Openheimers nebija vienīgais, kas mēģināja apvienot teorētisko fiziku ar seksu, lai apklusinātu savu mūžīgo trauksmi. Ja iedziļināmies fizikas vēsturē, tad strauji atklājas virkne tumšu, nelāgu parādību: Alberts Einšteins vispirms krāpa dzīvesbiedri ar savu māsīcu un pēc tam ar viņas meitu. Sekss ar nepilngadīgām personām bija aktuāls arī Ervinam Šrēdingeram, kurš apmācīja fizikā divas 14 gadus vecas dvīnes un divus gadus vēlāk sāka mīlas dēkas ar vienu no tām. Daudzi nonāca līdz pašnāvībām (Ludvigs Bolcmanis, Pauls Ērenfests), regulāri cieta no halucinācijām (Volfgangs Pauli), kas  bieži tika uztvertas kā “dievišķā zīme” un esot palīdzējušas viņam atklāt jaunas kopsakarības.

Zīmīgi, ka lielākā daļa šo aizraujošo dzīvesstāstu norisinājās pārrāvuma laikā. Vācijā – starpkaru periodā, kad depresija un dekadence gāja roku rokā un nenovēršami tuvojās nacisma uzvara Berlīnē. Ikvienam scenāristam vai režisoram ir kārdinoši pārvērst šo  ģeniālo fiziķu “tumšo enerģiju“ dramatiskas lugas vai filmas materiālā. Viens no šādiem rakstniekiem ir čīliešu autors Benjamins Labatuts, kurš filmās “Briesmīgais zaļais” (2020) un “Maniaks” (2023) piedāvā dažādas populāras epizodes no 20. gadsimta zinātnes vēstures. Piemēram stāstot izdomātu stāstu par vācu kvantu fiziķi Verneru Heizenbergu. Viņa populārākais darbs ir 1925.gada teksts par kvantu mehāniku. Par šo viņš tika apbalvots ar Nobela prēmiju 1932. gadā.  Taču Labatuta literārajā pasaulē fiziķis tiek izkropļots un parādīts kā gandrīz neprātīgs monstrs. Līdzīgi stāsti tiek vēstīti arī par izcilā matemātiķa Kurta Gēdela dzīvi, jo viņš nomira badā.  Pēc ārstu domām, Gēdels nomira no nepietiekama uztura, jo viņa  iedomas par pārtikas kvalitāti atļāva viņam pārtikt tikai un vienīgi no sievas Adeles gatavotā ēdiena. Viss pārējais ēdiens uz šīs pasaules (pēc viņa domām) bija saindēts. Kad Adele pēkšņi tika ievietota slimnīcā, tad matemātiķim vairs nebija ko ēst. Rezultātā viņš nomira badā, aptuveni 30 kilogramu smags. Sieva – Adele Gēdela (pēc atgriešanās no slimnīcas) nodzīvoja vēl 3 gadus. 

Labatuts raksta romānus par šiem savādajiem zinātniekiem un, protams, pārspīlē cik vien spēj. Vienīgā problēma, ka lasītāji no šādiem daiļliteratūras stāstiem, gūst maldīgu priekšstatu par zinātniekiem un viņu patieso dzīvi. Radot priekšstatu par to, ka talantīgi atklājēji vienmēr bijuši vientuļi ģēniji, kuri nepakļāvās nekādiem noteikumiem.

Tiesa, daudzi zinātnieki ir apsēsti ar saviem pētījumiem un tāpēc bieži vien izskatās ekscentriskāki par “normāliem cilvēkiem”. Zinātnes vēsture saglabājusi daudz šādu savādu “izrāvienu” kad kādam ģeniālam cilvēkam, neparastos apstākļos galvā piedzimusi revolucionāra ideja. Jebkuru atklājumu pieprasa laiks. Lai atklājums vispār būtu iespējams, ir nepieciešami ekonomiskie priekšnosacījumi. Sabiedrības vajadzības lielā mērā nosaka to, vai atklājumam ir vai nav atļauts ieņemt vietu vēstures olimpā. Piemēram, vienmēr ir bijuši zinātnieki, kuriem nekādos apstākļos nav atļauts būt seksuāli izlaidīgiem vai ekscentriskiem. To vidū ir sievietes, kas devušas lielu ieguldījumu fizikas vēsturē:  poliete Marija Kirī, kura gandrīz zaudēja savu otro Nobela prēmiju, jo bija iemīlējusies precētā vīrietī. Vai arī austriete Līze Meitnere (diezgan kautrīga persona) kuras kolēģis Otto Hāns saņēma Nobela prēmiju par viņu kopīgo atklājumu. Līze nesaņēma neko. 

Sadarbības priekšnosacījums

Sadarbība ir svarīga lieta zinātnē.  Taču to reti piemin ekscentrisku ģēniju stāstos. 

Zinātniskā sadarbība ir daudz vairāk nekā divu zinātnieku kopīgs darbs laboratorijā. Tā ietver arī mentora darbu jeb saikni starp vecākajiem un jaunākajiem zinātniekiem, kas uztur tradīcijas apmācot jaunos pētniekus savā domāšanas veidā un  analīzes paņēmienos. Piemēram, no zinātnes nekas neiznāk, ja starp jaunu pētnieku un profesoru nav emocionāla kontakta. Ja neiederaties pie konkrēta profesora, tad labāk ieteicams pāriet uz citu augstskolu vai laboratoriju. Ja nepatīkams cilvēks kļūst par to, kas nosaka karjeras un pētniecības virzienu, tad atklājumu nebūs. 

Zinātniskā sadarbība var būt arī laulība. Fiziķis Nilss Bors nemīlēja pierakstīt savus atklājumus, tāpēc to izdarīja viņa sieva Margrēte, kas visu aprakstīja tā kā vajag. Einšteins savas karjeras sākumā bieži sadarbojās ar sievu, ģeniālo serbu matemātiķi Milevu Mariču. Daudzi no viņa ievērojamajiem sasniegumiem bija sievas atklāti. Katrā akadēmiskajā vidē ir cilvēki, kas darbojas kā katalizatori. Viņi paši nepublicē izcilākos pētījumus, bet iepazīstina atbilstošus pētniekus savā starpā, organizē izšķirošas konferences, īstajā brīdī pasaka pareizajam cilvēkam vajadzīgo vārdu. Bieži šie zinātnieki ir apkārtnei būtiskas personības, taču tiek aizmirsti kad tiek rakstīta zinātnes vēsture.

Leģendārā Solvejas konference Briselē 1927. gadā, kad Einšteins un Bors diskutēja par to, vai kvantu fizika ir iespējama vai nav, ir unikāls notikums. Pēc Pirmā pasaules kara diplomātiskās attiecības starp Beļģiju (kur bija paredzēts rīkot konferenci) un Vāciju (no kuras bija ieradusies lielākā daļa fiziķu) bija ļoti sliktas. Zinātniekiem izdevās pārliecināt Beļģijas karali, ka vāciešiem vajadzētu atļaut piedalīties šajā konferencē. Tāpēc, ka zinātne esot svarīga miera uzturēšanai Eiropā.

Cilvēks, kurš karali par to pārliecināja, bija holandiešu fiziķis Hendriks Lorencs. Pateicoties viņam šī tikšanās vispār notika. Lorencs brīvi pārvaldīja vācu, angļu un franču valodu, tāpēc konferences laikā darbojas kā tulks. Tieši viņš radīja priekšnosacījumus diskusijām, kas iegājušas kā izšķirošs pagrieziena punkts pasaules zinātnes vēsturē. 

Esmu lasījusi aprakstus par 1927. gada Solvejas konferenci, bet Hendrika Lorenca vārds nekur neparādās. Lai gan tieši viņš to noorganizēja un izveidoja augsta ranga diskusiju vidi. 

Tika runāts par kvantu fizikas saistību ar realitāti. Mēģinot saprast vai tā ir tikai matemātisks modelis jeb realitātes atspoguļojums?  Cik ļoti kvantu fizika un relativitātes teorija patiešām ir mainījusi mūsu skatījumu uz pasauli? Vai tā joprojām nav Ņūtona fizika, ko izmantojam ikdienā? Cēloņi un sekas, absolūts laiks, kas visiem ir vienāds. Matērijas drošība: brīnišķīgā pārliecība, ka tas, kam var pieskarties, arī eksistē.

Atombumba noteikti būtiski mainīja karadarbību. Taču datori, kuru mikroshēmas ir balstītas uz kvantu fiziku, ir būtiski mainījuši cilvēku dzīvi. Taču šie tehnoloģiskie lietojumi nekad nav bijuši galvenie varoņiem, par kuriem raksta arī zinātnes vēsturnieks Tobias Hīrters. Viņi bija teorētiķi. Tā laika ģēniju izstrādātās teorijas bija grandiozas, bet, iespējams, pārāk neskaidras, lai revolucionāri mainītu cilvēku pasaules uzskatu.

Procesi, kurus zinātnieki ietekmēt nevar

Atombumbas tēvs Džuliuss Roberts Openheimers (1904. -1967.) bija bija Manhetenas projekta zinātniskais vadītājs. 1945. gada 16. jūlijā sākās atomenerģijas laikmets, kad 300 km attālumā no Los Alamosas tuksnesī eksplodēja pirmā atombumba. Trinity bumbas spēks bija līdzvērtīgs 22 000 tonnu trotila jaudai. Izmantoja plutonija izotopu Pu239 un Roberts Openheimers pats pirmo testu vēroja no attāluma ar lielu sajūsmu. „Tagad es esmu kļuvis par Nāvi, pasauļu iznīcinātāju,” – viņš vēlāk esot atzinies kolēģiem. Trīs nedēļas pēc šī sprādziena 6. augustā, uz Hirosimu tika nomesta urāna bumba Little Boy, bet 9. augustā uz Nagasaki tika nomesta plutonija bumba Fat Man. Politiķi vairs neizņēmās atbildību par sekām, viņiem visiem vajadzēja uzvarēt un Openheimers šo iespēju viņiem bija piedāvājis.  

Los Alamosā tobrīd uzturējās arī dāņu fiziķis un Nobela prēmijas laureāts Nils Bors. Nākamajā dienā pēc Trinity sprādziena viņš līksmoja un sauca: “Tagad karu vairs nebūs”. Lize Meitnere atteicās strādāt kopā ar viņiem, jo negribēja, ka viņas atklājums novestu pie masu slepkavībām. Tas, ka viņa bija ebrejiete, sieviete, iespējams, izskaidro to, kāpēc Otto Hāns vienīgais 1944. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā par smago atomu kodolu skaldīšanas atklājumu, lai gan tieši Līze Meitnere bija tā, kas Hānam izskaidroja, kā to var izdarīt.

Nepateicība ir pasaules alga. Zinātni ieskaitot. Tāpēc veco attēlu vērosim kritiski.