Speciāli TVNET

Šogad aprit 102 gadi, kopš Benito Musolīni organizēja gājienu uz Romu, kas aizveda Itālijas fašistus līdz pat valsts politikas svirām. Vārdu “fašisti” sabiedrībā bieži lieto nepamatoti, īpaši Krievijā. Arī Trampu, Putinu un labējās nacionālistu kustības bieži dēvē par fašistu mantiniekiem, tomēr itāļi ir tie, kas šo kustību pasaulei piedāvāja pirmie. 

1922. gada 27. oktobrī, vēlā pēcpusdienā, Kremonā fašisti atslēdza savai valstij elektrību un ieņēma policijas iecirkņus, pastu un telefona centrāles. Nākamajā dienā vietējās varas iestādes padevās, un drīz pēc tam tā dēvētie “melnkrekli” kopā ar domubiedriem no citām Itālijas daļām devās uz Romu. Lai pievāktu valsti sev. Vairums no viņiem bija vīrieši. Daži devās šajā gājienā – maršā ar guļammaisiem plecos, citi ceļoja ar vilcienu. Daļa no viņiem bija rotājušies ar ordeņiem vai medaļām, bet citi kā savu greznumlietu uzsvēra armijas uniformu. Rudens vēji un lieti viņus atvēsināja. Fašisti ieradās Romā nosaluši, salijuši, izsalkuši un noguruši. Taču briesmīgie laikapstākļi nemazināja viņu kaujas sparu.

Notiekošais bija nepatīkams pārsteigums daudziem. Liberāļu un konservatīvo valdība vēlējās ieviest ārkārtas likumus, izmantot militāro spēku pret “melnkrekliem”, kas tuvojās galvaspilsētai. Briesmas bija pavisam tuvu, taču neviens nebija gatavs kaut ko konkrētu darīt lietas labā. Rezultātā Viktors Emanuels III atteicās parakstīt dekrētu, valdība atkāpās, un karalis par jauno premjerministru iecēla to pašu briesmoni jeb fašistu līderi, 39 gadus veco Benito Musolīni. Cerot, ka viņam no valdīšanas nekas neiznāks.  

Kas notiek, ja nedara neko

Ja bruņotie spēki būtu mobilizēti, visticamāk, ka nemiernieki būtu atvairīti dažu dienu laikā. Bruņoti ar pistolēm, šautenēm, nūjām, nūjām, dzelzs caurulēm un nažiem, viņi bija atvairāms mērķis armijas ložmetējiem, artilērijai vai bruņumašīnām. “Melnkreklu” protestiem nebija tautas atbalsta. Jā, viņu bija daudz, taču vieni paši pie varas viņi nebūtu nokļuvuši. Kāpēc monarhs neatļāva pieņemt ārkārtas likumus un netraucēja trakajam Musolīni nonākt pie varas? Vai baidījās no armijas? Domāja, ka fašistu laiks ir pienācis un ar to jāsamierinās?

Dažas dienas pirms “Romas Marša”, Musolīni bija jau uzstājies ar runu Neapolē. Vēstījums bija nepārprotams – ja fašisti neiegūs valdības varu, viņi dosies uz Romu. Veiksmes recepte bija vardarbība. Dažādās formās. Tāpēc turpmāko dienu laikā fašisti īstenoja vardarbīgas akcijas visā Itālijā. Sociālisti tika nogalināti vai piekauti, daži no viņiem demonstratīvi nošauti uz ielas. Paralēli valdīja svētku noskaņa –  visur pārdeva ziedus,  godināja karali un  jaunā režīma maršs uz Romu pārvērtās par tautas manifestāciju.  

Šis notikums marķēja fašisma ēras sākumu. 1922. gada 29. oktobrī varas sagrābšana kļuva par fašisma starta brīdi un iedvesmoja arī Ādolfu Hitleru, kurš jau nākamajā gadā mēģināja atkārtot Musolīni shēmu Minhenē. Taču viņam tas tobrīd neizdevās. Vācu nacistu līderim nācās gaidīt vēl desmit gadus, līdz viņš nonāca pie politiskās varas svirām Vācijā.  

Vispār jau Musolīni nebija viens. Trīs gadus iepriekš rakstnieki, mākslinieki, dzejnieki un žurnālisti bija izveidojuši politisko kustību Fasci Italiani di Combattimento ar skaidru nacionālistisku un antisocialistisku programmu. Lielākā daļa no viņiem bija piedalījušies karā, uzskatīja sevi par anarhistiem, sindikālistiem vai sociālistiem. It kā neliela neapmierināto grupa, taču tās laiks bija pienācis un viņi nekautrējās no vardarbības pret saviem pretiniekiem. Sākās uzbrukumi privātmājām, arodbiedrību birojiem, partiju birojiem un laikrakstu redakcijām. Sekoja laupīšanas orģijas, uzbrukumi konkrētām privātpersonām un ugunsgrēki. Zvērības atkārtojās, kļuva raksturīgas tieši fašistiem un gandrīz vienmēr tika veiktas atklāti. Nekautrējoties par to, kas tika izdarīts. 

To izpētīt nav grūti, jo literatūra par itāļu fašismu ir apjomīga. Pirms 17 gadiem Gērans Hegs (Göran Hägg) publicēja grāmatu “Musolīni. Pētījums par varu”. Nesen izdotajā grāmatā “Asinis un spēks: Itālijas fašisma uzplaukums un krišana “(Blood and power: The rise and fall of Italian facism, Bloomsbury Publishing) britu vēsturnieks Džons Fūts uzsver, ka fašisti izstrādāja jaunu politisko taktiku – vardarbības stratēģiju, kas kļuva par viņu kustības galveno priekšrocību. 

Protams, ka organizētu vardarbību izmantoja arī citi politiskie grupējumi un kustības, piemēram, galēji labējie ASV vai boļševiki Padomju Savienībā, taču itāļu fašisti ieviesa šo taktiku modernajā politikā. Viņu lozungs bija atklāti ciniska un nežēlīga vardarbībā politikā un frontē. Iespējams, ka nežēlības saknes meklējamas pirmā pasaules kara ierakumos. Drūmais laiks frontes ierakumos, dubļainajās tranšejās ar lādiņiem, kas sistemātiski detonē tumsā. Dārdošā artilērija un bezjēdzīgie mēģinājumi uzbrukt ienaidnieku ložmetējiem, protams atstāja iespaidu uz cilvēku psihi. Kara pieredze, dzīvības neaizsargātība radīja izmisuma traumu par dzīves īslaicīgumu. Eiropa atvadījās no la belle époque un devās ceļā uz pārejas laiku, kuru raksturoja konflikts starp veco un jauno dzīves kārtību. Tradicionālais un pazīstamais tika izaicināts un pārveidoja cilvēkus, kas atgriežoties no frontes vairs nebija atpazīstami. Nežēlība un neiecietība ieņēma telpu un cilvēku galvas.

Miljoniem jaunu vīriešu tika padzīti no savām dzimtajām pilsētām un spiesti doties karā. Viņiem trūka patriotisma karot, tāpēc centieni iebiedēt beidzās ar izgāšanos visādās nozīmēs. Gandrīz 600 000 itāļu karavīru gāja bojā un tūkstošiem atgriezās mājās ievainoti. Kaujas bija atstājušas pēdas ne tikai ainavā: dzeloņstieples, tranšejas, nesprāgušas bumbas un ēku sienas ar lodes caurumiem, bet arī bijušo karavīru galvās. Pēc grūtiem laikiem seko grūtas sacelšanās. Tāpēc amerikāņu labējo pūļa uzbrukums Kapitolija  ēkai (Trampa vadībā) Vašingtonā 2021. gadā bieži tiek salīdzināts ar leģendāro un spontāno itāļu Maršu uz Romu. Dusmas par to, ka vairs nav tik labi kā bija, ir dzinulis visiem un vienmēr. 

Bailes kā karogs

Kā tas iespējams, ka nikns pūlis sagrāba varu valstī? Fašisti pārņēma varu, apspiežot demokrātiju un izplatot bailes. Pasaules karš bija izveidojis cilvēkus, kuriem vardarbība vairs neskaitījās nekas ārkārtējs. Karš izveidoja uz vardarbību tendētu paaudzi, kas bija apmācīta militārajā loģikā: uzvara vai sakāve, draugs vai ienaidnieks.  Šāda melnbaltā loģika ar agresiju un asiņainu izrēķināšos kā normu veicināja un virzīja fašistu uzplaukumu. Tātad : a) karš pazemināja vardarbības lietošanas mentālo latiņu, un 2) tāpēc itāļi izgudroja fašismu.

Fašistiskais režīms ieslodzīja un slepkavoja pretiniekus un slavināja savējos jaunus varoņus, godinot viņu simbolus un mītus. Tagad cilvēks kā tāds vai kā indivīds vairs nenozīmēja neko. Cilvēks vairs neskaitījās vērtība, jo nebija nekas. Taču nacionālā kopiena bija viss ar patriotiem priekšgalā.  Ja esi grupā, partija, kopienā, tad uzvarēsi. Ja neesi iesaistīts, tad tevi nositīs. Reizēm radikāls, reizēm reakcionārs un bieži vien vienkārši pragmatisks, ikviens cilvēks pārvērtās par skrūvi kopējā mehānismā. 

Musolīni šādi izveidoja autoritāru režīmu un demokrātiskas uz modernas valsts bāzes. Tomēr viņa karjera nebija tik veiksmīga kā Staļinam vai Brežņevam. Viņš sāka savu karjeru nevis kā partijas funkcionārs, bet gan kā kreisā spārna žurnālists, kurš bija gatavs doties uz cietumu par savām idejām. Viņš bija harizmātisks un aizrautīgs, piesaistīja sev sekotājus un, stājoties pie stūres, turpināja politiskās varmācības šovu ar sevi galvenajā lomā. 

Viņš nomira otrā pasaules kara beigās, taču joprojām ir spēcīgs mitoloģisks tēls. Kapsēta viņa dzimtajā pilsētā ir pārtapusi par ideoloģisko svētceļnieku pielūgsmes centru. Suvenīru veikaliņos tur pārdod Musolīni kalendārus, vīna pudeles ar viņa portretu, nieciņus, krāmus un kiču, kas parazitē un nopelna uz Musolīni pielūdzēju pūļu rēķina. 

Berluskoni arī nekautrējās savi salīdzināt ar Musolīni. Līdz pat šai dienai Musolīni retorika un teatrālās masu pasākumu izdarības ir ļoti izplatītas Itālijas labējo nacionālistu vidē un met ēnu uz šodienas politiku. Matteo Salvīni nekautrīgi izmanto viņa lozungus, un Džordžija Meloni vada partiju, kuras logotips – trīskrāsu lāpa – ir tieša atsauce uz fašismu.

Pašlaik Musolīni metodes aktīvi izmanto arī Donalds Tramps. Piemēram, uzbrukums Kapitolijam Vašingtonā 2021. gadā bieži tiek salīdzināts ar Maršu uz Romu un rada jautājumus par līdzībām starp trampismu un fašismu. Musolīni atteicās atzīt 1919. gada Itālijas vēlēšanu rezultātus. Tieši tāpat rīkojās Tramps pēc zaudējuma vēlēšanās Džo Baidenam.  Musolīni patika fotografēties, lai lielītos ar savu maskulīno ārieni. Tieši tāpat  rīkojās arī Krievijas diktators Putins, kas ir fotografējies kailām krūtīm zirga mugurā, ar lāčiem, dzērvēm un delfīniem. Putins ļoti aktīvi ir izmantojis montētus fotokadrus, sava lieluma apdziedāšanai. To pašu darīja Musolīni.  

Vēsture atkārtojas

Fašisma motīvu tetovējumi un dziesmu skanēšana mobilajos telefonos liecina, ka arī jauniešus piesaista šīs idejas un simboli. Vardarbības un kara slavināšana ir modē tieši pašlaik: “Viens fašists bez idejām, bet ar ieroci vienmēr uzvarēs desmit antifašistus ar idejām, bet bez ieročiem”.

Savādi, ka interese par Hitleru, šķiet, nekad nemazinās. Iespējams, pat pieaug, laikam ritot. Pēc Otrā pasaules kara beigām, vairums valstu savu fašistisko pagātni nolēma aizmirst. Daudzviet Eiropā šī laikmeta notikumi tika aizklāti ar aizmirstības plīvuru. Taču tagad putinisti un trampisti rok tos ārā no pagātnes pīšļiem un atklāti sajūsminās par Musolīni un Hitlera varmācības loģiku un sabiedrības apspiešanas instrumentiem. Tos izmanto vēlēšanu kampaņās un tāpēc meli šodien ir kļuvuši par akceptētu ideju argumentācijas veidu.

Diemžēl sekas būs tieši tādas pašas kā Musolīni un Hitlera laikā – bēdas, ciešanas, karš un posts. Ar to mums jārēķinās.