Tuvojās Ukrainas kara ceturtais gadslieksnis. Karš tepat kaimiņus turpina turpināties. Pasaule nav drošāka vai taisnīgāka. Varam brīnīties par to, ka pēckara Eiropa visu savu drošību līdz šim bija deleģējusi amerikāņiem. Kā vecākiem vai aizbildņiem. Izliekoties nemanām, ka Krievija ir un paliek agresīva valsts un tāda vienmēr ir bijusi. Varam turpināt nesaprast vienas sabiedrības daļas vajadzību pēc vadoņa un līdera, cerot, ka viens konkrēts personāžs atrisinās visas mūsu kolektīvās drošības problēmas.
Šajā sakarībā noskatījāmies kā jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps izlielījās un pēc tam izgāzās jau pirmajā piegājienā – “miera sarunās” ar krieviem Rijādā. Ierosināja sarunas par kara izbeigšanu Ukrainā, taču nespēja profesionāli un praktisku tās realizēt. Nemācēja veikt starpnieka/vidutāja kompromisa misiju. Nosūtot uz sarunām sev uzticamos – jaunus un neprofesionālus diplomātus, kas izgāzās jau pirmajā cēlienā. Tāpēc krievi panāca visu ko vēlējās (neatkāpjoties nevienā punktā), bet amerikāņu prasības nobruka pēc pilnas programmas.
Tā vietā, lai lēnām un mērķtiecīgi veiktu spiedienu uz Kremli, Trampa komanda nolēma rīkoties ātri un ieskrēja sienā.
Starp citu, Kīts Kellogs jau salīdzinoši sen norādīja, ka konflikta izbeigšanai būs nepieciešams ilgāks laiks – aptuveni pusgads. Lai atrisinātu šo problēmu, neiztiks bez ilgstoša spiediena uz Maskavu. Jebkuras spēka sarunas ar Maskavu prasa resursus un laiku. Taču Tramps, tieši tāpat kā Staļins, sāk novākt tos, kas kaut ko zina un jēdz. Arī Kellogs pēdējā laikā izskatās nostumts malā un pat nepiedalījās svarīgajās zibens vizītēs Maskavā un Rijādā.
Mainījusies arī Trampa stratēģija: uzbrukumi tagad tiek vērsti nevis pret Kremli un Putinu, bet pret prezidentu Zeļenski, ukraiņiem un Ukrainas sabiedrotajiem. Viceprezidents Džeimss Deivids Venss Minhenē bravūrīgi norādīja, ka ASV negrasās ņemt vērā Eiropas nostāju un vispār neuzskata mūs par stratēģisku partneri. Par Zeļenska nevēlēšanos slēgt ar amerikāņiem negodīgu “izrakteņu līgumu”, Tramps saskaities atbildēja ar “lāpstiņas sviešanu” smilšu kastē un klaigām sociālajos medijos.
Amerikāņu izgāšanās Rijadā
Galvenā Trampa kļūda ir vajadzība vienmēr rīkoties ļoti ātri un ar troksni. Viņa loģika ir: “nozīmīgi draudēt” un “nozīmīgi piedāvāt”. Amerikāņi nosūtīja uz Saūda Arābijas sarunām nepieredzējušos, taču Trampam lojālus starpniekus. Turpretī krievi lika pretī savus vecos un profesionālos diplomātus, kas zina, prot un ir praktizējuši “lapsas loģiku” starptautiskajās attiecībās. Pirmā kļūda notika jau pirms apspriedes, kad amerikāņi pasaulei (kā bērni) izstāstīja, ka attaisnos Putina iebrukumu un neļaus ukraiņiem atgūt visas krievu iekarotās teritorijas. Noraidīja arī Ukrainas iespēju pievienoties NATO.
Piekrita Putina domai, ka viss jāizlemj lielvarām, nepiesaistot ukraiņus un Eiropu. Visbeidzot pieņēma Putina prasību pirms līguma parakstīšanas Ukrainā sarīkot vēlēšanas ar mērķi nomainīt Zelenski prezidenta amatā ar Maskavai labvēlīgu līderi.
Tas nozīmē, ka faktiski Rijādā notika nekautrīga Kremļa un Putina politikas slavēšana un militārās agresijas attaisnošana. Kremlis panāca vairāk nekā cerēja un visi Trampa “draudi” un “burkāni” novīta pāris stundu laikā. Putins panāca visu, bet Tramps neieguva neko.
Kremlis nav mainījis savus sākotnējos mērķus, kas ietver pilnīgu Ukrainas pakļaušanu, un uzskata šo sarunu procesu kā izdevīgu pauzi, kas ļauj nostiprināt savas pozīcijas.
Neprasmīga cilvēka “labā slava”
Tas, ka neprasmīgi cilvēki staigā pa pasauli ar daudz labāku reputāciju nekā būtu pelnījuši, ir parasta lieta. Tā notiek. Trampam it kā ir spēcīga sarunu vedēja reputācija un viņš mīl lielīties ar savu darījumu Izraēlā un vairākām arābu valstīm (tā sauktie Ābrahama līgumi), kas tomēr palika pusceļā un nerealizējās līdz galam. Diemžēl uzkrītošu neveiksmju saraksts viņam ir garāks: a) sarunas ar talibiem Afganistānā, b) sarunas ar Kimu Čenunu par Ziemeļkorejas kodolprogrammu. Toreiz Tramps vispirms izteica mutiskus draudus Phenjanai, bet pēc tam noticēja Ziemeļkorejas vadības neskaidrajiem solījumiem piekāpties un mēģināja kārdināt Kimu Čenunu ar vizītēm un draudzēšanos.
Tramps vienmēr ir gatavs drosmīgi uzņemties šķietami neatrisināmus konfliktus. Viņam ir lielas ambīcijas, taču nav spēju un prasmju iedziļināties problēmās.
Pašlaik Trampa rīcība grauj visu Amerikas prestižu un ārpolitikas vēsturi. Pat bēdīgi slavenais Kremļa ideologs Dugins radiostacijai Radio Sputnik atzinās, ka Maskavā daudzi ir pārsteigti par tik vieglu un vienkāršu uzvaru. Amerikāņi un “kolektīvie Rietumi” izskatās uzmesti un pamesti zem autobusa.
Ideoloģiskā pasaules pārbūvēšana
Tramps ir nolēmis sekot Džordža Orvela romāna “1984” scenārijam un viņa vietnieka izteikumi Minhenē to apstiprina. “Trampa komanda” ir likusi saprast, ka, pirmkārt, tā atsakās no atbildības par savu sabiedroto drošību un, otrkārt, vēlas panākt labējo spēku nākšanu pie varas Eiropā. Piemēram Venss Minhenes foruma kuluāros atteicās tikties ar Vācijas kancleru Šolcu, bet amizējās ar labēji radikālās AfD līderi, kas pauž Putinam labvēlīgu pārliecību.
Citiem vārdiem sakot, ASV viceprezidents darbojās nevis kā ASV valsts pārstāvis, bet gan kā noteiktas partiju grupas vadonis. Tātad nevis pārstāv lielāko pasaules demokrātisko valsti un visus tās pilsoņus, bet gan ekstrēmu amerikāņu labējo ideoloģisko grupējumu un savas Maga ambīcijas. Pielīmējoties līdzīgiem grupējumiem Eiropā.
Daži eksperti Trampa klanīšanos Putinam skaidro ar vēlmi saraut Maskavas un Pekinas aliansi. Taču šie mēģinājumi izskatās nepārdomāti, 2024. gadā Ķīna veidoja 31% no visa Krievijas eksporta un 39% no importa, t.i., 35% no visa ārējās tirdzniecības apgrozījuma. Tas ir pārāk nopietni un amerikāņiem šeit nav nekādu maģisko sviru, šo attiecību saraušanai. Lielākais pirmskara krievu tirdzniecības partneris bija Eiropa. Tagad – Ķīna un Indija.
Pašreizējie amerikāņu solījumi par unikālām ekonomiskām partnerattiecībām, vairāk piemēroti tvītiem X vai Truth Social. Visa Trampa komunikācija ar sabiedrību ir vairāk reklāmas akcija nevis politikas stratēģijas demonstrācija. Rodas iespaids, ka viņš nav beidzis savu pirmsvēlēšanu aģitācijas kampaņu. Turpina zīmēties ar “brutālo” politisko stilu Amerikā un visā pasaulē, saviem atbalstītājiem, taču reālu uzvaru viņam pagaidām nav.
Pagaidām viņu ir uzvarējis Putins. Visi to redz un tagad arī saprot.
Sandra Veinberga | Blogs 