Pēc piektdienas teatrālā amerikāņu prezidentu uzbrukuma ukraiņiem Baltajā namā, pasaule nav nomierinājusies. Kā paši amerikāņi? Vai viņi ir sajūsmā par savu prezidentu? Tāpat kā krievi? 

Sākumā varējām novērot klusumu amerikāņu zonā. It kā apmulsums, it kā mēģinājumu saprast “kā būtu pareizi novērtēt to ārprātu, kas notika”. Republikānis un kara veterāns Dons Bēkons pirmais pārtrauca klusumu. Paziņojumā platformā X viņš norādīja, ka piektdiena bijusi ļoti slikta diena Amerikas ārpolitikai un uzsvēra, ka Ukraina vēlas būt daļa no Rietumiem un tieši tāpēc Krievija to ienīst. Pie kam, palūdza neaizmirst, ka krieviem ASV un Rietumu vērtības nekad nav patikušas un nav bijušas pieņemamas. “Mums skaidri jāsaprot, ka tomēr iestājamies par brīvību,”  – viņš piebilda un pauda atbalstu ukraiņiem.

Pirms diviem gadiem amerikāņi ar sajūsmu uzņēma Zeļenski pie sevis Vašingtonā. Tolaik Zeļenskis bija vienojošs spēks. Taču tagad (pēc vēlēšanām) ASV ir sadalīta jeb “pārgriezta uz pusēm”. 

Kas tur notiek? Izskatās, ka demokrāti stingri norobežojās no Trampa un Vensa uzbrukumiem Zeļenskim. “Putinam tagad būtu jābūt ļoti laimīgam,” – secināja bijusī spīkere Nensija Pelosi. Viena daļa vadošo demokrāti Vensu lakoniski nodēvējuši par “klaunu” .

Republikāņu politiķe Liza Čeinija paziņoja, ka aizvadītā piektdiena ieiešot amerikāņu vēsturē kā brīdis, kad prezidents un viceprezidents atsakās no visa tā par ko līdz šim amerikāņu demokrātija ir cīnījusies un sasniegusi. 

Taču Trampa pielūdzēju pūlis, protams, izvēlējās slavēt sava prezidenta rīcību. Tā īsti nesaprotot par ko ir runa. Galvenais, ka “savējais Donalds” ir bijis kārtīgs kauslis un sadevis kādam “pa purnu”. Tas ir pats svarīgākais, ka mūsējie prot kauties. Nav svarīgi ar ko un par ko “klope kadrā” notikusi. Galvenais, ka uzvarēts. Tā apmēram puse amerikāņu uztver un domā. 

Taču problēma sākas vēlāk: viena lieta ir izturēties pret Zeļenski kā pret kausli, bet cita lieta – saprast kurš ir sliktais un kurš labais. Tieši tāpēc Tramps ir mainījis vēstījumu. Lai panāktu, ka amerikāņi neatbalsta militāro palīdzību Ukrainai, viņš ir samainījies “kara spēlētājus vietām”. Ukraiņi tagad amerikāņiem tiek attēloti kā uzbrucēji, kas nevajadzīgi upurē savu tautu kaujās ar neuzvaramo Krieviju. Ukraiņi noasiņo un pie tā esot vainīgs “ šis Zeļenskis”. Savukārt krievi skaitās labie un jaukie, kas aizstāvas pret ukraiņiem. Arī šeit FB lapā pie maniem tekstiem diskusiju zonā visu laiku uzbrūk krievu troļļi (ar latviešu vārdiem, uzvārdiem) cenšoties iestāstīt, ka palīdzība ukraiņiem nozīmē asiņainā kara turpināšanu. Tie, kas atbalsta ukraiņus esot “kara kurinātāji”. Tā pati loģika tagad dominē Kremlī un arī Trampa runās. Tas nozīmē, ka Putins un Tramps ir saskaņojuši pozīcijas. To pašu dara krievu mediji un tie amerikāņu mediji, kas nonākuši Trampa kontrolē: Fox, The Washington Post, The Wall Street Journal u.c. 

Eiropas mediji šobrīd daudz brīvāk stāsta par šo karu, nekā ASV mediji, kas atkal pakļauti politiskajai cenzūrai. Tāpat kā Irākas kara laikā.    

Donalds Tramps ir ļoti ietekmējis amerikāņu skatījumu uz karu Eiropā. Tas nozīmē, ka viņa vēlētāji negatīvi vērtē ASV militāro palīdzību Ukrainai.

Pēdējās aptaujas rāda, ka 63% amerikāņu šodien pārsvarā pozitīvi vērtē Ukrainu. Ieskaitot republikāņu vairākumu. Apmēram sestā daļa amerikāņu, 17 procenti, Krieviju vērtē labvēlīgi. Republikāņu vidū krievu draugu ir krietni vairāk nekā caurmēra iedzīvotāju grupās. 

Latviešu emigrantu lielākā daļa arī ir balsojuši par Trampu. 

Ko grib Tramps? To pašu ko Putins – Ukrainas kapitulāciju. 

Domāju, ka šis projekts neizdosies. Velti cerēts. 

Vēl divas lietas. Amerikāņi un krievi nekad nav spējuši un pratuši starptautiskajā arēna korekti apģērbties goda apģērbos, atbilstoši protokolam. Pati par to pārliecinājos kādu laiku strādājot šajā sfērā Zviedrijā. Kā atbrauca krievu delegācijas, tad bija skaidrs, ka viss būs vulgāri, prosti – “tā kā viņiem ērtāk” un “tā kā viņi paši to saprot”. Nevis tā kā vajag. Līdzīgi vienmēr uzvedušies arī amerikāņu diplomāti un augsti ierēdņi, ieskaitot Olbraitas mūžīgi saplēstās melnās zeķes. Taču Zeļenska apģērba stils ir principiāla norāde, ka viņa valsts atrodas kara stāvoklī un tāpēc viņš apzināti nevelk mugurā to, ko it kā pieprasa protokols. Dodas vizītēs “frontes drēbēs”. Tieši tāpat savulaik (kara laikā) ģērbās arī Čērčils. Tas ir stils.

Otra lieta – amerikāņu konservatīvie pašlaik putinistus neuztver kā agresīvus boļševikus, bet kā konservatīvos, kas aizdzen sievieti virtuvē, sadala zemes savā starpā un katru svētdienu iet uz baznīcu, lai gan Dievam netic. Viņi ir aizmirsuši, ka krievi nav atteikušies un boļševiku pasaules iekarošanas plāna un viņu baznīca atrodas diktatora kabatā nevis Romā. Krievija ir vienmēr bijusi agresīva un tāda turpina būt.