Karam Ukrainā jābūt aktuālam visā Eiropā. Tas attiecas uz mums visiem. Putins nekad nav slēpis, ka viņa ambīcijas nav tikai bijušās Padomju Savienības teritorijas. Nē, viņam vajagot vairāk. Vāciju ieskaitot. 

Vai vācieši to saprot? Nē, nesaprot. Par šo problēmu vakar lieliski rakstīja kolēģe Anna Lena no DN. Ievadam piedāvāju mazu epizodi no viņas raksta.

“Nesen Berlīnē pusdienoju ar kādu paziņu vācieti. Viņa mani sazvanīja un pieteica, ka vēlas izrunāties. Par svarīgu lietu. Brītiņu patērzējam un tad uzsprāga “svarīgais jautājums” : ”Anna-Lena! Vai Krievija arī mums uzbruks? Pašlaik apsveru, vai man nepārcelt savus aktīvus un ieguldījumus uz kādu drošāku valsti. Tālāk no krievu robežām? Ko Tu domā, kā cilvēks, kurš ir dzīvojis Krievijā? Kā žurnāliste, kas ir dzīvojusi pie Krievijas robežas? Vai krievi uzbruks arī mums?”

Vācija ir neirožu zeme, kurai katastrofas vienmēr atrodas aiz stūra. Iespējams, ka šī slimība aizdegās otrā pasaules karā laikā. Var gadīties, ka vācieši ar šo mūžīgo satraukumu inficējās īsi pēc tam. Tagad viņiem grūti ieslēgt reālās gaismas. Neiespējami braukt atpakaļgaitā. Tāpēc arī Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai (SPD) – vienai no Eiropas nozīmīgākajām un ietekmīgākajām partijām – ir tik grūti pielāgoties jaunajai drošības politikas realitātei. Vācu zociķi to vienkārši nespēj. 

No vienas puses partija nosoda Krievijas uzbrukumu Ukrainai. No otras puses pauž histēriskas bažas, ka šādi zudīs SPD kā “miera partijas” identitāte. Labā slava būs pagalam.

Viņi joprojām lepojas ar Villija Brandta mantojumu un 70.gadu Austrumu politiku. Tā kļuva par Vācijas ārpolitikas pamatu 20. gadsimta 70. gados. Brandts toreiz visiem atvainojās par vācu pagātnes nodarījumiem. Krita uz ceļiem un atzina vācu vainu poļu (pasaules) priekšā. Atceros kā vēlāk aprakstīju šīs norises savā pētniecībā, doktora darbā.  Tas bija toreiz. Tagad ir cita situācija. Būt labam “pēc vecās shēmas” vairs nav iespējams. Frīdriha Merca skarbā līnija pret krieviem vāciešiem nav pieņemama. Kur nu vēl Merca priekšlikums piešķirt Ukrainai Taurus raķetes.  

Pirms dažām nedēļām vairāk nekā simts ietekmīgu, populāru vācu sociāldemokrātu publicēja manifestu, kurā aicināja pārtraukt bruņošanos un miera sarunas Ukrainā. Manifestā ar nostalģiju tiek runāts par laiku, kad Villijs Brandts un J. F. Kenedijs izdarīja “pareizos secinājumus” un veiksmīgi izkļuva no Kubas raķešu krīzes.  Apbrīnots tika arī tas kā Mihails Gorbačovs un Ronalds Reigans risināja sarunas par atbruņošanās līgumiem. 

Jā, bija tādi laiki un tādi apstākļi. Tādi politiķi un pavisam cita situācija nekā šodien. 

Kas notika tālāk? Sekoja šī naivā un arī bīstamā manifesta kritika. “Dārgie partijas biedri! Putins nav Gorbačovs!”  – rakstīja “Der Spiegel” virsrakstā pievienojot tālāk tekstā asu komentāru par šo nostalģiski naivo vācu sociāldemokrātu manifestu.

Tomēr arī pēc tam vācu partijas veterāns Rolfs Mucenihs neatkāpjās un spītējas tālāk, apgalvojot, ka neesot “Putina atbalstītājs”. (Putinversteher) 

Šodien Vācijas vēlētāji ir vissliktāk noskaņoti pret Ukrainas karu un Kijivas atbalstīšanu. Šie emocionālie viļņi ietekmē Eiropu. Lielbritānijas Kīrs Stērmers, Francijas Emanuels Makrons un Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs ir dziļi uzticīgi Ukrainai, taču Mercs nevar ignorēt Vācijas vēlētājus, kas visu pēckara periodu ir iemācīti mīlēt krievus.

Kāpēc Annas Lenas paziņai Vācijā ir bail? Tāpēc, ka Vācijā atrodas ASV kodolieroči un krieviem tas nepatīk. Tāpēc tagad vajadzētu sākt darīt visu tā kā Putins grib un pie viena arī izbeigt bruņošanos. Tā domā vācu sociāldemokrāti. Cerot, ka pielīšana ir vislabākais aizsardzības veids. 

Tieši viņi 2025. gada jūnijā publicēja dokumentu, kurā aicināja sākt sarunas ar Krieviju par mieru Ukrainā. Atgriezties pie détente un dialoga politikas ar Krieviju, izbeigt “vienpusējo vainošanas spēli”, izbeigt “bruņošanās sacensību” un atgriezties pie miera politikas “Satraucošo retorika” viņus biedē. Jo vairāk pakļausies Putinam, jo labāk būs? 

Vai jūs domājat tāpat kā vācu vairākums?