Neierasti risinājumi vajadzīgi tad, ka parastie nedarbojas. Piemēram, ceļojums laikā un apzināta apstākļu maiņa, lai novērstu postu nākotnē – neatļaujot Jeļcinam toreiz iecelt Putinu Krievijas prezidenta postenī. Tad šodienas kara Ukrainā vispār nebūtu. Posta būtu mazāk.

Diemžēl man nav recepšu kā to izdarīt. Taču ceļošana uz priekšu laikā ir iespējama un jau reāli notiek. Iedomājieties, ka jums ir divi perfekti sinhronizēti pulksteņi, un vienu no tiem aizsūtat zibenīgā lidojumā. Saskaņā ar Einšteina relativitātes teoriju, laiks ritēs lēnāk tam pulkstenim, kurš pārvietosies lielā ātrumā. Ceļojuma beigās abi pulksteņi vairs nerādīs vienu un to pašu laiku. Pulkstenis ceļotājs būs pavadījis dažas mikrosekundes nākotnē. “Šo novirzi var pamanīt, piemēram, GPS sistēmā. Satelītiem, kas fiksē mobilo tālruņu atrašanās vietu, ir jāņem vērā šis efekts. Viņu laiks rit citādā ātrumā nekā mūsējais”-  konstatē fiziķis Fabio Kosta. 

Vai gravitācija pie vainas? “Nē, relativitātes teorija domā, ka gravitācija nav spēks, bet gan laiktelpas izliekuma efekts. Objekts, uz kuru neattiecas neviens cits spēks, vienmēr iet pa taisnu līniju. Taču, ja laiktelpa ir izliekta, tad īsākā līnija starp diviem punktiem var izskatīties kā līkne”, saka Fabio Kosta.

Piemēram, Mēness orbīta ap Zemi. Saskaņā ar relativitātes teoriju, Mēness kustas pa taisnu līniju izliektā telpā. Taču tas reāli kustas pa apļveida orbītu. Masīvi objekti – tādi kā  Zeme,  pati izliek laiktelpu ap sevi. Tāpēc Mēness un tā pavadoņi riņķo ap mums. “Teorētiski izliekums var būt tik ekstrēms, ka kaut kas, kas seko taisnai līnijai, galu galā iet pa apli un atgriezīsies ne tikai tajā pašā vietā telpā, bet arī tajā pašā vietā gan laikā, gan telpā”- ir pārliecināts  Fabio Kosta.

Iznāk, ka pa taisni ripojoša bumba pati atgrieztos sava ceļojuma sākumā un satiktos ar sevi. Iznāk, ka arī Putina karš iekodīsies pats savā astē. Ies pa apli. 

Pazīstams ir tā sauktais vectēva paradokss. Ja ceļosiet atpakaļ laika un nogalināsiet tur savu vectēvu, tad jūsu process apstājas. Jūsu vairs nebūs, tāpēc atpakaļ netiksiet. Vai vēstures gaita tāpēc mainīsies? Nē, jo pastāv paralēlie visumi. Vectēvs, kuru nogalinājāt pagātnē, iespējams tālāk eksistē citā, paralēlā visumā. Tam neviens netiek klāt. Lēkāt starp paralēlajiem pagaidām nevienam nav izdevies. 

Ko tālāk? Vai gaidīt procesa apliekšanos?

Pašlaik dzīvotam stulbeņu jeb muļķu zelta laikmetā. Viņi nosaka mūsu dienaskārtību. Kas ir muļķis? Stulbums nav tas pats, kas nezināšana. Persona var būt izglītota, taču uzvedas un rīkojas stulbi. Te nav runa par IQ rādītājiem, bet gan par to kā cilvēks netiek galā ar analīzi un secinājumiem. Par domāšanas seklumu. Domāšanas process saraujas un iekšējā komunikācija iekožas sev astē.  “Kā suns, kas atgriežas pie vēmekļiem, tā muļķis atgriežas pie savas muļķības.”

Starptautiskajā stulbeņu uzvaras laikā, muļķības un varas simbioze ir tikpat bīstama kā ugunsdzēsēja neapdomība eksplozijas brīdī. Karsēju grupas spiediens, melu propaganda un tuneļa redzējums var novest pie tā, ka pat saprātīgi cilvēki tiek ievilkti nepatiesu histēriju izraisītos izvirdumos. Mediju standarts krītas, slejās palo skandālu žurnālistika, PR spiediens ņem virsroku un kropļo publisko diskursu. Rezultātā nepatiesība kļūst par normu. 

Tagad ir nepieciešama politiska drosme, griba un izpratne par jautājuma svarīgumu. Ukrainas karš ir šāda tēma. Taču pretēji gaismai, atkal sliecamies uz tumsu. Pasauli pārņem stulbuma migla, kuru veido vakcinācijas pretinieki, konspirācijas un sazvērestības “teorētiķi”, kas pieprasa izteikšanās brīvību, bet faktiski pūš miglu acīs. Tātad – augstprātīgi un apzināti laiž muļķi.

Muļķība var būt liela un maza, funkcionālā, strukturāla, kas izpaužas idiotiskās kaprīzēs un neapdomīgos lēmumos. Šādi muļķi zāģē zaru, uz kura visi kopā sēžam. Jo uzskata, ka līdz šim nezināmi izgudrojumi mūs visus izglābs pēdējā – liktenīgajā brīdī. Līdz tam var vilkt laiku un izskatīties labi. 

1933. gada eseju krājumā “Stulbuma triumfs” Rasels rakstīja: “Tas, kas noticis Vācijā, ir ārkārtīgi nopietns jautājums visai civilizētajai pasaulei. /…/ Tie iedzīvotāji,  kas ir gan brutāli, gan stulbi (šīs divas īpašības parasti ir komplektā) tagad apvienojušies pret pārējiem.” Taisnība, mēs zinām kas pēc tam notika. 

Stjuarts Džefrijs “Īsa stulbuma vēsture” (Polity) seko stulbumam no senatnes līdz mākslīgajam intelektam. Viņš domā, ka stulbums ir šūpoles, kas kustas vienmēr un mūžīgi. Neatkarīgi no konkrētās personas, apstākļiem un laika. 

Flobērs atceras, ka kāds no kalpotājiem bērnībā esot teicis: “Skrien aši uz virtuvi un paskaties, vai es tur esmu!”. Gustavs arī skrēja un paskatījās. Tur neviena nebija. Vēlāk viņš sāka iedziļināties stulbuma “bezdibenī” un nonāca pie secinājuma, ka vienkāršai laimei nepieciešams: stulbums, egoisms un laba veselība. Bez muļķības šī shēma nedarbojas. 

Muļķīgas ikdienas normas, nevajadzīga birokrātija, histēriski sociālie mediji, pārpatēriņš, atkarības, ticība konspirācijai attīstās un mutē nepārtraukti. Kā vīrusa vēderā. Viss atkal sākas no gala, jo vēsture neko nav iemācījusi. 

Kur ir robeža starp muļķību un stulbumu? Kāpēc tādas pseidozinātnes ir tik dzīvotspējīgas? Kāpēc vēlētāji notic politikas šarlatāniem un tos vēl vadošos amatos? Piemēram, piedāvāju dažas “stulbuma kuģa” kapteiņu figūras – Īlonu Masku, Donaldu Trampu, Vladimiru Putinu, Naidželu Farāžu un Borisu Džonsonu. Visi viņi apzināti grauj demokrātiju, padarot savus vēlētājus par stulbuma ieročiem.

Diemžēl.

Turpinu domāt par fiziku un laiku. Varbūt zinātne spēj palīdzēt izkļūt no esošās bedres?

Attēlā: Naidžels Farāžs, Vladimirs Putins, Donalds Tramps, Boriss Džonsons un Elons Masks. Fotomateriāla autori: Tomass Kričs, Pāvels Bedņakovs, Evans Vuči, Kērstija Viglzvorta/AP