Dažas lielvalstis tagad sistemātiski pārkāpj ANO statūtus un cilvēktiesību normas. Vai pasaules starptautiskā tiesiskā kārtība ir uz sabrukuma robežas, ja diktatoru “troika” Putins: Sji Dziņpins – Trump turpina ignorēt ANO statūtu prasību „atturēties no vardarbības draudiem vai tās pielietošanas”. Viņi nebeidz karot un atbalsta agresīvos plānus. Iznīcinot mieru uz pasaules. 

Domāju, ka pāris bandīti (kas pašlaik pie varas) nevar mainīt civilizācijas ceļu.

Ideja par to, ka valstis savstarpēji ir saistītas ar tiesību normām, nāk pie mums no 17. gadsimta. Starptautiskās tiesības papildina starpvalstu līgumi, traktāti, pacta sunt servanda (vienošanās ir jāievēro). Jau 1860. gadā tika pieņemts princips par strīdu mierīgu risināšanu. 

Somijas starptautisko tiesību jurists Marti Koskeniemi 2002. gadā uzrakstīja grāmatu par šo tiesiskā ideālisma laikmetu „The gentle civilizer of nations”, kurā starptautiskās tiesības tika aprakstītas kā maigs, civilizējošs spēks ģeopolitiskās reālpolitikas pasaulē. Iesaku izlasīt, ja interesē šie jautājumi.

1899. un 1907. gadā Hāgā notikušajās konferencēs tika noslēgti līgumi par karadarbību, neitralitāti un šķīrējtiesu. Dažādas sabiedrības vajadzības tika apmierinātas, noslēdzot nolīgumus par starptautiskām institūcijām un mehānismiem, piemēram, telegrāfa savienību ITU (1865), pasta savienību UPU (1874), meteoroloģisko organizāciju IMO (1878), Bernes konvencija par tehnisko vienotību dzelzceļos (1882), konvencija par zemūdens kabeļu aizsardzību (1884) un Bernes konvencija par literāro un mākslas darbu aizsardzību (1886). Mums ir satiksmes noteikumi. Tie būtu jāievēro. 

Daudzi vācu juristi uzskatījuši, ka starptautiskās tiesības pastāv kā juridiska realitāte, bet tās ir pilnīgi nošķiramas no valsts tiesībām. Šāda – duālisma pieeja nozīmēja, ka lielākā daļa starptautisko nolīgumu bija jāpārveido par nacionālo tiesību aktiem, izmantojot likumdošanu, lai tie būtu spēkā arī iekšējās tiesībās. Dualisms kļuva par politiski praktisku doktrīnu, jo labi saderēja ar tālejošām prasībām pēc nacionālās suverenitātes un guva lielu ietekmi, piemēram, Ziemeļvalstīs. Taču šodien mēs labi redzam šo nelāgo atšķirību cilvēktiesību jomā  – ja dauzīt savu sievu un pērt bērnus civilizētā valstī nav atļauts, tad krieviem tā skaitās tradīcija.  

Pēc Otrā pasaules kara tika pieņemta ANO statūti, kas attīstīja ideju par kolektīvo drošību (viens par visiem, visi par vienu) un tādējādi ieviesa kategorisku vardarbības aizliegumu. Strīdu miermīlīga atrisināšana kļuva par obligātu principu. Tika apstiprināta valstu suverenitāte un vienlīdzība. Cilvēktiesības tika ieviestas kā vispārējs standarts. ANO dažādās specializētās aģentūras iezīmēja starptautiskās sadarbības bona fide (labās gribas) loģiku. Rietumu intelektuālais mantojums atspoguļojās ANO statūtu pirmajā pantā.

Hernans Santa Kruss no Čīles vēlējās, lai deklarācijā iekļauj ne tikai tradicionālās „rietumu” tiesības, piemēram, domas un vārda brīvību, bet arī ekonomiskās un sociālās tiesības. Hansa Mehta no Indijas papildināja likuma tekstu ar formulējumu par „katra indivīda cieņu un vērtību”. Pens Čuns Čans iekļāva konfuciānisma prasības, ka cilvēku savstarpējās attiecības ir brālīgas un, ka indivīdam vienmēr jāņem vērā pienākumi pret apkārtējo sabiedrību. Kad 1948. gadā darbs pie deklarācijas tika pabeigts, tā tika nosaukta par Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Pēckara laiks tecēja zem šīs zīmes. 

Vai visiem cilvēkiem būtu jābūt vienādām tiesībām? Būt paēdušiem, apģērbtiem, iet skolā, dabūt darbu, veidot sev laimīgu ģimeni un atrast savas dzīves jēgu? Jā, domāju, ka tā tam būtu jābūt visur. Neatkarīgi no tā vai šis cilvēkbērns piedzimst Pāvilostā vai Somālijas dienvidos. Vai viņš ir zēns vai meitene. 

Tagad šo iedibināto starptautisko kārtību aktīvi grauj Krievija un Ķīna. Kritizē Indija, Dienvidāfrika un Brazīlija. Tātad – konservatīvie spēki. Viņi deklarē, ka tagad būšot jauna pasaules kartība, kurā visiem vairs nebūs vienādas tiesības, bet gan vietējā vara noteiks tiesību un pienākumu normas saviem ļaudīm. Tā kā vajag. ASV Donalda Trampa vadībā argumentē nedaudz citādi, bet arī viņu iznākums ir tāds pats – diktators zina kā valdīt savu valsti un kādi pienākumi cilvēkiem jāuzņemas. Tātad – sāk veidot bezlikumības zonas savās interesēs. Lai ietu pa šo ceļu, ir jāsāk ar nevajadzīgu (sieviešu un bērnu) tiesību anulēšanu. Latvijas trampisti/putinisti to mēģināja sākt ar sieviešu tiesību anulēšanu (Stambulas konvencija) pirms mēneša. Viņi nav atteikušies no savām prasībām un nākošās vēlēšanas parādīs vai Latvija ies tālāk nākotnē pa gaismas vai tumsas ceļu. 

Tas nozīmē, ka mūsu tiesības tiek apdraudētas. To parāda arī krievu necieņa pret kara likumiem: ķīmisko ieroču izmantojums Sīrijā, Krievijas karadarbība pret civiliedzīvotājiem, ar Kremli saskaņotais Hamasa teroristu uzbrukums 7. oktobrī, karadarbība Gazā un RSF milicijas darbība Sudānā.

Cieš arī esošā kultūras situācija: resursus vairs nesaņem UNESCO Parīzē un ANO birojs Ženēvā. Ņujorkā esošā Drošības padome ir paralizēta.

Dzīvojam ļoti slidenā un drūmā laikā. Ziema ir draudīga un tumša, taču mums visiem ir jāpārziemo. Kopā, ar savstarpēju atbalstu. 

Atceros kādu interviju pēc prāmja “Estonia” avārijas. Intervēju tos, kas bija palikuši dzīvi, jo vēlējos noskaidrot izdzīvošanas noslēpumu katastrofas apstākļos. Mani sarunas biedri bija zviedri, kuri atzinās, ka nakts vidū glābšanas laivā (bangojošā jūrā) esot vienojušies sadarboties. Jā, viņi bija 100% sveši cilvēki, nepazina cits citu. Gadījums bija viņus savedis  kopā glābšanas laivā, kurā šiem cilvēkiem bija izdevies ierāpties. Sasveicinājušies, iepazinušies un nolēmušies turēties kopā. Laivas otrajā pusē, pa gabalu (cits no cita) turējušies igauņi vai latvieši. Visi pa vienam. Iekrampējušies laivas trosēs, pagriezuši muguru stihiski izveidotajai kopienai. Aicinājumus pievienoties esot noraidījuši. Kā viss beidzās? Grupa izdzīvoja līdz rītam, bet individuālisti nosala viļņos un vējā. 

Laba viela svētdienas pārdomām.

Ilustrācija: prāmja “Estonia” glābšanas laiva 10stundas pēc avārijas Baltijas jūrā. Ir ieradušies glābēji.