Ukrainas prezidents, ierodoties Davosā, izskatījās noguris un dusmīgs. Asi kritizēja Eiropu. Mazliet par skarbu. Eiropadome bija sasaukusi ārkārtas sanāksmi par ASV draudiem Grenlandei, kas mums visiem ir svarīgs jautājums. Tāpēc šķita dīvaini noklausīties Ukrainas prezidentu kritizējam Eiropu un izsmejam Dānijas lēmumu nosūtīt uz Nūku vēl 40 karavīrus.

Var strīdēties par ES militāro spēju trūkumu un atkarību no ASV. Var smieties par suņu pajūgiem un 40 virsniekiem. Var. Taču šis nebija īstais brīdis ironijai un nicinājumam. Ikviens, kurš kritizē savus draugus, riskē tos arī zaudēt.

Labi. 

Visi saprot, ka cilvēks, kurš vada savu valsti jau četrus gadus asiņaina aizsardzības kara apstākļos, ir pārguris un var zaudēt savaldību. To saprotam un piedodam pat mēs. Taču zināmā mērā Zelenskim ir taisnība – Grenlandes krīze nedrīkstētu novērst mūsu uzmanību no Ukrainas kara. Tā tas ir – ES līderi  daudz runā un maz dara. 

Ukraiņi grib tikt iekšā Eiropas Savienībā. Pašlaik valsts ir gatava pilnvērtīgām sarunām trīs sektoros: tiesību akti, kas saistīti ar demokrātiju un tiesiskumu, kā arī iekšējais tirgus un ārējās attiecības. Tas esot saskaņots. Taču ir nepieciešama vienprātība ES iekšienē. Ungārija joprojām bloķē Ukrainas uzņemšanu Eiropas Savienībā un nav izdomāts kā šai barjerai tikt pāri. 

Tagad neiedziļināšos tēma par reformu nepieciešamību ES. Vajadzīgi jauni balsošanas noteikumi, stingrākas demokrātijas prasības un, ideālā gadījumā,  lielāka pabalstu un subsīdiju kontrole. Taču nespēja “pārgriezt mezglus” ir fakts. Briseles politiķi un ierēdņi izvairās no konfliktiem un to risināšanas. Trampa parādīšanās Baltajā namā hroniskās Briseles vainas ir vēl vairāk pastiprinājusi. Piemēram, viens no punktiem ASV “Ukrainas miera plānā” ziņo, ka Ukraina kļūšot par ES dalībvalsti līdz 2027. gadam. To ir izlēmis pats Tramps. ES tagad nevar apšaubīt ASV plānu, kas ietver pavēli Briselei.  Dīvaini tas ir. Drusku par ātru arī, jo nav līdz galam veiktas iekšējās reformas un sarunas pat nav sākušās. Tāpēc Komisija tagad esot sarosījusies pie plāna, kas paātrinās Ukrainas iestāšanos ES. 

Tramps iesita un viņi sakustējās. 

Tramps vispirms dara un pēc tam domā. Tagad iznāk, ka vienīgais iespējamais kompromiss ir tas, ka Ukraina tiktu pasludināta par dalībvalsti, bet bez balsstiesībām. Pēc tam sāktos sarunas, un pakāpeniski turpinātos loģiskais process. Financial Times (atsaucoties uz slepeniem dokumentiem) raksta, ka Albānija varētu iedomāties šādu vienošanos un pieņemt šāda veida iestāšanos ES. Taču grūti noticēt, ka Ukraina piekristu. 

Tagad birokrāti un deputāti ES ir nonākuši vēl vienā sarežģītā un pilnībā pašu radītā problēmā – nav spējuši atrast veidu, kā apiet Orbāna veto Ukrainas sarunās. Sēž peļķē un turpina domāt. Dalībvalstīm vajadzēja apspriest ES nākotni un rīkoties jau sen. Nevis apstākļos kad Donalds Tramps elpo Briselei pakausī.

Ja ASV miera plāns ukraiņiem tiks saglabāts, tad Brisele cerēs, ka ASV prezidents pierunās savu draugu Budapeštā pieņemt Ukrainu kā potenciālo ES dalībvalsti. Proti – eiropieši atkal deleģē svarīgu jautājumu Trampam. 

Tāpēc domāju, ka Zelenska dusmas Davosā bija pamatotas. Eiropas atkarība no ASV joprojām ir apkaunojoši smaga un nevajadzīgi cieša. 

Domāju, ka Zelenskim ir taisnība. Beigsim “saprast Putinu”  un “attaisnot Trampu”. Ne viena ne otra pozīcija, nav mūsējā. Ukraina uzvarēs un Eiropa ukraiņiem palīdzēs arī turpmāk. Šis karš beigsies ar loģisku uzvaru, jo mēs arī protam izturēt un gaidīt uzvaru.    

Ilustrācija – ukraiņu karavīrs ierakumos (AP)