Karš Ukrainā turpinās jau četrus gadus? Ziņas no frontes ir skopas un kustīgie grafiki lielu skaidrību lasītājos nerada. Kas tur notiek? Kurš zaudē un kurš iet uz priekšu? Daļa mūsu publikas esot no šī kara “nogurusi”. Tieši to Putinam arī vajag. Lai mēs nogurstam. Lai esam pārliecināti, ka šis karš uz mums neattiecas. Tad varēs klusiņām pievākt visu Ukrainu un neviens pat nepamanīs, ka tas tur jau noticis. Taču mēs to neatļausim izdarīt. Sekosim katru dienu notikumu attīstībai. Vēlamies, lai Ukraina uzvar, jo jūtam līdzi nācijai, kas cīnās par savu brīvību un izdzīvošanu. Vai ukraiņiem sokas labi? Jeb tomēr krievi ņem virsroku? 

Piedāvāju aktuālās situācijas komentāru, intervējot pulkvežleitnantu, Somijas Nacionālās aizsardzības universitātes pasniedzēju Joakimu Pāsikivi. (SVD)

Kāda ir situācija frontē? 

J.P.: Pašlaik ļoti komplicēts stāvoklis, jo sācies vēl viens karš Irānā. Tas novērš uzmanību. Ieroči, nauda, uzmanība plūst uz Austrumiem. Ukraina paliek ēnā. 

Vai miers Ukrainā ir iespējams? 

J.P.: Miers ir iespējams vienmēr, tikai jānoskaidro kur tas pašlaik atrodas. Pie horizonta nav. Taču izslēgt to nevajadzētu. 

Vai Irānas karš paildzina karu Ukrainā?

J.P.: Protams, ka paildzina. Līdz šim bija cerība (pat izskatījās, ka Putins piedalīsies miera sarunās), bet Irānas karš iedeva Putinam naudu un laiku karot. Tagad viņam nauda atkal birst kara kasē un Tramps šo iespēju viņam nokārtoja – noņēma krieviem sankcijas naftai. 

Kas ir krievu galvenā problēma? 

J.P.: Viņi ir ļoti nežēlīgi pret savējiem un ciniski upurē ļoti daudz kaujinieku par nenormāli maziem teritoriāliem ieguvumiem. Krievi investē daudz, lai iegūtu ļoti maz. Mājās Krievijā (savējiem) lielās ar panākumiem, kuru nav. Putinam to vajag un propaganda strādā viņa labā. Taču reālajā dzīvē šogad nav bijis nekādu operatīvu krievu uzvaru. Tādu nav kopš 2022. gada. Krieviem ir tikai mazi un taktiski ieguvumi –  Bahmuta, Pokrovska un nāves zona. Taču tas ir ļoti maz, ja salīdzina ar krievu kara upuru skaitu. 

Vai krievi iet uz priekšu?

J.P.: Formāli viņi iet ļoti, ļoti lēni. Piemēram, rudenī krievi okupēja 100 km platību, bet uz pavasari ukraiņi tā paša lieluma teritoriju atkaroja citur.  

Kāpēc ukraiņi reizēm atkāpjas? 

J.P.: Tāda ir gudra kara loģika – nav jēgas cīnīties par izdedzinātu zonu. Drupas var uz kādu laiku atdot krieviem un pārgrupēties. Piemēram – krievi ieņem Kupjansku, skaļi izlielās, bet pēc laiciņa ukraiņi to klusi atkaro sev atpakaļ. Ja rēķinām zemi (teritoriju), tad varam teikt tā – krievi neko nav ieguvuši. 

Pēdējā gada laikā ukraiņiem sokas labāk? 

J.P.: Jā, viņi aptur krievus. Nelaiž uz priekšu. Taču dronu zona palielinās. Tur nevar dzīvot cilvēki. Piemēram, Kramatorska un Slovjanska. Tur parastie cilvēki nevar iet uz veikalu, iziet ārā.  Šī teritorija nav ieņemta, taču tur nevar dzīvot un pārvietoties. 

Kas ir nāves zona? 

J.P.: Nāves zona ir frontes priekšplāns jeb teritorija, kurā visus nogalina. Droni  tur visu un visus redz. Kustēties vai pārvietoties šajā teritorijā 100% nav iespējams. Salīdzinoši plaša zona – 50 – 80 km plata. Tajā dzīvo arī cilvēki, kas savas mājas nav atstājuši. Civilie. Veci ļaudis, kas negrib meklēt laimi citur. Taču krievi viņus medī ar droniem kā laupījumu un nogalina.  

Karavīri nav redzami, jo visi slēpjas. Atbrīvojot Kupjansku, vēlējāmies noskaidrot kur atrodas posteņi. Tie esot visur. Redzēt neko nevar. Tikai jāzina kur savējie. Tās ir  mazas grupas (pa 3- 4 cilvēki), kas ierakušies zemē. Kustēties vai pārvietoties nedrīkst. Ieslēgt mobilos ir aizliegts. Ja kādu ievaino, tad evakuēt nav iespējams. 

Kādi apstākļi varētu pagriezt šī kara gaitu uz finiša pusi? 

J.P.: Tagad ļoti vajag pretdronu ieročus. Tas būtu ideāli, ja ukraiņi tādus saņemtu. Tad situācija pēkšņi manītos un ukraiņi varētu līst ārā no ierakumiem un atbrīvot savu zemi. Kamēr visu nosaka droni, tikmēr kustība ar tankiem vai bruņumašīnām nav iespējama. 

 Vai šādi – pretdronu ieroči jau ir? 

J.P.: Teorētiski ir, taču tie ir ļoti dārgi un nav praksē pārbaudīti. Pašlaik tiek konstruēti, veidoti. Ja šādi ieroči (lēti!) būtu, tad nāves punkts izkustētos. Tad varētu atbrīvot Ukrainu no dronu debesīm un iztīrīt no okupantiem.

Vai artilērijai ir jēga?

J.P.: Jā, protams. Uzbrukumi ar raķetēm un artilēriju turpinās. 

Kā dzīvo cilvēki?

J.P.: Dzīve tur turpinās. Ukraiņi izliekas, ka kara nav. Viņi paliek pie sava pat nāves zonā. Iet uz veikalu un slēpjas zem dronu tīkliem, lai saglabātu savu ikdienu iespējami normālu. Vairs neskrien uz patvertnēm 6 reizes dienā. 

Kā ar lauksaimniecību? Vai zeme tiek apstrādāta?  

J.P.: Jā, viss kā parasti. Zemnieki darbojas, izslēdz mobilos un strādā. 

Vai no ukraiņu armijas daudz dezertē?

J.P.: Ir dažādi. Armijā ir tāpat kā darba vietā – ja labs priekšnieks, labi kolēģi un ir jēga darīt to ko dari, tad cilvēki paliek uz vietas. Viss atkarīgs no konkrētajiem komandieriem. Ir armijas daļas, kurp puiši laužas, lai iekļūtu. Taču ir tādas no kurām mūk projām. 

Kāds šodien izskatās karavīrs?

J.P.: Tādas, kas spēj un prot karot ar saviem droniem. Nevis cilvēks ar ieroci ierakumos, bet dronu operators. Ukraiņi vēlas nogalināt iespējami daudz krievu karavīru, lai Putinam nav ko likt vietā. Tāpēc dronu operatori ir vajadzīgi, jo ar droniem šajā karā nogalina visvairāk cilvēku. 

Vai drons ir universāls ierocis?

J.P.: Nē, nav. Sniegā un lietu dronus nevar izmantot. 

Cik normāla ir ukraiņu karavīra dzīve? Vai atvaļinājumi tiek nodrošināti?

J.P.: Rotēt vajadzētu biežāk un vairāk, bet cilvēku pietrūkst. Taču viņiem ir atvaļinājumu sistēma. Var, piemēram, atvaļinājuma laikā aizbraukt ar ģimeni uz  Grieķiju sauļoties un pēc tam atgriezties atpakaļ ierakumos. Tādas lietas nav nekas neparasts. 

Vai mākslīgais intelekts atslogos dronu operatoru frontē? 

J.P.: Jā, atslogos. Būtu labi, ja mākslīgais intelekts pārņemtu individuālā dronu vadītāja funkcijas. Tas būtu ideāli. 

Kā ar ukraiņu jaunajiem ieročiem? Flamingo un pārējiem? “Flamingo” ir Ukrainas aizsardzības uzņēmuma “Fire Point” tālās darbības spārnotā raķete. Tā izceļas ar ievērojamu darbības rādiusu (līdz 3000 km), spēju nest vairāk nekā tonnu smagu kaujas daļu un augstu precizitāti, kas ļauj sasniegt stratēģiskus mērķus Krievijas teritorijā, tostarp Sibīrijā, pārspējot dažus Rietumu analogus. Vai tas varētu palīdzēt uzvarēt krievus? 

J.P.: Jā šis ierocis ir labāks par amerikāņu Tomahawk. Framingo lido labi, zem radariem. Veic brīnumus. Starp citu, ukraiņi nekad nešauj pa civilajiem. Krievi šauj. Pats galvenais, ka krieviem vairs nav pieeja Starlink, taču mazliet riskanti būt atkarīgiem no viena neaprēķināma amerikāņa – Ilona Maska. 

Pateicoties tālās darbības ieročiem, ukraiņi tagad tiek iekšā Krievijas vidienē. Bliež par naftas kompārijām pie Pēterburgas, pa “ēnu floti”. Lai gan vēl vairāk vajadzīgas ir pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas visas tagad aiziet uz Izraēlu. 

Vai būs kāds krievu vasaras uzbrukums? 

J.P.: Lai varētu uzbrukt, krieviem būtu jāmaina kara darbības loģika. Nevis iecentrēties uz vienu konkrētu ukraiņu ciemu, bet plānot virzienus un sagādāt operatīvās rezerves. Neko tādu frontes otrajā pusē nevar manīt. Krievi karo ar otrā pasaules kara loģiku un tāpēc maļ “gaļas mašīnā” savējos bez lielām uzvarām. Viņiem nav tālredzības. Nekādu gatavošanos vasaras uzbrukumam neesam novērojuši.  

Vai Irāna turpina krieviem piegādāt dronus? 

J.P.: Nē, krievi paši ir nokopējuši Irānas dronu tehnoloģiju un ražo Krievijā “Shahed-136/131” (Geran-2) uz vietas Tatarstanā, Jelaburgā.  

Ko varam mācīties no šī kara?

J.P.: To, ka visi šodien ir apdraudēti. Ir jāsaprot kā šāds dronu karš notiek un kā no tā izglābties. Jādomā ļoti progresīvi un jāredz pāris soļu uz priekšu. Pirms ienaidnieka. Piemēram, ukraiņu tālredzība palīdzēja lielo krievu armiju aizstumt projām no valsts teritoriju ar visiem smagajiem tankiem un lielgabaliem. Viņi ir ļoti radoši un aktīvi cilvēki. Labāk izmanto savas priekšrocības.  Piemēram, ukraiņiem nav kara flotes, taču viņi attīstīja jūras donus. Iedzina krievu kara floti stūrī. Tagad krievu flote vairs nevar šiverēt Melnajā jūrā. Iznāk, ka bez saviem kuģiem, ukraiņi tomēr nosaka kontroli pār jūru. 

Vai mēs uzvarēsim arī bez amerikāņiem? 

J.P.: Protams, ka uzvarēsim. Mēs esam Eiropa + Austrālija + Kanāda. Tas ir daudz. Tā ir gudra sabiedrība un ar šiem sabiedrotajiem var rēķināties. Tiksim galā arī bez amerikāņiem. Ar viņiem vairs nevar rēķināties un uz viņiem nevar paļauties. Tā nu tas. Mums viss izdosies. 

Attēlā: Joakims Paasikivi, pulkvežleitnants, Somijas Nacionālās aizsardzības universitātes pasniedzējs. Foto: Anna Tärnhuvuda