Nesen pabeidzu un izdevu grāmatu ar lakonisku nosaukumu „Skaudība“. Lasītāji pērk, bet iespējams, ka vienai daļai sabiedrība šī īpašība šķiet akceptējama un pat noderīga lieta.  „Baltā“, “melnā“ skaudība, apsēstība un centrēts naids pret  apskaužamo ir tikai dažādas šīs kaislības izpausmes par kurām maz runā mūsu sabiedrībā. Taču vairumā gadījumu tas ir posts ne tikai pašam skauģim, bet arī sabiedrībai kopumā. Skaudība traucē novērtēt līdzcilvēkus un liek neļaut spējīgākajiem un prasmīgākajiem ieņemt amatus, uzvarēt konkursos un atļaut viņiem ieņemt līderpozīcijas brīžos, kad mums visiem kopā tas ir visvairāk vajadzīgs. Ja pandēmijas krīzes situācijā pie teikšanas Latvijā būtu bijuši prasmīgi un spējīgi komunicētāji ar sabiedrību, tad apjukums un pakļaušanās Krievijas antivakseru propagandai būtu bijusi daudz maznozīmīgāka. Krīzes pārvarēšana – vieglāka un atgūšanās – možāka. Taču viduvējību skaudība to nepieļauj. Pie varas un amatiem drīkst nonākt tikai tie, kas ir vājāki par pašiem lēmējiem. Spēcīgākie nedrīkst “tikt pie kloķiem“. Tas nav atļauts. To var novērot visās dzīves situācijās, jo nesodīta skaudība mēdz slepkavot nežēlīgi visus, kas ir labāki par caurmēru. Pieaugot konkurencei darba vietā, skaudība sāk izplēst savus taustekļus. Ikviens no mums ir kādreiz bijis skaudīgs. Tā tas ir. Viens no septiņiem nāves grēkiem, kuru daudzi nevēlas atzīt sevī.  Taču spēcīga dziņa, milzīgi destruktīva un graujoša. 

Skaudīgais ēzelītis

Reiz kādam zemniekam piederēja ēzelītis un suns. Vakaros pēc darba, suns saimnieku sagaidīja priecīgi dīdoties, lēkājot pie vārtiņiem. Dzīvnieks ik reizi gavilēja par saimnieka atnākšanu. Mēdza uzlēkt uz vīrieša ceļgaliem, ostīt pirkstu galus un nolaizīt viņa piesvīdušo seju. Par entuziasmu sagaidītājs saņēma cienastu – atlikumus no pusdienām un uzslavas. Pēcāk, visu vakaru, abi spēlējās kopā. Dāvinot viens otram prieku. 

Ēzelis uz to visu noskatījās no sava stūra. „Katru dienu es uzņemos rūpes par saimniecību, bet vai par to kāds man uzdāvina jauku buču? Uzslavē un godina? Vai kāds par to ir gatavs ar mani visu vakaru spēlēties?  Kur ir mani apbalvojumi?“ Tā viņš domāja katru vakaru. Rūgtums dvēselē auga augumā un vienu vakaru ēzelītis neizturēja. Dzirdot ka vārtiņiem tuvojas saimnieka soļus, viņš pēkšņi atrāvās no savas ierastās vietas un vienā lēcienā bija sunim blakus. Pagrūda savu četrkājaino konkurentu nost no ceļa un pēc tam veica milzīgu laimes lēcienu saimnieka virzienā. Ar skaļu zviedzienu fonā. Nastu nesēja savādā izdarīšanās pārbiedēja saimnieku. Viņš pārbijās tik ļoti, ka vienā lēcienā pārlēca sētai un sauca pēc palīdzības. Divi kalpi metās pāri pagalmam, sagūstīja nelaimīgo ēzeli un nopēra to ar pletnēm par sliktu uzvešanos. Pēc tam to aizveda atpakaļ uz stalli. 

Kas šī ir par pasaku? Tā ir Ezopa fabula. Par ko ir stāsts? Vienai daļai šķiet, ka suņa un ēzelīša attiecības ir rupja humora paraugs. Citiem liekas, ka te ir runa par skaudību un brīdinājums neatļauj skaudībai noteikt dzīvi. Starp citu, skaudība mudināja Kainu nogalināt Ābelu. Skaudība piespieda skandināvu mitoloģijas dievu Lokiju organizēt Baldra slepkavību. Skaudība panāca to, ka titāni stāstā par mazo Dionīsu noslepkavoja viņu un saplēsa vēlāk gabalos. Skaudības uzbrukuma apstākļos Emils Dārziņš iznīcināja savu ģeniālo muzikālo skaņdarbu notis. 

Visu reliģiju tradīcijas pieprasa nosodīt skaudību. Cenšas pievērst uzmanību skauģa izraidītajām postošajā sekām un personām, kas noliedz savu skauģa dabu. 

Skaudība ir vienīgais grēks, kuru sāpīgi praktizēt. Tai ir zaļa krāsa un daudzās valodās skaudība tiek savienota ar vārdu „slimība“, jo tā izplata indi un cenšas ar to inficēt mūsu ikdienu. Visbeidzot panāk, ka esam spiesti dzīvot skauģa izraisītā miglā un sākam nicināt un izsmiet cilvēkus, kas faktiski pelnījuši cieņu un apbrīnu. 

Cilvēcīgā nejēdzība

Vai cilvēce vispār spēj dzīvot bez šīs spēcīgās emociju uzjundītājas, kuru izraisa skaudības melnā dzirksts?  Nīčes Zaratustra ir pārliecināts, ka bez „dvēseles naida“ cilvēce vispār nespēj iztikt. Citi domātāji ir gājuši vēl tālāk un arī uzskata šo „zaļo sajūtu“ par neizbēgamu ļaunumu ar kuru mums jāsamierinās. Skaudība pieprasa salīdzināt sevi ar citiem, rada priekšnosacījumus enerģijas uzliesmojumam. Ja redzam, ka mūsu vienaudži sasniedz vairāk, tad  daudziem rodas gigantiski enerģijas uzplūdi – izdarīt labāk un vairāk par apskausto personu. Kaut arī ir nepatīkami apzināties, ka pašlaik “esam zaudētāji“, tad skaudības izraisītās dusmas un aizvainojums, tomēr spiež cilvēku rīkoties. 

Sāra Protasī savā jaunākajā darbā „Skaudības filozofija“ (”The philosophy of envy” (Cambridge University Press) un antoloģijā ”The moral psychology of envy” (Rowman & Littlefield Publishers) neskopojas ar asiem un dramatiskiem piemēriem, aprakstot skaudības drūmo dabu.  

Skaudība uzrodas tad, ja kādam citam kaut kas ir vai izdodas labāk par mums pašiem. Tas var būt talants, bonusi, dotības, īpašības, talanti, amati, manta vai karjera. Lietas, kas mums pašiem pietrūkst. Protasi uzskata, ka skaudības izraisītās sāpes un nemiers nav visiem cilvēkiem vienādi postošs, jo ir baltā un melnā skaudība. Tas arī izšķirot visu. 

Viņa uzskaita četrus skaudības veidus: 1) emulatīvā – ja redzam ko labāku par sevi un vēlamies šos sasniegumus atkārtot. Tas noved pie centības un pašpilnveidošanās; 2) pasīvā skaudība, ja redzam kādu, kuram viss izdodas, bet necenšamies šos panākumus paši atkārtot. Rezultātā cilvēks sāk mazāk sevi cienīt mazāk un ciest no mazvērtības kompleksiem; 3) Agresīvā skaudības forma, ja redzam kādu, kurš ir labāks un cenšamies izraut visu labo no šī cilvēka rokām, lai viņam nekas no tā nepaliek. Lai viņam nekas neizdodas. Tā ir sabotāža, kas noved pie zagšanas kā savu ciešanu kompensācijas; 4) Ļaunprātīgā skaudība, kad redzam apskausto personu un saprotam, ka nespējam paši sasniegt ko līdzīgu. Tad ķeramies pie apmelošanas un apskaustā cilvēka nomelnošanas. Tā ir ļaunuma un naida eksplozija. 

Protams, ka cilvēki lielākoties apskauž sev līdzīgos. Laikabiedrus, tautiešus vai profesijas kolēģus. Piemēram, žurnālists spēj apskaust savus kolēģus, kuriem mediju darbs padodas labāk, taču reti apskaudīs foto modeli vai politiķi, jeb Cēzaru vai Pēteri Pirmo. Cilvēks nemēdz apskaust tos, kas atrodas tālu laikā un telpā. 

Tātad – laikabiedri ir mūsu skaudības bultu centrālais mērķis.

Interesanta šajā jomā ir arī Martas Kulbergas Vestonas grāmata par skaudības svirām darba tirgū („Avund och konkurrens känslor i vardagen”. Autore ir psihoterapeite un savā praksē bieži ievērojusi, ka skaudība – parastā var izraisīt ļoti dramatiskas un smagas situācijas darba tirgū. Panākot, ka cilvēki jūtas slikti, ir spiesti atstāt darbu, kad padodas un patīk. „Katram vadītājam un priekšniekam ir jāapzinās, ka skaudība eksistē un jāpamana kad tā sāk iedarbināt negatīvas lietas un procesus, lai panāktu savu – iznīcinātu apskausto personu. Ja ļauj šādai skaudības spirālei ietekmēt klimatu darba vietā, tad zūd cilvēku darba prieks un radošums. Pēkšņi visi kļūst bikli un piesardzīgi, baidās izteikties un atsakās no paaugstinājuma darbā“, – konstatē Marta Kulberga Vestona.  

Iespējams, ka par šo tēmu vajag plašāk runāt. Var gadīties, ka daudzi neredz skaudības dažādos veidus savā tuvumā. 

Skaudības daudzās sejas

Skaudīgi mēdz būt māsas un brāļi cīnoties par vecāku mīlestību. Skaudīgi mēdz būt draugi un darbabiedri, dzīvesbiedri un sporta kolēģi. Kora dziedātāji, dejotāji un visi pārējie. Tā tas ir to. Visi zina. Cits jautājums ir šīs skaudības izpausmes, kas reizēm iegūst pagalam nepazīstamus vaibstus un no mala izskatās, ka liekulība, „labvēlīga kritika“, negaidītas piezīmes, runāšana aiz muguras, baumu izplatīšana utt. taču kopsaucējs ir viens un tas pats – skauģa nepilnvērtības sajūta. 

Jā jūtaties tā, ka vairs nevarat izturēt otra cilvēka panākumus un prasmes, tad tas nozīmē, ka apskaustās personas lietas, priekšmeti, talanti vai dotības jums pašam vai pašai  ir nepieciešami. Ja kāds skrien krosu gar jūru, tad nevajag kaimiņu apskaust, bet būtu ieteicams saņemties un sākt skriet pašam. 

Protams, ka mēdzam šādos apstākļos noliegt uz klaigāt, ka “nekā tamlīdzīga nav!“. Taču faktiski uzvedamies kā lapsas, kuram visas pīlādžogas skaitās skābas. 

Ja esam pārliecināti, ka apskaustā perona nav pelnījusi slavu un panākumus, kas ir nepelnīti un netaisnīgi. Tad  labāk atzīt kāda cita cilvēku uzvaru dzīves sportā tieši tāpat kā stadionā vai sporta zālē un nebojāt sev dzīvi ar „dvēseles gremžām“.

Nav nekādas jēgas attīstīt sevī agresīvo skaudību un sistemātiski klupināt tos, kas ir labāki par mums pašiem. Vēl nevajadzīgāki ir attīstīt ļaunvēli – skaudību, kurā Jāgo norauj sev līdzi Otello, kūdot pret daiļo Dezdemonu. 

Kā paliek ar skaudīgo ēzelīti? 

Ja dzīvnieks būtu lasījis grāmatas par morāles psiholoģiju, tad saprastu, ka ir lielāka jēga attīstīt emulatīvo skaudību un censties „paņemt“ no suņa visas viņa labās īpašības.  Galu galā ēzelis neapskauda suņa kakla siksnu, bet gan saimnieka mīlestību pret viņu. To nevar iegūt par naudu vai nozagt. To nevar nokopēt un piesavināties. Iespējams, ka šajā apzinājumā ir skaudības lielākā jēga – netaisnības sajūta par to, ka sunim ir tas, ka ēzelītim nekad nebūs. 

Samierināties ar to, ka citiem pieder jūtas, kas mums nekad nebūs, ir smagi. Vajag lielu spēku lai no šī „skaudības būra“ izkļūtu ārā un neiegrimtu vēl dziļā naida purvā. Varbūt tāpēc Dante savā „Dievišķajā komēdijā“ skauģiem aizšuj acu plakstiņus ar tērauda stiepli. 

Nav izslēgts, ka Latvijas parlamenta deputātu balsojums par valsts Prezidentu ir vairāk skaudības, nekā politiskā aprēķina diktēts. Tieši tāpēc mums vēlētājiem vienmēr iznāk vilties.