Vasaras saulgriežu apvērsuma mēģinājums Krievijā man bija negaidīts notikums. Atkal tanki joņo pa Krievijas pilsētu ielām un to stobri vērsti uz Kremli. Kodolieroču lielvalsts Krievija pati draud sasprāgt gabalos. Tas notiek tikai tāpēc, ka apsēstais diktators Vladimirs Putins realizēja savu nejēdzīgo uzbrukumu neatkarīgajai kaimiņvalstij Ukrainai un turpina asinsizliešanu tur jau vairāk nekā gadu. Tagad viņš par to tiek sodīts. Smagāk nekā spējam iedomāties.  

Pirms 20 gadiem Putins deklarēja, ka Padomju Savienības sabrukšana esot šī gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Tagad pats ir noorganizējis otru lielāko ģeopolitisko katastrofu – sācis graut Krieviju. Pirms tam mēģinot to pārvērst gigantiskā lielkrievu impērijā – aprijot kaimiņvalstis. 

24. februāri Putins sāka šo karu, bet 24. jūnijā Prigožins mēģināja to pārtraukt. Abas lietas nav izdevušās.

Pret Putinu sacēlās viņa paša dibinātā, privātā „vāgnerarmija“, kas zibenīgā tempā „okupēja“ Krieviju un braši devās uz ziemeļiem, lai pārņemtu savā kontrolē Kremli. Putins izskatījās aizbēdzis uz Pēterburgas Valdaja īpašumiem, kur esot droši bunkuri viņam un tuvākajiem līdzstrādniekiem. Rotenbergs aizmucis uz Bakū un arī citas „ietekmīgas Kremļa žurkas“ turpināja joņot projām no grimstoša kuģa ar nosaukumu „Krievijas Federācija“. 

Nebija iespaida, ka noskatāmies iepriekš saskaņotu teātra izrādi. Putina dusmas  bija reālas un patiesi primitīvas. 

Kāds efekts šim „pilsoņu karam“ būs uz kara darbību Ukrainā? Domāju, ka pozitīvs jo vagnerieši ir pagriezusi muguru Ukrainas frontei un viņu šefs Prigožins aizvakar atzinās, ka krievu armijai Ukrainā vairs nav ko darīt. Tur neesot nacistu, kas „dauzot vietējos krievus“ un tieši tāpēc tur vairs nav par ko karot. Tas faktiski nozīmē Krievijas armijas izvešanu no Ukrainas un kara darbības pārtraukšanu. 

Vakar cerējām, ka šāds pagrieziens notiks.

Jā, situācija nedaudz atgādina notikumus pirms 100 gadiem, kad 1. pasaules kara rezultātā cariskā Krievija sabruka un izveidojās daudzas neatkarīgas valstis, Latviju, Poliju un Somiju ieskaitot. Jā, Romanovs zaudēja troni. Tagad varēja notikt kas līdzīgs un šis process būtu varmācīgās Krievijas impērijas sabrukums. 

Karš Afganistānā (1979-1989) sabrucināja Brežņeva režīmu. Padomju Savienība noslīdēja pie aizas malas un sašķīda gabalos. Taču tagad ir mazliet citādi bija šoreiz, jo iniciatīvu šai ofensīvai bija uzņēmies privātās armijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins. Viņš ātrā tempā tika ieņēmis Rostovu pie Donas, Voroņežu un kopā ar sabiedrotajiem devās uz Kremli no kura Putins it kā esot aizmucis.

Nez vai vajadzētu vēlreiz uzsvērt, ka Putins bija apsēsts ar maniakālu ideju – pakļaut Krievijai visas Eiropas valstis un pārvērst mūsu veco kontinentu par vienu vienotu Krieviju. Lai uzsāktu šo Eiropas pakļaušanas procesu, viņš uzbruka Ukrainai. Formāli runāja par it kā „nacistu savaldīšanu“ un vēl nez ko, taču faktiski tas bija daudz lielākas ofensīvas sākums. Visus loģiskus pretargumentus Putins ignorēja.

Viņām bija pārliecība, ka viņš visu zina un saprot labāk par mums pārējiem. Militārpersonu iebildumus viņš arī neņēma vērā. Leonīda Ivašova brīdinājums (divas dienas pirms kara uzsākšanas) par to, ka uzbrukums Ukrainai var pakļaut riskam Krieviju, sarīdīt ukraiņus pret krieviem un nogalināt tūkstošiem karavīru abās frontes pusēs, netika ņemts vērā. 

Nē, Putins turpināja deklarēt, ka nekādas Ukrainas nav un šādai valstij nav tiesību eksistēt. 

Viņam vajadzēja iesēdināt Kijivā savu cilvēku un pakļaut šo zemi un tautu Krievijai, pēc viņa noteikumiem.

Nekas no iecerētā Putinam Ukrainā neizdevās. Nederīga izrādījās pat Krievijas armija un tāpēc Putins nolēma izveidot privāto armiju. 

Šī armija (vāgnerieši), kas galvenokārt sastāv no bijušajiem cietumniekiem, vakar virzījās uz Kremli. Aiz bailēm pirmdiena Maskavā pasludināta par brīvdienu (tāpat kā Latvija saņēma brīvdienu dēļ 3. vietas hokejā un atkal saņems pēc dziesmu svētkiem). Citur nekur valsts vadītāji tik brīvi nedāvina tautai brīvdienas kā postsovjetisko valstu zonas zemēs. Nedomājot par visiem pārējiem un nedomājot par sekām.

Ceļi uz Maskavu vakar daļēji sagrauti, tilti pār Maskavas upi nosprostoti. Cilvēkiem iesacīja nerādīties Maskavā uz ielas. Kafejnīcas uz ielas esot slēgtas līdz 1. jūlijam. (Sky News)

Taču vakar vēlu vakarā „marš uz Maskavu“  tika pārtraukts. Iesaistījās Baltkrievijas Lukašenko un pieprasīja „atdot“ Prigožinu viņam. Krimināllieta arī tika pārtraukta un vāgnerieši var izvēlēties kurp doties – pakaļ Prigožinam vai pie Putina.  

Kas šis bija par teātri?

Amerikāņi esot iepriekš zinājuši par šo Prigožina plānoto dumpi pret Putinu un Šoigu. (New York Times).Taču nav sapratuši, ka viņš patiešām okupēs militāro štābu Rostovā pie Donas. (CNN) un nav zināms vai Baidens bija informēts par Prigožina iecerēm (Washington Post).

Kāds bija “Maskavas marša“ iemesls? Prigožina nevēlēšanās pakļauties Šoigū un iepludināt savas vienības Krievijas armijā. Tātad pretošanās Putina pavēlei.

„Nē, šis nebija teātris“, – komentē Joakims Pāsikivi, „ Krievijas valsts sabojāja ceļus uz Maskavu, raka grāvjus, nosprostoja ar kravas mašīnām brauktuves uz galvaspilsētu. Mobilizēja kaujas helikopterus. Šādi rīkojas, ja lietas notiek pa īstam. Šis nebija teātris.“

Vai armija iznīcinās vāgneriešus?

„Pagaidām viņiem tas neizdosies, jo šie vīri ir saliedēti un zina ko nozīmē karot. Taču paši vāgnerieši nav droši, jo atriebība no armijas puses var notikt“, – uzskata Pāsikivi. 

„Domāju, ka atentāts pret Prigožinu nebūs ilgi jāgaida. Opozicionāri Krievijā neizdzīvo. Viss beidzās ar to, ka viņus nošauj. Tā tas tur notiek. Neko citu es nespēju prognozet“- secina kara liet eksperts Juhans Hoivinens. 

Žēl, ka „Maskavas marš“ tika pārtraukts. Tas būtu pagrieziens šī kara gaitā. 

Raudzīsimies kā viss notiks tālāk.   

Attēlā – vagnerieši Rostovā pie Donas 24. jūnijā (2023)