Hitlers metās aizstāvēt savu tautiešu tiesības Čehoslovākijā. Putins pašlaik dara tieši to pašu Ukrainā ar veco saukli: „Mūsējos sit!“. Tas esot vecs paņēmiens kā uzkacināt tautu karam. Cits jautājums ir īstie Ukrainas kara izraisīšanas iemesli. Tie ir konservatīvismā dēstītie demokrātijas savaldīšanas mehānismi. Putinam, kā jau imperatoram un diktatoram nepatīk demokrātija un cilvēktiesības, kas nepakļaujas viņa varas kontrolei. Vai Eiropa šodien ir gatava nostāties pret šādu impēriju atjaunošanu? Putina un Hitlera stilā? Pret konservatīvo ambīcijām pakļaut valstis un tautas vecai kārtībai un novecojušiem priekšstatiem? Pret konservatīvās Krievijas ambīcijām pakļaut sev un salauzt blakus esošās demokrātijas?
Runa ir nevis par krieviem, bet par vērtībām
Kad 2022.gada 24. februārī Ukraina nonāca pasaules uzmanības centrā kara dēļ, sākumā šķita, ka ir kāda reāla problēma, kuru Putns vēlas ar šo karu atrisināt. Taču tajā pašā dienā noskaidrojās, ka nekāda konflikta starp krieviem un ukraiņiem nav. Runa ir par vērtībām. Proti, kā pareizi un kā nepareizi dzīvot valstīm tālāk. Krievijas uzbrukums Ukrainai pierādīja, ka krievu uzbrukums Ukrainai ir pirmais mēģinājums Eiropā iznīcināt funkcionējošu demokrātiju. Pakļaujot Ukrainu autoritāras lielvalsts vadībai. Tātad aprijot un pakārtojot to sev. Te nav runa nedz par „krievu vajāšanu“, nedz arī par NATO draudiem. Nē, te ir konservatīvas valsts vajadzība nepieļaut kaimiņvalstīm attīstīties sev vēlamā virzienā, ja tās neklausīs savus vecos vergturus.
Te būtu jāpatur prāta divi faktori: jauna demokrātija un tās bijušie kolonizētāji. Konflikts starp šīm divu valstu grupām nav beidzies arī šodien. Krievu carisma izmocītās valstis joprojām tiecas Rietumu demokrātiju virzienā un nepiešķir nekādu nozīmi tam, ka šodienas sabiedrotie Rietumeiropā ir savulaik paverdzinājuši, piemēram, virkni Āzijas un Āfrikas valstu. Līdzīga reakcija novērojama (attieksmē pret Krievijas ofensīvu Ukrainā) no kādreizējo rietumu lielvalstu: Lielbritānijas, Francijas, Nīderlandes utt. koloniju puses. Āfrikas valstis, Indija un Ķīna apsver iespēju palīdzēt Putinam šajā karā nevis tāpēc, ka necieš ukraiņus, bet gan ar mērķi ieriebt Rietumu impērijām par to izdarīšanos pagātnē. Putina propagandai ir izdevies iedēstīt daudzu cilvēku galvās savas „selekcionētās idejas“ par to, ka pasaules daloties tikai un vienīgi lielvaru blokos un nekāds cits valstu pastāvēšanas veids nav iespējams. Par demokrātiskām valstīm nemaz nerunājot. Pēc Putina scenārija nekādu “mazo, demokrātiju“ nevar būt. Tikai karojoši bloki, kuros visas mazās valstis jāiekļauj ar viltu vai ar spēku. Vēlos pievērst uzmanību, ka ir jāatšķir koloniālisms, kas pasaulē norisinājās pirms 100 un 200 gadiem un šodienas diktatora Putina vajadzība iznīcināt valsti ar demokrātiski ievēlētu pārvaldi. Tas nav tas pats process. Taču Kremlis mēģina šo atšķirību aptumšot.
Komplicētais reģions
Ukrainas karš ir pievērsis mūsu uzmanību simts gadu veciem notikumiem. Teritorija no Baltijas līdz Adrijas un Melnajai jūrai. Telpa starp Krievijas impēriju un Turciju ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. Robežas šajā zonā tika mainītas vairākas reizes pēc kārtas. Vispirms 1878.gadā, kad Berlīnes kongresa laikā pasaule ieguva Serbiju, Rumāniju, Bulgāriju un Melnkalni. Tam sekoja jaunu valstu dzimšana pēc pirmā pasaules kara: Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Polija, Baltijas valstis un Somija. Dienvidslāvijas iziršana pēc Berlīnes mūra krišanas 1991.gadā.
Dažu impēriju vietā izveidojās jaunu valstu buķete un loģiski arī risks jauniem militāriem konfliktiem. Visos komplicētā reģiona rajonos valstu atbrīvošanā nenotika vienādi. Pirms 1918.gada ukraiņi un čehi dzīvoja kopā Hābsburgu impērijā. Taču čehi ieguva neatkarīgas valsts statusu ātrāk nekā, piemēram latvieši, jo Parīze, Londona un Vašingtona izlēma (pēc impērijas sabrukuma), ka neatkarīga valsts un demokrātija ir labāka versija nekā bijušā atkarības forma. Cara okupēto teritoriju zonā viss notika lēnāk. Tur ideoloģiski bruņotas grupas ar ieročiem cīnījās tālāk un ukraiņiem neizdevās panākt savas valsts suverenitāti. Brīdī, kad poļu diplomāti tikās ar Vladimira Ļeņina boļševiku pārstāvjiem Rīgā (1921), Ukraina nozuda no kartes kā neatkarīga valsts. Tas bija iespējams tikai 1991.gadā, kad 92% Ukrainas iedzīvotāju nobalsoja par valsts suverenitātes atgūšanu.
Izdevīgums un liekulība
Šodien brīnāmies par to, ka daudzas valstis, kas uzņemas „starpnieka“ lomu Ukrainas kara jautājumā, piedāvā nepieņemamus risinājumus. Proti uzskata, ka Ukrainai būtu jāpiekāpjas Krievijai un „jāatdod“ tai agrāk okupētās teritorijas. Krimu ieskaitot. Tad karš varot beigties. Jāuzsver, ka šī ir veca prakse – piekāpties agresoram. Čehoslovākijas okupācija (1938/1939) arī tika akceptēta no Francijas un Lielbritānijas puses. Apgalvojot, ka Hitleram esot tiesības uz Sudetiem. Toreiz Londonai un Parīzei šķita, ka šādi var viegli un ātri atbrīvoties no problēmām. Acīmredzot, nesaprotot Hitlera patiesos, tālākos mērķus.
Tieši tāpat šodien rīkojas Putins. Lai uzbūvētu savu dižimpēriju, viņš sāk ar kaimiņvalstu okupāciju. Motīvi ir atkal tie paši – „piežmiedz mūsējos“ un „mēs tāpēc varam uzbrukt“. Hitleram (Čehoslovakijas gadījumā) tie skaitījās Sudetu apgabala vācieši, bet Putinam tie esot Ukrainas krievi. Hitlera izpratnē Bohēmija (jeb mūsdienu Čehijas rietumdaļa) skaitījās tā pati Vācijas province. Tātad nav neatkarīga valsts un to var pievienot impērijai kā provinci. Putins tieši tāpat spriež par Ukrainu. Tālāk Hitlera plānos bija ķerties pie Generalplan Ost (1941) un atbrīvot pasaules telpu Polijā, Ukrainā un Baltijā vāciešu ieceļošanai un pakļaušanā Lielvācijai. Tad tagad tieši tāpat domā Putins. Domāju, ka šādā kontekstā ir vērts saprast arī Putina plānus Ukrainas kara apstākļos. Lai panāktu šo maniakālo mērķi, neieciešams vicināties ar drausmīgām nākotnes profētijām. Hitleram šis bubulis bija antisemītisms, Putinam – „fašisti“, „narkomāni“, „homoseksuāļi“ un „sātanisti“.
Tas, ka Putins netiek galā ar Ukrainas okupāciju, ir redzams ne tikai frontē, bet arī civilajās struktūrās okupētajā zonā. Slepkavības, masu izvarošanas Bučā un Mariopolē ir krasā pretstatā Volodimira Zeļenska izteikumiem par solidaritāti un demokrātiskajām vērtībām. Komentāri krievu medijos par zīdaiņa nogalināšanu Kramatorskas picērijā ir vairāk nekā cinisms un nežēlība, jo pat caurmēra krievs tagad Putina ideju vārdā ir gatavs nogalināt pat bērnus.
Kāda būs nākotnes Eiropa
Ukrainas karš ir cīņa par Eiropas nākotni. Vai nu dzīvosim kontinentā, kurā dominē miers, brīvība, savstarpējā tolerance, vai arī karš, apspiešana un pazemojumi. Ukraina necīnās tikai par sevi, bet arī par mums. Šī ir cīņa pret tirāniju un apspiestību. Sajūtu pamatā ir izmisums par iespēju tikt iznīcinātiem, rūgtums par ārpasaules pazemojošo gražošanos Putina priekšā un dziļš naids pret netaisnību. Vislabāk ukraiņus saprot tās Eiropas tautas, kas pašas ir pārcietušas krievu impēriskās pieredzes pazemojumus. Pārējām šķiet, ka tik traki nav.
Tas, kas notiks ar Eiropu, ir arī mūsu lieta. Pagātne te spokojas uz katra stūra. Ukraina ir parādījusi kā ir jācīnās par savu tautu un demokrātiju komplicētajā reģionā, kurā dominē etniskie konflikti, neiecietība pret citādajiem un nespēja akceptēt nākotnes prasības. Putins tieši tagad ir izlēmis atjaunot Padomju Savienību, taču iebraucis aklajā ielā. Vai mēs visi spēsim uzvarēt konservatīvismu, kura karognesējs ir Putins? Šis jautājums attiecas arī uz mums visiem. Uz katru no mums atsevišķi.
Sandra Veinberga | Blogs 