Speciāli TVNET

Bieži notiek tā, ka populārs un ļoti cienīts kļūst cilvēks ar labu privāto mārketingu, bet izcili apšaubāmām spējām un prasmēm tiešajā darbā. Bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele pieder šo cilvēku kategorijai. “Valdīšanas laikā“ Vācijā viņu cienīja, apbrīnoja un uzteica kaut vai par to, ka parasta meiča no Austrumvācijas bija pratusi un spējusi nonākt līdz kanclera amatam lielākajā Rietumeiropas valstī. Tika slavēti viņas spriedumi, rīcība un kompromisa meklējumi Vācijas iekšpolitikā. Tagad, paraugoties atpakaļ laikā, var redzēt, ka esam naivi apbrīnojuši personu, kas nav attaisnojusi cerības. Politika nav vieta, kas selekcionē labākos un gudrākos. Tie, kas tur nonāk, nekļūst populāri tāpēc, ka prasmīgi. Nē, viņus izvirza gadījums, apstākļi un kontakti. Tas, ka kādas lielas un ietekmīgas valsts vadītājs ir neprasmīgs un neprincipiāls, lielā mērā ietekmē arī mūsu dzīvi nelielajā Latvijā. To labi var redzēt pašlaik, Ukrainas kara apstākļos. Ja, piemēram, ASV pavisam tuvā nākotnē pie varas Baltajā namā atkal nonāks Donalds Tramps, tad sarežģīsies arī mūsu situācija pie Baltijas jūras. Jo Tramps ir Putina draugs un viņš var nostāties arī pret Ukrainas atbrīvošanās centieniem. Ja Angela Merkele nebūtu „uzbarojusi“ Krieviju ar gigantiskajiem maksājumiem par dabas gāzes piegādēm, tad  šodien iespējams nebūtu sācies Ukrainas karš. Ja „Lemberga prezidenti“ (Bērziņš, Vējonis) nebūtu atbalstījuši „uzturēšanās atļauju forsēšanu“ (zelta pases) krieviem Latvijā, tad šodien mums nebūtu jāsūrojas, ka Latvijā patvērumu guvuši tie, kas atbalsta Putina karu Ukrainā. Ja Čērčils nebūtu piedāvājis Staļinam Kēnigsbergu kā otrā pasaules kara trofeju, tad šodien mums nebūtu Eiropas centrā Krievija ar nosaukumu Kaļiņingradas apgabals. Par neprasmīgu politiķu kļūdām maksā nākotne. Tā tas ir.  

16 gadi augstajā amatā

Cilvēki iestieg amatos. Nav izslēgts, ka amati iesprūst cilvēkos. Angela Merkele bija Vācijas kanclera amatā 16 gadus. Tādejādi viņa bija viena no pašām ietekmīgākajām politiķēm Eiropā. Ziņas par viņu parasti bija apjūsmojošas un nekritiskas. Jo Vācija liela un neiesim taču uzbrukt valstij, no kuras ārpolitikas esam visi lielā mērā atkarīgi. Jā, Merkele lieliski manevrēja savās „mājās“, savā Vācijā. Viņa prata spēlēt turienes iekšpolitisko spēli un tāpēc salīdzinoši ilgi saglabāt varu gan partijā, gan valstī. Taču ļoti svarīgos starptautiskos lēmumos viņas izvēle bija viduvēja vai pat neprasmīga. Īpaši uzkrītoši to varēja novērot ārpolitikā. Piemēram, viņa aktīvi atbalstīja ASV uzbrukumu Irākai (tāpat kā mūsu Vaira Vīķe -Freiberga), kas faktiski bija ļoti nepamatots un neprasmīgs lēmums. Taču liela Merkeles kļūda bija vairāki citi lēmumi kurus viņa pieņēma pati un sekas ietekmē mūs vēl šodien. Tie bija: a) nespēja saprast klimata krīzi, b) nespēja izprast Krievijas iespējamo uzbrukumu Ukrainai un nepiedodamā mīkstsirdība pret Krieviju un Putinu, c) nevarība 2015.gada migrantu krīzes laikā. 

Angela Merkele ir nodarbojusies ar zinātni. Tāpēc jāpieļauj, ka viņa varēja saprast Fukušimas AES katastrofas iemeslus. Tā tam būtu bijis jābūt, taču tā nenotika. Šī katastrofa bija nopietna un drausmīga, taču tās iemesli nebija reaktora defekti, bet gan apstākļi, kurus radīja zemestrīce un cunami.  Protams, ka AES jābūt drošām arī šādos apstākļos. Protams. Taču izslēgt šo enerģijas veidu no aprites (kā tādu) nebija pamatots lēmums. Tā vietā Merkele sāka dot priekšroku oglēm un krievu gāzei. Padarot visu Eiropu atkarīgu no Putina piegādēm.

Nākamais viņas kļūdainais solis bija nesaprotamā vajadzība izpatikt Vladimiram Putinam. Viņa uzskatīja, ka Putins ir tieši tāds pats politiķis kā ikviens cits demokrātiskā valstī. Taču tā tas nebija un nekad nav bijis. Putins ir diktators un ar viņu nedrīkstēja vienoties tā kā to darīja Merkele. Galu galā, pati ir dzīvojusi „tautu cietuma“ (Padomju Savienības) laikā un labi redzējusi no sava VDR (DDR) horizonta kā moskovīti šķaida valstis un cilvēkus. Putins ir PSRS kaluma drošības dienestu funkcionārs, no kura nav  ko gaidīt civilizētu attieksmi, taisnīgumu, godīgumu vai godaprātu. Nav piedodams, ka Merkele izlikās to neredzam un pat padarīja Vāciju atkarīgu no Krievijas piegādēm. Piekrita otra krievu gāzes vada vilkšanai cauri Baltijas jūrai (kas ir ekoloģijas katastrofa) un šādi padarīja Rietumvalstis atkarīgas no krievu piegādēm. Merkele nedrīkstēja anulēt kodolenerģiju, nomainot to ar Krievijas gāzes piegādēm. Tagad Putins uzdrīkstējās sākt karu, jo lielākā daļa Eiropas bija no viņa gāzes un naftas piegādēm atkarīga. Vai varam secināt, ka Vācijas kancleres politika lielā mērā atbalstīja Putina ofensīvas pret kaimiņvalstīm? Jā, tā tas notika. 

Brīdī, kad sākās Ukrainas karš, Merkele vairs nebija Vācijas kancleres amatā. Nē, viņas darbu tālāk darīja citi. Lai gan pati bija lielā mērā „ievārījusi“ šo krīzi, bet situāciju nācās labot jau nākamajam Vācijas kancleram.   

Merkelei bija liela nozīmē arī bēgļu krīzes risināšanā. 2015. gadā. Tobrīd diezgan daudzi valstu vadītāji „brīnījās“ par to, ka četrus gadus pēc Sīrija skara sākuma pēkšņi Eiropa tiek pārpludināta ar bēgļiem no krīzes rajoniem. Merkele izturējās pret šo notikumu kā pret neizbēgamu dabas katastrofu. Kā pret zibens spērienu vai plūdiem, kas notiek stihiski. „Esam tikuši galā arī ar smagākām krīzēm. Tāpēc tiksim galā arī ar šo“, – viņa  secināja. Tas deva zīmi visiem bēgļu kontrabandistiem, ka Eiropa pēkšņi ir vaļā. Iekšā varēs tikt. Merkeles piemēram pēkšņi sekoja arī Ziemeļvalstis, Zviedriju ieskaitot. Migrantu paisums bija iestājies un nav aprimies joprojām. Piekrītu, ka cilvēkiem kritiskās situācijās ir jāpalīdz, bēgļus ieskaitot. Taču 2015. gadu krīze bija migrantu paisums, kas sūtīja signālus uz Āfriku un Tuvējiem Austrumiem, kas bagātā Eiropa ir atvērusi durvis. Šis signāls skan joprojām un cilvēki turpina riskēt ar savām dzīvībām kuģojot pāri nedrošās laiviņās uz Itāliju, kas ir Eiropas vārti. 

Tagad daudz tiek beidzot runāts atklāti par to, kā notika šo migrantu organizēšana, ka vislielākie ieguvēji ir bēgļu kontrabandisti un Merkeles iesāktais vairs nav apturams. Paisums turpinās arī šodien. Liels nopelns migrantu dzīšanā uz Eiropu ir Krievijas privātajai armijai vāgneriešiem, kuri apzināti virza migrantu tūkstošus uz Eiropu, lai tādejādi sagrautu vecās pasaules pretošanās spēju un gatavību palīdzēt ukraiņiem.  

Daudziem, iespējams, ir grūti akceptēt, ka lielas valsts vadītāji var būt arī neprasmīgi politiķi un spēj pieņemt bīstamus lēmumus. 

Merkeles gadījums ir viens no piemēriem. 

No tā var mācīties un secinājumi nav tālu jāmeklē.