Speciāli TVNET

Ārlietu ministre savās kāzas (2018) dejo valsi ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu pēc Krimas okupācijas. Valsts turpina maksāt miljardus par krievu gāzes piegādēm un aizvien populārāka kļūst politiskā partija, kas neslēpj savas simpātijas Krievijai. Vai ir tā kā raksta The Economist, ka Austrija ir pārvērtusies par Kremlim “noderīgo idiotu“? 

Krievu propagandas sūklis jeb Putina „noderīgo idiotu“ valsts?

Anna Patermana jau desmit gadus dzīvo Austrijā. Ir ukrainiete un avīzei “Dagens Nyheter“ atzīstas, ka Austrijā jūtas savādi. Kopā ar austriešu vides aktīvisti Kati Šnēbergeru regulāri rīko protesta demonstrācijas pret karu Ukrainā un ir spiesta samierināties, ka darboties iznāk nelabvēlīgā vidē. Tā teikt – pretvējā. „Austrija un austrieši ir ļoti uzņēmīgi krievu propagandas uztvērēji“- secina Kate.  Pēc viņas domām austrieši ir ļoti nekritiski pret to, kas pašlaik notiek Ukrainā. Lai to paskaidrotu pietiek pavērot bēdīgi slaveno bijušās Austrijas Ārlietu ministres Karinas Kneislas kāzu bildi, kurā viņa dejo ar Vladimiru Putinu. Pēc tam Kneisla pameta Austriju un turpināja strādā Krievijā, Rosņeft valdē un tagad mitinās kaut kur Krievijas provincē. Diemžēl Karina nav vienīgā austriešu politiķe, kas neslēpj sava simpātijas pret Krieviju, Putinu. Ir diezgan daudz tādu, kas labprāt atkārto Kneislas vai Šrēdera karjeru, pārceļoties uz Maskavu un ieņemot augstus, dāsni apmaksātus amatus Kremļa industrijā. 

Arī tagad liela daļa austriešu neiebilst pret Krievijas iebrukumu Ukrainā un uzskata, ka Putinam ir tiesības iegūt visu, ko vien tas vēlas. Kaimiņvalstis ieskaitot. 

Maskavas – Vīnes draudzēšanās procesu ievadīja periods pēc otrā pasaules kara. Līdz 1955. gadam valsts bija sadalīta četru uzvarētājvalstu starpā. Tāpat kā Vācija. Lai atgūtu suverenitāti, Austrijai bija jāapsola saglabāt neitralitāte. Austrieši šim sabiedroto piedāvājumam piekrita un samērā ātri aptvēra, ka speciālais statuss un izpatikšana krieviem, labi atmaksājas. Tā it kā piederēja Rietumeiropai, taču faktiski atradās krievu kontrolē. 

Formāli neitrālā Austrija attīstīja diplomātiskās un ekonomiskās attiecības ar valstīm abpus „dzelzs priekškaram“. Tāpaēc 1968.gadā Austrija pirmā no Rietumvalstīm parakstīja līgumu ar Padomju Savienību par dabas gāzes piegādēm. Pateicoties šai prokrieviskajai neitralitātei, Vīnē savus birojus atvēra Apvienoto Nāciju Organizācija un Eiropas drošības un sadarbības organizācija (OSSE). Līdzīgi Somijai, arī Austrija uzdevās par „tiltu veidotāju“ starp Austrumiem un Rietumiem, lai faktiski tas nozīmēja Krievijas protektorāta misiju Rietumos. To pašu pēc 1990.gadā arī aģitēja daudzi tā laika prokrieviskie politiķi Latvijai, šodienas Aināru Šleseru ieskaitot. 

Šodien šī līnija tiek turpināta Ukrainas kara apstākļos un jau vasarā britu avīze The Economist nodēvēja Austriju par Putinam „noderīgo idiotu valsti“. Lai gan ar svau pielīšanu Kremļa diktatoram Austrija esot tikai otrajā vietā. Pirmo vietu ieņem Orbana Ungārija, kas ir krieviem pašlaik visdraudzīgākā Rietumu demokrātijas zonas valsts.   

Ukrainas kara ignorēšana

Kopš Ukrianas kara sākuma, austrieši tomēr ietiepīgi turpina importēt no Krievijas dabas gāzi un ir par savu pirkumu Putinam samaksājuši apmēram 8 miljardus eiro.  Savukārt krieviem Austrija jau sen ir ļoti izdevīga valsts visa veida investīcijām. Proti – otra lielākā Krievijas investīciju teritorija aiz Vācijas. 2/3 no visiem tiem austriešu uzņēmumiem, kuri investējuši Krievijā un turpina ar to sadarboties arī tagad, plāno palikt Krievijā un tirgoties tālāk arī tagad. Tas nozīmē, ka viņi lielā mērā apzināti finansē Putinu viņa karā pret Ukrainu. (Kiev School of Economics). Kāpēc austrieši šādi rīkojas? Austrijas liberālās opozīcijas partijas NEOS pārstāve Stefanija Krispera uzskata, ka Austrija joprojām jūtas kā krievu ķīlniece. „Daudzi pie mums joprojām ignorē to, ka bizness ir ļoti cieši saistīts ar drošības politiku. Šāda tuva darbošanās uzņēmējdarbībā (kopā ar krieviem) pašlaik ir ļoti bezatbildīga rīcība“, – viņa uzskata. Politiķe ir kritiski noskaņota pret krievu gāzes importa turpināšanu un drošības policijas nespēju apzināt visus tos krievu aģentus, kas Austrijā joprojām jūtas kā mājās un darbojas netraucēti. „Ir jāizbeidz šī situācija, ka Austrija turpina būt krievu spiegu oāze“, – saka Stefanija Krispera laikrakstam „Dagens Nyheter“. 

Tā saucamā “neitralitāte“ un daudzās starptautiskās organizācijas Vīnē jau sen padarījušas Austrijas galvaspilsētu par ļoti populāru ārzemju aģentu midzeni. Tagad, kad turpina liesmot karš Ukrainā, krievu diplomāti un spiegi ir pametuši daudzas Eiropas valstu galvaspilsētas, taču Vīnē viņi turpina rosīties netraucēti un jūtas kā mājās. To var labi redzēt no malas, taču Karinas Kneislas pēctecis jeb pašreizējās Austrijas ārlietu ministrs Aleksandrs Šalenbergs tā nedomā viss. Viņam ir 54 gadi un konservatīvā partija ÖVP (kuru viņš pārstāv) uzskata, ka visas runas par intensīvo krievu klātbūtni un propagandas spiedienu uz austriešiem esot blēņas. Viņam ļoti nepatīk, ka „visi“ atceras Karinas kāzu valsi ar Putinu. Tagad lietas notiekot citādi. Viņš pats norobežojoties no Krievijas kara Ukrainā.  Jā, arī dabas gāzi austrieši tagad pērkot mazāk no Krievijas. Pagājušajā gadā esot iegādāti „tikai“ 53% no caurmēra krievu gāzes piegādēm valstij. Kara sākumā, jā tad krievu gāzi esot pirkuši daudz vairāk. Kāpēc tad Austrija nespēj pilnībā pārtraukt krievu gāzes pirkšanu un nevēlas ar šo pārtraukt kara finansēšanu?  Pēc ministra domām to izdarīt esot ļoti grūti. Pirmkārt, Austrijas industrijas atkarība no krievu gāzes esot bijusi daudz lielāka nekā Vācijai. Otrkārt, Austrijai neesot jūras robežas, kur uzbūvēt gāzes piegāžu terminālus. Tā kā to ir izdarījuši vācieši. 

Kā viņš komentētu citu austriešu politiķu bažas par to, ka krievu aģenti ņemas pa Austriju kā pa savām mājām? Jā, tāda lieta esot un tagad visiem esot jādara maksimāli daudz, lai pārtrauktu krievu  aģentu akcijas un aktivitātes Austrijā. 

„Es esmu pirmais austriešu Ārlietu ministrs, kurš ir uzdrīkstējies izraidīt no valsts vienu krievu diplomātu. Tas notika pirms Ukrainas kara un pa šo laiku esam izraidījuši vēl deviņus“, – uzsver Aleksandrs Šalenbergs un ir pārliecināts, ka ar šo viņš ir demonstrējis savu principiālo nostāju. 

Paradoksāli, ka austriešu tauta un sabiedrība kopumā neseko savas valdības vēlmei distancēties no Krievijas. Nē, reāli notiek pretējais. Proti, tauta aizvien aktīvāk atbalsta nacionālkonservatīvo partiju FPÖ, kura 2016. gadā ir parakstījusi sadarbības līgumu ar Putina partiju „Vienotā Krievija“. Tātad to pašu ko Nils Ušakovs tolaik Latvijā izdarīja ar savu prokremlisko „Saskaņu“. Starp citu šīs partijas biedri pavasarī demonstratīvi atstāja sēžu zāli brīdī, kad uzstājās Volodimirs Zeļenskis. Pašlaik par šo prokremlisko un putinistu partiju Austrijā ir gatavi balsot  30% austriešu vēlētāju. 

Kāpēc tā notiek? 

Pēc Aleksandra Šalenberga domām, vainīgas esot pandēmijas un inflācijas sekas.  Taču uztraukumam neesot pamata, jo vēlēšanās esot tālu un līdz tam laikam situācija varot mainīties. Pretēju viedokli pauž Anna Petermana un Kati Šnebergera. Viņu ikdienas aktivitātes Ukrainas kara izgaismošanai tiek sabotētas. Uzraksti ar tekstiem par Ukrainu Vīnes centrālajos laukumos  tiek regulāri sabojāti un dekorēti ar „Z“ burtu. Gadījies saņemt pļaukas un fiziskus uzbrukumus. Prokrieviskās demonstrācijas ir ļoti izplatītas Vīnē un pulcina daudz sekotāju. „Šie cilvēki paši apgalvo, ka ar savām demonstrācijām atbalstot Austrijas neitralitāti. Taču faktiski vicina Krievijas karogus un propagandē krievu viedokli“, – saka Anna. 

Jāpiebilst, ka Austrija nesūta ieročus uz Ukrainu. Konstitūcija neatļauj Austrijai iekļauties militārās aliansēs, tāpēc arī šodien Austrija nav NATO dalībvalsts. To ko krievu „finlandizētā“ un neitrālā Somija izdarīja, austrieši nevēlas atkārtot. Tātad nevēlas NATO un neizvietos savā teritorijā militārās bāzes. 

Valsts kanclers un konservatīvās ÖVP partijas biedrs Karls Neamers raksturo Krievijas uzbrukumu Ukrainai kā neakceptējamu. Taču ieroču vietā nosūta ukraiņiem tikai un vienīgi humāno palīdzību. Kopš 2022. gada februāra šī summa ir diezgan „niecīga“ (salīdzinājumā ar to ko Ukrainai dod citas līdzīgas Eiropas valstis), t.i., ½ miljarda eiro robežās. 

Nepatīkami.