Speciāli TVNET

“Naidu internetā var redzēt. Skaidri un šķebinoši pretīgi “, – saka kāda balss auditorijā.  Runātājs ir Kārlis. Viņš atskaitās par savu viedokļa intervijas ierakstu, kurā divi jauni cilvēki diskutē par naida izpaudumiem sociālajos medijos. Mobings un publiski pausts naids esot nostiprinājuši savas pozīcijas sabiedrībā. Ienīst kādu tagad esot modē. Pat pienākums. To uzjunda diktatori un pieprasa kari. Pārklājot ar naida segu plašus sabiedrības slāņus, lai motivētu tos cīņām frontē un iedvesmotu ienaidnieka likvidēšanai. Mēs visi pašlaik dzīvojot naida pārpildītā pasaulē. Vai tā patiešām ir? 

Naida afekts

Vācu rakstnieka, ekspresionista Georga Bihnera lugā par Voiceku, kas greizsirdībā nogalina savu mīļoti Mariju, naids parādās pilnā augumā. Karotājs ir pavadījis frontē 18 gadus un pēc atgriešanās mājās sastop dzimtajā pilsētā mīļoti sievieti. To pašu, kuru pēcāk nogalina īpaši nežēlīgi. Ar neskaitāmiem dunča dūrieniem, naida paisuma afektā. Vai piedzīvotais karā atspēlējas dzīvē? Kur ceļas nekontrolējamais naids? Milzīga, melna posta enerģija, kura gatava aprīt visu ap sevi. Savējos ieskaitot. 

Tas, ka atgriežoties mājās no kara, vāgnerieši turpina slepkavot kaimiņus, mīļākās, sievas, paziņas un ceļā sastaptus ļaudis ar to pašu nežēlību kā Ukrainas Bučā, ir jau pierādījies. Tātad karš, kurš pašlaik pļauj cilvēcību Ukrainā un Izraēlā, nav tikai tehnika karojošo pušu batālija, bet kas vairāk. Tā ir naida skola, kas iemāca likvidēt pretimnācēju. „Kancelēt“ visus, kas gadās pa kājām. Kara apdullinātie atnesīs šo praksi sev līdzi arī uz pēckara dzīvi. Turpinot nogalināt dzīvus palikušos. 

Bībele naidu apraksta kā aklumu un tumsu. Tas nozīmē, ka cilvēku var piebāzt pilnu ar naidu tik lielā mērā, ka viņa acis pārtrauc redzēt.  Jeb precīzāk sakot – tiem, kas ienīst, acis nav vajadzīgas. 

Naidam nav pretpola. Reizēm mēdz pretnostatīt naidu mīlestībai, taču tā tas faktiski nav. Naids nav pretstats nekam. Tas eksistē izolēti – vienīgi pats sev. 

Interesanti, ka tas nedzīvo viens. Tam vajadzīga sabiedrība jeb objekts, kuru ienīst. Šāds spogulis var būt anonīms, nepazīstams cilvēks, priekšmets, tauta, iedzīvotāju grupa vai pat vesela valsts. Īsts naids funkcionē tikai un vienīgi anonīmā vidē. 

Lai to realizētu vajadzīgas divas lietas : a) mēs (labie) un viņi (sliktie); b) robeža starp „mēs un viņi“. Pēc tam var sākt ienīst. Lai to izdarītu vislabāk, vajag  atrast „vienu piemēru“ (vienu blondīni, vienu musulmani, vienu migrantu), lai pēc tam šī cilvēka pārkāpumus vispārinātu uz visu minēto iedzīvotāju grupu. 

Naida telpa

Sociālajā telpā mēs esam dažādi. Tajā būtu jārespektē citam citu, jāieklausās vienam otrā un jāmācās no tiem, kuriem viss padodas veiksmīgāk. Evolūcija šādu dzīves skolu cilvēcei ir iemācījusi. Ja kāds telpā ieved naidu, tad sarunas apklust un gaiss sāk smirdēt. 

Tieši šo efektu varam novērot sociālajos medijos, kur telpu aizņem anonīmi radījumi. Tajā ir izveidoti visi priekšnosacījumi naida uzplaukumam.  Visi, kas piedalās, jūtas „atsevišķi, īpaši“ un viņus aizsargā anonimitāte. Ja kāds vēlas kaut ko uzzināt, piemēram, par karu Ukrainā, tad var ieiet „X„ jeb bijušajā Twitter, lai izpeldētos naida upēs ar nosaukumu „pretīgais ebrejs Zeļenskis“ vai ienirtu niknuma akačos par tēmu „kāškrusta nacists Zeļenskis“. Pasaulē, kurā nav nosacījumu, visi var runāt ko vēlas un loģiski, ka pirmais šeit uzplaukst naids. 

Ir pētījumi šajā jomā, kas rāda, ka liela cilvēku daļa barojas no naida.  Tieši tāpat kā bites no nektāra. Taču, lai nektārs rakstos, ir vajadzīgs laiks un pūles. Kurš ražo naida izejvielas un kāpēc ir cilvēki, kuriem naids skaitās svēta lieta? 

7. oktobrī tūkstoši Hamās karavīru šķērsoja valsts robežu un ielauzās Izraēlā no Gazas. Iesoļoja miestos un ciemos, lai tur nežēlīgi slepkavotu mierīgos iedzīvotājus. Viņi nosita visus, kas gadījās pa kājām – mazus un vecus, sievietes un vīriešus. Neapžēlojot pat zīdaiņus. Visu šo slepkavošanu viņi cītīgi filmēja un pēc tam izvietoja sociālajos medijos kā savu varoņdarbu. Lai iespējami daudz cilvēku visā pasaulē redzētu viņu drosmi, varonību un naidu. Galvenais – naidu. 

Šis viss bija iespējams tikai tāpēc, ka naida akcijām Hamās gatavojās gadu desmitiem: novirzot mierīgās dzīves uzlabošanai paredzēto naudu kara industrijai, ēku vietā būvējot tuneļu labirintu zem zemes un trenējot savus kaujiniekus īpaši nežēlīgu cīņas akciju realizēšanā pret mierīgajiem iedzīvotājiem.  Tātad, tika darīts viss, lai ļoti nokaitinātu Izraēlu un, lai pretreakcija būtu naida pretlēkme no Telavivas puses. Nevis parasta atšaudīšanās. Nē, Putinam un Hamās vajadzēja, lai tur arī turpinātos īsts, ilglaicīgs karš. Pa īstam un krimināli nopietni.    

Collateral damage 

Ir jēdziens, kuru izmanto kara apstākļos, lai aprakstītu situāciju, kad tiek upurēti civilie iedzīvotāji. Proti, kāds bērns vai vecs cilvēks pats ir vainīgs, ja ir atradies vai iemaldījies ugunslīnijā. Taču, precīzāk, sakot šādas situācijas rodas tad, kad kāds šauj uz dullo.  Tā terorists pieliek pie pleca savu automātisko ieroci un bliež kur acis rāda. Viņam tad vienalga ir vai nav upuri, jo karā visiem jāapzinās, ka katrs var kļūt par pirmo vai nākamo upuri. Tātad visus var „kancelēt“. 

Par naida bērnību, jaunību un brieduma gadiem vislabāk var izstāstīt tie, kas no tā ir cietuši vissmagāk. Viens no tādiem ir austriešu esejists un rakstnieks Žans Amerijs, kurš dzīvoja Vīnē un darbojās kā žurnālists un literatūras kritiķis. Pēc tam sekoja Austrijas anšluss un Amerijs centās glābties Beļģijā. Diemžēl vācieši okupēja arī Beļģiju un viņu kā pretošanās kustības aktīvistu arestēja tie, no kuriem Žans mēģināja aizbēgt. Rokas sasēja un ar vinču pacēla pie griestiem Brēndonkas cietumā. Pēc laika viņa pleci izkrita no locītavām un viņš pārvērtās invalīdā. Tikai tobrīd okupanti uzzināja, ka sakropļotais ir ebrejs un tāpēc mudīgi nosūtīja viņu uz Aušvicu. Pēc tam uz Buhenvaldi un Bergeni Belzeni. 

Tas bija liels brīnums, ka Žans pēc visa šī ārprāta palika dzīvs. Formāli viņš skaitījās dzīvs, lai gan faktiski bija gājis bojā vairākkārt. Šī iemesla dēļ pēc kara viņš daļēji mainīja vārdu un uzvārdu (apmainot vietām burtus) u mēģināja dzīvot tālāk kā cits cilvēks. Pēc kara Žans Amerijs bija jau cits cilvēks, kuram nebija vairs nekā kopīga ar Vāciju vai Austriju. Viņš nekad tur neatgriezās un atteicās izdot savas grāmatas Vācijā un Austrijā. 18 gadus klusēja par to, kas ar viņu bija noticis. Sāka runāt tikai 18 gadus pēc kara Aušvicas tiesā Frankfurtē. Vācu publiciste Hanna Ārente no Kēnigsbergas tobrīd bija jau  formulējusi jēdzienu „banālais ļaunums“  jeb „ļaunuma banalitāte“, kas pieprasa nepieļaut nejēdzību un cietsirdības akceptēšanu. Apgalvojot, ka slepkavam vai sadistam šādi lika rīkoties pavēles no augšas. Tāpēc pats neesot vainīgs. 

Nevajag normalizēt nelietību. Attaisnot to ar tekstu, ka „citādi jau nevarēja“, ka „bija tikai tādi apstākļi“.   

Cūcības patētisms

Vislielākā kļūda, kuru cilvēki veic naida labā, ir gļēvums pret konkrētu nelietību jeb centieni pierakstīt konkrētai cūcībai augstāku jēgu. Tā uzskata Amerijs.  Pēc viņa domām viss ļaunums un nelietība ir abstraktas lietas. Viņu vajāja kā pretošanās kustības aktīvistu, kā publicistu, kā ebreju. Tas bija naids pret cilvēku grupu, nevis pret viņu konkrēti. Lai spīdzinātājs varētu jūs kropļot ar mierīgu sirdi, ir “jāaplīmē konkrēta cilvēku grupa“ ar ļaunām etiķetēm un pēc tam jādēmonizē. Tad mocītājs, spārdītājs jūtas labāk, jo nenogalina konkrētu Žanu, Kārli vai Annu, bet gan vienu „no neliešiem“.  

Nacisma ideoloģija, kuru otrā pasaules kara lakā praktizēja Hitlers un šodien izmanto Putins, tiek būvēta uz aplamiem, izdomātiem un apzināti konstruētiem priekšstatiem par sevi, savu nāciju. Par savējo cilvēku grupu. „Hitleram uzticīgais cilvēks necentās izveidot savu personību tā, lai būtu veikls kā zebiekste, ciets kā āda vai neērts kā atslēgas caurums“, – raksta Žans Amerijs. Nē, tāda nebija Hitlera prasība. Kārtīgam nacistam bija vispirms jāiemācās apzināt savus ienaidniekus un jāiemācās to ienīst. Tieši tāpat kā to šodien praktizē Putins Krievijā. Arī viņa ienaidnieki ir Stambulas konvencija, geji, lesbietes, NATO un ukraiņi. Hitleram, tieši tāpat kā Putinam, vajadzēja iezīmēt kaut kādus ienaidniekus, tos demonizēt un uzkūdīt viņiem virsū savējos patriotus. „Hitleram uzticīgais cilvēks bija tik ļoti uzvilkts naidā, ka spēja bez sirdsapziņas pārmetumiem spīdzināt, pazemot, iznīcināt ienaidniekus, nodrošinot viņiem maksimālās ciešanas”. 

Tātad cilvēku ienīšana un vajāšana nav līdzeklis, lai kaut ko sasniegtu. Nē, tas ir mērķis. Vajāt, spīdināt, spārdīt un kropļot – manifestējot savu pārākumu. Centrālā Hitlera un putina formula ir vienkārša: „Jo vairāk ļauna nodarīsi citiem, jo dižāks jutīsies“. To varam šodien izlasīt krievu presē pompozās klaigās pret Ukrainu vai noklausīties Šlesera aicinājumos EHR reklāmās – nebalsot par Stambulas konvenciju. To šodien var dzirdēt ik dienas sarunās ar krieviski runājošiem Putina emigrantiem, kuri ir pārliecināti, ka Krievijas karš pret Ukrainu ir kā stihiska nelaime vai dabas katastrofa pie kura neviens nav vainīgs. Viņus pašu ieskaitot. 

Tas nozīmē, ka mūsu sabiedrība turpina piedot „naida uzvilktajai masai“ nodarījumus un vēlas sagaidīt, lai arī mēs pārējie piedodam pagātnei to, ko tā nodarījusi. 

Amerijs nebija gatavs piedot pagātnei un nepieņēma patētiskos aicinājumus normalizēt un cilvēciskot cūcības. Viņš arī nepiekrita, ka piedošana būtu atstājama muzejiem un memoriāliem. Pie kuriem vēlāk var regulāri nolikt ziedus.

Kolektīvā atmiņa

Mēdz teikt, ka ģimene paliek kopā, ja vīrs un sieva spēj vienoties par kopīgu pagātnes notikumu interpretāciju. Vai viss, kas ir noticis ar mums ir apkārtējo cilvēku, vai mūsu pašu kļūdas? Vai otrais pasaules karš beidzās ar Eiropas sarkano okupāciju, jeb tomēr amerikānisko atbrīvošanu?  Ar atgriešanos „pie normālā“ jeb tomēr pie apsēstā Ļeņina ideju realizācijas turpinājuma Padomju Savienībā? Vai 1945.gada 9. maija sekas redzam Ukrainas kara formā vēl šodien?

Par to domas dalās. Kad apmeklējam Baltos krustus meža kapos vai Aušvicas koncentrācijas nometni Polijā, tad saprotam, ka piedalāmies lekcijā. Mums pagātne vēlas atgādināt, ka šādas lietas ir iespējams joprojām.  Laiks grib mums pateikt, ka ikvienu no mums kāds cits – apsēsts indivīds var pakārt ar vinčām, izlaužot plecus no eņģēm. Žans to zināja un netika no šīs traumas ārā. 1978.gadā izdarot pašnāvību. 

Mēs domājam, ka uz mums tas neattiecas. Tieši tāpat kā parastais krievs Dimitrijs, Pāvels vai Maša šodien ir pārliecināti, ka karš Ukrainā nav viņu vaina.  

Tāpēc vēlreiz atgriezīsimies pie Voiceka. Vai viņš sadurstīja Mariju ar neskaitāmies dunča sitieniem tāpēc, ka ienīda šo konkrēto sievieti?

Nē, tas nebija konkrēts, bet abstrakts naids, kas viņā bija uzkrājies 18 kara gados pēc kārtas. Kara apstākļi bija padarījuši viņu par garīgu kropli. Voiceks bija piestūķēts pilns ar naidu kā svaiga desa gaļas veikalā. Bija vajadzīgs tikai sīks satricinājums, lai tas eksplodētu. 

Tāpēc šodien, šajā grūtajā laikā, centrālais jautājums joprojām ir tas pats: kā izturēties pret naidu, kas tiek uzvilkts kā bulta lokā.  Tepat aiz robežām Putins to bāž iekšā tālāk savos cilvēkos ar filmām, grāmatām, runām, dejām, koncertiem un melīgu informāciju no notikumiem Ukrainas karā. Caurmēra krievs pašlaik tiek uzvilkts kā stīga. 

Tas eksplodēs, ja mēs to izliksimies neredzam.