Pigmalions ir sengrieķu mitoloģijas teiksma par „pašdarināto daiļo sievieti“. Stāsts dzīvo joprojām un, mainot savu veidolu, turpina eksistenci bez laika ierobežojuma. Filmu un televīzijas sēriju pasaulē. Kopš slavenās Bernarda Šova lugas pirmizrādes Hofburgas teātrī Vīnē ir pagājuši jau 110 gadi, tomēr neskaitāmi vīrieši, puiši un kungi turpina sapņot par viņu  – pašdarināto ideālo sievieti. Tādu, kuru īpašnieks var izvedot sev pats, jeb „saskrūvēt“ kā rotaļlietu. Paradoksāli, ka joprojām nepietiek ar apkārtējām – dzīvajām un reāli eksistējošajām sievietēm. Nē, tās joprojām neder. Kārtīgam „pigmalionam“ ir vajadzīga speciāli sev pielāgota sieviete – lelle. Trūcīgākajiem – no plastmasas vai abstrakta, vizuāla tēla formātā, bet turīgajiem – no „Austrumeiropas“ kā Donalda Trampa pirmā vai trešā sieva. Uzvelkamās lelles mēdz būt dažādas un turpina savu eksistenci joprojām.

Kas bija Pigmalions?

Viņš ir pazīstams no grieķu mitoloģijas kā spējīgs un prasmīgs mākslinieks, kurš izveidojis sev ideālo sievieti no ziloņkaula. Mīlas dieviete Afrodīte iedvesa šai izgrēbtajai daiļavai dzīvību, bet pats skaistules radītājs izdomāja atdzīvinātajai skulptūrai vārdu Galateja, lai pēc tam padarītu viņu par savu sievu. Pēc tam abi dzīvoja laimīgi, jo viss notika tā kā pasakās pieņemts. 

Tātad, vīrietis pats uztaisa sev partneri un Dievam atliek to tikai atdzīvināt. Senie mīti cilvēcei piedāvāja tieši šo ideju par to, ka autors var izveidot savu ideālo personu no nedzīva priekšmeta, kuru dievība pēc tam atdzīvinās. Taču modernais laiks ieviesa korekcijas šajā idejā. Proti, mākslā un literatūrā piedzima ideja par to, ka „ir jāpaņem jauna, nenobriedusi meitene“, kuru iespējams izskolot un „pārtaisīt“ pēc saviem ieskatiem un vajadzībām. Piemēram, tā kā to darīja austriešu ekspresionisma mākslinieks Oskars Kokoška. Viņa ideāla sieviete piedzima iemīlēšanās rezultātā. Reālajā dzīvē. Proti, kā mīlestība pret Gustava Mālera atraitni Almu Māleri, kuras iespaidā radās viens no pazīstamākajiem Kokoškas darbiem „Vēja līgava“. Brīdī, kad Alma gleznotāju pameta, viņš 1919.gadā iegādājās lelli ar mīļotās sievietes vaibstiem, viņas augumā. Nosauca Almas vārdā. Vai Kokoška bija sazinājies ar Almu Māleri un saņēmis viņas atļauju? Nē, protams, ka nebija vienojies. Taču viņš pieņēma darbā īpašu kalponi, kura rūpējās par lelli un tās apģērbiem. Tas bija nepieciešams, lai viņš arī turpmāk (kopā ar lelli) varētu veiksmīgi piedalīties publiskos pasākumos. Baudot sabiedrības apbrīnu.

Mītu par Pigmalionu izmantoja arī Bernards Šovs. Viņa 1914.gada lugu „Pigmalions“ vēlāk pārveidoja Brodveja mūziklā ar nosaukumu „Mana skaistā lēdija“ un vēl plašākus panākumus ieguva filma par šo pašu stāstu, kurā augstprātīgs fonētikas profesors Henrijs Higinss apņemas pāraudzināt par īstu lēdiju kādu jaunu ziedu pārdevēju Elīzu Londonā. 1964.gadā Džordža Kjukora filma (My Fair Lady) ieguva astoņus „Oskarus“ un 1998. gadā tika atzīta par vienu no labākajām amerikāņu formām. 

Jāpiebilst, ka šo pieeju – „kārtīgs džentlmenis pats sev izaudzina savu ideālo sievieti“ tālāk attīstījušas dažādos veidos arī citas filmas: „Jaukā sieviete“ (Pretty Women) 1990 un „Viņa ir viss“ (She’s All That) 1996. 

Kā šo „vulgārās ielas meitenes pārvēršanos par sabiedrības dāmu“ vērtēt šodien?

Šis naratīvs ir ļoti pieķēries arī Latvijas skatuvēm. To nesen spēlēja Dailē, Valmieras teātrī Vara Braslas režijā, Nacionālajā operā uzveda kā Borisa Eifmana baletu „Pigmaliona efekts“. Lai gan, no šodienas viedokļa raugoties jāatzīst, ka Bernarda Šova versija pauž klasisku neiecietību pret sievieti. Atbalstot augstprātīgu, konservatīvo viedokli par to, ka sievietes nemēdz „būt pilngadīgas“ un spēj eksistēt vienīgi uzņēmīga vīrieša režijā. Diemžēl šī pieeja turpinās, jo arī pie mums nav pieņemts pret šo ierasto legālās vardarbības veidu protestēt. 

Mediju pētniece Anja Hirmana secina, ka joprojām eksistē pieņēmums, ka drīkst publiski apspriest sievieti un sievietes ķermeni. Tas skaitās normāli, to var un drīkst analizēt. Turpretī vīrieša ķermenis ir un paliek viņa privātā lieta un diskutēts vai apspriests publiski netiek. Ja uz sociālo tīklu skatuves parādās premjerministre vai prezidente, tad uzreiz tiek apspriests viņas „resnums“, grumbu skaits uz sejas vai bērnu daudzums ģimenē. It kā šiem faktoriem būtu kāda konkrēta nozīme uz valsts politikas veidošanu. Taču nav manīts, ka kāds būtu publiski sašutis par „pārāk resnu“ teātra direktoru, nekoptu aktieri vai partijas vadītāju vīrieti, kuram „joprojām nav bērnu“.   

Jāsecina, ka patriarhālā sabiedrībā nespēj atbrīvoties no pieņēmuma, ka ikvienas sievietes spogulis un vērtības mērs ir tikai un vienīgi vīrieša acis. Tāpēc arī tagad tiek aktīvi attīstīti jauni ideālo sieviešu radīšanas mehānismi. Pat bez „pašrocīgas izgrēbšanas“ vai „saskūvēšanas kopā“. 

Proti, vīrietis sāk iemīlēties lellēs, robotos, operatīvajās sistēmās un šai filmu kategorijai pieslejas 2014.gada zinātniskās fantastikas trilleris “Ex Machina” ar Alīsiju Vīkanderi galvenajā lomā un 2013.gada zinātniskās fantastikas komēdijdrāma  „Viņa“ (Her), kurā vīrietim veidojas mīlas attiecības ar datora operatīvās sistēmas ģenerētu sievietes balsi, kuru piedāvā Skārleta Johansone. Tas nozīmē, ka vīrieši turpina meklēt ideālo sievieti nedzīvu priekšmetu „dārziņā“.  

Kāpēc turpina izdomāt neesošas sievietes?

Domāju, ka viens no galvenajiem iemesliem ir pārliecība, ka sieviete ir tikai „vīrieša pielikums“ un tāpēc tai jābūt ļoti parocīgai un ērtai visās dzīves situācijās. Tā kā reāli eksistējošās sievietes parasti uzskata sevi par neatkarīgiem cilvēkiem un nav gatavas uzņemties „vīrieša pielikuma“ lomu, tad šādas prasības neizdodas apmierināt. Tāpēc joprojām turpinās vīriešu „ņemšanās ar lego klucīšiem“ un savas „mūzas“ konstruēšana pašrocīgi. Pie viena uzplaukst tādas protesta formas kā incela (piespiedu celibāts) aktivitātes. Tajās apvienojas jauni vīrieši, kuriem šķiet, ka viņiem neizdodas intīmas attiecības ar sievietēm ātri un ērti tikai tāpēc, ka sieviešu tiesību kustība traucē viņu seksuālajām ambīcijām. 

Agrāk piespiedu celibāts skaitījās vienīgi sieviešu problēma. Sabiedrība un baznīca neatbalstīja pirmslaulību intīmās attiecības un sievietes bija spiestas izvairīties no erotiskās tuvības ar pretējo dzimumu. Tagad aina ir mainījusies. Šodien šo nišu ieņēmuši galvenokārt heteroseksuāli vīrieši, kuriem pietrūkst ērtu un egoistiski netraucējošu, bezmaksas intīmo aktu ar sievietēm. Vairums no viņiem ir nepārtrauktie tīmekļa lietotāji. Tāpēc internetā ir izveidojusies neapmierināto incela grupējumu subkultūra, kas savās problēmās vaino nevis sevi, bet attīsta mizogīniju, antifeminismu un pārmet sabiedrībai viņu vajadzību neapmierināšanu. Lai kompensētu šo diskomfortu palīdz ne tikai rotaļlietas, bet arī kino.        

Piemēram, filmā „Larss un meitene“  (Lars and the real girl, 2007) viss sākas cerīgi. Larss ir intraverts puisis, kas mīl dzīvi vientulībā, taču ļoti ilgojas pēc īstas, dziļas mīlestības. Reiz viņš saviem draugiem izstāsta, ka ir saticis Bianku. Savu sapņa meiču. Tas noticis internetā. Taču sajūsma apdziest brīdī, kad noskaidrojas patiesībā – Bianka nav dzīvs cilvēks. Viņa eksistē vienīgi virtuālajā realitātē, jo ir lelle. Vēlāk seko arī traģiskas ainas, taču pats galvenais ir paradoksālā atziņa, ka cilvēks ir spējīgs iemīlēties arī nedzīvā lietā un spēj uztvert to kā dzīvu būtni. Kā mīlamu cilvēku.

Iespējams, ka šīm „lietām“ un pašdarinātām „ideālajām sievietēm“ ir arī kāda līdz šim mazāk apzināta – terapeitiskā funkcija.  Tās ārstē agresīvu vīriešu vientulību.

Tas, ka puišiem un vīriem patīk izveidot sev absolūti paklausīgas mīlas verdzenes, iezīmējas arī filmā “Ex Machina”, kurā Ava manipulē ar savu saimnieku un radītāju. Tieši tāpat kā – „parastās sievietes“ to dara harēmos, musulmaņu ticības fundamentālistu izveidotājā sabiedrībā, kurā sievietei nav balsstiesību. Ja sabiedrība un tās funkcionēšanas noteikumi ir izveidoti vīriešu vajadzībām un prasībām atbilstoši, tad nav lielas jēga sacelties un pieprasīt attieksmes maiņu. To vieglāk pakļaut sev ar viltu un „māņus gājieniem“, kas uzkrītoši redzami ik uz soļa arī mūsu modernā laika sadzīves ikdienā. 

Tāpēc neesošo sieviešu izdomāšanu nosaka patriarhālās sabiedrības iekšējais spiediens. Kamēr pastāvēs pārliecība par Ievu „kā Ādama ribu“, tikmēr neviena reālā sieviete netuvosies ideālā modeļa postamentam.    

Vai mākslīgais intelekts mainīs šo tendenci?

Iespējams, ka parādīsies filmas vai mākslas darbi, kas beidzot pievērsīsies arī ideālā vīrieša modelēšanai. Var gadīties, ka MI reaģēs loģiski nevis „tā kā pie mums pieņemts“. Tādejādi radīsies kaut kas līdzīgs vācu režisores Marijas Šrāderes „Sapņu vīrietim“ (2021), kas ir romantiska zinātniskās fantāzijas filma. Tajā darbojas zinātniece Alma, kas strādā Pergamona muzejā Berlīnē. Lai saņemtu tālāku finansējumu pētījumam, viņu piespiež piedalīties eksperimentā: trīs nedēļas jādzīvo kopā ar humanoīdu, kas ir izveidots tieši viņas vajadzībām. Tātad – Alma sastop robotu Timu, kas radīts, lai padarītu viņu laimīgu. 

Starp citu, līdzīga naratīva versija kinodarbam izmantota arī agrāk. Tā ir Suzanas Seidelmanes 1987.gada filma (Making Mr. Right) kā zinātniskās fantāzijas komēdija, kurā spēlē pat Džons Malkovičs. Atkal sieviete iemīlas robotā, lai gan pati nav šo „radījumu“ saskrūvējusi. 

Taču lielākais vairums, protams, ir filmas par ideālo sievieti. Tādas kā 1927.gada Frica Langa  „Metropole“ vai līdzīga rakstura 2004.gada „Stepfordas sievas“. Labs laika pavadīšanas mehānisms tagad – svētku laikā, kad lielākā sabiedrības daļa pavada laiku pie ekrāniem. Starp citu, 2023.gadā beidzās „Metropoles“ autortiesību ierobežojumi ASV un šī filma tagad ir publiskais īpašums.

Vai mākslīgais intelekts uzlabos „sievu izgrēbšanas“ tendenci mūsu patriarhālajā sabiedrībā?  Domāju, ka uzlabos. Sapņot nav aizliegts, bet visai reti paši sapņotāji zina kas viņiem reāli ir vajadzīgs.  

Tāpēc lielākā Pigmaliona lielākā kļūda ir bijusi pārliecība par to, ka cilvēks kā „radītājs“ pats arī saprot kas viņam vajadzīgs. Vislaimīgākie ir tie, kas liek savai dzīvei mieru. Vienkārši ļauj tai būt un turpināties, spējot pasmieties par sevi arī neērtās un nepatīkamās situācijās. Izgrēbt ziloņkaulā to, ko mēs pazīstam, nav nekas īpašs, jo tādā ceļā nav iespējams savā dzīvē sastapt ko jaunu vai atklāt agrāk neapgūtas lietas un patiesības. 

Tas ir sekli un pat nožēlojami. 

Nabaga Pigmalions, nelaimīgais Higinss un viņu pēcteči incelieši.

Lūdzu uzmanīgi ar „lego klucišiem“.

Bez instrukcijām nedarbojās pat mehānismi ar signālvārdu : „mana privātā laime“.