Turpinās bruņotais konflikts Izraēlā un neapsīkst diskusijas par to kurai valstij bija vai nebija tiesības atrasties šajā teritorijā. Izraēlai vai tomēr Palestīnai? Pašlaik šis konflikts vairāk atgādina grieķu klasisko traģēdiju, kurā pirmā konfrontācijas spirāle laiž pasaulē nākamo un tā tas tupinās jau trešo mēnesi pēc kārtas. Kāds šai ilgi gruzdošajai neapmierinātībai pielaida uguni un liesma aizdegās tieši Vladimira Putina dzimšanas dienā. Sakritība? Nedomāju. Šobrīd pasaulē ir reģistrēti ap 50 – 55 līdzīgi zemas aktivitātes „gruzdoši konflikti“, kurus iespējams uzforsēt līdz aktīva kara stāvoklim. Kremlim bija nepieciešams panākt, lai tieši šis konkrētais palestīniešu-izraēļu kašķis uzliesmotu un automātiski novirzītu ASV atbalsta naudu/ieročus no Ukrainas uz Izraēlu. Taču eksistē arī citas etniskās minoritātes, kas cīnās pret varu. Piemēram, Mindanao salu grupa Filipīnu arhipelāgā eksistē musulmaņu bruņots grupējums, kas kopš pagājušā gadsimta 60.gadiem cīnās par katoļticību un vēlas panāk šaria likumus jeb Revolucionārās bruņotās vienības Kolumbijā (FARC) ar mērķi ieviest valstī komunistu režīmu. Šos gruzdošos neapmierinātības ugunskurus Putins vēl nav iedarbinājis karam. Vai viņš ieslēgs visu iespējamo, lai novērstu uzmanību no savas ofensīvas Eiropā? Jā, tā var notikt.       

Jeruzālemes krišana 1099. gadā

Tobrīd musulmaņu pilsētu okupēja kristīgie krustneši. Bija sākušies Krusta kari. Dokumenti no abām karojošajām pusēm liecināja par nežēlīgu asins izliešanu, taču gadsimtu vēlāk pilsētu atpakaļ atguva kurdu izcelsmes musulmaņu karavadoņa jeb Ēģiptes sultāna Saladina spēki un Palestīna no jauna tika iekļauta musulmaņu valstu kopā, paliekot tur līdz pirmajam pasaules karam. 

Filmās un lugās mēdzam vērot pavisam cita rakstura Palestīnu, kuru savā romāna lieliski apraksta arī Nobela prēmijas laureāte literatūrā, zviedru rakstniece Selma Lāgerlefa. Viņas darba „Jeruzāleme“ ekranizējums ir apjomīgs skolotāja meitas Ģertrūdes un zemnieka dēla Ingmara mīlas stāsts pagājušā gadsimta sākumā kādā Zviedrijas ciemā, kuram pāri veļas kristietības patosa vilnis. No Amerikas atbraukušais jaunais mācītājs aizcīna visus uz svēto zemi. Tur tolaik varēja sastapt amerikāņus, vāciešus, krievus, armēņus un neskaitāmas britu lēdijas. Starp tēliem vīd arī vietējie iedzīvotāji, kurus rakstniece redz kā ebrejus, turkus, arābus, beduīnus un sīriešus. Līdzīga aina bija vērojama arī 1922.gadā, kad Tautu Savienība jeb Nāciju līga (dibināta no 1919. līdz 1920.gadam Versaļas līguma rezultātā) piešķīra šīs teritorijas pārvaldīšanu britiem (pēc Osmaņu impērijas sabrukuma pirmā pasaules kara rezultātā).  Lielbritānijas mandātteritorija Palestīnā pastāvēja no 1920. līdz 1948.gadam, kad ANO tās vietā lika izveidot neatkarīgu Palestīnas valsti, Izraēlu un Jeruzālemes brīvpilsētu (corpus seperatum). Kāpēc briti tolaik deva nepamatoti dāsnus solījumus visām ieinteresētajām pusēm? Tāpēc, ka tāda ir diplomātijas daba – veidot lieliskus kontaktus un solīt neiespējamo. Lai gan par šo pašu teritoriju cīnījās pretēju ideju spārnoti cilvēki, briti turpināja šo kritisko apstākli neņemt vērā.  Vienlaikus uzplauka cionisms, kas vēlējās izveidot ebreju valsti situācijā, kad Franciju jau sašūpojusi Alfreda Dreifusa lieta un turpinās ebreju vajāšana Krievijā. Tieši Krievijā tika izveidoti un tātad falsificēti tā saucamie „Ciānas gudro protokoli“, kas caur arābu pasauli tiek „piegādāti atpakaļ“ Eiropai. Šis dīvainais sacerējums pirmo reizi tika publicēts 1903. gadā krievu melnsimtnieka Pavela Kruševana avīzē Знамя, taču ir pieprasīts daudzviet joprojām.

Pavisam citu ideju gaismā par šo pašu teritoriju cīnījās arābi, kuriem riebjas visa veida kolonizācija. Toni šajā procesā nosaka Ēģipte, atgūstot neatkarību 1919.gadā, gandrīz vienlaikus ar Latviju. Diemžēl briti šos apstākļus turpināja neņemt vērā. Tāpēc arī pēc pirmā pasaules kara tur visu tupināja visu noteikt divas Eiropas lielvaras. Vietējie šo Lielbritānijas un ANO pārvaldi uztvēra kā jaunu kolonizācijas formu un tāpēc viņus nekādi neuzrunāja ebreju ieceļošana ar mērķi dibināt tieši šeit savu suverēno valsti Izraēlu.   

Izraēlas dibināšana 1947.gadā

Šajā brīdī briti nodeva reģiona pārvaldības pilnvaras ANO rīcībā. Bija pēckara laiki un ebreji savu masu iznīcināšanas procesu jau bija pieredzējuši Hitlera režijā. Viņi tobrīd bija vissmagāk vajātā nācija un loģiski, ka tieši tāpēc daudzi mēģināja bēg uz savu apsolīto zemi, kurā beidzot varētu justies kā mājās. To var saprast.1947.gadā, ANO pieņem rezolūciju par divu valstu izvveidošanu Palestīnas zonā. Kartē  arābu valsts teritorija tiek iekrāsota zeltainā tonī, bet ebreju valsts – zaļā krāsā. Ģenerālajā asamblejā vairums dalībvalstu nobalsoja par šo projektu. Padomju Savienību ieskaitot. Arābu pasaule balsoja pret, jo vēlējās redzēt šo zemi tikai kā Palestīnas arābu teritoriju, bet Grieķija, Turcija, Kuba un Lielbritānija no balsošanas atturējās. 

Pēc sešiem mēnešiem briti aizvāca savus karavīrus jeb „drošības spēkus“ un pēc tam tika dibināta Izraēlas valsts. Diemžēl tālākais vairs nebija rozēm kaisīts ceļš, jo par 1947.gadā dibinātas valsts galveno ienaidnieku bija kļuvis militārais grupējums Hamas. Tas cīnījās gan pret Izraēlu, gan arī pret ebrejiem. Vienlaikus, būtu jāatceras, ka šī organizācija nostājas arī pret kristiešiem, pret ateistiem un ticībām ar daudzdievībām. Tās dibināšanu var lielā mērā saistīt ar Sajeda Kutuba (1906 – 1966) mācību. Viņš kā Musulmaņu brālības teorētiķis ir iedvesmojis daudzus islāma fundamentālistus un kaujiniekus bruņotu grupu dibināšanai. Lai gan viņa priekšstats par šo pasauli ir diezgan tumšs. Viņš redz šo sabiedrību kā korumpētu un nodevīgu un saskata vienīgo izeju no esošās traģiskās situācijas bruņotā cīņā. 

Tātad – ir jāapkaro neīstie musulmaņi un visi pārējie, kas nepakļaujas islāma ticības loģikai. Šī mācība būtiski atšķiras no Eiropai tik raksturīgā antisemītisma. 

Te būtu jāsaprot, ka eksistē divas grupas – sekulārie palestīniešu patrioti un dziļi ticīgie militāro vienību piekritēji. Viņu izpratnē nav nekādu iespēju par kaut ko vienoties ar Izraēlu un miers nav iespējams tikmēr kamēr kaut viens pretinieks ir palicis dzīvs. Tāpēc ir jānogalina visi naidnieki. Bez izņēmuma. Tieši tāpat tagad uzskata Benjamins Netanjahu un viņa armija.  

Antīkā drāma ritmiskos turpinājumos

Katru vakaru savos televizoros varam noskatīties seriāla turpinājumu antīkajai drāmai, kurā viena tauta cenšas iznīcināt otru. Redzam dialogus un ieklausāmies komentētāju žēlabu korī, kuri mēģina paskaidrot un prognozēt. Jā, ir pamats piekrist, ka līdz šim šajā virzienā pieļauts nepiedodami daudz kļūdu. Tā tas ir. Tai pat laikā, ir tikai viena teritorija un divas tautas, kas nevēlas saprasties savā starpā. 

Pašlaik pasaulē eksistē ap 55 šādu konfliktu, kas ilgst pasīvā formā apmēram 10 gadus. Pirms 10 gadiem šādu konfliktu bija uz pusi mazāk. Iesāktās miera sarunas (ANO) Jemenā, Lībijā un Sudānā ir aprautas un neturpinās. Tas nozīmē, ka 2022.gadā viena ceturtā daļa mūsu planētas iedzīvotāju (2 miljardi) dzīvoja kara un bruņotu konfliktu apstākļos. 2023. gadā 108 miljoni bija spiesti pārvērsties par bēgļiem un meklēt laimi ārzemēs. 

Liela problēma šo konfliktu iesaldēšanā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomei, kurā ietilpst Ķīna, Krievija un ASV. Visas šīs trīs lielvalstis turpina cīnīties par savu ietekmi noteiktos pasaules reģionos un bremzē konkrētu konfliktu apstādināšanu. Šī iemesla dēļ nav iespējams sodīt agresiju izraisītājus un neiespējami nosūtīt drošības spēkus civiliedzīvotāju aizstāvībai. Pēdējais šāds neveiksmīgs palīdzības mēģinājums notika Mali, kur ANO Drošības spēku misija tika pārtraukta pēc vietējās varas pieprasījuma. Tagad tur dominē Krievijas vāgnerieši un netiek sodīti par savām zvērībām. Piemēram, par 2000 civiliedzīvotāju nogalināšanu 2021.gadā. Arī Centrālāfrikas Republikā “Vagner” pietuvinātie kaujinieki ir iesaistīti cilvēku nolaupīšanā, izvarošanā un ārpustiesas slepkavībās. „Sadarbības līgumi“ Krievijai pašlaik ir ar apmēram 50 Āfrikas valstīm un var secināt, ka Krievija ir viens no galvenajiem pasaules bruņoto konfliktu veicinātājiem. 

Mēdz teikt, ka visi lielākie kari ir sākušies ticības dēļ. Arī šajos gadījumos konfliktu noregulēšana nav bijusi iespējama tieši šo „argumentu dēļ“. Proti – abas karojošās puses uzskata, ka Dievs ir viņu pusē un tieši tāpēc nepiekrīt kompromisiem. Ticīgajiem nav loģisku argumentu, bet tikai un vienīgi viņu pārliecība. 

Ticība var un drīkst eksistēt cilvēku sabiedrībā, taču brīdī, kad tā veido sabiedrības kodolu un tiek izmantota agresīvu mērķu leģitimēšanai (Krievijas patriarhāta svētība Ukrainas iekarošanai) tā pārvēršas bremzē. Tāpēc neizdodas racionāla saruna starp arābiem un izraēļiem. 

Varmācības ceļš no malas izskatās īsāks, taču reti ved uz veiksmi. Moruā rakstīja, ka varmācības slavināšana esot pielīdzināma noziegumam. Pagaidām šis ir vienīgais veids kā cilvēki mēģina nonākt līdz taisnīgumam, kas no viņiem nepārtraukti atkāpjas. 

Diemžēl.