Speciāli TVNET

Pēdējo gadu aptaujas un pētījumi liecina, ka apzināta izvairīšanās no fiziskās tuvības ir modernā cilvēka uzvedības stils, kas palīdz tikt vaļā no sabiedrības uzraudzības, kontroles un var mazināt vides ietekmi. Otru cilvēku gultā vairs nevajag. Šie cilvēki visu mūžu jūtas kā izraidītie un palēnām pierod pie savas vientulības komforta, neiemācoties pieķeršanos otram. Vēl vairāk – ir stresā no erotiskās tuvības, jo baidās tikt pamesti. Cilvēks distancējas, lai jau iepriekš aizsargātu sevi, un šis stils pašlaik ir ļoti izplatīts arī intīmajās attiecībās. Tagad viss esot citādāk nekā bijis agrāk. Kas īsti notiek? Vai sabiedrība kļuvusi tik rupja un neciešama, ka no tās būtu jāizvairās visos iespējamos veidos? Ieskaitot intīmo tuvību? 

Seksa patēriņš samazinās

Pēdējo gadu pētījumi ASV un Rietumeiropā rāda, ka intereses trūkums par seksu – „seksa recesija“ (sex recession) kļūst aizvien izplatītākā jauniešu dzīvē. Proti – liela daļa izvairās no seksa un „nevainības zaudēšana“ tiek apzināti atlikta uz vēlāku laiku.  Pastāv milzīga atšķirība jauniešu uzvedībā dažādām paaudzēm šajā jomā, ja salīdzinām tos, kas dzimuši pagājušā gadsimta 60. un 70. gados un šodienas studentus amerikāņu koledžās. To pašu rezultātu demonstrē arī eiropiešu studijas Nīderlandē, kas liecina, ka seksa debija notiek daudz vēlāk (nekā tas bija raksturīgs iepriekš) un liela daļa vispār izvairās no šādām attiecībām. 

Lielākā daļa ekspertu izskaidro šo apzināto izvairīšanos no seksa kā jauniešu pretošanās formu pārāk „seksualizētajai pasaulei“, kurā viņi ir spiesti dzīvot. Sociālie mediji sapostījuši izpratni par intīmo tuvību un jaunieši labāk skatās Netflix filmas, nevis nodarbojas ar seksu paši. Ja agrāk pieaugušie bija ļoti nobažījušies un satriekti par „tvigijas“ īsajām kleitām, pārāk frivolo pusaudžu un jauniešu izturēšanos un reaģējuši uz vaļībām ar aizliegumiem un cenzūru, tad tagad notiek pretējais. Šodien jauniešu garlaicība un vienaldzība seksatlētisma virzienā daudzos vieš bažas un satraukumu. 

Kāpēc šajā virzienā būtu jāceļ panika?  Tāpēc, ka demogrāfijas jautājums ir tas, kas daudzus politiķus interesē visvairāk.  No jauniešiem valsts gaida precēšanos, bērnu radīšanu un ģimenes aprušināšanu. Taču gaidītais nenotiek nevis tāpēc, ka pasaulē būtu izplatīta geju un lesbiešu propaganda (kā to domā Putins), bet gan pavisam citu apsvērumu pēc. Jauns cilvēks šodien vairāk domā pats par sevi un savām ērtībām, tāpēc nevēlas apgrūtināties ar otra cilvēka tuvu klātbūtni un intīmo attiecību sekām. Egoisms? Iespējams. Tāpēc, piemēram, Japānā jaunieši pirmie pierādīja, ka atsakās no seksa, viņiem nedzimst bērni un pavisam drīz tur vairs nebūs veco ļaužu aprūpētāju salīdzinoši lielajam kādreiz vaislīgās vecākas paaudzes sektoram. Itālijā novērojamas līdzīgas tendences. Mazāk bērnu šodien dzimst arī citās pasaules valstīs.

Viss šis process jeb „seksatlētu trūkums“ šodienas vidē liecina, ka sievieti vairs nevar ieslodzīt, varmācīgi pazemot, piespiest pārvērsties par dzemdēšanas mašīnu tā kā tas bija pierasts iepriekšējos 2000 gadus. Viņai ir tiesības negribēt un nedarīt. Vīrieša impulsi vairs nenosaka sievietes dzīvi un viņai nav „jāiet par sievu“ pie kāda, kas pret to neiebilst. Sievietei vairs nav „jāuzprasās“ un jāmedī ģimenes galva, jo citādi viņa neskaitās. Patriarhālās struktūras ir sabrukušas. Tradicionālās institūcijas izkusušas kā sviests saulē, ieskaitot „tradicionālo ģimeni“ ar savu iekšējo kārtību, kas līdz šim bija norma. Baznīca pagaidām netiek līdzi šiem procesiem un sieviešu kaunināšana te nepalīdzēs. Nevajadzētu visā apsūdzēt daiļo dzimumu par to, ka viņām ir pašcieņa un nevēlēšanās „strādāt“ par vīrieša bezierunu servisa institūciju savu atlikušo mūžu. Par šiem jautājumiem būtu jārunā plašāk un skaļāk, jo ir muļķīgi iedomāties, ka jaunieši nezina to ko prot „baby boomers“ jeb pēckara bērnu dzimstības uzplaukuma paaudze. Piemēram, Indonēzijā pašlaik plaši diskutē par seksa recesiju un vēlas apgaismot jaunus cilvēkus par ģimenes dzīves priekšrocībām. Iedrošinot līdzsvaram starp savu privāto brīvību un ģimenes vajadzībām. Par iespēju dzīvot komfortā ar sevi reliģijas ietvaros.  

Taču var gadīties, ka vainīgas nav feministes, bet gan nepatīkamas sajūtas esošās pornogrāfijas piesātinātā pasaulē, kura nevis uzbudina, bet nomāc un rada riebumu. Gan meitenēm, gan arī puišiem.  

Kas noticis?

Būtu jāprecizē vairākas lietas. Pirmkārt, samazinās gribēšana iesaistīties seksuālās attiecības ar otru cilvēku. Šī tendence ir uzkrītoša un nepārprotama. Otrkārt, piemēram, Somijā ir konstatēta dzimumaktu samazināšanās, bet augošs onanēšanas līmenis. Tas nozīmē, ka ir divas pieejas intīmajai dzīvei – kā baudai vai kā obligātam cilvēku producēšanas aktam. Iespējams, ka tieši tāpēc ar dzimumaktu līdz šim mēdza saprast tikai heteroseksuālu penetratīvu dzimumaktu. Nekā cita konservatīvajā ēdienkartē nebija un nav, lai gan jauniešu intīmās attiecības aptver daudz plašāku intīmā dialoga spektru. Netiek pieskaitīti skūpsti, glāsti un visa cita veida erotiskā dialoga sastāvdaļas, kas esot ļoti populāras intīmās sarunas formas joprojām.  Treškārt, šodienas jaunieši ir ļoti atšķirīgu indivīdu kopa, kurā pastāv sociālas, intelektuālas un etniskas atšķirības. Dažādām vecuma grupām ir dažāda intīmās tuvības pieredze un pētniecībai būtu jāiekļauj kā kritērijs arī vides konteksts.  Tas nozīmē, ka dažādās pasaules valstīs mēģina izskaidrot seksa recesiju ar atšķirīgiem argumentiem. Piesaucot reliģijas nerespektēšanu, ģimenes ignorēšanu, egoismu utt.  

Līdz šim seksualitāti sabiedrība ir centusies ierobežot: vecuma robeža, izskats (kā sievietes drīkst ģērbties uz izskatīties: parandžas ikdienā vai lakats vaiņaga vietā utt.), dzimumakta saistība ar laulību ceremoniju, abortu un laulības šķiršanas aizliegums, biedēšana un homoseksuālām attiecībām utt. Visas šīs tendences šodien redzam konservatīvo politiķu retorikā kā mēģinājumu pagriezt laiku atpakaļ uz ieslodzīt sievieti no jauna pie gultas un plīts  pēc viduslaiku modeļa parauga. Aizliegt abortus un homoseksuālas izpausmes. Tas viss liecina par to, ka intīmajām attiecībām it kā nav vajadzīgs emocionālais komforts, jo pēc baznīcas loģikas šis ir tikai laulāta cilvēka tehnisks pienākums (jauna cilvēka obligāta radīšana) un tieši tik pat „tehniski“ to uztver valsts demogrāfijas veicinātāji politiķi – ražojiet bērnus: jo vairāk jo labāk. Vienalga kā. Taču iespējams, ka tieši tāpēc pastāv plaisa starp „pienākumu“ un emocionālo komfortu, kas izpaužas šodienas seksuālajā recesijā jauniešu vidū. Viņi vairs neuzņemas pienākumu bez baudas.

Vai ir arī citi apstākļi?

Jā, privātās telpas trūkums. Diezgan daudzi jaunieši sūdzas par ieilgušu dzīvi vecāku tuvumā un tieši tāpēc novēlotu seksuālo attiecību debiju. Īpaši uzkrītoši to var novērot Japānas pētījumos. Tur cilvēki dzīvo ļoti cieši – vairākas paaudzes vienā ēkā. Pie viena kawa no ji jeb gulēšana laulības gultā kopā ar saviem mazuļiem, kas izslēdz brālīša vai māsiņas drīzu nākšanu pasaulē.

Seksa recesija liecina arī par kultūras normu un intīmās tuvības mediālā atspoguļojuma spiedienu uz jauniešiem. Ļoti slaidi cilvēki ar klasiskiem sejas vaibstiem, operētām ķermeņa daļām rēgojas ekrānā. Protams, ka visai maza sabiedrības daļa atbilst šiem ideāliem. Šis ir būtisks aspekts un spēj uzdzīt mazvērtības kompleksus pavisam normāliem puišiem un meitenēm.  Nīderlandes pētījumi par meiteņu seksualitāti liecina, ka negatīva sava ķermeņa uztvere noved pie pašcieņas trūkuma, pesimisma un apzinātas savu seksuālo attiecību ierobežošanas. Tātad nevis pie centības līdzināties kārnajiem paraugiem, bet pie pašnolieguma. 

Bez tam jāatceras, ka šodienas jaunieši  ir spiesti rēķināties ar iepriekšējo paaudžu „pornogrāfijas piesātinātību publiskajā telpā“. Vulgāri izaicinoši attēli pārsātinājuši audiovizuālo vidi un patriarhālie seksuālie kodi, marķējumi caurauž ikdienas dzīvi, kurā idioma „ fack you“ (пошел на хуй) tiek lietota, lai paustu vienkārši dusmas, bet slengs „bitch“ (блядь), lai apzīmētu sievieti. Ja viss ikdienā tiek seksualizēts ar pornogrāfiskiem marķējumiem un patriarhālā, virilā bravūra nosaka toni, tad nav brīnums, ka visliekākais tabū varētu būt atzīšanās, ka jaunu cilvēku sekss vispār neinteresē?  Vēl nav izslēgts, ka publiski nav pieņemts par šiem jautājumiem runāt un tiem apspriesties. Par to nediskutē un jautājumus neuzdod. Viss. Tas nozīmē, ka jaunam cilvēkam šodien jālasa interneta murgi vai jānoklausās pieaugušo divdomības, lai mēģinātu saprast vai sekss vispār kādam der un piestāv.   

Cietušo grupas

Tās ir vairākas. Vienu no tām veido jaunieši, kuriem nav pozitīva parauga seksuālai intimitātei. Viņi dzīvo izolētā vidē, bez reāliem draugiem ar kuriem būtu iespējams par šīm tēmām runāt. Viņus traumē agresīvā, patriarhālā seksualitāte, kas palo tīmeklī un kinofilmās un šiem jauniešiem riebjas plaši tiražētā primitīvā, stereotipu pornogrāfija, kas tiecas nostāties erotisko attiecību vietā. 

Otra grupa ir HBTQ jaunieši, trešā – jaunieši ar funkcionāliem traucējumiem, ceturtā – ieceļotāji/migranti (ar citām seksuālo attiecību normām). Pētījumi un aptaujas Zviedrijā liecina, ka viena ceturtā daļa jauno migrantu pārdzīvo savas seksuālās debijas neveiksmes un ir bijuši spiesti, nevis paši gribējuši varmācīgos seksuālajos aktos piedalīties. 

Atsevišķa grupa ir jaunieši (puiši un meitenes), kas saprot seksuālas attiecības vienīgi kā sodīšanu vai varmācību. Proti, pieņem, ka nav vajadzīga otras puses piekrišana. Nekādas maigas vai saldas baudas šajās attiecības nav. Šis virziens pašlaik ir ļoti izplatīts netā. Tiek pieprasītas kailuma fotogrāfijas, kuras pēc tam izplata pārējiem, lai atriebtos. Jēdziens „atriebības pornogrāfija“ ir ļoti populāra lieta šodienas ikdienā un nenozīmē tikai sieviešu ķermeņa izmiešanu, bet arī penisa foto jeb „dick pik“ sūtīšanu SMS standartā. Tas ir sava „vīrišķīguma“, narcisisma demonstrējumu jeb vienkārši uzbrukums. Varmācības akts. Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka šādi veidojas seksualizēti pazemojumi, kuriem sievietes ir daudz vairāk un biežāk pakļautas, nekā vīrieši. Pētot seksuālus uzbrukumus netā zviedru studentiem noskaidrojās, ka visvairāk varmācības jāpacieš jaunām sievietēm, studentiem, kas iebraukuši no ārzemēm un HBTQ personām. 

Cik daudz seksa cilvēkam vajag?

Noskaidrojies, ka liela daļa uztver savu seksa aktivitāti kā pilnvērtības apliecinājumu, taču vienmēr ir bijusi iedzīvotāju grupa, kas šo aktivitāti uzņemas piespiedu kārtā. Pašlaik šāda puišu grupa ir salīdzinoši liela starp dzimušajiem no 2000. līdz 2004. gadam. Vairums šo jauno vīriešu ir bezdarbnieki, dzīvo vecāku mājās. 

Ko nozīmē – seksuālās aktivitātes norma? Vai tāda vispār pastāv? Nē, nepastāv, taču vecākās paaudzes cilvēkiem ir pieņemts, ka seksuālajai aktivitātei ir jābūt. Jo vairāk, jo labāk.  Šodienas jaunieši iet pretējo ceļu – domā par kvalitāti nevis kvantitāti. Tātad – tikai ideālu seksu vai neko. Viņi ļoti augstu vērtē sevi, savu seksualitāti un piešķir tuvības iespēju tikai izņēmuma kārtā. Sev svarīgiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka intīmās attiecības netiek ignorētas, bet gan daudz rūpīgāk tiek izvēlēts partneris un apstākļi. Tātad – ir iemācījušies pateikt nē, ja kāds uzmācas ar seksu draudzības, „mājas miera“ vai citu apstākļu motivēts. Proti, viņai tagad spēj atteikt to, ko vecāki nevarēja vai nespēja izdarīt. 

Iespējams, ka nav nekā traģiska apstāklī, ka jaunieši šodien izvēlas kvalitatīvāku seksu un abpusēji gaumīgākas erotiskās attiecības, nekā iepriekšējās paaudzes. Nav izslēgts, ka viņu attieksme ir postmoderns streiks Līsistrates stilā. Pieprasot pārmaiņas šajā jomā. Viņu vecvecāki un vecāki auga laikā, kad seksuālā revolūcija pieprasīja aizsargāt meitenes ar p-tablešu palīdzību. Lai piespiedu vairošanās vietā nostātos erotiskā bauda. Tagad notiek nākošā revolūcija jo tiek pārvietotas robežas seksuālajām normām un dzimumu lomām. Vai tāpēc dzims mazāk bērnu? 

Par to domāsim tālāk.