Kopš 19.gadsimta pa pasauli ceļo teiksma par krievu cilvēka „īpašo dvēseli“. Maģisks patētisms, burvestības, romantiskas ciešanas, dāsnums un cēlums parasti tiek atzīmētas, kā šīs dvēseles raksturīgākās īpašības. No kurienes šis raksturojums? No krievu klasiskās literatūras pirms 150 gadiem. To pašu pašlaik sludina arī vara Kremlī un intervijā ar Takeru Karlsonu mēģināja paust Vladimirs Putins. Kremļa saimnieks, kā šīs „dvēseles īpašnieks“, mēdz aizmirst ieskatīties spogulī. Jo ir noticējis savam pārākumam pār citiem un gatavs stundām ilgi stāstīt pasakas pasaulei par Krievijas it kā vēsturi.  Tagad, Ukrainas kara ēnā, slavofilu pompozums sit visaugstāko vilni gan Kremlī, gan arī parasto krievu cilvēku būdiņās.  Jau 1961.gada rakstnieks Vasilijs Grosmans (Dzīve un liktenis) retoriski jautāja par atmošanās brīdi. Cerot, ka tas kādreiz pienāks un „krievu dvēsele“ atmodīsies no sapņa. Izrausies no slavofilu izdomātās pārcilvēku nišas un krievs beidzot kļūs brīvs un normāls kā personība. Kad viņš atbrīvosies no „krievu dvēseles“ un kļūs normāls?

Kad tas notiks? Pēc Ukrainas kara un Krievijas sagrāves?     

Krievu klasiķu propaganda

Ir iznācis tā, ka es esmu izlasījusi gandrīz visus krievu klasiķu darbus. Dziļā nopietnībā mēģinot tajos atrast daudzkārt cildināto „krievu mistisko dvēseli“ un pamanīt tās izpaudumus ikdienā. Diemžēl jāatzīst, ka nekā tāda faktiski dzīvē nav. Klasiskajā literatūrā apdziedātā „krievu dvēsele“ ir izdomājumus, kuru savai tautai pielīmējuši plaši pazīstamie pagājušā gadsimta literatūras klasiķi – slavofili: Tolstojs, Dostojevskis un Turgeņevs. Viņi raksta par šo dvēseli, jūsmo par krievu tautas izredzēto stāvokli pasaules vēsturē, bet ..ārzemju lasītāji tekstos šos suminājumus pat nepamana. 

Kā tas var būt? Kāpēc mēs jau agrāk publiski nepateicām lasītājiem, ka krievu klasiskā literatūra ir piesārņota ar šovinismu un skalo smadzenes nelāgā veidā? Radot krievus kā pārcilvēkus, kas novietoti opozīcijā apgaismībai, attīstībai un demokrātijai. 

Domāju, ka šis process varēja notikt ļoti vienkārši – krievu klasisko autoru tekstu lasīšana ir nogurdinošs darbs. Kā braukšana vilcienā uz tālu pieturu. Caur sliežu klaboņai, un vagonu čīkstēšanai reizēm pazūd izteikumi un spriedumi. Kā putekļi miglā. Tos vienkārši nepamana. Tieši tāpat kā daudzi nav pamanījuši nepareizo Ļeva Tolstoja romāna „Война и мир“ tulkojumu latviešu valodā (un visās citās svešvalodās). Nē, tas nav „Karš un miers“ tas ir „Karš un pasaule“. Kā var būt, ka tik daudzās Rietumeiropas valodās nosaukums joprojām tiek tulkots nepareizi? Tāpēc, ka tulkotājs un lasītāji neuzmanīgi lasa krievu tekstu. Tajā nav nekā par mieru. Nē, nav. Tur Tolstojs raksta tikai par karu un par cilvēkiem šajā kara pasaulē, kuru izglābs krievu tautas cēlums. Lasīju šo darbu un uzreiz pamanīju savādo patētisko nacionālismu un autora pārliecību, ka „Krievija būs pāri visam“  un tikai tādejādi spēs noturēt pasauli uz saprāta sliekšņa. 

Nē, man nepatika šī krievu klasiķa nostāja. Taču pārsteidza, ka neviens cits to nepamana un daudzi turpina būt pārliecināti, ka rakstnieki nav politiski. Ir pārliecināti, ka krievu klasiķu darbi nekādi nav saistīti ar to ko Putins pašlaik dara. Kā māksla esot apolitiska. Tāpēc arī šajos Ukrainas kara apstākļos, kad Putins izmanto slavofilu idejas, lai attaisnotu savu ielaušanos svešā valstī un leģitimizētu tās okupāciju, daudzi pie mums Latvija uzskata, ka nav nekāds noziegums spēlēt uz skatuves krievu klasiķu darbus un atskaņot krievu komponistu slavofilu mūziku. Lai gan faktiski tas ir noziegums. Jo vairums krievu klasisko autoru aktīvi atbalstīja slavofilisma idejas un bruģēja ceļu Putina šodienas fanātismam.    

Dzejnieks Jevgeņijs Dolmatovskis šo „mīklaino krievu dvēseli“ formulēja pat dzejā un reizēm dēvēja par „internacionālistu patriotismu“, kas pēc viņa domām bija patriotiska izolacionisma un mesiāniskās pasaules glābšanas idejas sintēze. Tieši tāpat kā klasiķi, viņš mēģināja skaidrot, ka eksistē kāda īpaša, specifiska mentalitāte, kas atšķir krievus no visiem pārējiem. Rietumeiropas iedzīvotajiem. Proti, krievi uzskata tā: mēs nesam līdzīgi citiem, mēs principiāli no visiem atšķiramies un mums pieder daudzas pozitīvas īpašības, kas citiem nav. Mēs esam paraugs citu atdarināšanai. 

Unikalitātes pretenzijas nav tikai krieviem (kā nācijai) raksturīga lieta. Tā jūtas arī angļi, kas nekad neesot bijuši vergi un zviedri, kuriem ir vecākais preses brīvības likums pasaulē. Tomēr krievi atšķiras no pārējiem ar savu ticību par savas tautas īpašajam garīgajām vērtībām. Visumā garīgums nav slikta lieta, taču krievu interpretācijā tas pārvēršas par kolektīvu, aktīvu fanātismu. Par apsēstību, kas noved pie citu tautu asinsizliešanas. 

No kurienes ieradies fanātisms par savu pārākumu un misiju? 

Iedomātais, apzināti romantizētais „krievu dvēseles“ apraksts sakņojas slavofilu filozofijā, kas ir lielkrievu nacionālistu kustības pamats. Tā idealizēja krievu vēsturi un mēģināja pierādīt, ka uz Krieviju neattiecas tie paši attīstības etapi, kas raksturīgi Rietumeiropai. Krievija vienmēr ir bijusi atpalikusi valsts. Hroniski klibo pakaļ Rietumiem un nespēj tos panākt. Lai attaisnotu savu atpalicību, slavofili mēģināja apzināti nošķirt Krieviju no pasaules kopējām tendencēm, apgalvojot, ka krievi kā cilvēki esot tik ļoti atšķirīgi no citiem, kas arī viņu vēsture atšķiras un ir laba tāda kāda tā ir bijusi. Slavofili nekad nekritizē Krieviju vai krievus. Proti, Krievijai esot ejams cits attīstības ceļš nekā, piemēram, angļiem, vāciešiem vai spāņiem. Tātad krievi esot izredzēta nācija, kuras uzdevums ir apvienot visas apmulsušās nācijas. Tātad visas okupētās kaimiņtautas vajag rusificēt, padarīt par krieviem un tad visi būs laimīgi kā krievi. Pēc viņu loģikas vislabākā pārvaldes forma ir monarhija un tautai savs monarhs ir jāpielūdz vienmēr un visur. Valsts intereses stāv augstāk par indivīda interesēm un visi Krievijas pilsoņi ir gatavi upurēties Krievijas vadoņu ideju labā. Tātad – Krievijai būs īpašs garīgs ceļš un tā apvienos ap sevi visus citus, kas nav pietiekami cēli un garīgi (jo nav krievi). Tā būs pretnostatījums Rietumu demokrātijai un liberālismam. 

Slavofili bija tie, kas faktiski izveidoja ideju par krievu tautas izredzētības statusu pasaulē un jau pirms 150 gadiem stāstīja savai tautai tieši to pašu ko Hitlers borēja vāciešiem 1933.gadā. 

Tātad krievu klasiskie rakstnieki (Dostojevskis, Puškins, Turgeņevs, Tolstojs un citi) nav nošķirami no šodienas Putina idejām un „krievu pasaules“. Viņi aktīvi dēstīja lasītāju apziņā šīs “pārākuma idejas“ un ar šo centās attaisnot Krievijas impērijas neveiksmīgo attīstību un nespēju tikt galā ar progresu. Literatūras kritiķis Visarions Beļinskis, balstoties uz Gogoļa romāna „Mirušās dvēseles“ tekstu, formulēja jēdzienu “krievu dvēsele“ kā „krievu dzimtcilvēka jaunavīgās pašapziņas izpausmi“. Tālāk šo ideju attīstīja Fjodors Dostojevskis, kura romānu tekstos varam lasīt diezgan daudz Rietumeiropas procesu kritikas, kā arī neiecietību pret demokratizāciju un cilvēktiesību ievērošanu. Tieši Dostojevskis savos darbos pievērsās idejai par „krievu dvēseles mīklaino dabu“, kuru viņš formulē šādi: „ krievu tautas pati fundamentālākā īpašība ir vajadzība ciest“. Vasilijs Grosmans uz šo atbildēja labāk: „ Nē, tur nav nekā mīklaina. Tūkstošgades laikā izveidojusies verdziska padevība, samierināšanās ar ciešanām un ticība brīnumiem arī izskaidro krievu dvēseles specifiku.“ Nevajadzētu aizmirst, ka krievu zemnieks bija vergs 150 -200 gadus ilgāk nekā pārējās Eiropas valstīs un tieši šis despotiskās atkarības statuss no saviem kungiem arī padarīja krievu par salauztu, padevīgu vergu varai un pareizticīgo baznīcai.   

Tagad slavofilu loģiku izmanto Putins

To var novērot Ukrainas kara apstākļos. Kā galvenais iemels uzbrukumam tiek izmantots pievilkts, melīgs apgalvojums par to, ka Kremlis šādi apkarojot „ukraiņu nacismu“ un NATO plānos esot iekarot Krieviju. Lai gan faktiski iemesls ir Putina bailes no tā, ka Ukraina iestāsies NATO un Eiropas Savienībā un atrausies no viņa „slāvu impērijas“ modeļa. Tāda notikumu attīstība traucē diktatora Putin iecerētās kleptokrātu Krievijas izveidošanai.

Kā jūtas šodienas krievi, kuriem jāiet karot ar brāļu tautu? Karā, kuru paši ir izraisījuši. Bezjēdzīgi un nevajadzīgi?

Tā būtu loģiski, taču krievi šādi nedomā.  

Izrādās, ka slavofilu pātari ir nostrādājuši un Putina variantā tie ir iedvesuši krieviem pārliecību, ka krievu tautai „ir vēsturiska misija“, tai raksturīga „etniskā vienotība un patriotisks lepnums“ un tieši tāpēc ir jānovāc no zemes virsas ukraiņi, kas esot mēsli un nekam nederīgi cilvēki. Ukraiņu tautas vispār neesot un tādai pseidotautai neesot vajadzības būt un eksistēt. 

Visi pārējie „cēlo krievu tautu“ apdraudot, NATO ieskaitot. 

Tā kā Putinam nav nekāda loģiski pamatota iemesla iesākt šo karu, tad viņš apgalvo, ka šis esot otrā pasaules kara turpinājums un krievi tagad turpinot atbrīvot pasauli no nacistiem. 

Kā tas iespējams, ka 2024. gadā krieviem diktators var iestāstīt pasakas kā maziem bērniem? 

Manuprāt ir divi iemesli. Pirmkārt, bailes atdalīties un zaudēt „kopības sajūtu“, kas radījusi drošības ilūziju. Dzimtbūšanā nebija pieņemts domāt. Bija prasība pakļauties un būt padevīgam. Šis arī ir krievu dvēseles „noslēpumainības“ atminējums. Proti : verdziskas bailes no soda un gatavība neierobežoti ciest bez iemesla. Tieši tās arī palīdzēja daudziem palikt dzīviem Staļina represiju apstākļos, čekistu vajāšanas situācijās un šodienas cenzūras un varmācības apstākļos. 

Grūti uzzināt cik daudz krievu šodien patiešām verdziski pakļaujas Putina murgiem un tic, ka krievu karavīri “atbrīvo“ un artilērija „dara labu“, karojot Ukrainā.

Domāju, ka krievu varas apstākļos arī daudzi Latvijā pierada pie „stiprās rokas“ un „iemīļoja to“. 

Pati spēcīgākā sajūta cilvēkiem esot bailes. Tās palīdz izvairīties no briesmām un palikt dzīviem. Ja vadonis saka, ka NATO iekaros Krieviju, tad loģiskam cilvēkam būtu jāpriecājas, ka šādā kārtā krievi beidzot tiks vaļā no kaklakungiem Kremlī. Taču sajūsmu šajā virzienā nemana. Otra lieta ir krievu mazvērtības kompleksi, pret Rietumvalstīm, kas vienmēr ir bijušas attīstītākas, pārtikušas un cilvēki tajās laimīgāki nekā Rostovā vai Maskavā. Pēteris Pirmais tāpēc cirta logu uz Eiropā, izmantojot okupēto Somijas teritoriju. Taču diktators no Pēterburgas Vladimirs Putins pašlaik naglo šo Pētera izcirsto logu ciet. Viņš liek visas emocionālās kārtis uz pazemojuma sajūtu, kuru krievi vienmēr sajutuši pret Rietumiem kā konkurentu, kuru nav iespējams uzvarēt. Tagad Putins ņem palīgā šo mazvērtības sajūtu, kuru palīdz uzputot līdz naida līmenim Dostojevska, Puškina, Tolstoja un Turgeņeva darbi par patriotiskā krievu gatavību upurēties sava vadoņa labā. Jo slavofililsma gaismā vairs nav svarīga katra krievu cilvēka privātā laime, bet gan valsts un tās neuzvaramība. Cilvēks ir vajadzīgs valstij, nevis otrādi.

Pagaidām Putins turpina karot Ukrainā, maksājot naudu trūcīgiem karavīriem no nacionālajām nomalēm, iesaistot cietumniekus – zagļus un slepkavas un solot par 6 mēnešu karošanu amnestiju. Kamēr darbojas slavofilu iekodētā „krievu dvēsele“, tikmēr krievi kā uzvelkamās lelles dodas uz Putina noorganizēto „gaļas mašīnu“ pie Bahmutas un maļ savas miesas dzimtenes labā.  

Taču šī Dostojevska, Puškina, Čaikovska un Tolstoja apmātā „krievu dvēsele“ nav mūžīga kategorija. Iespējams, ka pavisam drīz krieviem būs pašiem savs „Maidans“ un arī mēs pret krievu klasiķiem vairs neizturēsimies kā pret „tīro mākslu“ vai nevainīgām prāta konstrukcijām. Tāpēc, ka neviena māksla nekad nav apolitiska. 

Tā vienmēr pauž domas, idejas un atziņas un tieši tāpēc iespaido savu laiku. Reizēm pietiek tikai ar vienu mākoni, lai aptumšotu sauli. Tieši tāpat ir ar ļaunumu. Tas rodas no pārspīlētas pārliecības. Slavofili šo slēdzienu apstiprina.