Speciāli TVNET

Donalda Trampa fantāzijas par autoritāru valsti ir drauds ne tikai ASV demokrātijai, bet arī mums pārējiem Eiropā. Tā ir atgriešanās varmācīgajā pagātnē, kurā vadoņa viedoklis ir likums pārējiem un iebildumi netiek respektēti. Šajā virzienā Tramps darbojas saskaņā ar vecām ideoloģiskām tradīcijām. Viņa nostādnes nav nekas jauns. Divas jaunas grāmatas parāda šo tendenci un demonstrē, kā amerikāņu labējo vēsturiskā aizraušanās ar diktatūrām, ir bruģējusi ceļu mūsdienu politiskajai krīzei. 

Putins kā Trampa ideāls

Gatavojoties novembra prezidenta vēlēšanām, Donalds Tramps nenogurst slavēt Vladimiru Putinu kā „ļoti gudru cilvēku”, Viktoru Orbānu kā „vienu no spēcīgākajiem līderiem pasaulē”,  Sji Dzjiņpinu kā „izcilu cilvēku”, Redžepu Tajipu Erdoganu kā „varoni, kas ir pacēlis savu tautu” un arī Kimu Čenunu kā „stingru, gudru puisi”. Periodiski Tramps piesauc arī savu nākāmo savu ideālu. Proti, izteikumos par Meksikas migrantiem, kas it kā „indē amerikāņu asinis”, viņš citē vācu fīrera Ādolfa Hitlera grāmatas “Mana cīņa” fragmentus. Nesen atklātā intervijā atklāti slavēja Tjaņaņmeņas laukuma slaktiņu Pekinā un amerikāņu imigrācijas politikā viņš solīja ieviest pat koncentrācijas nometnes imigrantu miljoniem, kas ieradīsies ASV bez dokumentiem. Konstitūcija vai kongresa lēmumi viņu neinteresējot. Tie neskaitās. 

Amerikāņu pašizolācija ārpolitikā un naids pret ārzmeniekiem (ksenofobija) veido kopsaucēju Trampa centrālajam sauklim “Amerika pirmajā vietā”. Lai gan palūkojoties dziļāk, var redzēt, ka šī lozunga pamatā ir klasiska, sena ultralabējo ideoloģija, kuras bijušo simboliku pašlaik ir atdzīvnājis Donalds Tramps. Pirms 100 gadiem – 1918.gadā ASV tika izstrādāta pašizolācijas un speciālā “America first“ komiteja, kuras sastāvā 1940.gadā bija jau 800 000 dalībnieku. Turklāt, apsēstība ar diktatoriem nav nekas jauns arī amerikāņu vidē. 

Par to vēsta divas svarīgas, jaunas grāmatas. Pirmais ir žurnālista un „The National Interest“ redaktora Džeikoba Heilbruna (Jacob Heilbrunn) darbs “Amerika pēdējā vietā” (America last), bet otrā Džona Ganca (John Ganz) „Kad pulkstenis apstājas“ (“When the clock broke“). Tekstos tiek rādīts, kā šodienas labēji konservatīvo loku „saknes“ formējušās jau pagājušā gadsimta 20.gados. Tātad – pirms 100 gadiem. Reaģējot uz: a) ASV lomu Pirmā pasaules kara laikā un b) 20. gadsimta sākuma vēsturisko migrantu vilni. Jau tolaik tika aktualizēta pašizolācija (ārpolitikas ignorēšana), savu vajadzību pārspīlēšana, līgumu ignorēšana, sadarbošanas saraušana, kā arī visa veida migrantu nīšana (ksenofobija). Ieskaitot tos, kas ieradās ASV no Eiropas. Uz šādas bāzes toreiz tika izveidota kolektīvā egoisma koncepcija „Amerika pirmajā vietā”. Tramps to ir nevis izdomājis, bet aizņēmies no pagātnes. 

Trampa projekts

Heilbruns pats ir strādājis vairākās neokonservatīvajās amerikāņu ideju laboratorijās un no iekšienes novērojis kā tās korumpējas Trampa četru prezidentūras gadu laikā. Konstatējis, ka tur netraucēti darbojās prokrieviski noskaņotie ideologi. Atbildīgās un ietekmīgās pozīcijās. Grāmata sākas ar kolorītām ainām no Heritage Foundation Vašingtonā, kuru Heilbruns tagad raksturo kā Viktora Orbāna autoritārā režīma propagandas mašīnu. Heritage nesen nāca klajā ar pārsteidzošu dokumentu Project 2025 – postdemokrātiskas Amerikas attīstības procesi Trampa laikā. Tāpēc ikvienam, kurš vēlas saprast, kāpēc šī ietekmīgā organizācija un konservatīvo partija pielūdz Ungāriju, un kāpēc trampisti (tādi kā Takers Karlsons), dodas svētceļojumos uz Budapeštu un Maskavu, lai svinīgi un padevīgi tiktos ar Orbānu un Putinu, būtu noderīgi izlasīt šo Heilbruna grāmatu.  Tajā autors apraksta žurnālistu, kuru dēvē par “20. gadsimta 20. gadu Tukeru Kārlsonu” jeb „fašistu HL Menkenu“. Vispār jau Henrijs Lūis skaitās amarikāņu literatūras kritiķis, lingvists un grāmatas „Amerikāņu valoda“ autors. Taču tieši viņš radīja jauna veida konservatīvo diskusiju stilu, kas ir galēji provokatīva, neļaujot pretēja viedokļa demonstrāciju. Tātad, to pašu stilu, kuru šodien turpina Tramps pats ASV un pie mums – Ainars Šlesers un Aivars Lembergs. 

Daudzi rūpnieki (pirms 100 gadiem piekrita) Menkena antidemokrātiskajam redzējumam. Pat mediju magnāts Viljams Randolfs Hērsts savos žurnālos publicēja gan Musolīni, gan Hitlera idejas. Auto ražotājs Henrijs Fords apbrīnoja Hitleru un 1938. gadā nacisti viņu pat apbalvoja ar medaļu. Uzņēmējdarbība ASV bieži ir spējusi savaldīt savaldīt antidemokrātiskus impulsus, taču pietiek tikai ar dažiem demokrātiju noliedzošiem miljardieriem, lai loģisks  vērtību plūdums tiktu uzspridzināts. Tieši tāpēc pagājušā gadsimta 30. gados amerikāņu nacionālisti ar sajūsmu noraudzījās uz Eiropas monarhijām un fašistu līderiem. Piemēram, diplomāts Ričards Vašburns Čailds bija prezidenta Vorena Hārdinga (Warren Harding) runu rakstītājs un vēlāk ASV vēstnieks Itālijā. Musolīni laikā. Tur viņš atklāti aizstāvēja fašismu. Slavēja slavēja Musolīni „vīrišķīgo vīrišķību” un „stingro stāju”. Bija pārliecināts, ka Hitlera ceļš ir paraugs arī amerikāņiem. 

Laikā, kad Hitlers nāca pie varas, pat populārā slavenība – zviedru izcelsmes lidotājs Čārlzs Augusts Lindbergs ASV kļuva par fīrera apdziedātāju. 1936.gadā viņš ieradās Berlīnē, lai noskatītos olimpiskās spēlēs uz izbaudītu Hermaņa Gēringa ielūguma dāsnumu. Bija gatavs uzlabot vācu kara lidmašīnas un ticēja fīrera uzvarai. Saņēma vairākus Hitlera apbalvojumus un viņa „konservatīvais apmulsums“ labi atainots  klasiskajā Filipa Rota 2004.gada romānā „Sazvērestība  pret Ameriku“ (The Plot Against America). Taču Lindberga idejas turpināja attīstīt ASV labējie spēki arī pēc Otrā pasaules kara. Toreiz nozīmīgākais konservatīvais intelektuālis ASV piecdesmitajos gados bija Viljams Beklijs (William F. Buckley). Jau skolas laikā uzsāka politisko darbību, debatējot ar citiem Lindberga aizstāvībai. Pēc tam aizstāvēja senatoru Džozefu Makartiju, kura bēdīgi slavenās raganu medības pret amerikāņu kreisajiem iegājušas vēturē, ka kļūdains un nelāgs process. Heilbruna grāmata rāda, kā rasisms un antisemītisms jau sen iet roku rokā kopā ar necieņu pret demokrātiju. Tie, kas nespēj uztvert savus kaimiņus kā cilvēciskas būtnes, nevar pieņemt viņus kā pilsoņus vai vēlētājus, ir iestrēguši atpakaļlaikā.

Pats Beklijs bija izglītots intelektuālis ar Jeila universitātes grādiem un tvīda žaketi mugurā. Viņš izteicās izsmalcinātāk nekā Makartijs. Taču abus vienoja nicinājums pret demokrātiju. Vienā no pirmajiem saviem rakstiem (1957. gadā izdotajā žurnālā National Review, kas joprojām ir viens no vadošajiem amerikāņu labējo partiju ruporiem) tika apšaubītas melnādaino balsstiesības, argumentējot, ka „baltā rase sastāv no attīstītākiem cilvēkiem”. Satrp citu, Beklijs aizstāvēja Franko kā “īstu varoni”, dievināja Pinočetu un sumināja Dienvidāfrikas aparteīda režīmus. Vecumdienās viņš kļuva liberālis un distancējās no savām jaunības laika despotiskām idejām. Taču “National Review” aizstāvēja aparteīdu vēl 1986. gadā. 

Reigana laiks

Brīdī, kad  par ASV prezidentu kļuva Ronalds Reigans, autoritārisma aizrautība tika klusināta. Histērijas anulētas. Reigans izmantoja rasismu, taču darīja to daudz apdomīgāk. Aizejot, viņš atstāja aiz sevis Balto namu ar liberāla rakstura runu, kurā faktiski aizstāvēja migrāciju un atvērtību pret visiem cilvēkiem. Pēc Reigana radītā vakuumā amerikāņu labējo partiju lokos radās identitātes krīze. Kategorisms bija apdzēsts, ko tālāk? Par šo periodu daudz tiek skaidrots žurnālista Džona Ganza (John Ganz) grāmatā “Kad pulkstenis apstājās”. Deviņdesmito gadu sākumā republikāņi meklēja jaunus līderus un atrada tos galēji labējas orientācijas demagogos. Tādos kā: Pats Bjūkenans, Ņūts Gingričs vai Rušs Limbo. Tas nozīmē, ka kultūras karu līdz pat šodienai raksturo nevis kreiso „identitātes politika”, bet gan labējo spēku nepatika un neiecietība pret sieviešu un minoritāšu pieaugošo ietekmi publiskajā telpā. Brīdī, kad ASV 1990. gadā ASV iebruka Irākā, uz žurnāla Newsweek vāka nebija ne Sadama Huseina, ne amerikāņu ģenerāļa attēlu. Nē, lielākais drauds skaitījās politkorektumus, pret kuru pašlaik aktīvi cīnās arī visi Stambulas konvencijas pretinieki Latvijā. 

Būtu pārspīlēti uzskatīt, ka pēdējie simts gadi būtu bijis viegls ceļš arī despotiskajām, labējām kustībām ASV un Eiropā. Viegls tas viņiem nav bijis nekad, taču svarīgi apzināties, ka šīs idejas ir senas un šodien tiek atkārtotas no jauna. Tagad, pateicoties Trampa politiskajam šovam, labējie amerikāņi var sākt būtiski noteikt arī procesus pasaulē. Jo autoritārā frakcija, kas ilgu laiku partijā bija izteikts mazākums, tagad kļuvusi par pārliecinošu vairākumu. Pazīstamā republikāņu partijas pārstāve Liza Čeinija, kura pēc Trampa kritikas bija spiesta pamest Kongresu, nesen brīdināja, ka ASV „lēni kustās uz diktatūras pusi”.

Man personīgi nav pieņemama nevis viņu politiskā orientācija, bet tas, ka visos līmeņos jūtama krievu aģentu un prokremliskās ideoloģijas klātbūtne. Krievu aģenti Vašingtonā turpina bremzēt ASV atbalstu  Ukrainai ar republikāņu jeb konservatīvo partijas palīdzību. Pašlaik Vašingtonā – konservatīvo vidū tiek aktīvi izplatīti meli par Ukrainu. Apgalvojot, ka ukraiņi cīnoties pret kristietību un izpildot nāves sodu priesteriem. Krievi tā nedarot. Krievi esot civilizēti un neuzbrūkot kristiešiem. Šo pārsteidzošo paziņojumu pirms nedēļas Stīva Bannona podkāstā “The War Room” (Kara telpa) izteikusi ASV Pārstāvju palātas Trampa spārna pārstāve Mardžorija Teilore Grīna. Viņa ir tikai viena no republikāņu pārstāvjiem, kas tagad atklāti attēlo Krieviju kā taisnīgo un aizstāvamo pusi šajā karā un atbalsta Vladimira Putina ambīcijas. Grīna bieži publicējusi tīmekli melīgi saturu, piemēram apgalvojot, ka Hilarija Klintone esot sērijveida slepkava un Q-Anona sazvērestības teorijas, kopā antivakserismu esot nopietnas tēmas. Otrs Putina piekritējs, piemēram, ir Maikls Vaitlijs, kuru Tramps izvēlējās par RNC, Republikāņu nacionālās komitejas, vadītāju. Viņš pat saista Ukrainu ar naidīgām valstīm, kas veidojot sava veida pasaules „ļaunuma asi”. Maiks Džonsons pirms nedēļas devās uz Floridu, lai tur tiktos ar prezidentu Donaldu Trampu, kura „miera plāns“ paredz atdot Krievijai Krimu un pašlaik iekaroto Donbasa zonu. Konservatīvie turpina apņēmīgi iet tālāk pa ceļu, kas faktiski ved atpakaļ. Pie autokrātiskas valsts un despotisma.