Vispār viņš ir būvinženieris. Ceļ mājas. Kādreiz tāds esot bijis savā īstajā, pirmskara dzīvē. Tagad jau trīs gadus karavīrs. Bohdans Havriļenko savu valsti aizstāvējis pašās smagākajās frontes zonās: Bahmutā, Izjumā un Balaklijā. Labākais draugs frontē nomira viņa rokās. „Grupā bijām desmit. Astoņus nogalināja, viens krita krievu gūstā. Esmu vienīgais palicis dzīvs. Tā nu tas ir”, – viņš saka. 

Kolēģi viņu satika Ukrainā, netālu no frontes, īslaicīgā atvaļinājuma laikā. Starpbrīdī, kurā tiek piedāvāts atgūties no fiziskām un psiholoģiskām traumām. Saņemt aprūpi un attapties uz brīdi. Vēlāk nāksies atkal atgriezties frontē. Tas būs pēc trim dienām. 

Kāda ir Bohdana attieksme pret krieviem? 

Kaujas laukā viņš neuztverot krievus kā cilvēkus: „Viņi ir tikai ienaidnieki, kas cenšas atņemt mums valsti. Krievi ieradās šeit, lai mūs iznīcinātu, nogalinātu. Tas ir nejēdzīgi un šādi plāni jāaptur”, – saka karavīrs. Pēc viņa domām ir tikai viens veids kā krievuss padarīt par cilvēkiem – piespiest viņus zaudēt šo karu. „Kad viņus saņem gūstā, tad aina mainās. Dodam  krievu gūstekņiem ēst,  piedāvājam ūdeni, tēju un cigareti, ja viņi to vēlas. Tāds krievs vairs nav mūsu ienaidnieks. Nav bīstams. Jā, tad viņš pēkšņi pārvēršas par cilvēku.“

Ienaidnieka dehumanizācija ir daļa no militārās izglītības sistēmas. Šautuvē, mācību procesa laikā, karavīrs šauj uz uzzīmētiem tēliem, kuriem ir ļauni vaibsti. Ja dzīvam ienaidniekam, (ierakumu otrajā pusē) anulē cilvēka īpašības, tad psiholoģiskais slieksnis jau ir cits. Nogalināt vairs nav grūti. Otra cilvēka ievainošana vai nogalināšana pārvēršas par normu, par ikdienas darbu. 

Dehumanizācija var pārvērsties par dēmonizāciju. Ukraiņi krievu karavīrus sauc par “orkiem”, pēc Tolkīna grāmatas motīviem. Tātad par pretīgiem, ļauniem monstriem, kurus obligāti jānogalina.  

Bogdans Havriļenko uzskata, ka nogalināt frontē esot grūti sākumā. Pēc tam šāda akcija pārvēršas ikdienas darbā. Taču redzēt, kā draugi mirst, esot daudz grūtāk. Tur paliekot dziļākas pēdas dvēselē. Tā esot nedziedināma, smaga trauma. Pat atvaļinājuma laikā mājās, vairs nespējot gulēt. Katru nakti murgojot. „Miegā es visu laiku šauju un aizstāvos. Reizēm esmu neiecietīgs pat pret savu sievu. Par laimi, viņa mani saprot. Zina kāpēc tā notiek un man piedod nesavaldību. Cenšos tad nomierināties. Vienmēr tas neizdodas.“ 

Militārais psihologs piekrīt. Viņš uzskata, ka agresivitāte, kas palīdz karavīriem izdzīvot karā, var kļūt par problēmu civilajā dzīvē.

Pēc sarunas kolēģi atvainojās Bohdanam par nežēlību jautājumos. Bohdans Havriļenko pamāj ar roku un saka tā kā ir:„ Gribēju jums izstāstīt savu stāstu. Par to kā šis karš notiek. Lepojos, ka esmu viens no tiem, kas uzreiz iestājās armijā, lai aizstāvētu dzimteni. Mēs visai pasaulei parādījām, cik spēcīgi ir ukraiņi.“

Kāpēc jau pirmajā dienā gribējāt kļūt par karavīru?

„ Kad dzīvē pienāk šādi brīži, tad vajadzīgs stiprs vīrietis, kas aizsargā savējos. Šis pienākums ir jāatceras. Tad ir jādara tas, kas ir jādara.  Lai stiprs vīrietis aizsargātu sevi, savu ģimeni un visus apkārtējos, viņam ir jārīkojas. Tas arī viss.“

Saruna ir beigusies. Skaņa vairs nav vajadzīga. Teksts arī kļuvis lieks. Tāpēc Bohdans pieceļas un atvadās. Viņš iešot makšķerēt dīķī. Vēl esot mazliet laika. Trīs dienas. 

Vakar krievu dronu uzbrukuma rezultātā gājusi bojā maza meitene un vēl divi cilvēki Čerņihivā. „Ienaidnieks ar droniem uzbruka degvielas transporta mašīnai. Tā eksplodēja un tāpēc aizdegās arī dzīvojamā ēka,” raksta ukraiņu policija. (TT)