Gaidāmās vēlēšanas ASV satrauc arī ārzemniekus. Trampa patriotisma nostalģija tiek pretstatīta Herisas optimismam, bet mums – Eiropas ziemeļos, svarīgs šķiet arī atbalsts ukraiņiem. Tramps to nesola, bet Herisa ir gatava Kijivu balstīt līdz galīgai uzvarai.
Trampa pašreklāmas arsenāls robežas nepazīst. Viņš “kāpj pāri” visiem pieņemtajiem ētikas rāmjiem – nospļaujas uz konstitūciju, demokrātiskajām tiesībām un taisnu tiesu. Šie apstākļi diskvalificē viņu kā valsts prezidenta amata pretendentu. Pavisam nesen varējām apskatīt safabricētus mākslīgā intelekta attēlus, kuros tika nepatiesi apgalvots, ka vokāliste Teilore Svifta atbalstot tieši Trampu. Pēc dziedātājas publiskās uzstāšanās par labu demokrātu prezidenta kandidātei Herisai, Tramps savaldīties nebija spējīgs un skaļi paziņoja: “Es ienīstu Teilori Sviftu.” Šāda impulsīva naida iemesls bija tas, ka pasaules lielākā popzvaigzne publiski atbalstīja Trampa pretinieci Kamalu Harisu pēc kandidātu debatēm televīzijā.
Izskatās, ka Sviftas nostāja ir sašķēlusi amerikāņus arī pa vertikāli. Pirmajās 24 stundās (pēc šī paziņojuma) ap 300 000 cilvēku pieteicās balsošanai prezidenta vēlēšanās. Ja Sviftai ar šo būs izdevies panākt, ka pieci vai desmit tūkstoši jauniešu Pensilvānijā vai Džordžijā pirmo reizi aiziet balsot, tas var izšķirt šo vēlēšanu iznākumu. Vai kultūras personības šādi var ietekmēt politiskos procesus valstī?
Vai mākslas personības drīkst ietekmēt politiskos procesus?
Kad mākslinieki, aktieri un slaveni amerikāņi šādi deklarē savus uzskatus, tiem seko komentāri par amerikāņu populismu un apsēstību ar slavenībām. Katras jaunas prezidenta vēlēšanas kalpo kā prizma, caur kuru raugoties varam atklāt pārmaiņas masu domāšanā, pārliecību strāvojumos un ietekmes mūsdienu mediju vidē. Jo parādās jaunas vērtības, kas nomaina iedzīvotāju vērtības un prioritātes.
Tas, ka popmūziķiem, Holivudai vai blogeriem ir liela politiskā ietekme, nenozīmē, ka demokrātija būtu virspusēja. Drīzāk tā ir dzīva. Tieši šī pastāvīgā mijiedarbība starp politiķiem un plašāku masu kultūras slāni, padara politiskās debates amerikāņu vidē atvērtākas un pieejamākas. Atgādinot, ka arī balsis ārpus partijām un tradicionālajām politiskajām institūcijām ir svarīgas.
Divas politiskās ekosistēmas
Kamalas Herisas un Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas darbojas ne tikai pretējos ideoloģiskos visumos, bet arī demonstrē divās ļoti atšķirīgas: estētiskās un kultūras ekosistēmās. “Padarīt Ameriku atkal dižu!” – kliedz Tramps, nostalģiski ilgojoties pēc miglainās un neskaidri iedomātās Amerikas pagātnes. Turpretī Herisa vēlas iet uz priekšu, kopā ar optimismu un pārliecību, ka tieši amerikāņiem viss izdosies. Pāršķirot jaunu valsts vēstures lappusi.
Kas īsti ir noticis? Brīdī, ka Herisa pārņema “stafetes kociņu” no Džo Baidena, viņas kampaņai ir izdevies mobilizēt jauniešus un māksliniekus. Viņu uzreiz atbalstīja Šarlote Emma Eitčisona jeb britu Charli XCX, jaunā “influenceru grupa”, YouTube žurnālistu paaudze, kuri jau sen iztiek bez televizoriem. Viena no zvaigznēm ir arī 25 gadus vecais aktīvists Karloss Eduardo Espina jeb panākumiem bagātais imigrantu dēls no Urugvajas, raidījumu vadītājs un komiķis Stīvens Kolberts.
Washington Post žurnālists un grāmatas “Ekstrēmi tiešsaistē” autors Teilors Lorencs nesen uzsvēra, ka ietekmīgās slavenības prezidenta vēlēšanās, iespējams šoreiz nebūs tradicionālās kino zvaigznes vai popmūzikas mākslinieki, bet gan, labā vai sliktā nozīmē, jaunie influenceri un Tiktok spīdekļi. Piemēram, Espina vai Nimajs Ndolo jeb video žurnālists, kurš ar savām reportāžām pulcina pie telefonu un datoru ekrāniem vairāk nekā divus miljonus skatītāju (tas ir gandrīz tik pat daudz kā Fox News vai MSNBC).
Vēl mēs nedrīkstam aizmirst Holivudas zvaigzni, kas būtiski ietekmēja Džo Baidena atkāpšanu par labu Herisai. Tas bija Džordžs Klūnijs. Nevis tāpēc, ka visa Amerika dievina Klūniju kā glītu un artistisku kinoaktieri, bet gan tāpēc, ka viņš pārstāv vienu no svarīgākajiem partijas ienākumu avotiem – Holivudas miljardierus, kas nodrošina, ka demokrātu partijas kampaņas neatpaliek no republikāņu labi finansētajiem sabiedriskās domas dzirnavām.
Viņiem bija taisnība. Jā, Kamalai Herisai ir lielākas izredzes nekā Baidenam radīt entuziasmu kampaņā. Magnetizēt jauniešus. Jau jūlijā atbalsts Herisai jaunāko vēlētāju vidū pieauga par 17 procentpunktiem. Tas bija un ir daudz.
Herisas digitālo kampaņu spēks ir palīdzējis arī mobilizēt simtiem tūkstošu jaunu kampaņu darbinieku. Tādu jauniešu pieplūdumu demokrāti neesot piedzīvojuši kopš Baraka Obamas kampaņām. Pirmajā mēnesī kampaņa piesaistīja vairāk nekā 230 000 jaunu brīvprātīgo, no kuriem astoņi (no katriem desmit) bija jaunāki par 34 gadiem, ziņo CNN.
Mežonīgie 25gadnieki
Cilvēkus, kuri vada Herisas digitālo kampaņu, kampaņas vadītāja vietnieks Robs Flahertijs laikrakstā The Washington Post raksturoja kā “mežonīgu, 25 gadus veco enerģētisko jauniešu bariņu”. Tā kā jauna digitālā satura naratīvs nedrīkst aizņemt vairāk par piecām minūtēm, tad šiem jauniešiem ir izdevies atklāt jaunu audiovizuālās saziņas veidu. Faktu un emociju uzplaiksnījumus – politiskās reklāmas piegriezumā.
Kamalas Herisas kampaņa ir negaidīti neparasta, jo tieši viņai ir izdevies radīt spēcīgu entuziasmu jaunu, progresīvu demokrātu vidū. Tātad haotiskākajās digitālajās subkultūrās, kurās dzimst jaunas verbālās un vizuālās izpausmes: modernais slengs un mēmes.
Herisas digitālais visums ir ne tikai diametrāli pretējs Trampa zvaigznājiem, bet to var pretstatīt arī Klintones kampaņai pirms astoņiem gadiem. Klintone visu laiku neveiksmīgi centās nomainīt savu politiskās karjeristes tēlu. Viņas kampaņas pasākumi bieži vien vairāk atgādināja korporatīvas konferences, nevis politisko aktīvistu pulcēšanās punktus. Taču Kamalas Harisas jaunajam personālam ir izdevies izvairīties no šīm lamatām.
Feminisma rakstniece un mākslas kritiķe Rasella (Legacy Russell) nesen publicēja grāmatu “Melnās mēmes” (Black meme), kurā uzsvērts, ka interneta saziņas kultūru būtiski ietekmējušas melnādaino un kvīru (queer) subkultūras. Tām vienmēr nācies radīt savus vizuālos un verbālos kodus, lai sazinātos iespaidīgāk un emocionālāk. Herisa kampaņa ir pilna ar jauniem stratēģiem, kurus “saknes” ir šajās subkultūrās, tās viņi pazīst un prot lietot izteiksmes līdzekļus, kas sinhronizējas ar Herisas “ticības naratīvu”. Viņi prot polifoniski atskaņot: mēs neatgriezīsimies atpakaļ, mēs iesim tālāk uz priekšu, uz vēl labāku pasauli
Ja Kamalas Herisas kampaņu virza jaunās Tiktok zvaigznes un: Teilore Svifta, Billija Ailiša, Cardi B, Bārbara Streisande, Brūss Springstīns, Bons Īvers, Maikls Džeisons Isbels, Marena Morisa, Džons Ledžends un Stīvijs Vonders, tad Trampa kampaņa darbojas pavisam citādā estētiskajā visumā.
Republikāņu mākslinieks – autoražotājs Ilons Masks
Demokrātu un progresīvo amerikāņu vidū visai izplatīts ir mīts par to, ka republikāņi esot pilnīgi neieinteresēti kultūrā un mākslā. Tā tas nav. Šis pieņēmums izplatījās laikā, kad republikāņu konventā pārsvarā dominēja tādi neveiksminieki kā aktieris un mūziķis Roberts Džeimss Ričijs jeb “Kid Rock” jeb atvaļinātais profesionālais cīkstonis Terijs Džīns Bollea, kas vairāk pazīstams ar pseidonīmu Hulks Hogans. Šīs personas tika izmantotas republikāņu kampaņās, taču faktiski nav kultūras kalngalu marķējumi. Tai pat laikā vairāki kristīgi, labējo rakstnieki, popzvaigznes un TV šovi, kā arī Trampa kustības ietekmīgie nacionālisti ir tikpat populāri kā viņu liberālie kolēģi. Ilonu Masku un viņa X ieskaitot. Taču Trampa flangam tomēr pietrūkst pretējās nometnes spožuma. Iespējams, ka viņš jūt to, ka visspožākās mākslas zvaigznes nekad nav konservatīvi piesardzīgas domāšanas indivīdi un tāpēc šovasar Tramps sāka izdomāt pasakas par to, ka Teilorei Sviftai un viņas faniem patīkot tieši Donalds Tramps. Tika pat izveidoti kombinēti attēli ar mākslīgā intelekta palīdzību, kurus greznoja teksts: “Swifties for Trump”. Melu kampaņa: „Sviftas pielūdzēji balso par Trampu”, izgāzās. Pati māksliniece pieslēdzās un paziņoja patiesību: viņai patīk Kamala Herisa un viss.
Protams, ka Donalda Trampa kampaņas rīcībā ir plašs digitālais arsenāls ar nostalģiski nacionālistisku kristīgo AI kiču līderpozīcijās. Reddit grupās un konservatīvo nacionālistu sociālajās platformās katru dienu tiek izmantoti simtiem mākslīgā intelekta radītu attēlu, kas ne tikai uzbrūk politiskajiem oponentiem, bet ar video naratīvu cīnās par citādu Ameriku. Tajos tiek tiražēti visneiedomājamākie meli un viltus ziņas. Piemēram, Elons Masks savā X dalījās ar viltotu mākslīgā intelekta attēlu, kurā Kamala Herisa redzama “komunistu tērpā”. Nav grūti uzminēt kā miljardieris Masks (tagad – mākslinieks) iedomājas komunistus. Tieši tāpat kā Mao armijas karavīrus, aizmirstot, ka Molotovs šuva savus uzvalkus pie vislabākajiem skroderiem un arī Fidels Kastro nekādi nelīdzinājās Sji Dziņpinam jaunībā. Taču tieši tā konservatīvie republikāņi mēģina ietekmēt vēlētāju prātus – ar meliem, saviem aizspriedumiem un nepatiesībām, ar maldinošiem personiskiem uzbrukumiem oponentiem. Paralēli tiek tiražētas vizuālas pasakas par izfantazēto Ameriku, tās rožaino nākotni, kurā bārdaini, gaišmataini patriarhi baltos tērpos gana aitas (tautu) gleznainās ainavās. Vide parasti tiek “paņemta” no “Gredzenu pavēlnieka”.
Pievēršoties mākslīgā intelekta mākslai, Trampa kampaņai vairs neesot jāuztraucas par māksliniecisko talantu atrašanu. Viņi tagad varot paši radīt savu mākslu, savu vizuālo visumu ar Midjourney un citu vizuālo MI palīdzību. Trampa nacionālistiskais AI kičs sakņojas senā, idealizētajā amerikāņu ainavas gleznā un reliģisku motīvu centrā. Sākot ar Alberta Bierštata vēlīnā romantisma stilā radītajām Amerikas rietumu ainavām un beidzot ar kiča meistara Tomasa Kinkeida Disneja stila vizuālajiem mītiem.
Lai gan Tomass Kinkeids nomira pirms divpadsmit gadiem, viņa nostalģiskā pasaule Trampam joprojām ir vajadzīga. Viņa audeklos redzams Trampa mērķis – valsts, kura nekad nav eksistējusi, bet ir izsapņota. Gleznas joprojām ir ļoti pieprasītas tirgū un tiek plaši pārdotas. Industrializētā veikalu ķēde, kas pārdeva Kinkeida reprodukcijas, – pēc McDonald’s franšīzes modeļa nupat atkal nopelnīja 2 miljardus ASV dolāru gadā.
Ikviens, kurš ir apmeklējis kristīgo grāmatu veikalu ASV mazpilsētās, droši vien ir sastapies ar nebeidzamiem literatūras un grāmatu plauktiem un lasāmvielu, kuras vāki ir Kinkeida stilā. Pie kases parasti mēdz būt izvietotas impulsa preces – kalendāri Tomasa Kinkeida stilā.
Diemžēl mākslinieks pats nenodzīvoja nedz svētu, nedz tikumīgu dzīvi: brauca pie stūres dzērumā, uzbruka sievietēm un Disneja lāčiem, lai gan bija dziļi ticīgs. Līdz nelāgi nomira 2012. gadā. Aiz sevis atstājot izsapņoto idilli par Ameriku, kuru kā savējo uztvēris Trampa elektorāts. Starp citu, viņš 2004. gadā esot viesojies Latvijā pie Gunta Ulmaņa. Dzīvojis Daugavmalas Radissonā un gleznojis no balkona sauli virs Rīgas. Viņam patīkot Šiškins, Levitāns un “Purvic” arī. 2004. gada 16. jūlija rakstā “Diena” viņu raksturo kā “gaismas mākslinieku”, jo “gaisma ir ticības un dzīves prieka atspulgs”. Tagad viņu kā karogu mastā savai kampaņai uzvilcis Donalds Tramps.
Viens no nopietniem rakstniekiem, kas patiešām atbalsta Donaldu Trampu, ir franču rakstnieks Mišels Hūelbeks (Michel Houellebecq). Viņš romānā “Pakļaušanās” (Submission) šo redzējumu formulēja vislabāk: “Vieta izraisa nostalģiju vienkārši tāpēc, ka tu tur esi dzīvojis, neatkarīgi no tā, vai tā ir bijusi laba vai slikta. Pagātne vienmēr ir skaista, tāpat kā nākotne. Sāpīga ir tikai tagadne.”
Šajā secinājumā ir daudz patiesībās. Tā nu tas ir. Taču nākotnei šāda pieķeršanās pagātnei un nepatika pret tagadni nepalīdzēs. Tā iestāsies pati. Neatkarīgi no mūsu sapņiem un iedomām.
Sandra Veinberga | Blogs 