Bērni atkal zvana un lūdz vecākus pamest Ukrainu. Balsis ir satrauktas: „Mammu, lūdzu! Tēti, lūdzu brauciet projām! Krievi nāk! Nepalieciet frontes līnijā!” Taču Valentīna un Vasilijs neklausa, jo turpmāk Dievs vadīs viņu likteni. 

Baptistu baznīcā Kivšarivkā ik uz soļa klaiņo pamesti kaķi, kurus tagad mēģina pabarot 62. gadus vecā Valentīna un viņas dzīvesbiedrs Vasīlijs.  

„Ejam iekšā, Vasja! – saka tumšmataina sieviete savam vīram Vasilijam. Baznīcā šķiet dūmakains, tumšāks nekā parasti. Vienā pusē arkveida logi nomainīti pret skaidu plāksnēm, jo krievu raķešu sprādzieni likvidējuši visus logus. Abi nostājušies starp diviem soliem, sejas pagrieztas pret altāri, acis raugās grīdā. Valentīna ierunājas :„Lūdzam Tavu aizsardzību, Kungs! Izglāb mūsu valsti Ukrainu! Mīļais Kungs, mēs Tevi lūdzam!”

Lūgšana ilgst vairākas minūtes. Abi lūdz klusu, bet reizēm ierunājas balsī: „ Kungs, mēs Tevi lūdzam! Izglāb mūsu ciemu! Apžēlojies par mums, kas esam šeit palikuši! Lūdzu!” 

“Mūsu ciems,” saka Valentīna, bet pilsēta vairāk atgādina gruvešu čupu. 18 000 cilvēku šeit dzīvoja pirms kara. Daudzi, tāpat kā Vasilijs, strādāja metāla rūpniecībā. Valentīna bija fizioterapeite. 2022. gada februārī ieradās Putina okupanti.  Ukrainas karaspēks “ciemu” atbrīvoja pēc septiņus mēnešus ilgas okupācijas, taču tagad krievi atkal tuvojas. Esot tikai puskilometra attālumā. Pat baznīcā, ir dzirdami trokšņi un dzirdami sprādzieni no frontes līnijas. „Kungs, aizdzen ienaidnieku prom no mūsu zemes! Mīļais Dievs! Palīdzi! Dod veiksmi visiem tiem, kas dodas projām, Dievs! Ļauj viņiem droši nokļūt tur, kur viņi dodas!“

Harkivai katru dienu uzbrūk krievu droni, taču gan tur gan šeit cilvēkiem izdodas kaut kā izdzīvot. Tiek nogalināti civiliedzīvotāji, kuri sēro un pēc tam tie dzīvo atkal tālāk.

Atrasties Kivšarivkā ir bīstami. Krievu dronu operatori medī ukraiņu civiliedzīvotājus. Nogalina tos, kas pārvietojas. Ir pat izdomāts nosaukums šādam krievu armijas kaujas veidam ar ukraiņu civiliedzīvotājiem: “Cilvēku safari”.  

Kolēģis, žurnālists Niklas Orenius kopā ar lielisko preses fotogrāfu Andersu Hansonu bieži apmeklē Ukrainu šajos kara apstākļos. Pēdējo reizi 2022. gadā viss esot izskatījies citādi. Toreiz bijis mazāk dronu. Tagad debesis pilnas ar šiem “nāves kukaiņiem”. 

Arī ugunsdzēsējiem Kupjanskā, kuri 90 % sava laika pavada, dzēšot ugunsgrēkus pēc Krievijas gaisa uzlidojumiem, ir rūpīgi jāseko debesīm, lai krievu cilvēku mednieki ar droniem viņus nenogalina. 

Jauns ir arī tas, ka tuvu frontei neviens vairs nedrīkst lietot savus mobilos telefonus. Tie jāpārslēdz lidojuma režīmā. 

Sarunas ar ukraiņu karavīriem šoreiz skarbas. Visi izskatās un ir pārguruši. Zem īgnā karavīra žargona var just satraukumu un nogurumu. Viņi jau nedēļām ilgi gulējuši tepat ārā, uz zemes. Daži nav savas ģimenes redzējuši mēnešiem ilgi.

“Mēs šeit aizsargājam visu Eiropu,” saka kapteinis, bet pārējie klusē. Nevēlas, lai viņu vārdi tiktu publicēti laikrakstos, taču atklāj savus segvārdus: “Inženieris”, “Policists”, “Melnais” un “Poters” (pēc Harija Potera).

Visi ir zaudējuši biedrus visi ir šāvuši krievus, bet, neraugoties uz cilvēku upuriem, krievu spēki daudzviet lēnām, bet neatlaidīgi virzās uz priekšu, ieņemot ciemu pēc ciema.

Artilēristi ir pārliecināti, ka Putins ar savu kodolbruņojumu blefo. „Putina tā sauktās “sarkanās līnijas” nepastāv, sūkstas viens karavīrs. Viņi ir pateicīgi par ārvalstu palīdzību un bieži atkārto: paldies Zviedrijai, paldies visiem, arī ASV. Tajā pašā laikā viņi zina, ka ar to nepietiek. Skaidrs, ka vajag vairāk ieroču. 

Mediju automašīna novietota slēpnī, zem lapu koku kupenas. Lapas krīt, drīz koki būs kaili. Tad karavīri būs labāk redzami mežā. „Tad mums nāksies vēl vairāk laika pavadīt lejā savās bedrēs, – saka inženieris.

(Šīs ir neliela epizode no kolēģu Niklas un Andersa jaunākās reportāžas, kas fiksēta aizvadītajā nedēļā. Turpinājums sekos rīt)

Šonakt četri cilvēki ievainoti Harkivā. Krievu gaisa uzbrukuma laikā. 

Attēla autors Anders Hansens (DN)