Speciāli TVNET

Pateicoties liela datu apjoma izmantošanai, sarežģītas modelēšanas un mašīnmācīšanās pielietošanai, esam kļuvuši prasmīgāki prognozēšanā. Tendence īpaši uzkrītoši pamanāma pašlaik – ASV vēlēšanu priekšvakarā. Romas zīlnieki pareģoja nākotni no putnu zīmēm, saskatīja to upurjēru aknās, sarunās ar mirušajiem un paredzēja savos sapņos. Viņi varēja izmantot arī “zvaigžņu zīmējumus”, lai gūtu priekšstatu par nākotnes aprisēm. Pareģojumus izmantoja arī politika. Atkarībā no tā ko pareģis sludināja, tika mainīta karu stratēģija vai varas līmeņa stratēģisko laulību politika. Tagad šādu subjektīvu pravietošanu jau sen aizstājusi “zinātniska” prognozēšana. Esam nomainījuši zīlēšanu kafijas biezumos un pareģošanu ar citu projektu: liela datu apjoma vākšanu un varbūtības modeļu izstrādi. Tātad  mūsu interese par nākotni nemazinās, bet tieši otrādi – palielinās, jo aizvien vairāk laika tiek veltīts nākotnes veidolam, lai saprastu, kas būs un notiks tālāk. Tas ļoti uzkrītoši redzams pašreiz – ASV prezidenta vēlēšanu apstākļos. Modeļu, prognožu un scenāriju ir ļoti daudz, un šis jautājums tiek nepārtraukti apspriests gandrīz visos podkastos (raidierakstos), blogos un masu medijos. Pēc pāris dienām notiks ASV prezidenta vēlēšanas un politisko spēku attieciba atkal būšot 50:50. Vai šāda prognoze mums kaut ko dod, jeb tikai padara vēl nervozākus? 

Prognožu tirgus

Nākotnes paredzēšanai daudzās jomās ir liela nozīme. Var tirgot nākotnes darījumus finanšu tirgos, paredzēt rezultātus sabiedriskās domas aptaujās, parlamentārajās debatēs. Paredzēt karu iznākumu un noteiktu politisku grupu ietekmes pieaugumu. Iespējamība, kas bieži vien ir ļoti precīzi kvantificēta, tagad darbojas kā kompass, kuru izmantojam, lai orientētos savā dzīvē. Kas nosaka šo tendenci? 

Viens no iemesliem ir  tas, ka dzīve kļūst aizvien komplicētāka. Tajā ir pārāk daudz nesaprotamu un grūti atšifrējamu elementu.  Šādi cilvēks reaģē uz pieaugošo sarežģītību un nenoteiktību, pievēršoties prognozēšanai un modelēšanai. Orientēšanās uz nākotnes zināšanu ļauj it kā mazināt civilizētās sabiedrības mūžīgo trauksmi un veic sava veida nomierinošās misijas pienākumus. Ja mums šķiet, ka zinām nākotni, tad ir vieglāk kontrolēt tagadni. Kvantitatīvi noteiktās varbūtībās atrodam sava veida kārtību haotiskajā pasaulē, un nezināmais var parādīties kā pavisam taustāms modelis. Amerikas polarizētā un histēriski uzforsētā politiskā realitāte pieprasa paredzamības iespēju – spēju uzzināt iepriekš, kas tālāk notiks. Tas tagad nepieciešams daudziem. Lai varētu rīkoties un pieņemt lēmumus, ir jābūt priekšstatam par to, kas notiks tālāk. Lielais vairums vēlas pievienoties uzvarētāju kolonai. Tāpēc ir jāzina iepriekš, kurš rītdienas kaujā uzvarēs: Harisa vai Tramps.  

Jaunās tehnoloģijas un labāka nākotnes prognoze

Tehnoloģijas spēj neskaidrot nākotni un padarīt to saprotamu varbūtību un procentu veidā. Šī shēma atbilst Heidegera analīzei: tehnoloģija padara pasauli pieejamāku, nodrošinot piekļuvi nākotnei. Tagad nākotni var formulēt matemātikas formulās un simbolos. To var apskatīt un cerēt, ka minējumi būs pareizi.  

Viens no interesantiem pētījumiem šajā jomā ir  grāmata par tehnoloģisko revolūciju, kuru varētu izraisīt mākslīgais intelekts. “Prognozēšanas mašīnas: mākslīgā intelekta vienkāršā ekonomika” (”Prediction machines: The simple economics of artificial intelligence” (2018), kuras autori ir: Adžajs Agravals Avi Goldfarbs un Džošua Gans. Viņi visi nonāk pie secinājuma, ka mašīnas šodien spēj nodrošināt daudz labākas nākotnes prognozes nekā to varēja paveikt pirms 30 gadiem. Bez tam, par šo servisu vairāk nav jāmaksā.

Jāuzsver, ka vienmēr neizdodas uzminēt. Savulaik izgāzās Brexit referenduma prognoze un aizvadīto Trampa vēlēšanu iznākums. Tāpēc Tramps vēl šodien deklarē, ka viņa uzvaru esot “nozadzis pretinieks Baidens”, lai gan faktiski viņš nespēj samierināties ar to ka prognoze (ar viņa izredzēm vēlēšanās) izrādījās nepareiza. Varbūt vajadzētu rimties un beigt prognozēt? Nē, tas neizdosies, jo cilvēkam patīk zīlēt nākotni. Vienalga kādā veidā. 

Cukurs nodrošina enerģiju

Cilvēka smadzenes vēsturiski ir attīstījušās vidē, kurā saldas vielas, ieskaitot cukuru, bija retums. Deficīts. Tāds tas palicis joprojām un ir visai maz personu, kas ikdienā attieksies no saldo našķu piedāvājuma. Šī iemesla dēļ nav šķēršļu cukura patēriņam, lai gan faktiski tā ir neveselīga pārtika visiem un ikvienam. Diemžēl nākotnes paredzēšana ir tieši tāda pati apsēstība vai vājība ar nosaukumu:  “cukurs smadzenēm”, jo nodrošina pozitīvu fizisku atgriezenisko saiti: ja esam pareizi atminējuši nākotni, tad jūtamies laimīgi. Ja prognozējam, tad rodas sajūta, ka visās jomās rīkojamies pareizi – gudrāk par apkārtējiem.   

Pētījumos jau sen konstatētas saiknes starp prognozēm un dopamīna iedarbību. Tie, kas labāk spēj paredzēt, jūtas laimīgāki par pārējiem. Paradoksāli, ka šo prognožu nekad nav bijis ar daudz, tāpēc mums nav izveidojušies nekādas bremzes pret to pārmērīgu producēšanu vai izmantošanu.  

Savā grāmatā  “Pieredzes mašīna: kā mūsu prāts prognozē un veido realitāti” (2023) kognitīvo zinātņu speciālists Endijs Klārks (Andy Clark, The experience machine: How our minds predict and shape reality”) apgalvo, ka apziņa ir orientēta uz prognozēšanu kā bāzi, pastāvīgi cenšoties samazināt prognozēšanas kļūdas. Smadzenes šajā procesā ir kā kļūdu labošanas mehānisms, kas mēģina uzlabot cilvēka izpratni par nākotnes izaicinājumiem. Tās koriģē uztveres impulsus un saskaņo tos ar pravietojumiem. Agrāk šis process bija piesaistīts tikai indivīda privāto dzīvi, bet tagad iegūst plašāku atvēzienu (pandēmija, kari).

Nākotne paverdzina šodienu

Tāpēc arī mūs interesē aptaujas, datu modelēšana un ASV vēlēšanu prognozēšana, jo uzskatām, ka šie procesi iedarbojas arī uz mūsu ikdienu un labklājību. Mēs esam “iestādīti” globālā sarežģītu atkarību tīklā, un mūsu akmens laikmeta smadzenes izmisīgi cenšas saprast, kā rīkoties pareizi neierastās situācijās. Jo nākotne ir mūsu projekts un cilvēks ir spējīgs to mainīt. 

Nākotne šodien nav tikai varbūtība, bet arī simulācija. Tāpēc tiek “izspēlēti” nākotnes scenāriji. Tajos izmanto modeļus un prognozes, un veidojas īpaša cilvēku “superprognozētāji” jeb nākotnes notikumu pokera spēlētāju kategorija. Tie spējot atšifrēt nākotnes virzību, jo Trampa vai Harisa uzvara mainīs miljardus tirgos, un ikviens, kam izdosies atrast kaut nelielu priekšrocību, lai šeit ieguldītu, var kļūt ļoti, ļoti bagāts. Atliek tikai uzminēt iepriekš. 

Iespējams, ka šīs pārmaiņas nav tik jaunas, kā mums šķiet – galu galā, runa ir ne tikai par to, ka tagad mums ir pieejami lieli dati bet arī par to, ka mēdzam iedomāties pasauli kā varbūtību. Filozofs Ians Hakings (Ian Hacking) uzskata, ka šī pārmaiņa notika līdz ar statistikas parādīšanos 19. gadsimtā. Grāmatā “Nejaušības pieradināšana” (The taming of chance, 1990) viņš raksta, ka ir notikusi pāreja no deterministiskā pasaules uztskata uz tādu, kurā nejaušību un varbūtību var izmantot, lai aprakstītu cilvēku uzvedību jaunā veidā. Tādā kārtā cilvēks kļūst par jaunas, lielākas nākotnes sistēmas sastāvdaļu.

Hakinga tekstā ir minēts vēl viens aspekts, kas ir būtisks, lai izprastu mūsu pašu aizraušanos ar nākotni. Proti ­- matemātika ir ļāvusi labāk izprast nejaušību. Visa mūsu modelēšana, prognozēšana un mērīšana ir saistīta ar nejaušības kontūru zīmēšanu un mēģinājumiem saprast: „ Kā tas varētu notikt?” Apjēdzot nejaušības izšķirošo lomu šajā zemes dzīvē.

Pašlaik nedzīvojam informācijas vai zināšanu sabiedrībā, bet gan statistikas zelta laikmetā. Tā piedāvā nemitīgo cīņu ar nejaušību jo esam pārvērtušies no homo sapiens par homo praedicens.