Vēlos atzīties, ka es nekad neesmu klanījusies augstām amatpersonām, jo mans žurnālista darba starptautiskajā arēnā ir pierādījis, ka visaugstākajos amatos parasti nenonāk gudrākie un cienīgākie cilvēki. Diemžēl. Ieceļ visbiežāk viduvējības: “izdevīgos” un pielīdējus. Tāpēc slikti saprotu dažu laikabiedru sajūsmu (sociālajos medijos un privātās sarunās) par to, ka “ir sastapuši uz ielas prezidentu!” vai “sēdējuši līdzās ministram!”. Man šis prieks un sajūsma nav saprotami. Sāku šo rakstu tieši šādi, jo vēlos Jums visiem atgādināt, ka pie šodienas Ukrainas kara traģēdijas ir vainīgi arī divi citi iepriekšējie ASV prezidenti: Obama un Klintons. 

Daudziem no mums šodien derdzas Tramps, jo amerikāņu republikāņu līderis jau iepriekš ir nosaucis Putina iebrukumu Ukrainā par “ģeniālu gājienu” un skaļi aicinājis krievus “darīt, ko vien viņi vēlas” ar NATO valstīm. Pie viena rībinot bungas par to, ka ASV varētu izstāties no aizsardzības alianses. Viņš bija tas, kas deklarēja, ka nokārtošot mieru Ukrainā 24 stundu laikā. Taču Obama bija tas, kurš 2014. gadā (pēc Krievijas iebrukuma Krimā) atteicās nodrošināt Ukrainu ar aizsardzības ieročiem. Arī sankcijas pret krieviem (par šo nodarījumu) nebija konsekventas. Tagad pēc Putina iebrukuma  2022. gadā Rietumu reakcija jau bija citāda. Tomēr attiecībā uz funkcionālu militāro aprīkojumu (lai atvairītu krievu iebrukumu) palīdzība ukraiņiem tomēr ir bijusi nepietiekama. Rietumu augstās amatpersonas sabīstas no Putina uzbrēcieniem, akceptē Kremļa noteiktās “sarkanās līnijas” un nespēj saņemties, lai vienotos izšķirošam triecienam.

Sākumā bija paredzēts sūtīt tikai aizsardzības ieročus, baidoties “kā Putins to visu uztvers”? Uzmetīs vēl bumbu uz Londonu! Un ko tad?  Pēc tam (šī paša iemesla dēļ) nedeva ukraiņiem labus tankus. Vēlāk dažus tankus iedeva, bet bailes palika. Ja augstos amatos ieceļ viduvējības, tad vienīgais no kā šie cilvēki baidās, ir “kļūdīšanas” un caur to ienesīgā (prestižā) amata zaudēšana. Nedarot neko ir vislabāk: saglabājas amats, nauda un stāvoklis. Tāpēc tā arī viss turpinās – nenotiek nekas un visi Rietumeiropā un ASV sēž savos augstajos krēslos tālāk. Retoriski paužot sašutumu medijos. Un viss.   

Visu laiku ukraiņiem kaut ko piedāvā un dod, bet ar to ir par maz lai krievus uzvarētu šajā karā. 

Man personīgi ir lielas dusmas uz Bilu Klintonu, kurš piespieda ukraiņus attiekties no atomieročiem, solot palīdzību vienmēr un visur. Viņš ukraiņus 1994.gadā piespieda tā darīt un domāja, ka rīkojas labi un cēli. Ja atomieroči Ukrainā būtu palikuši, tad nekāda kara šodien nebūtu. To tagad atzīst arī Klintons pats un nožēlo savu rīcību. Kāpēc toreiz viņš nesaprata ko dara un radīja priekšnosacījumus trešā pasaules kara riskam?  Tāpēc, ka nerīkojas tālredzīgi. Tēloja “miera balodi” saviem vēlētājiem un gavilētājiem. Klintons 1994. gadā piedalījās sarunās par šo tēmu ar toreizējo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu un Ukrainas prezidentu Leonīdu Kravčuku. Viņa mērķis bija likvidēt kodolieročus, kas bija palikuši Ukrainas teritorijā pēc Padomju Savienības sabrukuma Tā bija smaga kļūda, to šodien RTÉ atzīst arī Hilarija Klintone. 

Savukārt Obama izlikās, ka neredz ko krievi dara Doņecka zonā un Krimā. 

Tas nozīmē, ka neprognozējamais Tramps vai Vairas Vīķes-Freibergas draugs Bušs nebija vienīgie un pirmie, kas atļāvās pakļaut pasauli kara riskam sava aprēķina fonā.   

Tramps tagad plosās un vēlas, lai viņu uzskatītu par rīcības vīru gan iekšpolitikā, gan starptautiskajā politikā. Viņš zina maz, bet rīkojas. Tas, ka Putins viņam patīk, nenozīmē, ka šo karu varēs ātri anulēt. Domāju, ka Tramps un viņa administrācija nav spējīgi iedziļināties Putina patiesajos kara mērķos. Viņi centīsies visu atrisināt viegli un ērti, bet tas šādi neizdosies. Ap egocentriskiem, impulsīviem narcisiem parasti izveidojas pielīdēju kabinets un viņi nekad neteiks savam vadonim patiesību, lai neizpelnītos šefa dusmas. Tā tas ir Putinam, un tieši tāpat Trampam.  

Kremlis zina, ka Tramps ir iedomīgs, pašapzinīgs un augstprātīgs narciss un cenšas to izmantot, liekot viņam justies svarīgam. Maskavā tagad domā kā vislabāk izmanot Trampa vājības, lai viņu pašu vēlāk varētu apvestu ap stūri. 

Kā Krievija tiks galā ar Trampu? Radot viņam sajūtu, ka viņš ir izcils, vienreizējs, sasniedzis ko lielu un svarīgu. Guvis panākumus tur, kur inteliģentajam, bet bailīgajam Baidenam tas neizdevās. Kremlis mēģinās šādi izmantot Trampu. To mēs tuvākajās nedēļās varēsim novērot.