Speciāli TVNET

Franču rakstnieks Gijs de Mopasāns (Guy de Maupassant) sava darba “Orla” (“Le Horla”) nosaukumu esot uzrakstīja uz gaisa balona un palaidis to lidot pār Sēnas upi. Pēc publicēšanas rakstnieku piemeklēja tāds pats liktenis kā viņa darba varoni – autors sajucis prātā. Vai mākslīgais intelekts kā urla (1) “pārņems” mūs tieši tāpat kā Orla “apēda” pazīstamo franču rakstnieku? Vai tā patiešām būs? 

Tehnoloģijas cunami 

Rakstnieks Gijs de Mopasāns mēdzis ieslēgties savā kabinetā, kad vēlējies netraucēti rakstīt. Kādu dienu kabineta durvis atvērušās pašas no sevis un pa tām ienācis svešinieks. Tas apsēdies pie rakstāmgalda otrā pusē un sācis diktēt stāsta turpinājumu. Tur sēdēja rakstnieka kopija, jeb viņa dubultnieks. Līdzīgi notikumi rakstnieka Gija de Mopasānam (1850-1893) mūža nogalē esot atkārtojušies. Tāpēc viņš steidzies tos pierakstīt, lai gan šādas ieceres  parasti īstenojušās tikai un vienīgi šausmu stāstu formā.   

“Le Horla” (le hors là = tas, kas tur ārā) ir Mopasana visvairāk apspriestais šausmu stāsts no šī perioda. Vēstītājs ir vīrietis, kurš dienasgrāmatas formā apraksta to kā kāds nezināms spēks vai sava veida neredzamas būtnes klātbūtne pakāpeniski gūst arvien lielāku ietekmi pār viņa personību un pārņem visu būtību. Spogulī galvenais varonis vairs neredz sevi, bet tikai uzbrucēju, kurš ir “apēdis” viņu pašu. Tas, ka šis stāsts faktiski ir saistīts ar rakstnieka slimību, ir zināms jau sen. Taču šodien to var apskatīt arī no cita viedokļa. Tagad, tas kļūst aktuāls mākslīgā intelekta kontekstā, jo pašlaik saskaramies ar jaunajiem mākslīgā intelekta pētījumiem, debatēm, bailēm un nenoteiktību par to kā būs. Bažas saistītas ar MI izmantojumu un lietojuma sekām. Vairs nav skaidrs kurš savus tekstus ir uzrakstījis pats un kurš šo pienākumu jau sen deleģē datora rīkiem. To vairs nevar saprast un rodas iespaids, ka mākslīgais intelekts lēnām pārņem cilvēku kultūras, zinātnes un izglītības nišu tieši tāpat kā  Orla “apēda” Mopasāna stāsta varoni.

Gija de Mopasana šausmu stāsta galvenais varonis pauž neapmierinātību ar cilvēka eksistences ierobežotību. Viņam šķiet, ka cilvēks kā “mehānisms” ir: bērnišķīgs un dīvains, nepareizi konstruēts, slimību, kroplību un sabrukuma upuris. Tātad, rakstnieks Mopasans uzlūko cilvēku kā nožēlojamu, nepilnīgi un kļūdaini funkcionējošu mašīnu. Vienlaikus aicinot sagaidīt pavisam citas – jaunas un pilnvērtīgākas būtnes ierašanos, kas spētu būt pārāka par cilvēku inteliģences un saprātīguma ziņā. Arī dienasgrāmatas ierakstos stāstītājs sniedz vienu pierādījumu pēc otra par šīs “jaunās būtnes” pārākumu. Iespējams, ka Mopasāna aprakstītais “pārcilvēks” ir ieradies tieši tagad un tā nosaukums ir “mākslīgais intelekts”. Starp citu, mākslīgā intelekta pētnieks un autors Mustafa Suleimans savā populārajā darbā “Nākamais vilnis” (2023) sniedz diezgan plašu ieskatu problēmās, ieguvumos un riskos, kas saistīti ar mākslīgā intelekta attīstību. Viņš ir uzņēmuma Deepmind dibinātājs, kā arī ir strādājis Google valodas modelēšanas (LLM) jomā. Uzskata, ka visu nozīmīgāko tehnoloģiju rašanās un izplatība vienmēr bijusi viļņveidīga un atklājumi vienā jomā gandrīz vienmēr paātrinājuši progresu citās sfērās. Taču ko darīt un kā rīkoties, ja jaunais tehnoloģiskais vilnis patiesībā ir cunami? Tas ir tik liels un tik graujošs, ka var noslīcināt mūs pašus…

Suleimans, tieši tāpat kā Nobela prēmijas laureāts fizikā Džefrijs Hintons, tiek dēvēts par “mākslīgā intelekta krusttēvu”. Pats viņš nav īsti pārliecināts, ka šāds apzīmējums viņam būtu kompliments. Kādā intervijā NYT 2023.gada rudenī atzinās, ka atklātais var novest pie “sliktām sekām”.  Vai cilvēki, attīstot mākslīgo intelektu, ir atraisījuši nekontrolējamus spēkus, kas var izraisīt postošas sekas cilvēcei? Grūtības kontrolēt mākslīgā intelekta attīstību rada ne tikai pati tehnoloģija, bet arī zinātnieku egoisms, kuri (tāpat kā visi citi ļaudis) tiecas pēc statusa, naudas un varas. Tā kā mākslīgā intelekta pētnieki pašlaik ir vieni no vislabāk atalgotajiem zinātniekiem pasaulē, tad tas arī būtiski ietekmē tehnoloģijas izplatību. Ja kāds par to daudz maksā, tad var attīstīt procesus uz priekšu, ignorējot ētikas vai morāles kontroles sviras.

Simons Lindgrēns savā grāmatā “ MI: kritiskā perspektīva” uzsver nepieciešamību apzināties, ka mākslīgais intelekts ir tikai cilvēku radīts instruments un to nevajadzētu uztvert kā spoku vai monstru. Tas nav iekšējais monstrs no kura rakstnieks glābās, mēģinot nodedzināt savu māju un nogalinot sevi. “Orla” nebija nekas cits kā smaga psihiska saslimšana, bet mākslīgais intelekts mēģina mūs aizstāt nevis novākt.   

Vai zaudēsim kontroli pār šodienas urlu = mākslīgo intelektu?   

Mopasāna īsais šausmu stāsts šodien izskatās kā pravietojums. Tas liecina par cilvēka destruktīvo dabu un bailēm zaudēt kontroli pār savu racionālo domāšanu. Par šausmām, kas rodas atkarībā no pārcilvēciska un tehniska intelekta. Domāju, ka mākslīgais intelekts nav pārcilvēcisks un tā izcelsme nav atrodama cilvēka psihē. Tas ir tikai un vienīgi instruments, nevis pārcilvēcisks spoguļattēls, kas izrādījies jaudīgāks un varenāks par mums pašiem. Daži no mums to pašlaik izmanto, lai noslēptu savu intelektuālo nevarību un tas ir patiešām bīstami.   

Vēl nespējam pieķert studentus vai doktorantus, kuriem mākslīgais intelekts ir palīdzējis uzrakstīt tekstu zinātniskiem darbiem un komentēt pētījumu rezultātus. Piemēram, Zviedrijas augstskolās aizvadītā  gada laikā ir konstatēti un atklāti MI lietošanas gadījumi 27 augstākajās mācību iestādēs un fiksēti 250 mākslīgā intelekta izmantošanas gadījumi zinātnisku tekstu rakstīšanā. 140 studenti tāpēc ir atskaitīti no mācību procesa, 9 izteikts brīdinājums. Latvijā šie skaitļi pat nav pamanāmi. Taču tas neliecina, ka pie mums šāda blēdīšanās netiktu praktizēta. Atmaskot plaģiātismu ar MI palīdzību nav viegli, taču tā klātbūtni jūt. Šogad, piemēram, studentu teksti ir daudz labāk uzrakstīti nekā pērn. Īpaši teorētiskie ievadi, kas agrāk skaitījās ļoti smagi izstrādājami tiem, kuri ikdienā nemēdz daudz rakstīt. Viduvēji un slinki studenti tagad spēj uzrakstīt negaidīti labi un visus mājās darbus prot nodot laikā.  Kā MI ietekmēs izglītības procesu? 

UNESCO 2023. gadā esot izstrādājusi izplūdušas vadlīnijas šajā virzienā, taču, manuprāt, šajā sektorā ir jāievieš kritiskās domāšanas kurss, jo studenti akli izmantojot Chat GPT (vai kādu citu rīku) nespēj paši kritiski novērtēt piedāvāto tekstu saturu. No malas tagad viss izskatās labāk nekā agrāk, taču aina ir šķietama, jo spogulī var saskatīt tikai “studenta dubultnieku” mākslīgā intelekta teksta formā, nevis viņu pašu.  

Nav izslēgts, ka MI klātbūtnes rezultātā nāksies atteikties no rakstveida pārbaudes formām un atgriezties augstskolās pie mutvārdu eksāmeniem. Bez urlas (MI) līdzdalības. Citādi “tas, kurš ārā” aizvietos studentus un mēs liksim atzīmes datora rīka domu graudiem, nevis konkrētu studentu zināšanu apguves rezultātam. Tas atbalsosies tālāk sabiedrībā un nozarē, jo diplomus saņems nevis tie, kas zina un prot, bet “urla”.  

Bez darba nekas no gaisa nekrīt: cimdi paši neadās un miegs maizi nepelna. Alga nāk tikai pēc nopelna. Tagad jaunie apstākļi radījuši situāciju kad varam nokavēt lielas problēmas sākumu, jo kas būs pazaudēts vairs vēlāk nebūs atgūstams, jo pa pasauli staigās cilvēki ar “urlas” diplomiem kabatā.     

• Vārda “urla” cilme latviešu valodā esot neskaidra un par to pastāv vairākas teorijas:1) Iespējams, vārds „urla” cēlies no krievu abreviatūras URL — ‘kriminālmeklēšanā esoša persona’ (УРЛ — ‘уголовно разыскиваемое лицо’). 2) Varētu būt, ka nosaukums cēlies no krievu valodas vārda oрёл (ērglis) kā ironiska metafora ļaudīm, kas  jūtas ietekmīgi kriminālo noziedznieku vidē. 3) Nav izslēgts, ka nosaukums cēlies no Mopasana stāsta “Orla” varoņa.