Speciāli TVNET

Senajā Ķīnā pasaules iedzīvotāju grupas tika sadalītas divās kategorijās: “pieklājīgajos” un “trakajos” vasaļos. Pēdējās bija tautas, kas neapzinājās, ka patiesībā skaitās pakļautas Ķīnas imperatora valdīšanai. Paklausīgās un pieklājīgās tautas to zināja jau sen un bez ierunām pakļāvās Debesu dēlam Beidžinā. Citādi nācās rēķināties ar karu un postu. Otrās jeb “trakās” tautas, uzvedas kā šodienas Ukraina, kas nevēlas piekāroties Kremļa “debesu dēla” komandām. Protams, ka karš nekad problēmas neatrisina, taču briesmīgākas par pašu karu ir bailes no tā. Šī iemesla dēļ “debesu dēliem” izdodas uzsākt karus, kas nekad nebeidzas.

Divas cilvēku, tautu un nāciju grupas

Rietumu imperiālisms vairākus gadsimtus vēlāk arī ieņēma līdzīgu domāšanas veidu. “Mēs” un “viņi”. Vēloties, lai svešās tautas būtu militāri un politiski vājākas, jo tad tās ir spiestas pieņemt esošos ekonomiskos spēles noteikumus un pakļauties morālajām un juridiskajām prasībām. Tātad, lai atzītu, ka Rietumu vērtības ir tās vislabākās un attiecas uz visiem, tika radītas cilvēktiesības, kas esot universālas. Šo attieksmi pauž deklarācijas, kas papildinātas ar tādiem vārdiem kā “terorisms” vai “genocīds” un  tajās mēs norādām “tālajām tautām” kā tām būtu jāuzvedas: būtu vai nebūtu jācīnās karos, kad tām būtu nepieciešams izrādīt savaldību, kad ir laiks apstāties utt. Šo līniju nesenā vēstures periodā labi demonstrējuši Lielbritānijas diplomāti un politiķi, piemēram, “iztaisnojot” Latvijas- Lietuvas jūras pierobežu tā, lai “izskatītos labāk” un pēc kara “atdodot” Kēnigsbergu Staļinam, jo tad būšot drošāk un miers Eiropā 100% garantēts.   

Diemžēl cilvēki, kas nav tādi kā briti vai zviedri, ne vienmēr “pareizi” uztver deklarācijas un “starptautiskās tiesības” kā Rietumu varas ambīciju izpausmi. Viņiem tas vairāk izskatās pēc ekonomiskā spiediena. Taču vara Briselē vai Vašingtonā to nepieņem un uzvedās tieši tāpat kā  Ķīnas imperators, kurš bija pārliecināts, ka drīkst visu izlemt citu vietā. Jo viņam ir Debesu mandāts. Līdzīgi domājam mēs Eiropā, uzskatot, ka mums pieder cilvēktiesību mandāts. Baudām Kanta morāles svētību, ko paši sev esam piešķīruši.

Šobrīd Rietumeiropa ar izbrīnu vēro, kā “necienīgi vasaļi” atļaujas bezkaunīgi uzstāties uz savām “novecojušajām” vērtībām, it kā mēs vairs nebūtu pasaules centrs. Eiropas centru un ASV pamazām pārņem sajūtas kas bija raksturīgas Ķīnas imperatoram brīdī, kad pie valsts krastiem parādījās pirmie Eiropas kuģi. Šīs sajūtas ir vilšanās un nedrošība.

Individuālisms

Tas, ko mēs savā pasaules daļā saucam par “progresu” jeb kultūras pārmaiņas, kas veicināja Rietumu tehnoloģos un ekonomiskos panākumus, nodrošināja individuālisma triumfu. Individuālisms kļuva par normu un cilvēks pierada visvairāk domāt tikai un vienīgi par sevi. Viņa privātā laime vai ciešanas kļuva par visu sociālo sistēmu kritēriju. Tagad vairs nebija tā kā agrāk, kad sabiedrības harmonija un nācijas labklājība (klanu un ģimenes izdzīvošana) skaitījās prioritāte. Toreiz cilvēks bija paredzēts valstij. Tagad valsts piekārtojas cilvēkam. 

Apgaismības filozofija atzina, ka katram cilvēkam ir vairākas tiesības, kuras tika uzskatītas par dabiskām un neaizskaramām. Diemžēl gandrīz visās vēsturiski zināmajās sabiedrībās šīs tiesības līdz šim tika pārkāptas. Politiskajai cīņai tika izvirzīts jauns mērķis, proti, garantēt, ka šīs tiesības tiek ievērotas un ka tās var baudīt ikviens neatkarīgi no tā, kur viņš ir dzimis un audzis.

Ideja ir laba. Atbalstu to. Tomēr šī ideja paredz arī kaut ko tādu, par ko reti tiek runāts atklāti. Proti, ir vajadzīgs “kāds”, kuram ir milzīgi resursi un gandrīz neierobežota vara, lai visus šos tik vajadzīgos procesus nodrošinātu un pie viena garantētu visu tiesību ievērošanu, katra indivīda labklājības stabilitāti ieskaitot. Kādam, kurš ir spēcīgāks par mums pašiem, ir jābūt atbildīgam par to, ka mūsu prasības tiktu izpildītas. Kā to panākt?

Atceros kā Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas sākuma gados Maskava provocēja krieviski runājošo iedzīvotāju protestus Rīgā un Liepājā it kā apsūdzot Latviju vairākos krievu minoritātes cilvēktiesību pārkāpumos. Toreiz Rietumu medijus interesēja tikai šāds – atvieglots šī jautājuma nostādījums –“Latvijai nepatīk bijušie okupanti” un “tas ir slikti”. Viņi pat nevēlējās aizdomāties par šo “protestu” avotiem un nesaprata problēmas būtību: jautājums toreiz bija nevis par cilvēktiesību, bet gan okupācijas kontingenta privilēģiju ierobežošanu.  Tā bija menedžēta “apdraudēto tiesību” tēlošana, vēršoties pie “sabiedrības”, kas vienmēr gatava aizstāvēt “vajāto”. Reizēm sajaucot zagli ar cietēju. Ne vienmēr protestētāji ir cietēji. Tā nu tas ir.

Mīklainais taisnīguma punkts

 “Starptautiskā kopiena” ar aizrautību sludina plašas tiesības visiem cilvēkiem uz zemes. Tas arī ir skaisti. No vienas puses jūtamies apmierināti, ka šīs tiesības pastāv uz papīra, līgumos un skaistās deklarācijās, un apsveicam ar to cilvēci. Ceram, ka kādu dienu “kāds” atnāks, visu finansēs un nodrošinās to ievērošanu visur uz zemes. Kurš to darīs? Uz šo jautājumu atbildes joprojām nav un šis apstāklis rada neērtības sajūtu.  Šādos gadījumos smalki ļaudis Briselē, Luksemburgā vai Parīzē pēkšņi sāk runāt par kaut ko citu.

Kad tas notiks? Tad, kad spiediens uz valdību vai starptautiskajām organizācijām būs pietiekami spēcīgs. Diemžēl sabiedriskā doma, tāpat kā visas varas, ir nepastāvīga un pagaidām maz panākts provocējot vai kauninot.

Kolektīva valstis un mēs

Mums nepatīk kultūras, kurās, piemēram, ģimene ir svarīgāka par indivīdu. Ienīstam sabiedrības, kuras pieprasa, lai ikviens būtu integrēts autoritārā sistēmā. Tad arī uzbrūkam šo kultūru “novecojušajām” vērtībām, priecājoties, ka esam turīgāki par viņiem. Galu galā “dienvidi” nekad nesasniegs to pašu pārticības līmeni, kuru Rietumiem nodrošināja koloniju izlaupīšana pirms 200 gadiem. Šo atrāvienu “dienvidi” nespēs pārvarēt. Ne šodien, ne pārskatāmā nākotnē. Iespējams, ka nekad.

Vai tas nozīmē, ka skaisti dzīvot un ievērot cilvēktiesības spēj tikai turīgās sabiedrībās? Vārdu salikumā “indivīda neatkarību” būtu jāaizstāj jēdziens “neatkarība” ar “pirktspēju”. Ja mēs ieslīgtu nabadzībā, mūsu “tiesības” pazustu kā sviests uz pannas. Galu galā tie, kuriem ir lieli kredīti tepat līdzās, arī ir spiesti samierināties ar diezgan lieliem savu cilvēktiesību ierobežojumiem. Tāpēc iespējams, ka cilvēktiesības ir greznība. Vislabākā un vēlamākā bagātība, bet to nav iespējams panākt tikai ar cēlu prātu, pieklājīgiem viedokļiem un nosodošiem paziņojumiem. 

Pirms pusgadsimta divi vācu zinātnieki – filozofs Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas) un sistēmu teorētiķis Niklass Lūmans (Niklas Luhmann) – apsprieda jautājumu par evolucionārajām konstantēm. Tātad par parādībām, kas, līdzīgi antropoloģiskajām konstantēm, nav sākotnēji raksturīgas cilvēcei, bet izpaužas tikai pārejā uz moderno laikmetu un saglabājas. Tās paliek kā sabiedrības sastāvdaļa neatkarīgi no politiskajām pārmaiņām.

Trīs no parādībām, kuras Habermass un Lūmans vienojās uzskatīt par konstantēm, bija: 1) no asinsradniecības neatkarīgas politiskās leģitimitātes noteikšana, 2) naudas lietošana un 3)individuāla laulības partnera izvēle. Tātad trīs individualizācijas aspekti.

Tomēr pastāv arī virkne sociālo defektu, kas ir nelāgas attīstības sekas un gadsimtu pēc gadsimta nemazinās un nepazūd. Arī tās ir sava veida konstante, kas pieder modernitātei, lai gan filozofi par tām nelabprāt runā. Piemēram: narkomānija, azartspēles un pornogrāfija. Varētu pieminēt arī cietumus, ieslodzījuma sistēmu.

Atšķirībā no kariem, aneksijām, genocīda un baušļos minētajiem pārkāpumiem/ grēkiem, šīs parādības nav cilvēka radītas. Tās uznirušas un parādījušās noteiktā ekonomiskās un sociālās attīstības posmā, un pēc tam no tām cilvēcei ir bijis grūti atbrīvoties. Tās ir evolūcijas konstantes tikpat lielā mērā kā parādības, uz kurām mēs ar lepnumu norādām kā uz progresa pierādījumu. Tās ir sastopamas pat valstīs, kurās autoritārie režīmi tās intensīvi iznīcina, taču šis karš arī tur ir bez rezultātiem. 

Viena daļa no mums domā, ka visa veida ļaunumu varētu novērst, ja visi saņemtos. Ja būtu vairāk informācijas, aizliegumu un ierobežojumu. Ja pastāvētu nepārtraukta kontrole. Tiek pat viltota statistika, lai radītu iespaidu, ka centieni ir devuši rezultātus, bet viss turpinās vairāk vai mazāk tāpat kā iepriekš.

Interesantas domas šajā virzienā pauda Dienvidāfrikas arhibīskaps Desmonds Tutu. Pēc aparteīda režīma sabrukuma radās “ubuntu” jēdziens, kas nozīmē, ka cilvēki kļūst par cilvēkiem caur citiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka personība veidojas nevis koncentrējoties uz indivīda cogito ego sum bāzes, bet gan spējot atzīt, ka  cilvēcīgs cilvēks veidojās tikai un vienīgi attiecībās ar pārējiem. Ubuntu spēj palīdzēt atbrīvoties no egoisma, kas apdraud kopēju projektu realizēšanu. Vai mums arī vajadzētu savu “ubuntu”, lai izbeigtos lielu projektu izlaupīšana (Rail Baltica) savtīgo interešu vārdā? Iespējams.

Bez “ubuntu” mēs nespēsim pamest trešo vietu Baltijas valstu attīstības skalā un nonāksim “pieklājīgo vasaļu” kategorijā. Tas būtu patiešām traģiski.