Speciāli TVNET

Pēdējo dekāžu laikā parādījušās vairākas jaunas ideju kustības, kas apvieno sieviešu nīdējus. Šoreiz tas vairs nav tradicionālais 50+ grupējums, bet gan salīdzinoši jauni vīrieši, kas sludina “apspiestību feminisma ēnā” un uzskata paši sevi pa lepniem “brīvības cīnītājiem”. Tas notiek ar antīkajiem klasiķiem karogā, izmantojot Ovīdija mizogīniju (sieviešu nīšanu) kā ieroci sociālo mediju kaujās. Vai Ovīdijs ir “pareizais varonis”, kas izglābs nabaga vīriešus no feminisma elles? Nē, tā nebūs viss. Nedomāju, ka var apgalvot, ka šis romiešu bards būtu dzīvojis ar šādu dzīves programmu. Taču viena daļa (viņa šodienas izmantotāju) tā gribētu gan. Protams, ka šai ticībai nepievēršas visi. Nē, to atbalsta tikai grupa vīriešu, kas vēlas atjaunot privilēģijas. Tās pašas, kas kādreiz bija, bet tagad ir izzudušas. 

“Manosfēra” jeb vīrišķās ticības zona 

Alternatīvie labējie vīrieši, kas plaši pazīstami kā “alt-right” jeb galēji labējās ideoloģijas atbalstītāji, ir indivīdu kopums, kas pieslejas jaunai reliģiozai grupai. Šī ticība patlaban ļoti izplatīta tieši ASV. Ieskaitot Trampa sekotājus un piekritējus. Viņu “pārliecība” balstās uz pieņēmumu, ka “balto identitātei” uzbrūk multikulturālie spēki, izmantojot “politkorektumu” un “sociālo taisnīgumu”, lai sagrautu baltos cilvēkus un viņu civilizāciju. Etnonacionālisms ir viņu izdomātā pamatvērtība. 

Amerikāņu autore  Donna Cukerberga ir diezgan daudz un plaši aprakstījusi šo ļaužu grupu. Viņa pievērsusies arī  blogu zonai internetā, kuru daudz dēvē par “manosfēru” jeb “vīriešu sfēru”, kurā dažādi grupējumi diskutē “zudušo pamatvērtību” jautājumus. Bauda mākslīgā intelekta veidotas “mākslas bildes” un raud pakaļ zudušajai pagātnei, kurā vīrietis bija kungs un saimnieks, bet sieviete – dresēts un paklausīgs mājdzīvnieks.  

Ar ko šī ticīgo grupa nodarbojas? Galvenais uzdevums ir atņemt sievietēm pasauli, kuru viņas esot pievākušas (ieņemot amatus un nosakot lēmumu pieņemšanu). Kā to izdarīt? Par to eksistē dažādi plāni. Viens no ceļiem esot sieviešu 100% ignorēšana. Neļaujot viņām vispār kaut kur parādīties un uz kaut ko pretendēt. Vīrietis iet pats savu ceļu un viss (”Men going their own way” jeb MGTOW) . Citiem šķiet, ka šo to sievietēm tomēr var atļaut darīt, bet pats galvenais ir panākt, lai viņas neko nespēj noteikt pār savu ķermeni un tautas reprodukcijas problēmām. Vīrietis tomēr šeit visudiktēs un noteiks tieši tāpat kā tas ir bijis agrāk. Sievietes, kas atļaujas kaut ko runāt pretī, tiek aplīmētas ar baisām etiķetēm, izsaldētas, apsmietas un nosēdinātas uz kauna sola baznīcas priekšā.

Cits virziens ir “pievākšanas kustība” jeb “paņemšanas mākslinieki” (”Pickup artists” (PUA) kas kā sēņotāji izvēlēsies sievietes, kuras sistemātiski pazemos un apsēklos. Pēc viņu domām sievieti var padarīt nekaitīgu tikai tad, ja tā kļūst par seksa objektu.  Idejas aizgūtas no Nīla Štrausa (Neil Strauss) rokasgrāmatas “Spēle” (The Game). Galvenā metode ir iemācīties sistemātiski pazemot sievietes līdz robežai kad tās zaudē pašcieņu un nonāk līdz mazvērtības un izmisuma slieksnim. Šādā bezizejā tās būšot gatavas piekrist pilnīgi visam, lai par to saņemtu kaut nelielu atzinību no vīrieša. Nezinu vai šādi dresē arī dzīvniekus, taču šis “vīriešu virziens”  ir pārliecināts, ka sodi, pazemojumi un sāpināšana ir labākā sieviešu dresūras metode.  

Interesanti, ka šajā virzienā viņi iedvesmojušies no Ovīdija jeb no manipulatīvās pavedināšanas mākslas. Ja vēlaties ar to iepazīties plašāk, tad iesaku izlasīt jau pieminēto Donnas Cukerbergas grāmatu “Visi baltie vīrieši vēl nav miruši jeb klasiskā mizogīnija digtālajā vidē (Not all dead white men: Classics and misogyny in the digital age, Harvard University Press).

Pagātnes apjūsmošana

Vīriešu kustības “atbrīvotājiem” ļoti patīk senatne. Viņi skumst pēc pagātnes tieši tāpat kā to darīja itāļu fašisti vai vācu un krievu nacisti. Pēc viņu domām  balto vīriešu privilēģijas skaitās Eiropas kultūras suverenitātes pierādījums. Pats galvenais – ir jāizvēlas visa veida argumenti, lai būtu iespējams nepārprotami pierādīt, ka vīrieša dominēšana pār sievieti ir laba, pareiza lieta un vienīgais ceļš nākotnē ir tieši “saimnieka” un “noteicēja” lomas atjaunošana. To vēloties arī sievietes pašas, taču skaļi par to nerunājot.  Ja reiz senie grieķi uzskatīja sievietes par neuzticamām, amorālām, intelektuāli zemākām un tādām, kurām nepieciešama stingra vīrieša roka. Tad kāpēc to nevarētu turpināt tagad? 

Protams, nav grūti “izrakt” no pagātnes tekstiem liecības par skatījumu uz sievieti senatnē. Aizvadītās tūkstošgades ir pārpildītas ar sievieti pazemojošiem izteikumiem un “mākslas darbiem”. Šos vecos pieņēmums šodienas alt-right kustības vīri vēlas iebīdīt likumos, noteikumos un sabiedrības morālē arī šodien. Taču viegli ar šo lietu viņiem neiet. Ir pietiekami daudz vīriešu, kas šo ticību nepieņem. Tāpēc tiek pieslēgta filozofija. Piemēram stoicisms. Šis filozofijas atzars pēdējā laikā ir kļuvis ļoti populārs sieviešu nīdēju lokos, jo liek pašam pētīt sevi. Visi to nespēj, tāpēc ideologi nāk palīgā ar lekcijām un skaidrojumiem kāpēc tas, ka “pasaule pašlaik griežas tieši tā”, nav pareizi. Šī iemesla dēļ atrodas jauni sludinātāji, kas stāsta par vīrieša tiesību atjaunošanu un varas pārņemšanu “sieviešu piecūkotajā” pasaulē. Pie kam, tonis ir ļoti agresīvs – uz histērijas robežas. Šķiet, ka internetā nav nevienas citas diskusiju grupas, kurā intonācija būtu tik pat agresīva un uzskrūvēti emocionāla kā šiem “vīriešu tiesību” atjaunotājiem.  

Kultūras kanoni un pazemojumu slavināšana

Tas, ka literatūras un mākslas vēsture kultūras kanonu statusā ir saglabājusi ar mizogīniju jeb sieviešu nīšanu saistītus darbus, ir zināms. Par to daudz tiek runāts ārzemēs, mazāk Latvijā. Sieviešu izvarošanas akti jaunajās latviešu filmās joprojām ir norma un neviens pat nedomā sākt runāt par šo epizožu saistību ar mizogīniju. Ir arī darbi, kurus šī iemesla dēļ nāktos ņemt ārā no kultūras kanona sarakstiem. Taču šāda saruna Latvijā vēl nav sākusies. 

Vai izvarošanas iemūžināšana, vardarbības normalizēšana literatūras vēsturē no antīkajiem laikiem līdz mūsdienām varētu veicināt seksuālās vardarbības normalizēšanu arī reālajā pasaulē?

Domāju, ka nē. Pazemot sievieti seksuāli ir kultūras un mākslas tradīcija. Piemēram, esam pieraduši lasīt dzeju par sievietes ciešanām patriarhālā sabiedrībā un no galvas zinām ka “sievietes liktenis ir mīlēt un ciest” un par šādām ainām nemaz nebrīnāmies. Lasīšanas sublimācija ir panākusi, ka seksuālo vardarbību mēs uztveram kā normu un zinām, ka upuris vienmēr būs sieviete, jo “tas tā ir”. Otrādi – nekad. 

Ovīdijs un pierunāšanas sekss

Domāju, ka atvilkt no pagātnes “pierādījumus” par to, ka sieviete nekad nav bijusi līdztiesīga vīrietim un “nekad  nav spējusi” sasniegt vīrieša intelektuālos augstumus, nav grūti. Tā tas gadsimtiem ilgi ir noticis, praktizēts. Sievietēm nebija pieejama izglītība, darbs, iespēja sevi materiāli nodrošināt. To izlēma un noteica vīrieši. Simtiem gadu pēc kārtas sievietēm neatļāva piedalīties, līdzdarboties un demonstrēt savas spējas. Protams, ka izstumt sievietes arī šodien no domātāju un lēmēju kategorijas sabiedrībā, būs grūti. Ir pieradījies, ka līdztiesība ir vērtīgāka un produktīvākā nekā apspiešana un sistemātiskā pazemošana. 

Par Ovīdiju ļoti interesanti savā pētījumā raksta zviedru literatūras kritiķe Eva Vita Bratštroma. Viņa pievērš uzmanību citam vīriešu varmācības tipam, kas it kā neuzbrūk kā tanks, bet nekad neakceptē sievietes “nē” seksuālām attiecībām kā atteikumu. Eksistē tāds pieņēmums, ka sievietes saka “nē” arī tad, ja vēlas teikt “jā”. Proti, diskvalificējot sieviešu dzimumu kā nepilngadīgu, neizlēmīgu un nespējīgu lemt pār sevi un savu ķermeni. Šī “ideoloģiskā” iemesla dēļ tiesā arī šodien ir grūti pierādīt izvarošanas faktu, jo daudzi netic, ka sieviete patiešām nav gribējusi seksuālu aktu ar varmāku vīrieti. Viņa ir pateikusi “nē”, taču “nav ņemta par pilnu”. Tieši šis konteksts pēdējā laikā ir daudz apspriests “Me too” kustības ietvaros.  

Tas, ka sievietes šādās intīmās situācijās vajag “nomasēt psiholoģiski” (piekrāpt emocionāli) ir zināms paņēmiens kopš antīkās pasaules laikiem. Torštena Ronestranda grāmatā “Mīlas iniciatīvas literatūrā” (”Kärleksinviter i litteraturen. Från Bibeln till Millennium”, Carlssons) par to tiek rakstīts skaidri un gaiši. Autors precīzi apraksta secīgu rīcību ar kuras palīdzību iespējams sievieti emocionāli apmuļķot un pakļaut sev. Tas ir labi, tā darīt vajag. Lai gan uzbrucējs jau iepriekš zina, ka šis “ir tikai teātris”. Par patiesajām jūtām iegūtā sieviete uzzinās tikai vēlāk, būs izmisumā un par sekām atbildēs vienīgi viņa.

Ovīdija dzejā tiek stāstīts par to kā Apolons lenc Dafni (Metamorfozes un ”Ars amatoria”). Instrukcijas ir sekojošas: “Tagad centies visiem līdzekļiem piepildīt sievietes sirdi un prātu ar glaimiem un sagrauj pretošanos tieši tāpat kā ūdens straume sagrauj klintis un akmeņus”. Tātad – melo, liekuļo un panāc savu. No šodienas viedokļa lasot tas izskatās pēc “pierunāšana seksa”, kad jūtu nav, bet gribas pakļaušanas baudu.  Ovīdijs zināja, ka ar vārdiem var panākt to, ko sajūtas neakceptē. Vispār jau šī nav mīlestība, bet rupjas varmācības veids. Tieši tāpat kā krāpšanās ar naudu, dokumentiem vai solījumiem. Paradoksāli, ka pat līdz šai dienai šo “vīrieša krāpšanos pakļaujot sievieti” sabiedrība attaisno visos gadījumos, bet upuris (sieviete) pati vainīga, ka pakļāvās.  

Donna Cukerberga savā grāmatā labi apraksta šādas situācijas antīkajā Romā, precizējot kas pēc tam notika ar šo sievieti, kas bija atļāvusies piedalīties seksuālas attiecības ārpus laulības. Pēc tam sekoja tieši tas, kas bija jau iepriekš sagaidāms: nosodījums, publisks izsmiekls un upura pašnāvība. To “pavedējs” jau bija iepriekš prognozējis, taču turpināja šo spēli ar nākošo upuri. 

To mēs visi zinām un pazīstam. Tā notiek. Esam šādas situācijas redzējuši arī šodien. Zinām un saprotam, ka tas nav godīgi, ja par kādas neprecētas sievietes grūtniecību atbildību jāuzņemas tikai pašai sievietei, nevis arī vīrietim, kas aktā ir piedalījies. Taču baznīca un sabiedrība turpina šo spēli pēc vīrieša noteikumiem un spēle turpinās jau ar nākamo upuri. 

Šķiet, ka vēl īsti neesam tikuši ārā no viduslaiku attiecībām, ja publikai joprojām gribas uzmundrināt un attaisnot puišus šajā spēlē . Pārāk daudziem attiecības ar pretējo dzimumu joprojām skaitās “karš” jeb likumīgās varmācības veids: vai nu “viņas” vai “mēs”.      

Saprotu, ka jaunās ticības piekritējiem “balto spēku” un “Eiropas pārākuma” ideja ir saprotama tikai tā kā feodālismā vai viduslaikos. Turpretī atvērtā pasaule: kosmopolītisms, feminisms un multikulturālisms ir viņu ienaidnieki. 

 “Altright vīrieši” izvēlas sev sapni par patriarhātu. Tādu kāds tas bija agrāk. To šodien grib arī Donalds Tramps, Vladimirs Putins, Viktors Orbans un daži citi. 

Padies Dievam, ka viņu nav daudz! Tieši tāpēc šī reliģija nav bīstama.