Speciāli TVNET

Vispār jau mēs izliekamies, ka “man tas nav svarīgi”, taču uzvedība liecina, par pretējo. Statuss sabiedrībā ir viens no pašiem svarīgākajiem cilvēku pašapziņas virzītājspēkiem. Tā tas vienmēr ir bijis un turpinās arī šodien. Taču internets spēles noteikumus ir mainījis. Tagad nepietiek ar pareizu izcelšanos, statusa vecākiem, amatiem un organizētiem mediju apdziedājumiem. Nepietiek arī ar “pareiza piegriezuma Mao uzvalku”, kuru Endijs Vorhols esot pamanījis sava Ķīnas ceļojuma laikā (skat. Boba Kolačello “Svēto teroru”).  

Amerikāņu socioloģe Sesīlija Ridgeveja savā grāmatā “Statuss: kāpēc tas ir visur? Kāpēc tam ir nozīme?” (Status: Why is it everywhere? Why does it matter?) raksta, ka cilvēki par statusu it kā nedomā, taču obligāti vēlas to iegūt. 

Tas, ko piešķir citi

Statusu nevar paņemt, nopirkt vai nozagt. Tas ir relatīvs, un visiem tas nevar būt vienādi augsts vienlaicīgi. Interesanti, ka britu žurnālists Vils Stors savā grāmatā (The status game: On social position and how we use it”, 2021) norāda, ka cilvēkiem esot raksturīga pat apsēstība ar savu statusu. Viņiem tā nekad nepietiekot. Kā piemēru Stors min pazīstamo Polu Makartniju, kurš joprojām nespēj atbrīvoties no sava aizkaitinājuma par to, ka visas Beatles dziesmas tiek piedēvētas Lenonam/Makartnijam, nevis otrādi –  Makartnijam/Lenonam. 

Ridgeveja domā līdzīgi un statusu uzskata par kultūras fenomenu. Pēc viņas domām statusa pamatā var būt evolūcijas procesi, bet tie nevar izskaidrot, statusa funkcionēšanas principus. Viņa salīdzina statusu ar valodu: iespējams, ka esam radīti, lai attīstītu valodu, bet valoda  attīstās arī pati, jo mēs to apgūstam socializācijas rezultātā. 

Statuss rodas divos cēlienos:  pirmais ir sociāla vienošanās piešķirt indivīdiem statusu saskaņā ar noteiktiem kritērijiem (kompetenci), bet otrais  ir personas kompetences un prasmīgu izstarojums, kuru “novērtē” apkārtējie. Statusa hierarhija veidojas dažu minūšu laikā, un to veido apkārtējo novērtējums par mums. 

Vienlaikus pastāv “sociālo grupu” statusa hierarhija un priekšstats par “grupas kompetenci”, kas tiek attiecināts uz tās dalībniekiem.  Ja cilvēku grupa sāk strādāt pie kāda kopīga projekta, tad daži no klātesošajiem vispirms  tiks uztverti kā vairāk vai mazāk kompetenti, pamatojoties uz to, kādai grupai viņi pieder. Tātad – “atkal tikai sievietes” vai “ko var gribēt no austrumeiropiešiem” utml.

Kā veidojas priekšstati par grupu kompetenci? Ridgeveja norāda uz pētījumiem, kas liecina par to, ka novērtējums sakņojas ikdienas situācijās: “Kad sastopamies ar cilvēkiem, kuriem ir vara un nauda, tad šo efektu uzreiz uzskatām par kompetences izpausmi un saistām ar grupu, kurai šie cilvēki pieder.” Būt bagātam nozīmē – būt gudram. Diemžēl Ilons Masks vai Donalds Tramps šo pieņēmumu nav apstiprinājuši. 

Statusa spēles

Starp grāmatām, kurās statusa spēles tiek izmantotas, lai izskaidrotu apkārtējo – sociālo slāņu pasauli, jaunums ir V. Deivida Marksa grāmata “Statuss un kultūra: Kā mūsu vēlme pēc sociālā ranga rada gaumi, identitāti, mākslu, modi un nemitīgas pārmaiņas” (Status and culture: How our desire for social rank creates taste, identity, art, fashion and constant change”, Penguin Random House). Tekstā tiek virzīta doma par to, ka statuss ir kultūras pārmaiņu virzītājspēks. Augsta statusa indivīdi izmanto varu, lai izceltos un saglabātu savas pozīcijas grupas statusa hierarhijā. Tieši viņi arī attīsta kultūru. Tas nozīmē, ka kultūras procesus virza nevis apdāvinātie un talantīgākiem, bet ietekmīgākie ar statusu savā vidē. 

Starp citu, statusa spēlēs liela loma ir naudas vara. Jaunbagātnieki, piemēram, izmanto savu bagātību, lai iegādātos lietas, kas skaidri signalizē, ka viņiem ir nauda: Rolex pulksteņi, Ferrari automašīnas, slavenu mākslinieku mākslas darbi, luksusa aksesuāri ar logotipiem. Šie cilvēki kļūst par mecenātiem, producentiem un nosaka vai kāda skulptūra tiks uzstādīta skvērā pie opernama. Viņi apmaksā projektus, kurus piedāvā statusa kultūrdarbinieki – tie paši, kuru gaume šodien nosaka kultūrvidi.  

Lai pakāptos hierarhijā, ir jāriskē vai jāuzlabo tas, kas mums piešķir statusu: jārunā pa prātam statusa spicei, jāiegādājas vēl dārgākus vai ekskluzīvākus dzīvokļus, automašīnas, rokas pulksteņus vai ārzemju ceļojumus. 

Sociālekonomiskā grupa, pie kuras piederat arī Jūs – šī teksta lasītāji, ir tā saucamā “profesionālo lasītāju grupa”  jeb izglītoto cilvēku šķira. Šīs grupas stiprā puse ir piekļuve informācijai un izpratne par to, kas ir  laba gaume. Jūs, cienījamie lasītāji, zināt kas ir Grieķijas sala Hidra (Idra) un kāpēc uz turieni vajadzētu doties šovasar atvaļinājumā. Taču vairums to nezina un “nespēj novērtēt visu” ko pasaule modernajā laikā piedāvā.   

Kultūras patērētāja ideāls šodien ir nepārprotams –  prast un spēt novērtēt visu: ir jāpaēd vakariņas Michelin restorānā un jāspēj saprast “kas tur tik īpašs”, gan arī jāiebauda cepta desa uz stūra, lai novērtētu zemnieku, kurš atvedis uz Rīgu brieža gaļas desas, kas faktiski ir izcila delikatese. Jānoskatās laba filma, kurai nav nevienas balvas kinofestivālā un jāizvairās no kārtējā ordeņotā mākslas darba, kas jau sen piebļāvis pilnus visus medijus, bet faktiski ir viduvējs kultūrprodukts. To visu palīdz paveikt laba gaume. Īpatnība, kas palīdz vērtēt, bet nekādi nav spieķis ar kura palīdzību būtu iespējams uzrāpties vietējo statusa hierarhiju Everestā.     

Tas nozīmē, ka statuss ir vieta, kuru jums ierāda citi. Tāpēc tas reti ir taisnīgs un pamatots. Nevienlīdzība starp cilvēkiem ar dažādu sociālo statusu ir cilvēces sociālās vēstures neatņemama īpašība. 

Diemžēl.