Krievija ierosinājusi tikšanos ar ukraiņiem pirmdien, 2. jūnijā, Stambulā. Lavrovs apgalvo, ka izstrādājis “konkrētus priekšlikumus ilgtspējīgam miera risinājumam”, par kuriem informēts arī ASV kolēģis Marko Rubio. 

Pēdējo reizi abas delegācijas Stambulā sēdās pie sarunu galda, nevis, lai panāktu vienošanās par pamieru vai kauju pārtraukšanu, bet gan sinhronizējot gūstekņu apmaiņu. Tagad Rustems Umerovs atbild, ka viņa valsts pieņem uzaicinājumu, bet ar nosacījumu, ka ukraiņi iepriekš tiek informēti par krievu noteikumiem. Ukraina jau ir iesniegusi Krievijas pusei savus nosacījumus par turpmāko sarunu gaitu. “Neiebilstam pret jaunām tikšanās reizēm ar krieviem, bet gaidām viņu memorandu, lai šī tikšanās nebūtu tikai tukši vārdi, bet patiešām tuvinātu mūs kara izbeigšanai,” rakstīja Umerovs. (X) Nav skaidrs kādā līmenī šī tikšanās notiks.

Izskatās, ka krievi (Putins) ir nobijušies no Vācijas atbalsta ukraiņiem un Trampa draudiem par sankcijām.

Kāda ir situācija patlaban? Līdz ar Trampa pielīšanu Putina, sāk veidoties jauna pasaules kārtība, kurā noteicēji ir tie, kas lielāki un spēcīgāki. Tātad starptautiskajās attiecībās tiek ieviesta provincei tik raksturīgā “ciema bandu” loģika. Noteicēji ir spēcīgākie, bet mazākās valstis ir atstātas aiz durvīm. Tas nozīmē, ka Eiropas valstis, kas kopš 1949. gada ir paļāvušās uz NATO militāro aliansi, vairs nevar paļauties uz ASV aizsardzību. Tramps šo iespēju ir anulējis. 

Kara plosītajā Ukrainā iedzīvotāji cieš no Krievijas agresīvā kara, bet miers, ko šī valsts varētu uztvert kā taisnīgu, šķiet arvien tālāks. Katru dienu tiek nogalināti karavīri un civiliedzīvotāji. Frontē notiek asiņainas kaujas. Ik dienu tiek uzbrukts arī Ukrainas civiliedzīvotājiem, jo Krievija mērķē raķešu un dronu barus tieši uz Ukrainas pilsētām. Tātad Putina karš notiek 2 virzienos – pret armiju un pret Ukrainas civilajiem iedzīvotājiem.

Pēdējo divu gadu laikā frontes līnija ir lēnām iegrauzusies arvien dziļāk Ukrainā. Pašlaik krievi ir okupējusi gandrīz piekto daļu Ukrainas zemes. Krievijas armija upurē šim mērķim milzīgu skaitu karavīru, lai pedantiski iekarotu ciematu pēc ciemata. Graužas iekšā. Kā zāģis. Nežēlojot savējos upurus.

Augustā, mēģinot pārsteigt skaitliski spēcīgāko Krievijas militāro spēku, Ukrainas spēki iebruka Krievijā un ieņēma daļu Kurskas apgabala. Neraugoties uz Ziemeļkorejas karavīru atbalstu, Krievijai nav izdevies izraidīt Ukrainas karaspēku, kas joprojām kontrolē daļu apgabala. Ukrainas valdība cer, ka okupētā Kurska var būt trumpis turpmākajās miera sarunās.

Saskaņā ar ANO Cilvēktiesību biroja datiem kopš 2022. gada februāra (kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu) ir nogalināti vairāk nekā 12 300 civiliedzīvotāju. Daudz vairāk ir nogalināto karavīru, taču skaitļi nav precīzi, jo gan Krievija, gan Ukraina nevēlas runāt par reālajiem saviem zaudējumiem frontē. Zelenskis  nesen “izrunājās”, ka bojā esot gājuši aptuveni 45 100 Ukrainas karavīru un 390 000 ievainoti. Taču bojāgājušo skaits varētu būt vēl lielāks, jo anonīmi militārie avoti laikrakstam “Wall Street Journal” apgalvoja, ka ir nogalināti aptuveni 80 000 Ukrainas karavīru.

Tiek uzskatīts, ka Krievijas zaudējumi ir lielāki nekā Ukrainas zaudējumi. Tātad Putinam pašlaik ir vairāk nekā 200 000 bojāgājušo. Daļēji tas ir tāpēc, ka uzbrukums, virzīšanās un iekarošana, kā to ir darījusi Krievija, izmaksā vairāk karavīru dzīvību, nekā Kremlis drīkstētu atļauties.