Krievija jau uzsākusi vasaras ofensīvu pēc neveiksmīgajām miera sarunām pavasarī. Putinisti pašlaik apdraud vairākas Ukrainas austrumu pilsētas. Ko domā ukraiņu karavīri šajā pusē? To noskaidroja DN komanda, izjautājot trīs kaujiniekus ukraiņu ierakumos.

Pirmais ir Deniss, no Kijivas priekšpilsētas Kopilovas, 19 gadu vecs ar karavīra pseidonīmu “Vinss”. Kā viņš raugās uz kara ikdienu? Kāda tā ir?

”Esmu armijā jau sešus mēnešus. Visgrūtākais  ir zaudēt draugus. Tikko vēl runāji ar tiem, smējies kopā ar pārējiem, bet pēkšņi … neviena vairs nav. Nekad vairs nevarēsi ar viņiem runāt. Nekad. Tas ir drausmīgi…Bijām astoņi draugi, kas iestājās armijā vienlaicīgi. Šī gada sākumā mans draugs, kurš pamudināja iestāties tieši šajā brigādē, tika nogalināts. Tagad es kaujos tālāk. Sastopamies ar ienaidnieku aci pret aci. Šo ieroci tagad nēsāju regulāri, jo savācu to no krituša krievu karavīra. Vispirms viņi mums uzbruka, iemeta ierakumos granātu, ievainoja vienu no maniem biedriem. Saskaitos un metu pretī trīs granātas. Tās eksplodēja un vēlāk atradu trīs krievus vārtāmies pa zemi. Viens bija beigts, divi ievainoti. Negribēja padoties un tika saņemts gūstā. Bēga, bet es viņu tomēr nošāvu un pēc tam paņēmu viņa ieroci. Šī ir mana trofeja. Karot nav viegli. Melnais humors palīdz. Pirms kaujas parasti apspriežamies par gaidāmajiem ievainojumiem. Ja tie nebūs smagi, tad varēs doties uz kara slimnīcu un tur nedaudz atpūsties”, – smejas Deniss.   

Kā reaģē vecāki?

Deniss: “Mamma galīgi negribēja, ka iestājos armijā. Laikam neviena mamma to nevēlas.  “Tu esi pieļāvis kļūdu,”  – viņa man skarbi teica. Negatīvi reaģēja arī tēvs, kas pats pirms vairākiem gadiem pats tika smagi ievainots un tagad vairs nevar dienēt. Bet es tā izlēmu un izdarīju tā kā vajag. Kopš deviņu gadu vecuma esmu sapņojis būt armijā. Man tas nozīmē: patriotismu, pienākumu. Ja kāds manai valstij uzbrūk, tad vēlos to aizstāvēt. Tagad karoju jau sešus mēnešus. Neko nenožēloju. Esmu nobriedis un redzu pasauli citādāk nekā senāk  Tagad spēju izdarīt lietas par kurām agrāk pat neiedomājos. Tagad varu daudz vairāk. Esmu stiprs. Varu.  

Mikola ir 28 gadus vecs kaujinieks ar dienesta pakāpi – kapteinis: “Frontes līnija tikai nedaudz pārvietojas, taču kaujas notiek visu laiku. Ļoti intensīvas un asiņainas kaujas. Krievi uzbrūk, cenšas atrast mūsu vājās vietas un nogurdināt. Viņi karo histēriski. Diezgan haotiski. Mēs viņus nogalinām daudz sistemātiskāk un mērķtiecīgāk. Mēs viņus apšaujam 4 -5 reizes vairāk, nekā viņi tiek klāt mums. Lai! Viņiem ir daudz vairāk iedzīvotāju, lai mirst par savu Putinu!” 

Mikola: “Sāku karot 18 gadu vecumā. Iestājāmies armijā visa Sumu futbolu komanda vienlaicīgi. Jā, esam patrioti! Mīlam savu valsti. 2016. gada sākums. Krievi tikko bija iebrukuši Krimas pussalā un ieņēmuši Doņecku un Luhansku austrumos. Kā jauns karavīrs, es daudzas lietas tolaik nesapratu un kopaina man nebija skaidra. Bija daudz enerģijas, bet pieredzes – nekādas. Jā, biju izturīgs, taču man nebija jēgas par to kā karo. Kā izdzīvo, kā iztur šādu situāciju. Labākie karavīri ir tie, kurus mēs te saucam par “vectēviem”. Tie ir gados visvecākie karotāji.  Viņi var izskatīties noguruši, var atgādināt bomžus (bezpajumtniekus), bet (mans Dievs!) cik labi kareivji viņi ir! Viņi saprot tādas lietas par dzīvi, kuras jaunāki cilvēki pat nenojauta. No viņiem var daudz mācīties!

Tagad man ir trīs gadus veca meita Sofija. Viņa joprojām atrodas kopā ar savu mammu Sumos. Netālu no Krievijas robežas, kur krievi uzbrūk ar lielu spēku katru dienu. Man šķiet, ka Sofijai kopā ar māti vajadzētu pārcelties uz dzīvi ārzemēs, piemēram Vācijā, lai viņas tur būtu drošībā. Vismaz pagaidām. Uz laiku. 

Esmu ļoti pateicīgs Eiropai par to, ka tā pieņem mūsu ģimenes, ka tā mūs atbalsta. Citādi es nezinu… Eiropā ir arī vairākas prokrieviski noskaņotas valstis. Tādas kā Ungārija, Slovākija un Serbija. Tās ir kā ķīlis. Traucē un taranē,  nodara kaitējumu un neļauj Eiropai apvienoties. Godīgi sakot, es domāju, ka Eiropai mēs, ukraiņi, esam vairāk vajadzīgi nekā viņi mums. Mēs esam frontes līnija, kas aizsargā pārējo Eiropu no Krievijas uzbrukuma.”

Trešais sarunu biedrs ir Kostja no Dņepras pilsētas. Viņam ir 25 gadi:

“Tikko atgriezos no maza, maza atvaļinājuma. Beidzot izgulējos un nomazgājos. Tomēr jūtos diezgan noguris. Esot tranšejās, visu laiku jābūt koncentrētam. Kā uzvilkti stīgai. Pretējā gadījumā tu riskē ar savu un savu biedru dzīvību. Esmu noslēdzis trīs gadu līgumu. Nolēmu pievienoties brīvprātīgi, nevis tikt mobilizēts. Man patīk trešā brigāde un es redzu, ka karš nav tāds kādu to rāda filmās un reklāmās. Te jūs neskrienat apkārt, skanot foršai mūzikai. Nē, rokaties un ierokaties. Lai paslēptos no droniem. Visapkārt sprāgst dronu lādiņi un detonē granātas, bet mēs cenšamies izdzīvot ierokoties zemē.  Filmās šādas epizodes nekad nerāda, bet tā tas ir pa īstam. 

Pirms kļuvu par karavīru, strādāju par kino operatoru, filmēju filmas bērniem. Tas bija interesanti, bet šis darbs ir daudz svarīgāks.  Es mīlu Ukrainu. Jūtu, ka mana valsts tagad demonstrē taisnīgu cīņu uz pasaules skatuves.  Ukraina ir daudz eiropeiskāka par Krieviju. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiropa vēlas kaut ko radīt, celt, attīstīt, būvēt un sasniegt! Eiropai ir pozitīva motivācija dzīvei! Krievijai, manuprāt, ir pilnīgi pretēja pieeja dzīvei. Tas ir negatīvs un depresīvs skatījums uz visu, kas notiek. Tas ir greizsirdīgs ļaunums – pašam nav, bet otram vajag atņemt to, kas viņam ir!”

Deniss, Mikola Kostja un citi Ukrainas karavīri var cerēt uz izdzīvošanu. Ka izdosies palikt dzīviem, veseliem un izturēt Krievijas vasaras uzbrukumu. Miera slieksnis vēl nav redzams.

Lai veicas! 

Attēlā Deniss, foto Karina Piluhina (DN)