Speciāli TVNET

Tas, ka trampistu formulētā “dziļā valsts” (institūcijas un ierēdņi) laiku pa laikam mēģina iznīcināt arī mūsu valsti dažādos līmeņos, nav nekas jauns vai pārsteidzošs. Netālredzīga domāšana un alkatība varas gaiteņos ir izplatīta lieta un nav apkarota lēmejlīmeņos joprojām. Nāk komanda “no augšas” un pazūd cukurfabrikas, biznesa vārdā iznīkst neskartās piejūras dabas zonas vai romantiskās mazās upes. Ja varas līmenī spīd nauda, tad lēmumi tiek pieņemti neparasti ātri. 

Šķiet, ka nupat notiek kārtēja varas uzbrukuma akcija Latvijas dabai un ainavai.  Ekonomikas, Lauksaimniecības un KEM ministrijas uzsākušas “elektrifikāciju” ar vēja rotoriem: tiek iesaistīti divi valsts lielākie uzņēmumi ”Latvenergo” un “Latvijas Valsts Meži”, kas jau paziņojuši, ka attīstīs kopīgus vēja parkus ar kompānijas “ Latvijas Vēja parki” palīdzību.  Tā vien liekas, ka visu Latviju “piespraudīs pilnu” ar vēja parkiem un valsts rotorizācija ar to būs sākusies pēc pilnas programmas.  Būšot neparasti lielas turbīnas, gigantiskas – līdz 300 m.  Sākšot ar Limbažiem, bet pēc tam pārņemšot arī pārējos reģionus. Kurzemē rotoru būšot visvairāk, jo iniciatīvu attīstīšot arī citi privātie uzņēmēji, ārzemniekus ieskaitot. Rotorus spraudīšot visur, kur “Rīgai vajag”. Tas nozīmē, ka savulaik “Šķēles ziķeru” sagrauto mazo upju liktenis pašlaik draud plašākā mērogā, jo enerģētikas problēmu vārdā dzimtenes ainavu okupēs dažāda lieluma rotori.  

Piekrītu, energoresursi ir vajadzīgi, jo visi lietojam elektrību. Taču ne tādā veidā, kas tas pašlaik tiek plānots Latvijā. Ir jau pacelts karogs ar nosaukumu “nacionālā prioritāte” un tas nozīmē, ka valdība varēs darīt kā vien vēlas, bet iedzīvotājiem ļauts tikai noskatīties.

Taču viss var sagriezties ar kājām gaisā. Dēļ steigas, alkatības un netālredzības. Politiķiem vajadzētu atcerēties, ka šādi sasteigti energokonflikti (kuros iesaistīta daba) Latvijā mēdz beigties ar “zemestrīci”. To jau novērojām Atmodas laikā (Daugavpils HES, 1986) un zinām kas pēc tam notika. Tagad “HES” vietā ieradušies rotori un skrien virsū ar joni. Nepatika pret tiem ir jau ieslēgusies, jo blakus turbīnām dzīvo cilvēki, kuriem dzirnavu klātbūtne var arī nepatikt. Lemj Rīgas centrā, kur neviens no spriedējiem reāli nedzīvos līdzās vēja rotoram. Interesanti, ka “nacionālās prioritātes” lozungs ir nostādījis miera stājā pat loģiski domājošos lēmējus un iniciatīvu uz barikādēm tāpēc sagrābuši putinisti, Kremļa “pagarinātās rokas” partijas un dažāda profila karsēju grupas. Nenozīmīgi? Nē, nav mazsvarīgi. Tauta ir sašutusi, bet vara šajos protestos neieklausās. Aina tāda pati kā 1986.gadā. Toreiz diktēja Maskava, tagad to pašu dara Rīga. 

Starp citu, vēlēšanas ir jau nākamgad un nav grūti paredzēt ko šis kategorisms (likumos un uzvedībā) var varas partijām nozīmēt. Tauta par varas partijām var tāpēc arī nenobalsot. Nedomāju, ka tāpēc sāksies demonstrācijas Daugavmalā, masu koncerti Mežaparkā (kā 80.gadu beigās), taču pazemes grūdienus var just un rezultātus redzēsim nākamgad.  Bez tam jāatceras, ka par šādu “sasteigtu rotorizāciju” nākotnes priekšā esam atbildīgi mēs visi (pārējie), kas stāvam pašreiz klusu. Jo tautai būs atbildīga par to, ko šodien dara tās “fīreri”. 

Zviedru piemērs

Tepat līdzās Zviedrijā ir liels skaits vēja turbīnu, un tās, protams, veicina elektroenerģijas ražošanu. Vēja enerģija veido aptuveni 25 % no Zviedrijas saražotās elektroenerģijas (2024).  Gadu iepriekš 2023. – 19,4%.  2020 – 16%. Laika gaitā vēja turbīnu tehnoloģija ir attīstījusies. Turbīnas kļūst lielākas, ar vēl augstākiem torņiem un vēl dižākiem rotoriem. Tas ļauj tām uzņemt vairāk vēja un piegādāt  tīklam lielāku jaudu. Vai visi par to ir sajūsmā? Nē, nav sajūsmā. Formāli atskaitēs izskatās, ka pret vēja elektrostacijām Zviedrijā aktīvi protestē salīdzinoši neliela iedzīvotāju daļa. Taču reāla aina ir savādāka –  pretinieku ir diezgan daudz. Pirmkārt tāpēc, ka vēju parkus vairāk izvieto mazapdzīvotajās ziemeļu teritorijās, lai gan vairāk patērētāju ir tieši valsts dienvidu zonā. Izveidojas ziemeļu-dienvidu konflikts. Sāmi pieprasa, lai Stokholma “sprauž savas vējdzirnavas” savā nama priekšā. Taču dienvidzviedri strīdas pretī un uzskata, ka rotori Smolandē vai Vermlandē “sliktāk izskatīsies” un ziemeļzviedriem šis apgrūtinājums jāpacieš. Bez tam, vēju parku pretiniekiem šķiet, ka vēja elektrostacijas var negatīvi ietekmēt dabu. Tas var ietekmēt savvaļas dzīvniekus, bojāt ainavu un sagraut tūrismu. 

Pret vēja turbīnām iebilst arī vietējās kopienas (NIMBY – Not In My Backyard), kuras nevēlas, lai “dzirnavas” atrastos viņu apkaimē. Daudzi uzskata, ka viņiem nav pietiekamas ietekmes uz šo iekārtu izvietojumu, un daudzi ir pārliecināti, ka rotori slikti (pat traģiski!) ietekmēs viņu dzīves kvalitāti un veselību. 

Vairumam zviedru vēja parku pretinieku šķiet, ka turbīnas nav vizuāli pievilcīgas un var tikt uztvertas kā traucējošs elements daiļā dabas ainavā. 

Pret vēja enerģiju mēdz būt arī ekonomiski iebildumi. Kritiķi apgalvo, ka vēja enerģija nav tik rentabla kā citi enerģijas avoti un ka, lai tā būtu rentabla, nepieciešamas lielas subsīdijas un gigantiskas investīcijas pārvades izveidošanai. Pastāv arī bažas par vēja enerģijas ietekmi uz cenām un par to, vai tā izraisīs vēl  lielāku cenu svārstīgumu nekā tas novērojams patlaban.

Elektrostacijas var ietekmēt kultūrvēsturiski vērtīgas teritorijas, piemēram, blakus esošos senos pieminekļus, senās kultūras apmetnes vai vērtīgas dabas teritorijas.

Valdība pret tautu

Tajā pašā laikā vēja enerģija tiek stingri atbalstīta politikā, jo tā tiek uzskatīta par svarīgu Zviedrijas pārejai uz atjaunojamiem energoresursiem. Zviedrijas valdība tiecas atbrīvoties no fosilās enerģijas, un liela daļa politisko debašu ir vērstas uz atbalstu vēja enerģijas izmantošanas paplašināšanai, vienlaikus, cenšoties novērst negatīvos strāvojumus sabiedrībā. Kādā veidā? Atgriežot atpakaļ ieņēmumus par elektrības pārdošanu tām pašvaldībām, kurās rotori izvietoti. Dialogā starp politiķiem, vietējām kopienām un vides aizsardzības organizācijām joprojām tiek meklēts līdzsvars starp atjaunojamās enerģijas nepieciešamību un vietējo interešu un vides aizsardzību.

Vai vēja enerģija ir problemātiska?

Jā, ir. Tā ir nepastāvīga, jo ražo elektroenerģiju tikai tad, kad pūš vējš. Uz to grūti paļauties kā stabilu vai vienīgo enerģijas avotu, jo nav paredzams, kad un kur vējš pūtīs pietiekami, lai ražotu elektroenerģiju. Tas var radīt problēmas elektrotīklam, īpaši tad, kad pieprasījums pēc elektroenerģijas ir liels vai kad vēja apstākļi nav labvēlīgi. Šovasar Spānijā bija problēmas ar liela vēja enerģijas daudzuma pārvaldību tīklā. Īpaši spēcīga vēja periodos enerģijas ir pārāk daudz un šis apstāklis var izraisīt pārslodzi vai nepieciešamību izslēgt citas elektrostacijas, lai līdzsvarotu tīklu. Tāpēc vēja enerģija ir jāapvieno ar efektīviem enerģijas uzglabāšanas risinājumiem, piemēram, baterijām vai citām uzglabāšanas tehnoloģijām. Pagaidām šāda tehnika ir diezgan dārga un risinājumi nav pilnībā izstrādāti. Tas nozīmē, ka joprojām jāpaļaujas uz citiem avotiem, lai nodrošinātu, ka elektroenerģija ir pieejama tad, kad tā visvairāk nepieciešama. Tas nozīmē, ka vēja enerģija nav atrisinājums, bet tikai daļa no risinājuma. Lai vēja enerģija ilgtermiņā būtu ilgtspējīga, mums jāatrod labāki veidi, kā tikt galā ar periodiskumu, uzglabāšanu un tīkla stabilitāti. 

Daudzi Ziemeļzviedrijas iedzīvotāji uzskata, ka par vēja elektrostaciju izvietošanu bieži vien tiek lemts centralizēti, politiķiem un uzņēmumiem koncentrējoties uz valsts un globālajiem enerģētikas mērķiem, nevis ņemot vērā vietējo iedzīvotāju viedokli un vajadzības. Tas rada sajūtu, ka lēmumi par vēja enerģiju tiek pieņemti “no augšas”, bez pietiekama dialoga un sadarbības ar tieši skartajiem iedzīvotājiem. Latvijā ir tāpat. Vēja parki būs provincē, nevis Rīgā vai Jūrmalā, kur elektrību lieto visvairāk. 

Lai atrisinātu šos konfliktus, nepieciešams padziļināts dialogs starp valsti, vietējām kopienām, reģionu grupām, vides organizācijām un vēja enerģijas uzņēmumiem.

Tālredzīga domāšana

Latvijai jau šodien ir vajadzīgi energoresursi, taču šo mērķi nevar panākt “braucot pāri” cilvēkiem, kuru nama priekšā vēja parki tiks būvēti. Rīga izlems, bet Pāvilostā vai Tumē, Irlavā zeme rībēs. 

Iespējams, ka jau tagad būtu tālredzīgāk jādomā par mazo jeb modulāro atomelektrostaciju (SMR Small Modular Reactors) būvniecību, kas Eiropas valstīm, šķiet,  ir labāks risinājums nekā lielie vēja parki. Tā būtu stabilāk un prognozējamāka elektroenerģijas ražošana, jo ražotu elektroenerģiju nepārtraukti, neatkarīgi no laikapstākļiem vai diennakts stundas. Labi līdzsvarotu elektrotīklu, kad saules un vēja enerģija svārstās. Vajadzīga maza platība, ir daudz  mazāka vizuālā ietekme uz ainavu un troksni. Var novietot tuvu esošajai infrastruktūrai. SMR var būvēt neizmantotās rūpniecības teritorijās, pilsētu tuvumā vai tur, kur jau ir elektrotīkli. Problēmas un ieguvumi: 1) joprojām izstrādes stadijā; 2) zema CO2 emisija, 3) Eiropā vēl nav ekspluatācijā komerciālu SMR; 4) būvniecība ir dārgāka un lēnāka nekā vēja enerģija; 5) augstas izmaksas un ilgs atļauju piešķiršanas process; 6) sabiedrības aizdomīgums pret AES dēļ Černobiļas joprojām ir liels, 7) atkritumu apsaimniekošanas problēma, jo, lai arī apjomi nav lieli, radioaktīvie atkritumi jāglabā droši simtiem gadu. 

Kādu portfeli izvēlēties Latvijai? 

Īstermiņā – vēja un saules enerģija + uzglabāšanas tehnoloģiju attīstība. Pēc tam (no 2030.gada) SMR. Tad jaunās tehnoloģijas kļūst komerciāli pieejamas. Ilgtermiņā: kombinēta pieeja, kurā vējš, saule, hidro un SMR nodrošina elastīgu un stabilu enerģētikas sistēmu.

Tātad, mazā kodolstacija ilgtermiņā varētu būt labāks risinājums nekā lieli vēja parki īstermiņā. Protams, ka domājot tikai piecus gadus uz priekšu, valdība var braukt ar vēja parkiem kā ar buldozeru pāri sabiedrībai. Jo tad nopelnītu vietējās celtniecības firmas, būtu labi “otkati” “dziļajai valstij” un mēs realizētu “otru Rail Baltica”, kurā stacijas tiek uzbūvētas pirms sliežu ielikšanas. Jā, laikam varai patīk labāk šis īslaicīgais projekts. Taču vislabāk būtu veidot enerģētikas portfeli, kurā katram avotam ir sava loma. Domājot tālredzīgi. 

Lietuva jau esot noslēgusi sadarbību ar “GE Hitachi” (2024). Latvija uzsākusi sarunas ar tehnoloģiju piegādātājiem NuScale, GE Hitachi, Rolls-Royce, Holtec, u.c. Nav izslēgta reģionālā sadarbība Latvija–Lietuva–Igaunija–Somija.

Kur šo mazo AES būvēs? Iespējams, ka tas būs Ķegums (blakus esošajai HES infrastruktūrai), Latgalē (austrumu reģiona stiprināšanai) vai citur. Tas nozīmē, ka vēja parki būtu tikai krīzes risinājums, jo spētu tikai samazināt gāzes importu, bet kodolspēkstacija varētu uzņemties nomainītu bāzes slodzi nākotnē. 

Ainavas faktors

Tātad pagaidu projekts – vēja parki, kas pašlaik ir Latvijas “ nacionālā prioritāte”, izskatās notiek sasteigti, jo ir tikai “notes puļķis” šodienas apstākļiem. Nepatīkams pārsteigums šķiet tas, ka rotoru iniciatīvai joprojām nav ainaviskās vērtības izvērtējuma. Tas būtu jāveic ainavu ekoloģijas speciālistiem, reģionālās attīstības plānotājiem un kultūras mantojuma ekspertiem, jo vēja parka izveidošana nav tikai biotopu vai putnu migrācijas problēma – tā ir vizuālā identitāte. Piemēram Pāvilostā vai Tumē nav aptveroša dialoga ar vietējiem iedzīvotājiem,  uzņēmējiem, laivu īpašniekiem, kempingu turētājiem, māksliniekiem. Ne visi ir pret, bet cilvēki vēlas saprast, ko viņi iegūs.

Izskatās, ka pie mums netiek skaidrota arī attāluma noteikšana no krasta jo Eiropā daudzi vēja parki tiek būvēti 20–30 km no krasta līnijas, kur tie vairs nav redzami no liedaga. Latvijā šobrīd rotorus plāno 15–25 km no krasta, bet tas ir jākoriģē vietām ar augstu ainavisko vērtību. Starp citu, Dānijā vēja parki jūrā netiek būvēti tuvāk kā 25 km no jūras krasta tūrismam nozīmīgās vietās, bet Skotijāveido īpašas “vizuāli klusās zonas” pie nacionālajiem parkiem un tūrisma punktiem. Jā – Latvijai vajag vēja enerģiju jūrā, bet ne uz ainavas, kultūras fona vai vietējās kopienas rēķina. Piemēram, Pāvilosta nav vienkārši “pludmale”. Tas ir nacionālais zīmols un Latvijas tūrisma eksports. Piekrastes pērle. Domāju, ka nevienam nav pieņemams jaunais likums, kurš deklarē, ka Ministru kabinets var noteikt “nacionālās nozīmes enerģētiskās teritorijas”, kur tiek īstenoti vēja parki bez vietējās saskaņošanas. Loģiski, ka šādā situācijā iedzīvotāji jūtas ignorēti, nelaimīgi. Rodas bažas par savu veselību un savas zemes vērtību, niknums uz Rīgu, kas ignorē reģionālo taisnīgumu. 

Tā tas ir – turbīnas nav klusas. To tuvumā dzīvojošie iedzīvotāji bieži saskaras ar zemas frekvences troksni un vibrācijām, īpaši naktīs. Redz ainavas bojājumu un ēnu mirgošanu (shadow flicker). Pazeminās nekustamā īpašuma vērtība. Izraisās tā dēvētais “turbīnu stress”. Starptautiskajos pētījumos ieteiktais minimālais attālums no dzīvojamām mājām ir: 500–1000 m Eiropā (atkarībā no rotora izmēra), 1,5–2 km dažās valstīs, piemēram, Austrālijā vai ASV štatos ar augstu sabiedrības aktivitāti.

Kā būtu taisnīgi”

Taisnīgi un godīgi būtu 1)atjaunot pašvaldību reālas veto tiesības. Vismaz attiecībā uz vēja turbīnām <1000 m attālumā no mājām. 2) Ieviest vietējo kompensāciju mehānismus. Katrs vēja projekts maksātu kompensācijas fondā, ko administrē vietējā pašvaldība. 3) Novērtētu ainavu un kultūrvēsturisko kontekstu.Alternatīva: vietējiem iedzīvotājiem dot iespēja ieguldīt parkā un saņemt daļu peļņas. 4) Minimālais attālums no mājām būtu jānosaka pēc ietekmes, nevis tirgus interesēm (≥700 m, ja turbīna >150 m augstumā). 

Nav pieņemami, ka Rīgā lemj par vēja turbīnām, bet vietējiem nav teikšanas, kas notiek viņu pagalmā. Enerģētikas attīstībai jānotiek ar sabiedrību, nevis pret to. Pretējā gadījumā tiks radīts vairāk pretestības nekā risinājumu. To vajadzētu atcerēties arī šodienas varas partijām, kas vēlas pēc nākamā gada vēlēšanām palikt pie varas. 

Energoprojekti var būt politiski liktenīgi daudziem.  Ar to būtu jārēķinās pirmām kārtām politiķiem.