Vai kultūras darbiniekus  var sodīt Putina  politikas dēļ? Piemēram, nicināt “Prāta Vētru” vai  Busuli par to, ka dziedāja Putina impērijā un tādejādi slavināja turienes vadoņa idejas? Atbalstot vadoni, pret kuru cīnījās pašu krievu “Pussy Riot”?

Jā, protams.

Vai visām ielām Rīgā vajadzētu nomainīt krieviskos nosaukumus, Eizenšteina ielu ieskaitot? Vienkārši tāpēc, ka kalpoja krievu impēriskā koloniālisma dogmām?

Jā, protams. 

Kāpēc daudziem arī šeit Latvijā to ir tik grūti pieņemt? Tāpēc, ka nav notikusi koloniālisma sārņu izskalošana no sabiedrības garīgā reljefa. Teātri Rīgā turpina spēlēt padomjlaikā iestudētās lugas, jaunu profesionālo džeza vai folkbaleta trupu vietā tiek finansēti  aizvien masveidīgāki, pompozāki stadiona deju svētki un rodas iespaids, ka atvadīšanās no padomju indoktrinācijas (kurā krievu kultūra, dogmas un valoda spēlēja galveno un noteicošo lomu) vēl gaidāma tikai nākotnē. 

Sāksim ar valodu.  Vācu valodu.   

Pēc nacisma sagraušanas un holokausta atmaskošanas šī valoda lēni zaudēja savu statusu Eiropā un pasaulē. Pašlaik līdzīgi slīkst krievu valoda. Kopš Putina uzbrukuma Ukrainai. 

Vai valoda var būt vainīga pie politikas afektiem? Pauls Celans rakstīja vācu valodā, bet tajā pašā laikā šī valoda viņam (kā ebrejam) bija cieši saistīta ar holokaustu. Vienā no savām runām viņš vācu valodu nosauca par “nāvējošu tumsu”. Tagad šo efektu redzam attiecībā uz krievu valodu. Krievu rakstnieks Mihails Šiškins 2023. gada sākumā rakstīja: „Krievu valoda ir kļuvusi par kara noziedznieku valodu, par slepkavu valodu. Tikai pilnīga sakāve var atdzīvināt mūsu nāciju.” Diemžēl tā tas ir. Putina tvēriens pār visiem kas runā vai raksta krieviski ir iznīcinošs. Viņš 100% kontrolē (ar saviem cenzūras taustekļiem) visus tekstus tīmeklī krievu valodā un tāpēc gandrīz neviens izpaudums šajā valodā vairs nav ņemams par pilnu.   

Nacisti runāja Gētes vācu valodā, taču šis apstāklis valodu neizglāba no krišanas kaunā. Tomass Manns to formulēja šādi: „Viss, kas ir vācu, visi, kas runā vācu valodā, raksta vācu valodā, ir dzīvojuši Vācijā, ir ietekmēti no šīs kaunpilnās atklāsmes. ” Tas nozīmē, ka valoda kļūst līdzvainīga arī kara noziegumos. Tie krievu karavīri, ka Ukraina Bučā slepkavoja un izvaroja, faktiski  runāja tajā pašā krievu valodā, kuru izmantojis arī Puškins. Tas pats Putina elks, kura  Ušakovam dāvināto dzelzs piemineklī nesen aizvāca no mūsu Rīgas kanālmala tiltiņa. Diemžēl šādi pieminekļi bija “Maskavas” ideoloģiskā dāvana arī citām bijušajām krievu vasaļvalstīm un nekādu māksliniecisko vērtību šis dzelzsgabals nedemonstrēja. To var mierīgi pārkausēt par gružu kasti vai par naglu kaudzi. Noderēs.     

Valoda un politika

Pētnieki, kas pētījuši nacistu laiku, dažkārt ir apgalvojuši, ka Trešā reiha vācu valoda esot bijusi atšķirīga no parastās vācu valodas. Pazīstamākais no šiem pētniekiem ir Viktors Klemperers, kurš savā grāmatā „LTI. Trešā reiha valoda” pētīja valodas izmaiņas. Līdzīgas analīzes ir veiktas arī padomju laika krievu un latviešu valodas kontekstā un šo virzienu sauc par “jaunvalodas pētniecību” (atsaucoties uz Džordža Orvela romānu „1984”).

Interesanta joma. Tā pierāda centienus norobežot divas krievu valodas – skaisto rakstu valodu, no vienas puses, un padomju varas vai Putina krievu valodu, no otras puses. 19. gadsimta klasikas pārstāvis Ivans Turgeņevs krievu valodu dēvēja par „lielo un vareno”. Tādā stilā mūs mācīja arī skolā. Radot iespaidu, ka krievu valoda un kultūra ir kaut kas izcils un neaizstājams un to nevar pārspēt neviena cita kultūra un māksla. Tā mums atgalvoja un vienlaikus cenzēja visus ārvalstu kultūras un mākslas izpaudumus, lai mēs par “turienes notikumiem” neko nezinātu un tos nesaprastu.  Mūs ietina krievu kultūras važās un iemācīja tās iemīlēt. 

Krievu valodu runā vairāk nekā 150 miljoni cilvēku. Tā ir lielākā un svarīgākā no slāvu valodām. Līdz 18. gadsimtam šo statusu ieņēma poļu valoda, kas bija rietumslāvu valoda. 18. gadsimta sākumā Pēteris Lielais ieviesa krievu valodu kā rakstības valodu, aizstājot  ar to baznīcas slāvu valodu. Baznīcas slāvu valoda ir līdzīga bulgāru un serbu valodai, ko Kijevas karaliste pārņēma kristietības ieviešanas laikā 988. gadā. Tai bija izolējoša ietekme uz Krieviju. Pārējā Eiropā rakstības valoda tolaik bija latīņu valoda.

Kad Pēteris pavēlēja lietot krievu valodu sadzīvē, tad vēl nebija skaidrs, kā šī valoda jāraksta. Vienīgā krievu gramatika bija saistīta ar baznīcas slāvu valodu. To 1619. gadā publicēja ukrainis Meletijs no Smotričas jeb Meletijs Smotrickis. Krievu gramatika krievu valodā parādījās tikai 1755. gadā, un tās autors bija Mihails Lomonosovs. 

18. gadsimta beigās izvērsās strīds starp franču ietekmēto rakstnieku Nikolaju Karamzinu un admirāli, vēlāko izglītības ministru Aleksandru Šiškovu par baznīcas slāvu valodas lomu. Admirālis mēģināja glābt baznīcas slāvu valodu, apgalvojot, ka jaunajai krievu rakstveida valodai pēc iespējas vairāk jāatgādina baznīcas slāvu valoda. Viņš turpināja apgalvot, ka baznīcas slāvu valoda pārstāv īsto krievu valodu, tās spēku un varenību, bet aizguvumi no rietumu valodām esot nepieņemami un amorāli. Karamzins centās radīt franču krievu valodu ar elegantu sintaksi. Tai vajadzēja būt tuvu izglītotās aristokrātijas sarunvalodai. Viņš uzskatīja, ka baznīcas slāvu valoda simbolizē kaut ko novecojušu un nedzīvu krievu kultūrā. Tāpēc labprāt pieņēma aizguvumus no rietumu valodām, ja tas bija nepieciešams. Konflikts, kas gadsimtiem ilgi norisinājās Krievijā starp Krieviju un Eiropu, šeit notika krievu valodā. Tagad tas turpinās vēl šodien.

Krievija izvēlējās trešo ceļu – saglabāt spēcīgu baznīcas slāvu valodas ietekmi un vienlaikus atvērties aizguvumiem no rietumiem. Gan vārdu, gan sintakses ziņā. Tieši šī atvērtība pret baznīcas slāvu tradīcijām, gan arī pret Eiropas valodām, ir pamats uz kura balstās krievu literatūras uzplaukums 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Šo literatūras valodu visvairāk attīstīja Krievijas nacionālais dzejnieks Aleksandrs Puškins, kurš krievu valodu padarīja tikpat bagātu, kā Šekspīrs bija padarījis angļu valodu dažus gadsimtus iepriekš. Valoda ieguva atklātību un elastīgumu, kas bieži trūka Krievijas sabiedrības sarunām un domāšanai. 

Kā valoda izskatās šodien? Tā ir cietusi no valsts uzbrukumiem. Pēdējos gados ieviests likums, kas aizliedz lietot ārzemju vārdus krievu valodā. Taču praktiski krievu saruna ir pilna ar nevajadzīgiem ārzemju kalkiem. Vēl viens likums aizliedz nepieklājīgu jeb rupju vārdu lietošanu televīzijā, radio, filmās un teātrī. Oficiālā Krievija pēdējo 100 gadu laikā vēlas būtiski ierobežot valodu, pārņemt kontroli pār to. Loģiski, ka tieši tāpēc Turgēņjeva “brīvā un bagātā krievu valoda” šodien ir tikai 100 gadus vecs piemineklis un viss. To var apskatīt un atlikt atpakaļ plauktā. Šodien tas vairs nedarbojas līdzi modernajam laikam.

Vissmagākais drauds krievu valodai ir tās izmantojums Krievijas propagandā. Lozungā „Russkij mir” („Krievu pasaule”), kura mērķis ir paplašināt Krievijas interešu sfēru (galvenokārt uz bijušo padomju republiku rēķina) ietverts ideoloģisks ierocis. Lozungā ietilpst krievu impēriskā koloniālisma idejas realizācija ar  krievu valodas, krievu literatūras un kultūras ieročiem. Proti, pakļaut, paverdzināt un dominēt pār kaimiņtautām ar sava “kultūras lieluma” un “ideoloģiskā prasmīguma” palīdzību. Tā kā krievu valsts nekad nav spējusi ekonomiski vai industriāli (tehniski)  uzvarēt jeb apsteigt vadošās Rietumvalstis, tad cars + Ļeņins + Brežņevs + Putins izvēlējās pakļaut sev apkārtējo pasauli ar kara mašīnas un “ krievu garīgā pārākuma idejas” palīdzību. 

Pašlaik šī pakļaušanas koncepcija saucas “Russkij mir” jeb “Krievu pasaule” un to vada tieši pats Putins no Maskavas. Cilvēktiesības pastāv uz papīra, bet tiek apšaubītas  visas jaunās idejas un visi modernie sabiedrības modeļi. 

“Russkij mir” nav valsts, bet civilizācija, kas it kā aizstāv pasauli pret ļaunumu un vēlas novērst Putina deklarēto pasaules galu. Ja Ļeņins “cīnījās” pret buržuāziju, par visu valstu grūtdieņu (proletariāta) tiesībām, tad Putins (Krievija) tagad proletariāta un strādnieku vietā atbalsta “tradicionālas vērtības”, kuras Rietumi esot nodevuši. Viens no Putina bijušajiem padomniekiem, Vladislavs Surkovs, kurš pats apgalvo, ka ir izgudrojis jēdzienu „Russkij mir”, to definējis četros punktos: 1) Krievu pasaule ir vieta, kur runā un domā krievu valodā; 2) Vietā, kur augsti vērtē krievu kultūru. 3) Vietā, kur augsti vērtē Putinu. 4) Vietā, kur baidās no Krievijas militārā spēka.

Vai mēs Latvijā arī ietilpstam “Krievu pasaules” shēmā?

Pašlaik no Kremļa puses tiek darīts viss, lai mēs tiešām būtu krievu pasaules sastāvdaļa. Tas tiek veikts ar krievu valodas kā “valdnieku valodas”  statusa saglabāšanas sviru palīdzību.  Gan Padomju Savienības laikā, gan arī tagad, krievu valoda tiek izmatota tieši tāpat kā nacisti lietoja vācu valodu nacistu laikā. Taču kungu valoda pašlaik jau ir nokritusi no pjedestāla. Neviens notikums vēsturē nav tik ļoti vājinājis krievu valodas stāvokli, reputāciju un statusu pasaulē kā Putina  iebrukums Ukrainā.  Vienā rāvienā krievu valoda ir zaudējusi savu spožumu.

Putins aizstāv karu pret Ukrainu. Viņš saka, ka ar šī kara palīdzību vēlas aizsargāt krievu valodu Ukrainā. Tomēr viņa karš ir pats ļaunākais pakalpojums viņa krievu valodai. Jo “valodas saglabāšanas” vārdā tiek masveidā slepkavoti civilie iedzīvotāji. Galu galā abi zinām, ka valodu nevar ne iznīcināt, ne aizsargāt ar ieročiem. Patiesībā te ir runa par krievu kundziskā stila saglabāšanu Ukrainā, neļaujot viņiem atteikties no brāļošanās ar atpalikušo un agresīvo Krieviju. Pēc Putina domām krieviem ir jādominē visur un savu valodu viņš nekautrīgi izmanto kā citu tautu paverdzināšanas līdzekli. Tieši tāpat kā kalašņikovu vai raķeti: “Runājiet krieviski, suminiet visu krievisko  un būsiet cilvēki! Ja ne- sodīsim ar smagu okupācijas režīmu!”

Rezultātā notiek pretējais. Ukraina ir pieņēmusi likumus, kas ierobežo krievu valodas statusu Ukrainā: krievu vai citas valodas nedrīkst izmantot mācībās pēc piektās klases. Ir ieviesti arī daudzi citi noteikumi (par grāmatu izdošanu, subtitriem televīzijā utt.), kas mazina krievu valodas dominanci. Likumi ir ieviesti, lai stiprinātu Ukrainas valstiskumu un mīkstinātu krievu valodas hegemoniju. 

Vai valoda var būt vainīga?  Pie kara un noziegumiem?

Jā, var būt vainīga. Viss atkarīgs no tā kādā kontekstā to lieto. Šodien krievu valoda ir gan okupantu + varmāku + uzpūtīgo krievu impēristu, gan arī upuru valoda. Krievu valodā sludina Putins un tādejādi pakļauj visu krievu kultūru lejupslīdei un norietam. Jo viņa projekts ir ļaunums un karš. Lai realizētu savas idejas, viņš izmanto citu krievu veidoto mākslu un kultūru. Neprasot atļauju un piemērojot savam modelim.

Tāpēc tagad ir pienācis laiks, kad cilvēki tramvajā vai autobusā saraujas, izdzirdot aiz muguras citus sarunājamies krievu valodā. 

Krievu valodā tagad nozīmē “Putins” un “karš”, nevis Ahmatovas dzeja vai dejojošas meičas kokošņikos. 

Ir pienācis krievu valodas norieta laiks. 

Kultūra un māksla tai veļas līdzi aizā. 

Tā nu tas ir.