Ukraina jau sen pielāgojusies dzīvei kara apstākļos. Daudziem tas nozīmē pārvietoties septiņus metrus zem zemes. Vairāki tūkstoši ukraiņu skolēnu (pilsētās frontes tuvumā) šādi mācās klasēs bez logiem. Pazemē. Izvairoties no droniem un raķetēm. Savukārt pazemes slimnīcās ievainotie ātri saņem palīdzību un tiek tur operēti. 

Krievi ir ietriekuši ukraiņus pazemē. 

“Nē, te nav runa par izdzīvošanu. Nē! Mēs ikdienā dzīvojam šādi!”- saka angļu valodas skolotāja Annas Daneļuka. (DN)  To pašu stāsta arī skolēni, kas mācās katru dienu 7,5 metrus zem zemes.

Zaporižja (Ukrainas dienvidaustrumos) atrodas apmēram 30 kilometru attālumā no frontes. Krievi pilsētu bombardē katru dienu. Taču bērniem gribas iet uz skolu. Pēc diviem pandēmijas gadiem, visiem esot galīgi apnikušas digitālās apmācības. Pa distanci. Skolas klasē esot pavisam cita mācīšanās. Visi grib iet uz skolu.

Zaporižje nav vienīgā pilsēta, kur skolas dzīvojas zem zemes. To var novērot arī Harkivā, kur pusi no virszemes skolu ēkām krievi ir sagrāvuši.

Zaporižjē šādu skolu pašlaik ir 10, bet pēc gada būšot 22. 

1300 kvadrātmetru platībā viss pieejams:  klases, atpūtas telpas, ēdamistaba, galda tenisa galdi, sēžammaisi un galdi spēlēm. Koridors padarīts plašāks ar vietu vingrošanas paklājiem.

Šeit mācās 1000 skolēnu (pamatskolas un vidusskolas klases). Audzēkņi ir sadalīti maiņās – puse no rīta, pārējie pēcpusdienā. Vienu vai divas dienas nedēļā mācības joprojām notiek no mājām, lai samazinātu skolas telpu slodzi.

Ikviens audzēknis saņem bezmaksas, siltās skolas pusdienas, kas daudzām ukraiņu ģimenēm šobrīd (kara apstākļos) ir svarīga lieta. Bērni ir paēduši. 

Taču virs zemes krievu uzbrukums turpinās. Dažiem skolēniem vecāki ir frontē, citi – zaudējuši tuviniekus. Turpat līdzās mācās ukraiņu bēgļi no zonām, kuras krievi jau okupējuši. Karš ienāk arī mācību procesā. Daudz tiek  runāts par mīnām, sprāgstvielām un Kremļa dezinformācijas kampaņām. 

“Krievija visu laiku (caur internetu) mēģina vervēt mūsu pusaudžus terorismam, viltus ziņu izplatīšanai. To nedrīkst pieļaut. Tāpēc regulāri apspriežam, skaidrojam rādām piemērus, diskutējam notikušus gadījumus,” – stāsta  Olena Zaikovska.(DN) 

Skola nav vienīgā, kas pārcēlusies uz pazemi. Dažus kilometrus ārpus pilsētas izvietota kara slimnīca, kas arī atrodas sešus metrus zem zemes. Slimnīcai krievi uzbrukuši jau trīs reizes.

Pazemes slimnīca esot būtiski mainījušas kara gaitu. Tagad ir vieta smagām operācijām un ātriem ārstniecības procesiem uz vietas. Plūsma no frontes mainās, ir svārstīga. Reizēm ilgas “mierīgās stundas”, bet tad pienāk naktis ar ievainoto rindām. Gandrīz visi cietušie esot ievainoti no droniem. Tā tas agrāk nebija. (DN)

Pāris šaurās operāciju zālēs (dažu kvadrātmetru platībā) var veikt gandrīz visas operācijas. Pacienti pēc tam tiek nosūtīti uz lielākajām, parastajām slimnīcām. Pilsētās tālu no frontes. Šādā veidā tiek glābtas dzīvības.

Diemžēl droni apgrūtina jebkādu kustību virs zemes. Apgrūtināta ir arī izoperēto pacientu evakuācija.  

Katru nedēļu daži no pazemes slimnīcas pacientiem ir arī ievainotie krievi. Daudzi no viņiem ir  pārsteigti, ka viņus vispār uzņem un ārstē. Krievu pusē tā nedarot. 

Pazemes slimnīca Zaporižjē ir pirmā šāda ārstniecības iestāde valstī. To atvēra pagājušajā gadā. Otra tika pabeigta šovasar Doņeckā. Pašlaik šādas slimnīcas būvē vēl pārdesmit vietās Ukrainā. 

Šo slimnīcu esot uzcēluši trīs mēnešos. To paveica slimnīcas personāls: šoferi, apkopēji, pavāri. Par laimi, viņu vidū bija “eksperti”  jeb prasmīgi cilvēki. Tādi, kas pirms kara, bija nodarbojušies ar celtniecības lietām praktiski. Viņiem nebija pieejami labākie materiāli. Ekskavators, pārsvarā nedarbojās, bet darbu kopīgi paveica laikā. Šādu slimnīcu esot iespējams uzcelt 15 dienās.

Ukraiņi dzīvo tālāk savu savādo kara dzīvi. Zaporižjes skolās bez logiem katru dienu turpina skanēt skolas zvans. Priekšpusdienā gaitenī ieripo ratiņi ar kefīru un maizi. Taņa no izlaiduma klases ir priecīga: “Šonakt neaizmigu līdz pat rītam. Fronte pārāk tuvu. Tāpēc troksnis katru nakti. Viena no klasesbiedrenēm dzīvo rajonā, kuram trāpīja krievu drons. Viņa redzēja ugunsgrēku no sava loga. Labi, ka pati ir dzīva! Cik labi!”

Domāju par Latviju. Nevēlos pat iztēloties kas notiktu, ja mums būtu jāsāk rakties zem zemes un būvēt tur skolas un slimnīcas.

Kaut šāds brīdis mums nepienāktu. 

Attēlā bērni vienā no Zaporižjes pazemes skolām. Foto darba autore: Karina Piļuhina