Miera sarunu gaita joprojām procesā, lai gan pasākums Berlīnē it kā noslēdzies. Kā teica Vācijas kanclers: “Esam iestādījuši mazu dēstu, kas var izaugt liels. Taču pagaidām tas ir tikai mazs stādiņš”. Neskaidrība par turpinājumu paliek spēkā. Jo ilgāk šī situācija turpinās, jo bīstamāka tā kļūst Ukrainai.
Nozīmīgi lēmumi nav pieņemti, lai gan žurnālistu vidē pavīdējušas baumas, ka tikšot iesniegts (Trampam un Putinam) atkal jauns miera plāns.
Eiropas valstu vadītāji no jauna vienojās nosūtīt daudznacionālos Eiropas spēkus uz Ukrainu pēc kara beigām (pret šo apņemšanos iebilst Putins). ASV tad būtu atbildīga par pamiera līguma ievērošanas uzraudzību. Taču man nav ticības un pārliecības, ka uz “amerikāņu garantijām” var paļauties. Klintona solījumi jau sen izkūpējuši gaisā. Tāpēc arī tagad Zelenskis lielu sajūsmu par to neizrāda: „ASV ir mūsu stratēģiskais partneris. Taču Krievijai ir savas, noteiktas prasības, kuras ASV ir pārsūtījusi mums. Jau informēju kā Ukraina pret šīm prasībām izturas. Esmu pateicīgs, ka mūs uzklausa”.
Tagad 100% redzams, ka ASV ir tikai Krievijas advokāts un Tramps pat negrasās kaut kādā veidā piespiest krievus izturēties taisnīgāk. Zelenskis nedrīkst atļauties amerikāņus par to publiski nosodīt. Viņam ir jāsaglabā tas mazumiņš “labo attiecību”, kas ir palikušas pāri no ASV un Ukrainas komunikācijas. Taču viņš atzina, ka sanāksmē ir paustas “atšķirīgas domas” un “ir sarežģītas problēmas, jo īpaši teritoriālie jautājumi.”
ASV esot pieprasījusi, lai Krievija saņemtu legāli no ukraiņiem visu Krimas pussalu, Doneckas un Luhanskas apgabalu “kā dāvanu”. Šī teritorijas visiem turpmāk jāatzīst par Krieviju. Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefils esot izteicies, ka Ukraina “varētu atdot daļu savas teritorijas”, taču šādā gadījumā būs nepieciešams referendums.
Vācijas kanclers Mercs uzskata, ka par teritoriju atdošanu var lemt tikai ukraiņi paši. Neviens cits. Šis konstatējums ir loģisks, bet “kaut kas jauns” sarunu gaitā. Līdz šim nedz Vācijas, nedz Lielbritānijas vai Francijas vadītāji iepriekš šādi šo problēmu nebija nostādījuši. Tēmai par “teritoriju dāvināšanu krieviem” visi cenšas iet apkārt ar līkumu.
Ukrainas rusifikācijas prasības, krievu baznīcas atgriešana atpakaļ un citas Putina varmācības kaprīzes pagaidām apspriestas netiekot.
Frontē karš turpinās. Krievu spēki pašlaik atrodas pie Kupjanskas. It kā tomēr esot ieņēmuši Pokrovsku (nav apstiprināts). Šo zonu krievi nespēj pārņemt jau 2 gadus un tagad Putins pieprasa, lai viņam to uzdāvina.
Ukrainai vislabāk būtu tagad virzīties uz priekšu, tad sarunu gaita izskatītos citādi. Taču pašlaik viņi spēj noturēties esošajās pozīcijas, jo ASV vairs nepalīdz, ES nav gatava sniegt nepieciešamo militāro palīdzību un Zelenskis nevēlas veikt 100% iedzīvotāju mobilizāciju.
Friedrihs Mercs vakar esot noslēdzis preses konferenci, norādot: „Iespējams, ka Krievijas vadītāji tagad var atrast sevī kaut mazumiņu pieklājības un atturēties no Ukrainas bombardēšanas Ziemassvētkos.”
Visi zinām, ka tas nenotiks. Vulgārais Putins nav spējīgs rīkoties pieklājīgi. Viņš var tēlot ticīgo saviem krieviem, bet reāli kristietība viņam ir tikai instruments varas saglabāšanai. Dīvaini, ka Vatikāns vai “Konstantinopole” viņam to publiski nenorāda.
Lai gan vajadzētu gan.
Attēla autors Jurijs Diahišins, AP.