Krievijas uzbrukums Ukrainai (2022. gada februārī) izraisīja sekas arī kultūrā un mākslā. Sākās impēriskā kulta noriets. Putina draugs, diriģents Valerijs Gergijevs tika aizvāks no koncertiem ārzemēs. Atcēla Maskavas Lielā teātra viesizrādes Parīzē. Plaši praktizētais kultūras marš apstājās. Pirmo reizi “kaut kas tāds” notika negaidīti, asi un uzkrītoši. Anna Netrebko neko nav sapratusi joprojām. Viņa nav vienīgā, kas ir nepatīkami pārsteigta par notiekošo. 

Kāpēc “krievu viļņa” apstāšanās pārsteidza arī tos, kas jūt līdzi ukraiņiem šajā nejēdzīgajā karā? Tāpēc, ka daudzi no mums bija iemācīti nekritiski sajūsmināties par krievu kultūru un mākslu. Pieradināti ticēt tās pārākumam un unikalitātei. Mīlēt to.  

Daudzus satrieca arī tas, ka pat krievu klasiķi– Puškins, Gogolis, Dostojevskis nav bijuši tik apolitiski kā “tika domāts”. Tobrīd – 2022.gadā tika skaidri pateikts, ka viņi visi = vienbalsīgi atbalstīja Krievijas koloniālismu, piemēram, Polijā, Ukrainā un Kaukāzā. Diemžēl tā tas bija un ir. Šie romāni nav pārrakstīti, taču lasītāji (tagad izrādās!) nebija saturu kārtīgi izlasījuši. 

Kā varēja izveidoties šāds – idealizēts krievu kultūras tēls, kuru tepat Latvijā joprojām atbalsta viena sabiedrība daļa? Ticot, ka māksla un sports nav saistīti ar impērijas ideoloģisko virsbūvi? Neticot, ka māksla ir krievu propagandas sastāvdaļa un tāda ir bijusi vienmēr. Savādi. Tā tas patiešām ir. 

Jā, arī es domāju, ka Ļeva Tolstoja romāns “Karš un miers” (1868–69) ir krievu impēriju un impērisko ideju slavinošs teksts. Līdzās krievu aristokrātijas mīlas dēkām, tajā, protams, nedaudz tendenciozi attēlota karadarbība Eiropā 1805.–1807 un Napoleona uzbrukums 1812. gadā, taču faktiski šis romāns ir krievu nacionālisma – patētiskas propagandas stāsts.  Padomju Savienības laikā mūs pieradināja pieņemt šos daiļdarbus kā unikālas mākslas vērtības. Mācīja, ka nekā labāka pasaules kultūrā vispār nav. Čehovs, Repins un viss.   

Labi, liksim “beigtiem ģenerāļiem” mieru. 

Tagad izskatās, ka krievu kultūras ofensīva Ruslandē ir apstājusies. Grandiozajai un neatkārtojamajai vairs nav skābekļa. Kā šodienas situāciju vērtē paši krievi? Tie, kas dzīvo ārzemēs un var godīgi izteikties. SVD kolēģi par to izjautāja rakstnieku Dmitriju Bikovu (ārzemju aģentu, kuru Putins notiesājis uz 7 gadiem cietumā) un kultūras teorētiķi Mihailu Epsteinu.

Bikovs atbild apstiprinoši. Jā, šāds grandiozuma periods krievu kultūrai un mākslai esot beidzies. Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā esot sagruvuši balsti. To vietā nostājies dēmonisks apjukums. Neskatoties uz grandioziem formāliem eksperimentiem, mākslas un literatūras intelektuālais pamats kļuvis naivs un atrofējies. Jomās, kurās patiešām ir nepieciešams domāt (daiļliteratūrā), viss esot cietis neveiksmi. Pašlaik vairs nav neviena nozīmīga mūsdienu krievu intelektuāla romāna vai filozofiska darba. Otra problēma esot – leģitimizētā cietsirdība un nežēlība. Pret ienaidniekiem (uz āru) un “uz iekšu” vīriešu vardarbība pret sievietēm. Šī nežēlība Krievijā netiek noklusēta, bet tās attēlojumi nav izmantoti, lai analizētu patriarhālo sistēmu vai attīstītu jaunu stāstu.  Turpina eksistēt vecais alegoriskais tēls par krievu valsti kā mocītu, izvarotu, atriebīgu, sērojošu sievu, māti. Netaisnīgi kritušo. Dominē okultisms, simbolisms un pieņēmums, ka „viss jaunais ir slikts”. Noliekot gaismas vietā nāves un kara kultu.  

Spēkā paliek Brodska logocentrisms un pieņēmums, ka viss ir labs, kas ir labi formulēts. Līdzīgi pieņēmumi dominē arī Mihaila Epšteina grāmatā „ Pirms vēstures beigām. Krievija uz antipasaules robežas” (Freedom Letters). 

Šodienas pasaule esot saistāma ar tukšumu: pretpasaule, pretvaloda un pretdzīve. Šim nolūkam viņš ieviesis jēdzienu „šizofasisms” – reāls krievu fašisms, kas sevi pozicionē kā cīņu pret  fašismu (teorētisku pieņēmumu). Negatīva ideoloģija, kas ir pret “kaut ko” (Rietumiem) un šajā kaujā pati nonāk pie nāves (ktoniskā kulta) slavinājuma. Epsteins liek saprast, ka visi mēģinājumi saprast mūsdienu Krievijas ideoloģiju ir bezjēdzīgi. Kara mērķis ir pats karš. Ja Putins rīt tiktu publiski sodīts ar nāvi, tad krievu tauta par šādu izrādi priecātos tikpat ļoti, cik tagad priecājas par viņa panākumiem. Vienīgā būtiskā iezīme pašreizējā slavofilā ideju kompleksā (kas pazīstams kā „krievu pasaule”) – ir ideja par pašiznīcināšanos caur paplašināšanos.

Inversīvā ideju loģika ir sen izplatīta. Sākot ar Aleksandra Bloka dzeju, līdz pat Vladimira Šarova romāniem. Tur nežēlība skaitās žēlsirdība, jo upuris un varmāka aiziet no dzīves kopā un duetā ceļas augšā debesīs.

Interesanti ir Epsteina pētījumi krievu “filozofijas” šarlatāna – Dugina virzienā. Proti, Dugina mīlestību pret krievu rakstnieku, modernistu Andreju Platonovu viņš analizē ļoti trāpīgi. Pašlaik krievu domāšanas dominējošā tendence valstī, esot distopiskie šausmu apraksti.

Abi autori uzskata, ka Krievijas pašreizējais karš ir ne tikai cilvēku slepkavība, bet arī krievu kolektīvā pašnāvība jeb „apokaliptisks projekts” ar negatīvu ideoloģiju karogā. Pie kam, krieviem pieder kodolieroči, kas var pavisam reāli šādu apokalipsi pasaulē izlasīt. Rodas iespaids, ka Putins gatavo krievus šim projektam. 

Abi ir logocentriķi, reti izmanto piemērus no socioloģiskajiem pētījumiem vai vēsturiskajiem dokumentiem. Viss tiek risināts tikai ideju līmenī, kā tas krievu kultūrā ir pieņemts. Krievu tradīcija turpina turpināties, taču daudz  paškritiskākā jeb pašnaidīgākā formā. Nekā līdz šim. 

Paradoksāli, ka Krievija varas aparāts un Kremļa  propagandas sistēma pašlaik savus vadošos rakstniekus dēvē par “ārvalstu aģentiem”. Par sliktajiem. Draudot ar cietumu un Navaļnija likteni. Kāpēc? Tāpēc, ka Putins un Peskovs nevar izmantot viņu literatūru, mūziku vai gleznas kā propagandu krievu jaunimperiālisma labā. 

Viņu vietā nolikti šausmu stāsti, ka radina pie posta kā normas. Pie nelaimes kā pienākuma. Betona siena ielas galā nav izeja. Putinam tā vajag. 

Tas ir skaidrs tagad, kad krievu impēriskās kultūras cunami ir noslēdzies.

Ko tālāk?

Ilustrācijas autors: Nazars Šarafutdinovs (Unsplash)