Krievijas karavīru mirstības līmenis frontē ir augsts. Skaitļus Kremlis mums neteiks, taču jārēķinās ar simtiem tūkstošiem kritušo. Ko par karu stāsta paši krievu karagūstekņi? 

Artūrs esot mobilizēts 2022. gadā. “Atgriezties atpakaļ nebija iespējams. Dzina uz priekšu kā lopus. Bija jāiet un viss. Ikviens, kurš mēģināja bēgt, tika nošauts. Komandieri un vara bija izvietojuši snaiperus aiz muguras. Pat “divsimtniekus” vai “trīssimtniekus” nebija atļauts aizvest no lauka.” “Divsimtnieks” militārajā žargonā nozīmē mirušu karavīru, bet “trīssimtnieks” – ievainoto.

Kā tur šobrīd izskatās? Par to šī reportāža no krievu gūstekņu nometnes. 

Kolēģe Anna Lena apmeklēja gūstekņu nometni un šie ir viņas iespaidi. (DN)

Laika pavadīšana kara gūstekņu nometnē (netālu no Ļvivas) ir šāda : modināšana sešos norīta; pārbaude pēc 15 minūtēm. Tad vēl viena pārbaude. Brokastis – astoņos. Seko rīta maiņa: darbs.  Reizi mēnesī tiek atļautas žurnālistu vizītes. Mediji iepriekš piesakās Aizsardzības ministrijā. Tur izvēlas kurš žurnālists drīkst ierasties un intervēt. “Mums ir svarīgi, lai ārzemnieki arī zina kā un kas te notiek. Ar šo pierādām pasaulei, ka izturamies pret saviem karagūstekņiem saskaņā ar Ženēvas konvenciju,” saka žurnālists Petro Jacenko, kurš vada šo kārtējo preses vizīti.

Ženēvas konvencija aizliedz medijos publicēt informāciju par karagūstekņiem, kas varētu viņiem radīt problēmas pēc atgriešanās mājās. Tāpēc arī šajā gadījumā vārdi nav īstie un seju tuvplānā nebūs. 

Gūstekņi (ieslodzītie) nav svītrainās pidžamās (kā filmās), bet tērpušie zilā darba apģērbā un melnās cepurēs ar nagu. Apavi ir jauni un tiek spodrināti. Iet pa vienam, rokas aiz muguras, acis padevīgi vērstas uz leju un baksta zemi. 

Lielākā daļa no gūstekņiem zina kas ir cietums, jo frontē ir ieradušies no krievu ieslodzījumu vietām. “Es smagi piekāvu kādu čomu. puisi. Saņēmu par to sešus gadus cietumā,” saka 30 gadus vecais Sergejs. “Man par to piesprieda sešus gadus par laupīšanu,” – atzīstas 36 gadus vecais Romans.

Lielākā daļa ieslodzīto ir notiesāti  par narkotiku tirdzniecību, bruņotiem uzbrukumiem, krāpšanu, laupīšanu Krievijā. Viņiem Kremlis piedāvājis šādi “izpirkt savus noziegumus” – karojot vienu gadu Ukrainas frontē. 

“Man varētu piespriest līdz pat divpadsmit gadiem cietumā. Karš nevar tik ilgi turpināties. Tā es nodomāju,” – spriež 22 gadus vecais Igors, kas paredz ātru atgriešanos mājās. “Karaklausības ierēdnis man teica, ka ja parakstīšu līgumu armijā un gadu nodienēšu frontē, tad visa mana sodāmība tiks dzēsta. Diemžēl esmu jau karojis gadu, bet mans līgums ar armiju tiek automātiski pagarināts”, – secina ieslodzītais.  

Pēc viņa domām krievu cietumi esot bīstamāki par fronti. Tajos esot augsta ieslodzīto mirstība no tuberkulozes un C hepatīta. Visi krievu noziedznieki to zina. Taču par apstākļiem Ukrainas frontē esot zināms ļoti maz. “Aizveda uz fronti, apmācīja 10 dienas un viss. Bijām sešu puišu grupa, kas uzreiz nonāca Luhanskā, nulles līnijā. Uzdevums bija tikt līdz ciemam septiņus kilometrus tālāk un izrakt tur tranšejas. Ukraiņi uzreiz pamanīja mūsu grupu. Gaisā sāka dūkt droni. Pārbijāmies, centāmies slēpties zem kokiem un bedrēs. Taču tas nepalīdzēja. Visus nošāva. Kad sasniedzām ciematu, tad bijām palikuši dzīvi tikai divi. Sēdējām grāvī divas nedēļas. Vēlāk mūsējie mums nometa pārtiku. Dzeramā ūdens nekur nebija.”

Tāda ir krievu stratēģija šajā karā – mazas kaujinieku grupas virzās uz priekšu un rok tranšeja, lai pēc tam uzvilktu krievu karogu un to nofotografētu. Lielāko daļu no viņiem ukraiņi nogalina. Viens vai divi krievu karavīri izdzīvo. Tad viņiem jāierokas jaunā vietā. Aiz muguras uzrodas jauna grupa un jauni karavīri. Tā tas turpinās nepārtraukti.

Fronte esot haotiska un līnijas nepārtraukti mainās. Pēc divām nedēļām Igoru un viņa draugu grāvī pārsteidza Ukrainas karavīru grupa. “Viņi uzradās negaidīti un strauji iebruka ierakumos. Nebija iespējams pretoties. Uzreiz padevāmies. Ukraiņi zvanīja savai priekšniecībai un prasīja ko darīt ar “šiem diviem krieviem grāvī”? Domāju, ka ukraiņi mūs uzreiz nogalinās. Bet nē. Sarunājās, domāja un teica, ka būsim gūstekņi”- stāsta Igors. Otrais krievu karavīrs mēģinājis aizbēgt, taču uzreiz ticis nošauts. Igors palika dzīvs. Tas nebija vienīgais pārsteigums. Otrais bija negaidītais ukraiņu priekšlikums pēc vairāku kilometru gājiena. “Viņi man jautāja vai nevēlos iedzert ūdeni vai uzpīpēt. Iedeva ūdens pudeli un cigareti. Nekāvās un nesita.”- stāsta gūsteknis. 

Apstākļi ieslodzījuma vietā esot “panesami”. Drīkst saņemt sūtījumus (saņemt pakas un vēstules) no mājām Krievijā. Ir neliels veikaliņš, kur var nopirkt tabaku, tēju un kafiju. Katru dienu ir darbs. Igors gatavo dronu tīklus. 

Diemžēl ukraiņu karagūstekņiem Krievijā nav atļauts rakstīt saviem radiniekiem vai saņemt vēstules un sūtījumus no mājām. Vairumā gadījumu viņu radinieki pat nezina kur un kā ukraiņu gūstekņi atrodas.

Arturs ir no Burjatijas un vienīgais (no gūstekņiem) nav sēdējis krievu cietumā. Krievu karadienestam visvairāk iesaucot tieši no Krievijas provinces kur dzīvo nacionālās minoritātes. “Kara komisariātā man teica, ka veidosim ceturto aizsardzības līniju. Apsargāsim ukraiņu skolas un bērnudārzus. Galu galā tas izrādījās meli. Faktiski mēs frontē piesedzām Vāgnera armiju pie Artemovskas (krievu nosaukums Bahmutai). Sapratām to tikai tad kad uzkāpām no automašīnas. Bijām kā akli kaķēni. Nesapratām ko darīt tālāk. Gulēju tur bedrē un gaidīju savu lodi. Man apkārt krita šāviņi, varēja just triecienvilni, kas periodiski atkārtojas. Domāju, ka beigas ir klāt.” Izdevās uzrakstīt sievai vēstuli, kas “nokārtoja papīrus’, lai daudzbērnu ģimenes galva varētu atgriezties atpakaļ. “Man atļāva atgriezties mājās un brīdi, bet nedrīkstēju pamest armiju. Izmeklēja manu lietu vairāk nekā gadu. Tad  atzina, ka visi bērni mūsu ģimenē neesot manējie un man jāatgriežas karā. Gada sākumā viņi mani nosūtīja atpakaļ uz Artemovsku (Bahmutu).”

Pavasarī viņu ievainoja, taču no frontes neevakuēja. Pēc nākamā ievainojuma viņš nonāca ukraiņu gūstā. 

Arturs un Igors neesot gribējuši iet karā. “Esmu kārtīgs lauku puisis. Burjatijā strādāju par apsargu. Strādāju maiņās. Man bija ģimene. Nevajadzēja piekrist šādiem lēmumiem. Es faktiski pat nezināju par ko ir šis karš. Nesekoju līdzi politikai. Mums vajadzētu iemācīties sadzīvot, nevis karot”- domā  Arturs.

Viņam tiek izstāstīts, ka Krievija uzbruka Ukrainai un tāpēc izraisījās šis karš. “Tas ir slikti, piekrītu. Bet joprojām domāju, ka mēs varētu mēģināt salīgt mieru. Kāpēc Ukrainā joprojām ir krievu karaspēks? Ja es vairāk par to zinātu un saprastu ko mūsu vadītāji ar to vēlas, tad man būtu vieglāk atbildēt,”- konstatē Arturs. 

Vai bija pareizi doties uz Ukrainas fronti?

“Domāju, ka man ārkārtīgi paveicās nonākt šajā gūstekņu nometnē, nevis nomirt. Tas bija pareizi!”- saka Arturs. Izvairoties no atbildes. 

Ilustrācija: katru dienu krievu karagūstekņi iet pa cietuma gaiteni, garām informācijai par Ukrainas valstsvīriem, vēsturiskām personām, rakstniekiem un sportistiem. Tas ir veids kā pateikt, ka Ukraina ir suverēna valsts, nevis Krievijas “turpinājums” kā apgalvo Putins. Teksti ir ukraiņu valodā, kuru lielākā daļa krievu karagūstekņu tomēr nesaprot. Foto: Daniels Kostantīni