Sals turas un neiet projām. Intensīva snigšana, sniega vētras, satiksmes haoss un elektrības padeves pārtraukumi mums tagad aktuālas lietas. Tepat pāri jūrai Zviedrijā cilvēki jau samierinājušies, ka nedēļām nav elektrības, pie rokas jābūt radioaparātam ar “uzvelkamo kloķi”. Segu + mazās sniegas lāpstas līdz nēsāšana automašīnā  jau kļuvusi par pašsaprotamu lietu. Taču vai mēs protam arī garīgi sagatavoties vētrām? Negaidītām stihijām? Pagaidām tas ir izdevies. Taču ar karu saistītie jautājumi joprojām šķiet stihiska nelaime par kuru labāk nedomāt. 

Tramps saka, ka mums jārūpējas par savu drošību, bet mēs smejamies par mūsu vienīgo tanku, kas atkal saplīsis. Otru esam “atdevuši” ukraiņiem. Cik daudz spējam prognozēt un cik tālu paredzēt kas notiks tālāk? Cerot uz labāko iznākumu, cenšamies no šādiem jautājumiem izvairīties.

Kad pasaules telpā ienāca pandēmija un visu televizora ekrānu pēkšņi okupēja epidemiologi (kas runāja savādā valoda un izteicās nesaprotami), tad  vārstījām mutes un nesapratām kāpēc jānēsā maskas, kāpēc “Rimi” savilktas auklas priekšā rakstāmpapīra pakām un tās nedrīkst pirkt uzreiz. Kāpēc vajag vakcinēties un cerēt, ka viss beigsies labi. Taču …viss beidzās labi.  

Tad sākas karš ar Ukrainu. Dakteru vietā TV ekrāna uzreiz iekārtojās armijnieki. Kara eksperti nostūma malā epidemiologus un skarbā tonī stāstīja par krievu un ukraiņu armiju kustību frontes zonā. Diemžēl karš ievilkās garumā, informācijas no “0” līnijas ir maz un mēs atkal sākam nesaprast ar ko “šis viss” beigsies. 

Pagaidām izskatās, ka notiek militārais strupceļš un izsīkums. Krievija pa šiem četriem gadiem ir minimāli pavirzījusies uz priekšu. Iekarota tikai 1/5 daļa ukraiņu teritorijas. Pati spēcīgākā pasaules armija (Putins tā apgalvo + krievi paši tā domā!) ir varējusi panākt tik maz. Putinam bija paredzēts zibenskarš, kas neizdevās. Tagad tikai 1/5 daļa Ukrainas sagrābta ar satriecoši lieliem savu kaujinieku zaudējumiem. To zina visi. Ieskaitot Putinu, bet viņš turpina malt “gaļas mašīnā” savējos un izliekas, ka “viss štokos”. Krievu monstrs ir uzgrūdies virsū nepārvaramam šķērslim. Ukraina ir cinītis, kas apgāž vezumu.  

Brīnos un apbrīnoju ukraiņus, kas izturējuši tik ilgi. Taču arī viņiem ir problēmas – trūkst karotāju. Vajadzīgi strādājošie, kas spēj salabot elektrotīkla traucējumus, sabūvēt ieročus un darīt visu to, kas samazinātu ukraiņu atkarību no Rietumu palīdzības. Viss jādara pašiem. Tramps vairs viņiem nepalīdzēs. 

Kopējie zaudējumi karā līdz 2026. gada pavasarim varētu sasniegt lielas summas un tas liek domāt, ka izsīkums varētu piespiest abas puses apturēt karošanu. 

Tramps, protams, darīs visu, lai atbalstītu Putinu. Tāpēc tiks izvērsts politiskais un diplomātiskais spiediens, mudinot Ukrainu atdot atlikušo Doņeckas apgabalu krieviem. Svētdien (no Abu Dabi) pienāks ziņas par šo tēmu. Tās arī apspriedīsim. 

Putins nevēlas piekāpties. Tieši tāpat kā “krievu hokejists” nemāk= nespēj=neuzdrošinās zaudēt. Taču fakti rāda, ka 55% krievu Krievijā jau tagad sagaida, ka karš beigsies 2026. gadā. Tātad šogad. Eiropa cenšas pabeigt izstrādāt savas garantijas, lai atturētu krievus no turpmākas agresijas.

Sankcijas ir nodarījušas daudz sliktu lietu Krievijai un tas ir lieliski! Taču Putins pašlaik dara visu, lai grautu Ukrainu un nosmacētu ar enerģijas trūkumu. Hibrīdās eskalācijas turpinās, taču tās nav salauzušas ukraiņus. Putins uz to ļoti cerēja, bet viņam tas neizdevās. 

Kad šis ārprāts beigsies? Ceru, ka karš beigsies (ar sarunās panāktu pamieru vai iesaldētu konfliktu) līdz 2026. gada beigām (iespējams, 3.–4. ceturksnī, aptuveni augustā–novembrī). Iespējams, ka mums jau tagad jāsamierinās, ka  nebūs izšķirošu uzvaru abām pusēm. Negribas to rakstīt, bet var gadīties, ka šajā kaujā ukraiņi triumfāli neuzvarēs, bet vismaz izdzīvos kā neatkarīga tauta un (ar mūsu palīdzību) atrausies no krievu konteksta un pazemojumiem. Attīstīs savus lielisko valsti savai gudrajai tautai.

Iespējams, ka tas būs “gruzīnu stila” pamiers, kurā kaujas apstāsies pa pašreizējām frontes līnijām. Krievija, visticamāk, saglabās kontroli pār Krimu, lielu daļu Donbasa un, iespējams, arī daļām no Hersonas/Zaporižjes zonas. Ukraina varētu saņemt ASV/ES drošības garantijas (izņemot pilntiesīgu dalību NATO) un ekonomisko palīdzību valsts atjaunošanai.

Man šīs scenārijs nepatīk, taču tā tagad izskatās. To noteiks Tramps. Iegalvojot Putinam, ka šāda ir viņa “uzvara”. Lai viņš šādi “glābtu savu reputāciju” krievu auditorijai. Iekšpolitiskā spiediena apstākļos. Tāpēc eskalācijas riski (piemēram, kodolkara draudi) joprojām ir zemi.

Ja vienošanās netiks panākta, tad karš var ievilkties līdz 2027. gadam. Taču man šķiet, ka 2026. gads būs atrisinājuma lūzuma punkts.

Pagaidām ejam uz haotisku, nepilnīgu mieru, kas atstāj spriedzi neatrisinātu. Pagaidām ejam cauri putenim. 

Ilustrācija: putenis janvārī. Sams Hedmanis, TT.