Šodien pirmais marts – pavasara diena. Mana draudzene, bulgāriete Lilī šajā dienā universitātes kopmītnē svinēja marta svētkus jeb “Vecmammas Martas” dienu, kas simbolizē pavasara atnākšanu un ziemas aiziešanu. Šajā dienā bulgāri apmainās ar sarkanbaltām rotām — marteničām, kas ļoti atgādina mūsu karoga krāsas. Tās (kā savītus dzīparus) apsien ap roku un nēsā veselībai, spēkam un veiksmei. Sarkanā krāsa simbolīzē veselību un vieksmi, bet baltā – tīrību un jaunu sākumu.  Brīdī kad ieraugām pirmo pavasara zīmi, tad marteniču piesien pie koka zara. Man šī tradīcija patika. Pirmkārt tāpēc, ka – mūsu karoga krāsas. Otrkārt – pēc ziemas ir labi priecāties par pavasari, kas drīz būs klāt. Pirmajā martā bulgāriem „marteničkas” nēsā visi – lieli un mazi, jauni un veci, žurnālisti televīzijā un politiķi parlamentā, tiek rotātas mājas un mājlopi, suņi un kaķi…Varbūt svinam šodien arī mēs? 

Kā ar mūsu Eiropu, kurā svētku tik daudz, bet samērā maz vienojošu brīžu? Tagad, kad Putins grabina ieročus pie mūsu logiem, jautājums par Eiropas līderību atkārtojas no jauna. Visi atkal meklē  “jauno” Vinstonu Čērčilu. Kāpēc Eiropai gribas šādu apaļīgu kungu, kuram var deleģēt visu mūsu problēmu atrisināšanu? Tāpēc, ka ir pierasts pie vadoņiem. 

Septiņdesmitos gados (saistībā ar naftas krīzi un Aukstā kara strukturālo spriedzi) ASV Henrijs Kisindžers esot jautājis, kam vajadzētu zvanīt, lai runātu ar Eiropu. Tāda cilvēka nebija, jo kontinents sastāv no daudzām valstīm. Kā tad ir – vai Eiropa ir varonis, jeb arēna, kurā darbojas daudzi varoņi? Domāju, ka mēs esam “horizontālā pasaule”, kurā apspriežamies un pieņemam lēmumus kolektīvi. To, ka nereaģējam zibenīgi un nedeleģējam visu “kakla kungam” daudzi uztver kā Eiropas tūkumu. Nē, šī nav problēma. Nav arī trūkums. Problēma nav vadības trūkums, bet gan tas, ka ES politiskā kārtība ir dziļi sakņota konkrētā idejā par Eiropas vadību kā izteikti nehegemonisku projektu. Tagad, kad atkal modē “Trampi” un “Putini”, to grūti paskaidrot un likt saprast, ka esam progresīvāki par viņiem. 

Kurš šodien drīkst runāt Eiropas vārdā? Vai tās ir ES institūcijas, kurām bieži trūkst politiskā svara starptautiskā mērogā? Vai lielās dalībvalstis, kuru vara tiek atzīta ārzemēs, bet iekšēji tās nepatīk mums – iekšpusē? Mazās valstis grib ES, bet lielās uzskata Briseles institūcijas par šķēršļiem aktīvai rīcībai.

Domāju, ka aicinājums pēc eiropeiska Čērčilu ir maldinošs. Čērčila vadība bija atbilde uz eksistenciālu kara situāciju nacionālā valstī ar skaidru suverenitāti un demokrātiskām saknēm. ES ir kaut kas cits: politiska sistēma, kas veidota, lai izvairītos tieši no tādas varas izmantošanas, kuru pārstāvēja Čērčils. 

Domāju, ka Eiropas vadība arī turpmāk būs situatīva, daudzlīmeņu un bieži vien sadrumstalota. Tāda ir Eiropa – ļoti dažāda. Ja Vācija, Francija un Lielbritānija rīkojas kopīgi “Eiropas vārdā”, tad tā nav jaunas federālas loģikas izpausme, bet cerību deleģējums. 

Rīkošanās Eiropas vārdā vienmēr ir bijis viedokļu līdzsvarošanas akts. Spriedzē starp vēsturi un tagadni, leģitimitāti un varu slēpjas Eiropas Savienības politiskā īpatnība. Eiropas problēma nav tā, ka tai trūkst vadības. Nē. Mūsu atšķirība no krieviem, ķīniešiem un amerikāņiem ir tā, ka vara ir apzināti iesprostota. Padarīta par kaut ko tādu, kas jānopelna, jāapspriež un jāierobežo kamēr atrodas vispareizākais risinājums, kas apmierina visus. 

Es neticu viena cilvēka viediem lēmumiem. Vēsture ir mans liecinieks.

Ilustrācijas autore: Jevgeņijs Čerkaskijs /Unsplash